Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Zane Bitere, LETA.
Problēmas, kas saistītas ar finansējuma un cilvēkresursu trūkumu veselības aprūpes sistēmā, liek par sevi manīt arvien sāpīgāk, daudziem – pavisam burtiski. Saskaroties ar nopietnākām veselības problēmām, pacientiem un viņu tuviniekiem nereti papildu raizes rada arī informācijas trūkums un neziņa par to, kā rīkoties un kādas ir viņu tiesības konkrētajā situācijā. Analizējot insulta pacienta pieredzi, mēģināsim saprast, kāpēc situācijā, kad “iedegušās sarkanās brīdinājuma lampiņas”, sistēmai tomēr neizdevās pamanīt tuvojošos nelaimi.
Atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam sirds un asinsvadu slimības ir viena no prioritārajām veselības jomām. Tās ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā, kā arī galvenais priekšlaicīgas mirstības (līdz 64 gadu vecumam) cēlonis.
Veselības politikas plānošanas dokumentā arī norādīts, ka “25% no visiem sirds un asinsvadu sistēmas nāves gadījumiem Latvijā var novērst. No tiem 51% ir medicīniski novēršami (savlaicīga diagnostika, kvalitatīva aprūpe, atbilstoša ārstēšana) un 49% – profilaktiski novēršami (veicinot veselīgu dzīvesveidu, attīstot savlaicīgu riska faktoru atklāšanu un to ietekmes mazināšanu).
Akūtās sirds un asinsvadu sistēmas slimību veselības aprūpes kvalitāti raksturojošie rādītāji Latvijā ir vieni no sliktākajiem OECD valstu vidū, turklāt šiem rādītājiem ir būtiskas atšķirības arī starp stacionāriem, kas norāda uz atšķirībām veselības aprūpes saņemšanas iespējās. Lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti sirds un asinsvadu sistēmas slimību jomā, nepieciešams veicināt savlaicīgu slimību diagnostiku un ārstēšanas uzsākšanu, risināt stacionārās aprūpes kvalitātes jautājumus, kā arī uzlabot pakalpojumu pēctecību pēc stacionārās ārstēšanas”.
Veselības aprūpes sistēmas labirints – izmisums un informācijas trūkums Jānis (vārds ir mainīts, bet redakcijai zināms) nesen bija nosvinējis 61. dzimšanas dienu. Dzīve uz mirkli likās sakārtota – bija iemīļots darbs, lauku māja, kurā saimniekot un veldzēt dvēseli. Jāni ļoti interesēja veselīgs dzīvesveids. Taču, kaut arī viņš nekad nav aizrāvies ar kaitīgiem ieradumiem, kāds 2021. gada pavasara rīts viņam izvērtās citādi nekā ierasts. Viss bija kā vienmēr, tikai pēkšņi vairs neizdevās izrunāt vienkāršus vārdus. Jāņa sieva ātri saprata – kaut kas nav labi – un nekavējoties izsauca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Tā ģimenē ienāca nelūgts viesis – insults. “Jums ir paveicies” Itin drīz Jāņa ģimene saskārās ar veselības aprūpes sistēmas labirintiem, ko īsumā raksturo vārdi “izmisums” un “informācijas trūkums”. Pēc stacionārā pavadītās nedēļas Jāni palaida uz mājām. Ārste esot teikusi, ka viņam ir paveicies, jo ticis skarts tikai runas centrs. Slimnīcas izrakstā bija norādīts, ka pacientam ir jādodas pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma, lai veiktu ehokardiogrāfiju un pēc tās konsultēties ar kardiologu, jo bija jārisina problēmas, kas saistītas ar slimības cēloni – mirdzaritmiju. Slimnīcā šis izmeklējums netika veikts, savukārt valsts apmaksāta ehokardiogrāfija tuvākajā pilsētā bija pieejama pēc... gada, pat uz maksas pakalpojumu bija jāgaida seši mēneši. Jānis ar aritmiju jau bija saskāries pirms vairākiem gadiem, pēc tam tika noteikta kardioversija, zāļu kurss. Toreiz neviens viņam nebija izskaidrojis, ka medikamenti būs jālieto visu mūžu. Vēl ļaunāk – pirms insulta Jānim bija jāveic kardiogramma, lai dotos uz plānveida operāciju. Vēlāk izrādījās, ka izmeklējums jau tobrīd uzrādīja – mirdzaritmija ir atgriezusies. Diemžēl