9. martā Saeima galīgajā lasījumā apstiprināja 2023. gada valsts budžetu, kurā kā viens no pieciem prioritārajiem virzieniem ir minēta sabiedrības veselība. Medicīnai ir atvēlēts rekordbudžets – 1,6 miljardi eiro. Savukārt jūs par šo budžetu esat teikusi, ka tas “ļauj nonākt pilnīgās krāsmatās”. Kāpēc?
Varam skatīties uz kopējiem skaitļiem, bet jautājums ir: cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju? Tas ir galvenais salīdzināmais lielums. Latvija pērn tērēja 1369, Lietuva – 2100, savukārt Igaunija – 2400 eiro, turpretī Eiropas Savienībā vidēji – 2700 eiro.
Vēl viens rādītājs, kā var salīdzināt veselības aprūpes budžetu, ir procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šogad Latvijas veselības aprūpes budžets būs 3,9% no IKP. Arī, vērtējot no šāda aspekta, finansējums ir zemākais Eiropas Savienībā (ES).
Būtībā mūsu valsts, valdība un politiķi veselības aprūpei tērē gandrīz uz pusi mazāk naudas nekā citur. Turklāt tā ir bijis vienmēr.
Tāpēc man ir jautājums –, kādēļ šāda politiskā tuvredzība? Vai netiek saskatītas kopsakarības, ka, ieguldot veselības aprūpē, savlaicīgi ārstējot cilvēku, viņš neslimo ar hroniskām kaitēm, ātrāk atgriežas darbā un ir ekonomiski aktīvs?
Latvijā ir ļoti bēdīga statistika par iedzīvotāju veselīgi nodzīvotajiem dzīves gadiem – tie ir viszemākie rādītāji ES. Sievietēm par desmit, bet vīriešiem – par 12 gadiem mazāk nekā vidēji ES.
“Eurostat” dati liecina, ka savlaicīgas veselības profilakses, kura varētu novērst mirstību, neesamības dēļ Latvijā ik gadu zaudējam 326 cilvēkus uz 100 000 iedzīvotāju. Eiropā vidēji – 162.
Laikus ārstējot, novēršam arī invaliditāti. Latvijā ir vislielākais cilvēku ar invaliditāti īpatsvars Eiropā – ap 202 tūkstošiem invalīdu jeb 12% no visiem iedzīvotājiem. Šis skaits ar katru gadu palielinās.
Pirms dažām nedēļām bijusī veselības ministre Ingrīda Circene Saeimas debatēs sacīja, ka Latvijā veselības aprūpē ir divas galvenās problēmas, kuras jārisina, – vāja primārā aprūpe un kavēšanās ar obligātās veselības apdrošināšanas, kāda ir Igaunijā, ieviešanu.
Primārā veselības aprūpe nemaz nav tik vāja. Kad 2003. gadā Circenes kundze bija veselības ministre, es biju viņas padomniece. Par to bija mūsu lielākais strīds.
Primārajā veselības aprūpē – ģimenes medicīnā – pēdējos desmit gados ir ienākuši jauni, talantīgi ārsti. Nevaram runāt par vāju primāro veselības aprūpi, ja nekas nav darīts, lai to sakārtotu. Kopš 2008. gada Latvijas Ģimenes ārstu asociācija un Lauku ģimenes ārstu asociācija cīnās par to, lai ģimenes ārstu skaits tiktu aprēķināts nevis uz 1800 iedzīvotājiem un vairāk, bet uz 1500. Ja būs vairāk ģimenes ārstu, šis jautājums tiks atrisināts.
Patlaban ir tā –, ja pacientam nesaskan ar savu ģimenes ārstu, nav iespējams aiziet pie cita. Tā diemžēl ir. Nav, kur pierakstīties. Līdz ar to, ja gribam labu primāro aprūpi, valstij jāparedz vairāk ģimenes ārstu prakšu.
Tātad, lai viens ģimenes ārsts ārstētu mazāk cilvēku.
