Eiropas Parlaments aprīļa vidū pieņēma desmit tiesību aktus par Eiropas migrācijas un patvēruma politikas reformu. Iekšlietu ministrija akcentē, ka šie tiesību akti atbilst Latvijas atbalstītajiem pamatprincipiem – nodrošināt visaptverošu Eiropas Savienības pieeju ilgtspējīgai migrācijas plūsmas pārvaldībai –, kā arī nacionālajām interesēm un prioritātēm. LV portāls skaidro, ko jaunais Migrācijas un patvēruma pakts nozīmē Latvijai, un apzina, kā to vērtē eksperti.
Latvija ir konsekventi atbalstījusi visaptverošu Eiropas Savienības pieeju ilgtspējīgai migrācijas plūsmas pārvaldībai, kas novērš nelegālās migrācijas pamatcēloņus un veicinošos faktorus, uzsver Iekšlietu ministrija. Latvija iestājas par efektīvu Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldību, savstarpēju solidaritāti kā saistošu principu visām dalībvalstīm, vienlaikus ņemot vērā, ka šīs pārvaldības īstenošanā ir nepieciešama elastība, kas respektē katras dalībvalsts nacionālo situāciju, ģeogrāfisko novietojumu, kapacitāti un iespējas.
Detalizēti izvērtējot piedāvātos pakta tiesību aktu kompromisa tekstus, Latvija pret tiem neiebilda, jo tie atbilst iepriekšminētajiem pamatprincipiem, kā arī Latvijas nacionālajām interesēm un prioritātēm, norāda ministrija.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Kaspars Āboliņš uzsver, ka ar Migrācijas un patvēruma paktu tiek mēģināts harmonizēt patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmu Eiropas Savienībā, lai panāktu, ka visās dalībvalstīs ir vienāda patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas kārtība.
Ar jauno tiesību aktu kopumu tiek precizēti termiņi un nosacījumi, kad var piemērot ātrāku pieteikuma izskatīšanas procedūru, kā arī tiek mēģināts vienādot standartus, kuri ir jānodrošina personām, kas saņēmušas starptautisko aizsardzību.
Latvija līdz šim varēja izvēlēties, vai piemērot robežprocedūru. Līdz ar jauno tiesību aktu kopumu robežprocedūras piemērošana noteiktos apstākļos ir paredzēts kā pienākums, norāda K. Āboliņš.
Jāpiezīmē, ka robežprocedūra ir procedūra, kurā noteiktos apstākļos patvēruma meklētāja pieteikums ir jāizskata paātrinātā kārtībā, personai atrodoties robežpunktā.
Regula par patvēruma un migrācijas pārvaldību paredz palīdzību Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas tieši pakļautas migrācijas spiedienam. Pārējās dalībvalstis varēs vai nu pārvietot patvēruma meklētājus vai starptautiskās aizsardzības saņēmējus uz savu teritoriju, vai arī nodrošināt finansiālu ieguldījumu, vai sniegt operatīvu un tehnisku atbalstu.
“Kuru no trīs atbalsta veidiem izvēlēties, tas paliek dalībvalstu ziņā,” skaidro K. Āboliņš. “Katru gadu dalībvalsts varēs izvēlēties, kādā veidā to darīt. Tas būs ikgadējs lēmums atbilstoši situācijai.”
Ja Latvija pieņemtu lēmumu solidaritātes mehānisma ietvaros uzņemt patvēruma meklētājus, tad būtu vajadzīgs Saeimas balsojums, apgalvo ministrijas pārstāvis.
9. maijā desmit Saeimas deputāti bija iesnieguši lēmuma projektu “Par jauno Eiropas Savienības Patvēruma un migrācijas paktu” kurā aicināja Saeimai paziņot, ka noraida pārvietošanas mehānisma – kvotu sistēmas – ieviešanu un īstenošanu Latvijā, arī tādā gadījumā, ja jaunie noteikumi stāsies spēkā. Šis lēmuma projekts netika atbalstīts.
Iekšlietu ministrija skaidro, ka ikvienas dalībvalsts taisnīgā daļa solidaritātes mehānismā ir objektīvi noteikta, ievērojot tās iedzīvotāju skaitu un iekšzemes kopproduktu. Turklāt iespējamais atbalsts būs paredzams, nevis sadrumstalots un mainīgs.
Līdz ar to neesot pamata apgalvot, ka šāds mehānisms neatbilstu taisnīguma un solidaritātes principiem vai arī radītu jebkādu piespiedu uzņemšanas kvotu sistēmu.
Nesniedzot atbalstu dalībvalstīm, kuras šobrīd atrodas sarežģītā situācijā, riskējam nesaņemt atbalstu, kad tas būs nepieciešams mums, norāda ministrija. Latvija pēdējo trīs gadu laikā, saskaroties ar lielu migrantu plūsmu, no Eiropas Savienības ir saņēmusi ievērojamu papildu atbalstu – 90 miljonus eiro. Tas vairākus desmitus reižu pārsniedz iespējamo ikgadējo minimālo finansiālo ieguldījumu jaunajā solidaritātes mehānismā, atklāj Iekšlietu ministrija.
