VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Jurģis Klotiņš
Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos
24. decembrī, 2020
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūra
6
6

Ziemassvētku laika pārdomas par gudrību, cerību un nacionālo pašapziņu

LV portālam: JURĢIS KLOTIŅŠ, Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos

FOTO: Zane Bitere, LETA

Latvijā gada ritējumā tā ir iekārtots, ka drīz pēc mūsu valsts proklamēšanas dienas, 18. novembra, sākas advente. Šajā laikā bieži tiek prātots par to, kādas dāvanas pasniegt saviem tuvākajiem Ziemassvētkos. Jēgpilni būtu arī uzdot jautājumu, kādas dāvanas noderētu mūsu Latvijas valstij.

īsumā
  • Papildus dāvanai – Ziemassvētku vēsts stiprinājumam – varētu novēlēt, lai Latvijā nākamajā gadā būtu vairāk gudrības, cerības un nacionālās pašapziņas. Šīs trīs dāvanas varētu īstenoties kā tikumi rīcībā konkrētos valstij un tautai būtiskos lēmumos.
  • Gudrība, kā veidot nodokļu reformu un ieguldīt Eiropas Savienības atgūšanās fondu līdzekļus. Mēģināt sasniegt mērķi ar pieeju, kas jau vairākkārt nav nesusi cerēto rezultātu, nebūtu gudri.
  • Kā būtu, ja tā vietā tiktu izveidota nodokļu reformas un attīstības investīciju domnīca?
  • Valstisko lēmumu pieņēmējiem nav jāļaujas pesimismam, ka pilnvērtīgāks valsts atbalsts ģimenei neko nemainīs, bet jārīkojas pēc principa: valstij ir jāizdara tas, ko tā var izdarīt, kas ir atkarīgs no tās lēmumiem, lai praktiski atbalstītu ģimenes.
  • Cieņpilnai valsts vadītāju attieksmei dialogā ar Latvijas tautu būs izšķirīga nozīme, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos. To visvairāk var ievainot aroganta nostāja, kas faktiski rada apstākļus, ka no cilvēku sirdsapziņas brīvības izrietoši viedokļi nozīmīgos jautājumos paliek nesadzirdēti.

Pirmās Ziemassvētku dāvanas atnesa austrumu gudrie. Droši vien arī viņi, lai gan gudri un meklējošām sirdīm, dodoties uz Betlēmes lauku alas veida kūtiņu pie Marijas un Jāzepa ģimenē piedzimušā Jēzus bērna, domāja: “Vai tas, kas mums ir, būs viņiem noderīgs?” Vai patiesā Ziemassvētku vēsts var būt noderīga mūsdienu Latvijas, mūsdienu Eiropas cilvēkam? Ir sajūta, ka kovidvīrusa radīto pārbaudījumu laikā Ziemassvētku vēsts gaisma varētu būt pat labāk pamanāma nekā citus gadus.

Mūzikā par to brīnumskaisti vēsta G. F. Hendeļa oratorijas “Mesija” ārija ar vārdiem no Vecās Derības Jesajas grāmatas 9. nodaļas: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.”

Ziemassvētku notikuma cerības gaismas garīgais stiprinājums ir tik ļoti nepieciešams gan mediķiem cīņas frontes priekšējās līnijās, gan patiesībā katram cilvēkam šajā cīņā – gan tam, kurš rūpīgi ievēro visu piesardzību, gan tam, kurš diemžēl vispār noliedz slimības bīstamību.

Papildus dāvanai – Ziemassvētku vēsts stiprinājumam – varētu novēlēt, lai Latvijā nākamajā gadā būtu vairāk gudrības, cerības un nacionālās pašapziņas. Šīs trīs dāvanas varētu īstenoties kā tikumi rīcībā konkrētos valstij un tautai būtiskos lēmumos. Cienījamajam lasītājam raksta turpinājumā paudīšu savu personīgo skatījumu, kā un kādos darba virzienos tas varētu notikt.