Vēl ir jādomā, kā uzturēt ģimenes ārstu prakses reģionos. Piemēram, šāda situācija: jauns ārsts uzsāk strādāt reģionā, kur viņam ir tikai 800 pacientu. Viņš nevar savu praksi uzturēt! Kapitācijas nauda [valsts finansējums par praksē reģistrētajiem pacientiem; šeit un turpmāk – red. piez.] uz vienu cilvēku gadā ir 30 eiro. Izdaliet šo summu ar 12 mēnešiem! No šīs summas ir jāsamaksā nodokļi un viss pārējais. Uzturēšanas nauda, kuru ģimenes ārsta praksei maksā valsts, ir smieklīga, salīdzinot ar to, kādas ir izmaksas, piemēram, lai noīrētu telpas kādā no veselības aprūpes centriem.
Līdz ar to vajadzētu domāt, kā reģionos finansēt ģimenes ārstus, kapitācijas modelim paredzot papildu atbalstu, lai viņi varētu strādāt un būt droši, ka nebūs jābankrotē, ja pacientu skaits būs no 800 līdz 1000.
Ir apdzīvotas vietas, kur nav vairāk cilvēku. Bet mums vajag, lai cilvēki dzīvotu reģionos! Ja gribam, lai viņi tur būtu, ir nepieciešama pieejama veselības aprūpe.
Tā ir reforma, kuru valdībai lūdzamies vismaz 15 gadu. Protams, tam ir vajadzīgi papildu līdzekļi.
Cik liels finansējums tam būtu vajadzīgs?
Rēķinājām, ka papildus būtu vajadzīgs 300 prakses vietu. Kopsummā tie nebija “milzīgi miljoni”.
Obligātā veselības apdrošināšana –, kāds ir jūsu viedoklis par to? Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā ir norādīts, ka obligāto veselības apdrošināšanu vajag ieviest arī Latvijā. Ir izskanējis, ka to varētu veidot, piemēram, pārskatot sociālās apdrošināšanas iemaksu struktūru, valsts daļas maksājumus un, iespējams, pievienojot klāt kādu procentu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.
No tā, ka naudu pārliek no vienas kabatas otrā, tās apjoms nepalielināsies. Pirms ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, ir nepieciešams aprēķināt, cik tā maksās un kādu administratīvo slogu radīs visiem Latvijā strādājošajiem mediķiem.
Ārstu ir maz, viņiem jau tā nav laika normāli aprunāties ar pacientiem.
Vai papildus tam, ka bez pacienta ārstēšanas, uzklausīšanas ģimenes ārstam diendienā ir jāmēģina saprast, kādas “zīmes” un izziņas jāuzraksta skolai, sporta skolai, bāriņtiesai utt., viņam būs arī jādomā, ko darīt ar pacientu, kuram var sniegt tikai primāro aprūpi, bet kuru nevar nosūtīt tālāk [uz izmeklējumu vai pie ārsta speciālista, jo nav samaksāti nodokļi]? Ko šādā situācijā darīt? Kurš būs atbildīgs?
Jūs esat par vai pret obligāto veselības apdrošināšanu?
Neesmu ne par, ne pret. Es tam neredzu jēgu. Diskusija par obligāto veselības apdrošināšanu tika aizsākta jau 2000. gadu sākumā. Toreiz Finanšu ministrija apgalvoja, ka tās ieviešanas izmaksas būs lielākas nekā ieguvumi. Arī starptautiski eksperti ir teikuši, ka obligātā veselības apdrošināšana lielu pienesumu budžetam nedos.
Tas ir diskusijas jautājums. Teikšu – nevajag izgudrot četrkantainu riteni! Pieaicinām igauņus, saprotam, kas viņu sistēmā labi strādā. Aicinām starptautiskos konsultantus, skatāmies, ko dara citas valstis, un tad mēģinām saprast, uz kurieni ejam, ieviešam reformas.
Iespējams, Latvijā nepietiek tikai ar obligāto veselības apdrošināšanu, varbūt ir jāapvieno sociālā un veselības apdrošināšana. Kāpēc šauri skatīties uz vienu mazu nogriezni?
Ministru prezidents ir apgalvojis, ka veselības aprūpes sistēmā ir jāveic reformas, – bez tām papildu finansējums netiks piešķirts. Vai redzat, kur reformas var veikt nekavējoties?
Jā! Pirmkārt, nekavējoties jāpalielina ģimenes ārstu skaits un jāparedz tam pietiekams finansējums.
Otrkārt, ir jāpārrēķina medicīnas pakalpojumu tarifi, kas nav darīts gandrīz 20 gadu.