Šobrīd diskusijas par pastāvīga solidaritātes mehānisma izveidošanu ir noslēgušās un tiek sākts darbs pie tā ieviešanas. Šī gada jūnijā komisija grasās nākt klajā ar Pakta īstenošanas plānu, kas būs pamats dalībvalstu nacionālā plāna izstrādei.
Pērn Latvija saņēmusi 1624 patvēruma meklētāju iesniegumus. No tiem bēgļa statuss piešķirts 88, bet alternatīvais – 40 personām. Šogad līdz 30. aprīlim patvērumu Latvijā lūgušas 155 personas, bēgļa statuss piešķirts 34 personām, bet alternatīvais – 41 personai.
Patvēruma meklētāja statuss tiek definēts Patvēruma likuma 1. pantā, nosakot, ka patvēruma meklētājs ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā ir izteicis vēlmi iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu robežšķērsošanas vietā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā vai jau atrodoties Latvijas Republikas teritorijā, līdz brīdim, kad noslēdzies administratīvais process par viņa iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
LV portāls jautā: Kā vērtējat Eiropas Parlamenta galīgajā lasījumā apstiprināto jauno Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma paktu, kas paredz reformēt līdzšinējos migrācijas un patvēruma noteikumus un izveidot solidaritātes mehānismu, kurā piedāvātas trīs izvēles: patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu iemaksas vai alternatīvs atbalsts, piemēram, nosūtot ekspertus, ekipējumu, daloties pieredzē u. c., ja to akceptē atbalstu saņemošā dalībvalsts?
Inta Mieriņa
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore
Foto: Evija Trifanova, LETA
Migrācijas un patvēruma pakta pieņemšana bija ļoti nepieciešams solis, ņemot vērā imigrācijas jautājumu politisko svaru Eiropā un to, ka tie arvien vairāk piesaistīja vēlētāju balsis galēji radikālo partiju virzienā. Es teiktu, ka pakts tika pieņemts pat novēloti un, saprotams, ir kompromisa rezultāts.
Pakts cenšas risināt daudzus būtiskus un sasāpējušus jautājumus, ne tikai ieviest Latvijas publiskajā telpā īpašo uzmanību guvušo solidaritātes mehānismu.
Piemēram, tas ietver stingrākas patvēruma meklētāju skrīninga un uzraudzības procedūras, ciešāku sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, lai novērstu t. s. “valsts izvēlēšanos”, kā arī krīzes regulējumu, kad imigrācija tiek instrumentalizēta, piemēram, kā hibrīdkara elements.
Jaunais regulējums iezīmē stingrāku pieeju, lai nodrošinātu atbalstu tiem, kam tas nepieciešams, bet vienlaikus rūpētos par Eiropas iedzīvotāju drošību un novērstu negodprātīgu patvēruma sistēmas izmantošanu. Esmu pārliecināta, ka daudzi no šiem lēmumiem lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šķitīs pozitīvi un nepieciešami. Savā ziņā tie iezīmē tuvināšanos ASV un Austrālijas imigrācijas regulēšanas pieejai, kam gan arī ir savas problēmas un riski, uz ko pamatoti norāda dažādas nevalstiskās organizācijas.
Solidaritātes mehānisms ir nepieciešams, lai novērstu to, ka dažas valstis tiek pārslogotas un netiek galā ar bēgļu pieplūdumu. Mēs nevaram uzskatīt, ka bēgļu pieplūdums ir “tikai Itālijas” vai “tikai Grieķijas” problēma, ja negribam, lai citas dalībvalstis tāpat izturētos pret problēmām, kas vairāk skar Latviju (piemēram, Eiropas militārā kapacitāte, kiberdrošība u. tml.).
Piedāvājot dažādas solidaritātes izvēles, Eiropas Savienība ir parādījusi elastību, rēķinoties ar valstu atšķirīgajām vēlmēm un politisko situāciju.
Cits jautājums ir tas, ka, piemēram, kā uzskata Polija, aprēķinos būtu jāņem vērā arī uzņemto Ukrainas civiliedzīvotāju skaits. Šādā gadījumā Latvijas pienākumi uz citu valstu fona izskatītos atšķirīgi. Tomēr pat ar pašreizējiem aprēķiniem runa, cik esmu dzirdējusi, ir tikai par dažiem simtiem patvēruma meklētāju, kas neattaisno ap šo jautājumu sacelto ažiotāžu.
Liliana Garkalne
biedrības “Latvijas Cilvēktiesību centrs” juriste
Publicitātes attēls
Edgars Oļševskis
biedrības “Latvijas Cilvēktiesību centrs” jurists
Publicitātes attēls
Migrācijas un patvēruma pakts atzīstams par tiesībpolitisku soli, kas, savstarpēji pretrunīgo ideju piesātināts, atstās dziļas pēdas ne vien Eiropas Savienības kopējā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet arī trešās valsts piederīgo ieceļotāju likteņgaitās. Aktīva rīcība ar skatu uz nākotni bija nobriedusi, bet vai šis pakts atbilst ilgtspējīguma un taisnīguma standartiem?