Gudrība

Gudrība, kā veidot nodokļu reformu un ieguldīt Eiropas Savienības (ES) atgūšanās fondu līdzekļus (Eiropas Atveseļošanās un noturības mehānisms). Senos laikos Izraēla tautai bija dižs ķēniņš Zālamans. No savas valdīšanas laika viņš atstāja vairākas atziņas, un viena no tām, kas veltīta nodokļu tēmai, brīdina: “Ar tiesu un taisnību ķēniņš var stiprināt valsti – bet, kas nodokļus ceļ, tas to putina!” (Sakāmvārdi 29:4)

Zālamans apzinājās, cik ļoti viņam vajadzīga dzirdīga sirds, gudrība un zināšanas, lai labi vadītu savu tautu. Patiesi, Zālamana ilgotās un Dievam lūgtās kompetences ir nepieciešamas, lai Latvijai radītu tādu nodokļu sistēmu, kas vislabāk spētu sekmēt Latvijas cilvēku labklājību un mūsu valsts tautsaimniecības izaugsmi. Kā pie tādas nonākt? Mēģināt sasniegt mērķi ar pieeju, kas jau vairākkārt nav nesusi cerēto rezultātu, nebūtu gudri.

Kā būtu, ja tā vietā tiktu izveidota nodokļu reformas un attīstības investīciju domnīca? Latvijas Republikas Satversmes ievadā nostiprināto vērtību un mērķu vadīta, tā pulcētu Saeimā pārstāvēto politisko partiju politiķus, Latvijas Bankas analītiķus, augstskolu un pētniecības iestāžu speciālistus, uzņēmēju un darbinieku interešu pārstāvjus, sociālās jomas, kultūras jomas un ģimeņu interešu organizāciju deleģētus domnīcas dalībniekus. Trīsdesmit gadus pēc valsts atjaunošanas politiskā un sabiedriskā darba kultūras briedumam vajadzētu būt tādam, lai dzirdīgas sirds un cieņpilna dialoga stiprināts darbs būtu iespējams un nestu gaidīto rezultātu līdz 2021. gada Jāņiem.

Cerība

Kādu cerību Latvijai dod ģimenes? Katra ģimene ir Latvijas nākotnes cerība. Ģimenē no mātes un tēva mīlestības cilvēks ienāk pasaulē, sper pirmos soļus un top par laimīgu personību, kura spēj dāvāt labo savam tuvākajam, savai tautai un valstij. Ideāla vīzija? Jā, bet ideāli veido pilnasinīgu dzīvi, un, ja to nav, tad apsīkst dzīves spēks un var iestāties panīkums gan indivīda, gan plašākas kopienas dzīvē.

Franču filozofs Žaks Maritēns, viens no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas “tēviem”, savos politiskās filozofijas rakstos attīstīja dabiskajās tiesībās sakņotu cilvēktiesību izpratni. No viņa rakstītā par ģimenes un valsts attiecībām izriet, ka valstij ir jāpalīdz ģimenēm īstenot tām dabiski piemītošo misiju. Taču vienlaikus valstij ir jāuzmanās nepārkāpt un neievainot ģimenes tiesības, kas ietver uzskatu, izvēles, ticības un citas brīvības.1

Latvijas mūsdienās praktiski tas nozīmētu to, ka valstisko lēmumu pieņēmējiem nav jāļaujas pesimismam, ka pilnvērtīgāks valsts atbalsts ģimenei neko nemainīs, bet jārīkojas pēc principa: valstij ir jāizdara tas, ko tā var izdarīt, kas ir atkarīgs no tās lēmumiem, lai praktiski atbalstītu ģimenes. Tālāk lēmumi, kas dāvātu Latvijai vairāk priecīgu bērnu balsu un smaidu, ir ģimeņu pašu ziņā.