Ir jāpieņem jauns atalgojuma modelis. Tas, kas izstrādāts, ir labs, taču būtu jāprecizē, ņemot vērā arī to, ko saka arodbiedrība [Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība].
Nākamais, kas būtu jādara, – jāpārrēķina normas, kādas ir medmāsām un ārstiem stacionāros. Latvijā ir par daudz pacientu uz vienu medicīnas darbinieku.
Kā viena māsa var būt atbildīga par 20 pacientiem? Tas ir pret jebkādiem drošības noteikumiem! Tās ir nepietiekama finansējuma sekas.
Piemēram, mediķi nevēlas veikt [valsts apmaksātās] sonogrāfijas. Kāpēc? Jo valsts šo pakalpojumu apmaksā tādā apmērā, ka pēc nodokļu nomaksas ārstam paliek mazāk par eiro.
Veselības ministrija jau informē, ka tiek strādāts pie veselības aprūpes sistēmas, tarifu un slimnīcu tīkla sakārtošanas.
Ļoti pareizi, tas arī ir jādara. Ir jāsakārto slimnīcu tīkls, jāsaprot, kur un kādā līmenī tiek sniegta aprūpe, cik ir gultu un cik par tām maksā. Nevar būt situācija, ka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pakalpojumu cenas ir tādas pašas kā ārstniecības iestādē, kur nesniedz tik kvalificētu aprūpi vienlīdz smagi slimiem pacientiem. Reanimācijas nodaļa šajās divās klīnikās izmaksā daudz dārgāk nekā intensīvā terapija kādā nelielā reģionālajā slimnīcā. Zinām, ka nav naudas, bet ir jāsaprot, cik kas maksā un uz ko jātiecas.
Pirms dažām dienām mediķu organizācijas izsūtīja paziņojumu presei, ka jāgatavojas ārkārtas situācijas izsludināšanai gan primārajā, gan ambulatorajā, gan neatliekamajā medicīnā. Arī jūs esat teikusi, ka, pastāvot esošajam veselības aprūpes finansējumam un valdības attieksmei, vēlākais vasarā nozarē iestāsies smaga krīze. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka vairs nebūs pieejami valsts apmaksātie pakalpojumi, – nauda būs iztērēta. Zinu slimnīcas reģionos, kuras pat ir atvērušas kredītlīniju, lai samaksātu darbiniekiem algu. Tarifi ir tik zemi, ka par tiem šajā ziemā vairs nav iespējams segt izmaksas par elektrību un apkuri.
Valdošā koalīcija tikko vienojās valsts un pašvaldību stacionāriem novirzīt 11 miljonus eiro energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai.
Varbūt šis jautājums tagad atrisināsies. Divarpus mēnešus plēsās, kamēr beidzot piešķīra finansējumu. Taču darbiniekiem algas un kārtējie rēķini ir jāmaksā visu laiku.
Tātad vasarā varētu nebūt pieejami atsevišķi valsts pakalpojumi?
Ir dažādi. Ir pieņemts arī lēmums nesniegt tos pakalpojumus, kuriem ir ļoti zemi tarifi, jo tas neatmaksājas.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija vēstulē Saeimai un valdībai rakstīja: ja nav finansiāla palielinājuma, lai varētu segt energoresursu izmaksas, tad ir jāekonomē, līdz ar to tiks samazināts prakšu stundu skaits.
Arī Latvijas Slimnīcu biedrība ir minējusi, ka acīmredzot dažas dienas nedēļā nestrādās, jo nevarēs nodrošināt darbu.
Esam satraukti ne tikai par šo gadu, bet arī 2024. un 2025. gadu, kad veselības aprūpes budžetam ir paredzēts samazinājums.
Lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību par smago situāciju Latvijas veselības aprūpē, esat nosūtījuši vēstules Eiropas Komisijai, Eiropas ārstu pastāvīgajai komitejai un Eiropas Medicīnas speciālistu apvienībai. Kādu reakciju gaidāt?
Ceļam trauksmi un gaidām konsultatīvo darbu. 2023. gada budžets [veselības aprūpei], manuprāt, ir liela bezatbildība ne tikai pret Latvijas iedzīvotājiem, bet arī Eiropas drošību. Kāpēc? Atrodamies ļoti sarežģītā [drošības] situācijā, un tas nozīmē, ka veselības aprūpe ir jāstiprina. Ceru, ka nepienāks X stunda, taču ar to ir jārēķinās. Tad mediķi būs ļoti vajadzīgi.