neviens mediķis, kuram bija pieejami šī izmeklējuma rezultāti, Jāni par to nebrīdināja un nevērsa uzmanību tam, kādu postu tā var nodarīt. Principā jau vairākus mēnešus pirms insulta bija iedegušās brīdinājuma lampiņas, tikai neviens tām nepievērsa uzmanību. Pēc nelaimes Jāņa veselības stāvoklis pasliktinājās. Jā, viņam bija paveicies, jo sekas varēja būt smagākas, taču tuvinieki arvien vairāk pamanīja, ka tās ir daudz plašākas, nekā sākotnēji šķita. Ātrs nogurums, apziņas traucējumi, palēnināta domāšana un kustības – šīs ir tikai dažas no problēmām, kuru dēļ Jānim bija jāpamet darbs. Tagad viņam ir noteikta 2. grupas invaliditāte. Nelaime, iespējams, bija novēršama Faktu, ka Jānim jau gadu pirms insulta bija mirdzaritmija, pēc iedziļināšanās slimības vēsturē, atklāja vien kāds ceturtais speciālists (kardiologs), kuru pacients apmeklēja divpadsmit mēnešu laikā pēc notikušā, izmisīgi meklējot atbildes uz jautājumu, kā dzīvot tālāk. Izrādās, insults, iespējams, bija novēršams. Izmeklējuma rezultāti iepriekš bija pieejami arī ģimenes ārstam. Neizpratni par sistēmu vairoja arī informācijas trūkums. Vairāki ārsti vērsa uzmanību, ka arī šādā situācijā, kad pacientam it kā “esot paveicies”, ir nepieciešama rehabilitācija, jo darbspējas neatgriezās. Slimnīcas izrakstā par to nebija ne vārda. Tikai pusgadu pēc notikušā Jānis pats lūdza ģimenes ārstu noformēt nosūtījumu pie rehabilitācijas ārsta. Gaidot rindā uz vizīti, aizritēja vēl divi mēneši. Kad bija Jāņa kārta apmeklēt rehabilitācijas ārstu, viņš pirmo reizi uzzināja, ka viņam pienācās valsts apmaksāta rehabilitācija, kas bija jāizmanto sešu mēnešu laikā pēc insulta. |
LV portāls, uzrunājot speciālistus, centās noskaidrot, kas iepriekš izklāstītajā insulta slimnieka Jāņa pieredzē “nogāja greizi” un kāpēc viņš, kaut arī veica pārbaudes, netika pasargāts no iespējami novēršamas nelaimes un darbspēju zuduma.
Vispirms par to, kāpēc insulta slimniekam ehokardiogrāfija netika veikta jau slimnīcā.
Dažādas vadlīnijas, kas nosaka pamatizmeklējumu klāstu insulta gadījumā, brīvi pieejamas internetā. Arī medicīnas nozares speciālisti LV portālam minēja dažas no tām, piemēram, American Heart Association/American Stroke Association un Royal College of Physicians Intercollegiate Stroke Working Party vadlīnijas. Savukārt latviešu valodā pieejamas Latvijas Neirologu biedrības izdotās “Cerebrāla infarkta prehospitālās aprūpes, diagnostikas un akūtas ārstēšanas klīniskās vadlīnijas”.
Vairs ne tik sadrumstalotas norādes, profesionāļiem pievēršoties Jāņa gadījuma analīzei.
Ārstniecības likuma 38. pants nosaka, ka savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu – ko līdzīgu saskatām arī profesionāļu sniegtajās atbildēs.
“Pacienta veselības stāvokļa izvērtēšana ir ārstējošā ārsta kompetencē. Esošajā gadījumā – ārstējošā ārsta stacionārā. Atbilstoši pacienta vispārējam veselības stāvoklim ārsts lemj par tālāko izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku. Ja atbilstoši pacienta veselības stāvoklim tiek izvērtēts, ka turpmākie izmeklējumi nav nepieciešami uzreiz, bet ir nodrošināmi plānveida kārtā, tad tas tiek norādīts rekomendācijās. Savukārt, ja pakalpojums nepieciešams akūti atbilstoši ārsta izvērtējumam to veic stacionāra posmā,” LV portālam paskaidro Nacionālajā veselības dienestā (NVD).
Arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Neiroloģijas klīnikas speciālisti apstiprina, ka šajā gadījumā, visticamāk, ehokardiogrāfijas izmeklējuma rezultāti būtiski nevarēja ietekmēt akūtās ārstēšanas vai sekundārās profilakses taktiku, tādēļ izmeklējums netika veikts akūti, proti, slimnīcā.