Eiropas valstu ainavā Latvija ir ceturtajā vietā no beigām, rēķinot, cik no IKP naudas vai mantiskā veidā (atskaitot veselības aprūpes izdevumus) valstis iegulda ģimeņu labklājībā. Latvijai šis ieguldījums nākotnē, ieguldījums ģimenēs no IKP 1,6% apmērā ir stagnējoši zems kopš 2015. gada. Valsts pusē vēl ir pietiekami daudz darāmā: jāveido un jāpilnveido tāda ģimenes valsts atbalsta politika, kas sniedz ģimenēm pienācīgu atbalstu tad, kad tas viņām ir nepieciešams, un tik lielā apmērā, kā tas ir nepieciešams, ņemot vērā bērnu skaitu ģimenē, bērnu aprūpei nepieciešamo laiku un ģimenes ienākumu līmeni.

Ir vairāki darba virzieni, cerības darbi 2021. gadā, kuri jāīsteno un jāturpina Latvijas ģimeņu atbalstam.

1.     Izpildīt apņemšanos 2022. gada budžetā paredzēt līdzekļus ģimenes valsts pabalsta reformai – būtiskam ģimenes valsts pabalsta palielinājumam.

2.     Turpināt samazināt rindas uz pirmsskolām un paredzēt iespēju, ka no 1,5 līdz 3 gadu vecumam bērnu pieskatīšanas pakalpojuma sniedzējs var būt arī bērna māte vai tēvs, vai likumiskais pārstāvis.

3.     Atsaukties uz Valsts prezidenta aicinājumu uzrunā Saeimai 2020. gada 3. septembrī nodrošināt demogrāfijas politikai efektīvu pārnozaru pārvaldību un politiski atbildīgu vadību, kam šī politika prioritātes ziņā ir pirmajā, nevis kaut kādā piektajā vai desmitajā vietā. Risinājums ir rodams Igaunijā, kur valsts atbalsts ģimeņu misijai atzīts par augsti prioritāru, un to koordinē Igaunijas iedzīvotāju lietu ministre.

4.     Turpināt uzlabot mājokļa pieejamības atbalsta programmas ģimenēm.

Piemērota mājokļa pieejamība ir problēma, ar kuru ģimenes sastopas visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Decembra sākumā Eiropas katoļu ģimeņu asociāciju federācija rīkoja videodiskusiju par tēmu “Vai no Eiropas Savienības atgūšanās plāna ieguldīs ģimeņu labklājībā?”. Latvijas pārstāvjiem ES lēmumu pieņemšanas instancēs būtu vērts vismaz mēģināt kopā ar Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas kolēģiem panākt to, ka zināmu daļu no ES atkopšanās finansējuma dalībvalstis varētu ieguldīt, piemēram, ģimeņu mājokļu iegādes atbalsta programmās.

Nacionālā pašapziņa

“Lai izvēlētos sarunu latviešu valodā, lūdzu, nospiediet taustiņu “1”” – tik bieži dzirdēts teksts dažādās variācijās. Ko tas liecina par nacionālo pašapziņu? Attieksmē pret latviešu valodu – Latvijas valsts valodu – par faktisku valsts valodas statusa ignorēšanu sabiedriskajā telpā. 2021. gadā vismaz kāds no valsts uzņēmumiem varētu būt pirmais, kas nodrošinātu, ka klientu uzreiz savieno ar konsultantu latviešu valodā bez liekas ciparu spaidīšanas un tikai pēc tam, ja klientam tas nepieciešams, viņu savieno ar speciālistu, kurš var palīdzēt kādā svešvalodā. Tas ir konkrēts paveicams darbs valsts valodas stiprināšanā, kas noteikti ir jāuzlūko kā kopīga katra latvieša, Latvijas iedzīvotāja un Latvijā strādājoša uzņēmuma misija.