Centrālā statistikas pārvalde nesen publicēja 2022. gada datus par iedzīvotāju veselības pašnovērtējumu. Tie liecina, ka 21,6% iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 49 gadiem ir ilgstošas veselības problēmas, vecumā virs 65 gadiem tādas ir 77% iedzīvotāju. Daudziem ir liekais svars, kaitīgi ieradumi. Vai tomēr cilvēkiem nav ikdienā vairāk jādomā par veselīgu dzīvesveidu?
Jā, ir milzīgs skaits cilvēku, kuriem ir ilgstošas veselības problēmas. Tas ir arī jautājums par veselības pratību, tas, ko ieaudzinām bērnudārzā, skolā un studiju gados.
Vēl jāpiebilst – ir svarīgi, ka cilvēkam ir laiks pievērst uzmanību savai veselībai.
Ar tabletēm var atrisināt tikai 10% veselības problēmu.
Man ļoti patīk citēt Hipokratu, kurš ir apgalvojis, ka viss ir atkarīgs no uztura, kustībām, miega, fiziskās un emocionālās higiēnas. Tās ir piecas galvenās lietas. Tikai ļoti nelielu daļu var atrisināt ar ārstniecību. Faktiski tā ir veselības profilakse.
Nereti dzirdam, cik svarīgas ir profilaktiskās apskates, jo tad arī kopējie veselības rādītāji uzlabosies. Tomēr izstāstīšu kādu atgadījumu. Maijā pacientam tika veikts plaušu rentgens, un tur viss bija kārtībā. Taču jūnijā parādījās simptomi – aizsmakusi balss. Tad viņš nodomāja, ka laikam pārāk daudz ēd saldējumu. Aizrit pusgads, balss aizsmakums nemazinās, un viņš aiziet pie ārsta, kurš secina, ka balss aizsmakums ir simptoms vēzim.
Tas uzskatāmi parāda, ka cilvēkam ir jāseko līdzi savai veselībai, jāzina, kad veikt profilaktisko apskati. Pat tad, ja ir bijusi profilaktiskā apskate, bet pēc divām nedēļām parādās simptomi, tiem ir jāpievērš uzmanība. Ārsts nevar izstaigāt katram līdzi, izpratne un atbildība par savu ķermeni ir jāiemāca skolā.
Protams, ja slimību laicīgi ārstē, tā netop tik smaga un hroniska, un ārstēšana izmaksās mazāk. Arī to var un vajag izrēķināt.
Es tomēr vēlos apgalvot, ka arī ne visi ārsti sniedz kvalitatīvu medicīnisko pakalpojumu. Vai nu viņiem nav laika iedziļināties, vai nesaredz, ka ir nepieciešama kompleksa izmeklēšana.
Tas arī ir saistīts ar ārstu skaitu. Ja ir tikai 3,3 ārsti uz 1000 iedzīvotājiem, tad ir jāstrādā ātrā tempā.
Daudzviet pasaulē ir noteikta pacientu pieņemšanas norma – piecas stundas dienā. Kāpēc? Tādēļ, ka, strādājot ilgāk, ārsts zaudē uzmanību.
Viens politiķis man teica, ka ārstiem esot jāstrādā efektīvāk. Bet ko tas nozīmē? Būtībā strādāt efektīvāk nozīmētu izārstēt vairāk cilvēku. Vai man kā ģimenes ārstam tāpēc stundā būtu jāpieņem vairāk nekā četri cilvēki? Lai iedziļinātos pacienta problēmā, es būtu laimīga, ja sarunai varētu veltīt pusstundu. Taču man apgalvo, ka četri cilvēki vienā stundā nav efektīvi.
Ārstniecības process ir abpusējs, un ir ļoti svarīgi, kā veidojas komunikācija ar pacientu. Kontaktam ar slimnieku ir milzīga nozīme. Ja pacients ārstam notic, ievēro ārstēšanu, rezultāti ir daudz labāki. Nenovērtējam komunikāciju mediķu un pacientu attiecībās.
Ja vasarā atsevišķi valsts medicīniskie pakalpojumi vairs nebūs pieejami, ko darīt pacientiem?
Cilvēkiem ir jāsāk protestēt pret to, kas notiek valstī. Tās ir mūsu tiesības.