“Ehokardiogrāfiju stacionārā noteikti vajadzētu veikt pacientam, kuram pēc fizikālās izmeklēšanas vai rutīnas skrīninga testiem, piemēram, EKG, būtu norādes par strukturālu patoloģiju sirdī.
Kļūdains ir uzskats, ka nokļūšana slimnīcā nozīmē, ka pacientam tiks veikti visi iespējamie izmeklējumi.
Nevienai slimnīcai valstī nav šādas kapacitātes, un tas arī nav to uzdevums,” savu viedokli pauž PSKUS speciālisti.
Insulta slimniekus Neatliekamā medicīniskā palīdzība nogādā tuvākajā ārstniecības iestādē, kurā pieejama insulta vienība. Insulta vienībā pacientam nodrošina nepieciešamos izmeklējumus un veselības stāvokļa monitorēšanu, kā arī agrīno medicīnisko rehabilitāciju un atlasi tālākai rehabilitācijai. Insulta pacienta veselības stāvokļa novērtēšanu, ārstēšanu un agrīnu rehabilitāciju nodrošina multidisciplināra komanda (neirologs, māsa, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, funkcionālie speciālisti), to paredz Ministru kabineta noteikumi “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”.
Kā liecina informācija Latvijas Neirologu biedrības izplatītajā video lekcijā “Jaunumi insulta ārstēšanā”, 2022. gada izskaņā Latvijā insulta vienības darbojās Latvijas lielākajās slimnīcās: Vidzemes, Rēzeknes, Daugavpils, Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Jēkabpils slimnīcās un Rīgā esošajās Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Tātad ģeogrāfisku apsvērumu dēļ pacients var arī nenonākt slimnīcā, kurā ir insulta vienība, kas ne tikai labāk pārzina insulta pacientu specifiku, bet arī nozīmē tālāko rehabilitāciju.
Ministru kabineta noteikumi “Veselības pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” nosaka – ārstniecības iestāde nodrošina, ka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts novērtē personu, kuru no stacionārās ārstniecības iestādes izraksta pēc cerebrovaskulāras slimības ārstēšanas (tostarp insulta). Ja attiecīgajai personai nepieciešami medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi, viņai izsniedz šajos noteikumos noteiktajā kārtībā sagatavotu fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta nosūtījumu un rehabilitācijas plānu medicīniskās rehabilitācijas saņemšanai. Tātad minētie noteikumi nedefinē, ka medicīniskā rehabilitācija pēc insulta ir nepieciešama visos gadījumos, taču, ja tā ir nepieciešama, pacientam par to ir jābūt informētam.
PSKUS Neiroloģijas klīnikas speciālisti, komentējot insulta slimnieka Jāņa pieredzi, norāda, ka “rehabilitologam novērtējot pacienta stāvokli, var rasties šādas situācijas:
Tiesības nosūtīt uz izmeklējumiem un rehabilitāciju ir arī pacienta ģimenes ārstam.
RAKUS uzsver, ka stacionārā izsniegtu rekomendāciju veikt izmeklējumu ambulatori vai atrasties ģimenes ārsta uzraudzībā nevajadzētu uztvert par atbildības novelšanu uz ģimenes ārsta pleciem. “Daudzi pacienti pieņem, ka nokļūšana slimnīcā ir ātrākais veids, kā iziet visus nepieciešamos izmeklējumus. Taču tā nav pacientu aprūpes funkcija slimnīcā –, ja nav nepieciešams steidzamā kārtā, lai stabilizētu stāvokli, izmeklējumi veicami ambulatori.
Pacientam, izrakstoties no slimnīcas, rekomendācijās tiek norādīta ģimenes ārsta uzraudzība, kas ietver to, ka par tālāko rehabilitāciju u. c. lietām jālemj ģimenes ārstam.
Ja ģimenes ārsts uzskata, ka tas ir nepieciešams, tad arī pacients tiek nosūtīts. Turklāt ģimenes ārsts labāk pazīst savus pacientus un viņu slimību vēsturi nekā ārsts slimnīcā, kurā pacients uzturas īslaicīgi,” skaidro RAKUS.
Arī NVD LV portālam apstiprina ģimenes ārsta iesaistes nepieciešamību, norādot, ka ģimenes ārsts pacientu var nosūtīt pie funkcionālā speciālista (līdz piecām reizēm ambulatori), bet gadījumos, kad terapija nepieciešama ilgāk nekā piecas reizes, ir vajadzīgs dienas stacionārs vai stacionārs, ģimenes ārsts var nosūtīt pie fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta.