Otru darbu nacionālās pašapziņas darba virzienā, atbalstot Latvijas radošos mūziķus, varētu veikt Latvijas sabiedriskie mediji. Negaidot valdības lēmumu, varētu pēc savas iniciatīvas nolemt katrā kanālā noteiktu procentuālu daļu mūzikas raidlaika atskaņot Latvijā radītu mūziku. Latvijas Radio 1 tiem vajadzētu būt vismaz 40%.

Trešais darbs būtu jāvelta vēsturiskās atmiņas darba virzienam. Valsts kultūrkapitāla fonda un Sabiedrības integrācijas fonda darbībā būtu jāsniedz pieejamākas iespējas saņemt līdzfinansējumu tām pilsoņu organizācijām, kuru entuziasti rūpējas par vēsturisko atmiņu, par Latvijas valsts neatkarības cīnītāju un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, veidojot piemiņas ekspozīcijas, piemiņas vietas. Savukārt Aizsardzības ministrija varētu veidot līdzfinansējuma programmu pašvaldībām latviešu karavīru piemiņas vietu un pieminekļu kopšanai. Papildus tam ir nepieciešama valsts budžeta finansēta programma nacionālās pretošanās kustības turpmākai izpētei un pētījumu publicēšanai.

Latvijas laukiem – apdzīvotiem un ražīgiem – nacionālajā pašapziņā ir ļoti liela garīga nozīme. Jā gan, ir svarīgi, lai nacionālo pašapziņu turpina bagātināt patriotiska identificēšanās ar pilsētas dzīvi. Taču par neatņemamu nacionālās pašapziņas apliecinājumu pilsētas dzīvē ir jākļūst izvēlēm, kas atbalsta Latvijas lauku saimniekus. Šīs izvēles sniedzas no apzinātas Latvijas lauku produktu iegādes ikdienas pārtikai veikalā, tirgū vai šefpavāra sniegumā līdzņemšanai no kāda restorāna līdz lēmumam pavadīt brīvās dienas skaistās vietās Latvijas lauku viesu mājās un viesnīciņās.

Latvijas valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 1997. gadā Pasaules brīvo latviešu apvienības seminārā lasīja izvērstu referātu “Nacionālā pašapziņa – problēmas un iespējas”. Referāta beigās viņa citē Andreja Pumpura dzejoli:

“Šo domāja, to domāja,

Sveši ļaudis daudz domāja.

Ko domāja sveši ļaudis,

To tu līdzi nedomā.

Tev jādomā: tauta zied,

Ja tā tēvu dziesmu dzied.”

Vārdi un domas ar nezūdošu aktualitāti latviešu nācijai savā valstī.

Uzturēt cieņpilnu attieksmi

Valdība un Saeima šogad ir saņēmusi daudz kritikas – gan pamatotas, gan drīzāk tādas kā “grēkāzi meklējošas”. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir vadījis ļoti grūtu koalīciju ļoti grūtos laikos. Starp klasiskās mūzikas profesionāļiem mēdz runāt, ka visgrūtāk ir vadīt operu, jo atšķirībā no simfoniskā orķestra tur māksliniekiem ir daudz vairāk tieksmes pašapliecināties un rodas dažādu ambīciju sadursmes.

Iespējams, Krišjānim Kariņam ir pietrūcis noteiktos brīžos uzstājības ar zināmu autoritāti neļaut no vienas vai otras ministrijas nākt priekšlikumiem, kuri nav kvalitatīvi sagatavoti. Tādi bija priekšlikumi par sociālo nodokli autoratlīdzību saņēmējiem un  pašnodarbinātajiem, kuri saņem par minimālo algu mazāku ienākumu. Eiropas Savienības kopainā arī pietrūkst argumentu, lai pienācīgi pamatotu, kāpēc Latvijas budžets ir viens no taupīgākajiem ES. Tikmēr kaimiņi saprot, ka kovidkrīzes laikos nav jāsacenšas taupībā, bet jāļauj tautsaimniecībā ieplūst dzīvinošām investīcijām, ja arī tam nepieciešams lielāks valsts budžeta deficīts.