Jauno Migrācijas un patvēruma paktu vērtējam kontroversiāli.
Pakts atzīstams par starpvalstu kompromisu samērīguma meklējumos ar uzsvaru uz patvēruma piešķiršanas procedūras ātrumu, patvēruma meklētāju identitātes prevalējošo lomu [pār patvēruma pieteikumu – red.], atgriešanu un – veiksmīgos gadījumos – integrācijas stiprināšanu.
Jaunais pakts paredz ieviest obligātu robežprocedūru un uzlabot identifikāciju ieceļošanas brīdī, kas iekļaus drošības, ievainojamības un veselības pārbaudes.
No vienas puses, to vērtējam pozitīvi, jo tas ļaus savlaicīgāk identificēt patvēruma meklētājus, kuriem patvēruma procedūrā būs vajadzīgas īpašas procesuālās un uzņemšanas garantijas.
No otras puses, šāds solis vērtējams kritiski, jo robežprocedūru ieviešana var nozīmēt to, ka personām, kurām nav tiesību ieceļot Eiropas Savienības dalībvalstīs, būs jāpavada līdz septiņām dienām uz robežas, gaidot, kamēr izskatīšanai tiks pieņemts iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Pastāv pamats bažām par to, vai atteikuma gadījumā personai robežprocedūras ietvaros (neatrodoties dziļāk valsts teritorijā) būs piekļuve valsts nodrošinātajai juridiskai palīdzībai un efektīvas iespējas apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu.
Kopumā Migrācijas un patvēruma pakts ir vērsts uz to, lai paātrinātu patvēruma lietas izskatīšanu un atgriešanu. Paredzēts, ka lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu būs jāpieņem vienlaikus ar izbraukšanas rīkojumu.
Paātrināta procedūra ievainojamo patvēruma meklētāju lietās vērtējama pozitīvi, bet tā var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz lēmumu kvalitāti un objektivitāti.
Ja tiks konstatētas norādes, ka pārsūdzība var rezultēties ar personai nelabvēlīgu lēmumu, tad dalībvalstīm būs tiesības atteikt bezmaksas juridisko palīdzību.
Ingmārs Freimanis
biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” interešu aizstāvības speciālists
Publicitātes attēls
Migrācijas un patvēruma pakts ir tiesību aktu pakotne, kas veidota kā mēģinājums Eiropas Savienības līmenī sakārtot un labāk kontrolēt migrācijas un patvēruma plūsmu. Sabiedrībā un politiķu aprindās lielu rezonansi ir guvusi Patvēruma un migrācijas pārvaldības regula un tajā paredzētais solidaritātes mehānisms ar jaunām solidaritātes formām, lai sniegtu atbalstu tām dalībvalstīm, kuras saņem īpaši daudz patvēruma pieprasījumu.
Biedrības ieskatā nav pamata bažām par nesamērīgām solidaritātes mehānisma saistībām Latvijai, ņemot vērā to, ka dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties piemērotāko solidaritātes formu un katras valsts ieguldījuma apmērs ir proporcionāls iedzīvotāju skaitam un iekšzemes kopproduktam.
Arī tad, ja Latvija solidaritātes mehānisma ietvaros izvēlētos uzņemt patvēruma meklētājus no citām dalībvalstīm, saskaņā ar publiski izskanējušo informāciju tie būtu 99 patvēruma meklētāji gadā, kas nav ievērojami augsts patvēruma meklētāju skaits.
Solidaritātes princips ir viens no Eiropas Savienības pastāvēšanas stūrakmeņiem, un tā ievērošana dažreiz var nozīmēt to, ka Latvijai ir jāuzņemas saistības bez tieša ieguvuma, tomēr arī šādos gadījumos ieguvums ir Eiropas Savienības iekšējās sadarbības stiprināšana.
Īstenojot patvēruma meklētāju pārvietošanu uz citām dalībvalstīm patvēruma pieprasījumu izskatīšanai, pēc iespējas jāņem vērā tas, kurās dalībvalstīs patvēruma meklētāji ir plānojuši nokļūt un ka šādai izvēlei var būt pamatoti iemesli.
Raugoties uz Migrācijas un patvēruma paktu kopumā, pozitīvi vērtējam centienus Eiropas Savienības līmenī vairāk harmonizēt patvēruma procedūru, kas nodrošinās vienotu šīs procedūras standartu un lielāku patvēruma meklētāju vienlīdzību dažādās dalībvalstīs.
Vienlaikus paužam bažas par to, ka jaunais regulējums paredz stingrākus migrācijas un patvēruma piešķiršanas noteikumus, kas var nepamatoti ierobežot patvēruma meklētāju tiesības, jo sevišķi saistībā ar to, ko paredz Skrīninga regula.