Jāņem vērā, ka laiks, kurā insulta pacients vieglākas saslimšanas gadījumā (nav hronisku funkcionēšanas ierobežojumu) var saņemt valsts apmaksātu medicīnisko rehabilitāciju, ir ierobežots līdz sešiem mēnešiem no slimības sākuma vai slimības paasinājuma ārstēšanas uzsākšanas. To nosaka MK noteikumu “Veselības pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 102. punkts. Tieši tādēļ Jānis savu iespēju saņemt valsts apmaksātu rehabilitāciju palaida garām.
Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece sarunā ar LV portālu atklāja, ka ģimenes ārsti jau vairākkārt ir centušies panākt valsts apmaksāta rehabilitācijas perioda pagarināšanu.
“Ja runājam par rehabilitāciju, tad fakts par to, ka rehabilitācija ir pieejama tikai sešus mēnešus pēc insulta, ir absurds. Jau pirms vairākiem gadiem ģimenes ārsti par to ir atkārtoti vērsušies Veselības ministrijā un NVD.
Būtībā šie seši mēneši atkal ir saistīti ar resursu trūkumu veselības aprūpē, īpaši rehabilitācijas mērķiem. Ja būtu 12 mēneši, tad daudz vairāk pacientiem būtu jānodrošina rehabilitācija.
Kāpēc vispār ir šāds laika ierobežojums? Pēc insulta rehabilitācija ir vajadzīga atkārtoti, ne tikai pirmajos sešos mēnešos. Visticamāk, laika limits ieviests, lai mazāk tērētu naudu,” pauž I. Aizsilniece.
Veselības inspekcija (VI) atturējās paust savu viedokli par to, kāpēc Jānis netika laikus ārstēts, tādējādi, iespējams, novēršot insulta attīstīšanās risku, vien norādīja –, ja ārsts konstatē pataloģiju, pacients par to ir jāinformē. VI aicina ziņot par ikvienu satraucošu gadījumu veselības aprūpes sistēmā, kas norisinājies pēdējo divu gadu laikā, lai varētu veikt konkrētā veselības aprūpes pakalpojuma kvalitātes pārbaudi.
Ne tik lakonisks viedoklis ir LĀB prezidentei I. Aizsilniecei. Viņa norāda, ka cilvēks no nelaimes netika pasargāts hroniskā cilvēkresursu trūkuma Latvijas veselības aprūpē dēļ. I. Aizsilniece precizē: “Salīdzinājumam – Lietuvā uz 1000 iedzīvotājiem ir 5 ārsti, savukārt Latvijā ir 3,3 ārsti, ņemot vērā OECD un Pasaules Bankas datus. Tas nav salīdzināms ar ārstu skaitu Rietumeiropā: Francijā – 6,5, Itālijā – 8 ārsti.
Arī māsu skaits Latvijā ir dramatisks – 4,6 māsas uz 1000 iedzīvotājiem. Turpretī Lietuvā – 9,4, Igaunijā – 6,6 māsas.
Skandināvijas valstīs ir pat 15–17 māsas! Ja vienam cilvēkam jāpadara divu cilvēku darbs, steiga un kļūdas ir nenovēršamas. Nemaz nerunājot par to, ka vidējais māsu un ārstu vecums ir 55 gadi.”
Pasaules Veselības organizācija (PVO) insultu definē kā vaskulāras izcelsmes klīnisku sindromu, kuru raksturo akūts fokāls neiroloģisks deficīts, kas ilgst vairāk nekā 24 stundas vai kas izraisa nāvi. Citiem vārdiem sakot, insults ir lokāli asinsrites traucējumi vienā vai vairākos galvas smadzeņu asinsvados, kas izraisa pēkšņu viena vai vairāku galvas smadzeņu apvidu apasiņošanas pasliktināšanos. Rezultātā tiek traucētas vai zūd iesaistītā smadzeņu apvidus funkcijas.
Ja novērojami kādi no insulta simptomiem:
nekavējoties jāsazinās ar Neatliekamo medicīnisko palīdzību, zvanot uz tālruņa numuru 113. Atslēgas vārds ir “NEKAVĒJOTIES”, jo insulta gadījumā slimnieks katru minūti zaudē lielu skaitu nervu šūnu, kuras neatjaunojas. Jo ātrāk tiks sniegta medicīniskā palīdzība, jo lielākas cerības uz labvēlīgāku ārstēšanās rezultātu.