Valdības un parlamenti var kļūdīties. Taču cilvēks ir ar saprātu apveltīta būtne, un tam vajadzētu ļaut viņam atšķirt patiesību no nepatiesības. Jo vairāk cilvēku atzīs, ka kovidsērga ir reāla un ļoti bīstama, izvēlēsies ievērot piesardzību, jo drīzāk kopējā labuma interesēs izdosies gūt lokālus un izšķirīgus panākumus cīņas frontē, atgriezties vismaz pie tādas dzīves, kādu Latvijas ļaudis varēja baudīt vasarā.

Spēja novērtēt, kas ir patiesība un kas nav, būs nozīmīga arī pēc kovidlaika citos Latvijai nozīmīgos jautājumos. Neatsverama būs arī spēja ieņemt un uzturēt cieņpilna dialoga attieksmi. Jau minētais Žaks Maritēns, rakstīdams par ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas tapšanu, norāda, ka vienošanās par to bija iespējama, jo iesaistītie cilvēki, piederēdami ne tikai pie dažādām kultūrām un civilizācijām, bet arī pie dažādām garīgām ģimenēm un antagoniskām domāšanas skolām, spēja saskatīt kopējā labuma praktisko mērķi un sadarboties, lai to sasniegtu.2

Domstarpības noteiktos jautājumos vienmēr pastāvēs gan sabiedrībā, gan politikā. Taču cilvēkam ir brīvība izvēlēties cieņu pret citādi domājošo, lai būtu dialoga attiecībās ar viņu un sekmīgi risinātu tos praktiskos jautājumus, kuros iespējams pārvarēt uzskatu atšķirības. Cieņpilnai valsts vadītāju attieksmei dialogā ar Latvijas tautu būs izšķirīga nozīme, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos. Savstarpējo uzticēšanos visvairāk var ievainot aroganta attieksme un nostāja, kas faktiski rada apstākļus, ka no cilvēku sirdsapziņas brīvības izrietoši viedokļi nozīmīgos jautājumos paliek nesadzirdēti vai tiek ignorēti. 

Laikam jau visos laikos cilvēki no valsts vadītājiem ir sagaidījuši harizmātiskas un iedvesmojošas runas. Iespējams, arī no mūsu ministru prezidenta pirmajā adventē gaidīja uzrunu, kas līdzinātos tai, ko Viljama Šekspīra tēlotais Anglijas karalis Henrijs V sacīja saviem karavīriem pirms kaujas pie Azenkūras Simtgadu kara laikā. Lai arī ar kovidsērgu nebūs jācīnās simts gadu, cīniņš ir nopietns un neskaitāmi cilvēki ir zaudējuši dārgāko – dzīvību, tuvu un mīļu radinieku, draugu vai kolēģi. Nepieķēros Kariņa kunga sacītās runas formai, bet ieklausījos tās noskaņā, kurā nepārprotami saklausīju no sirds nākušas rūpes par cilvēku veselību un mīlestību pret savu tautu, kura dodas cauri grūtam pārbaudījumam. Viņa sacītie Latvijas valsts himnas vārdi uzrunas noslēgumā sasaucās ar kristīgo konfesiju vadītāju kopīgo aicinājumu adventes pirmo nedēļu veltīt lūgšanai un gavēnim par uzvaru cīņā pret šo ļauno slimību – par mediķiem, par saslimušajiem, par mūsu katra veselību un dzīvību.

Lai Latvijā ir gaiši un svētīti Ziemassvētki un 2021. gadā gudrība, cerība un nacionālā pašapziņa palīdz veikt svētīgus darbus mūsu Tēvzemei!

Rakstā pausts autora personīgais viedoklis un skatījums.

1 Maritain, Jacques. Christianisme et démocratie: Suivi de Les droits de l'homme. La maison d’édition Desclée de Brouwer, 2005, 179. lpp.

2 Maritain, Jacques. Man and the State. Chicago. The University of Chicago Press, 1957, 77. lpp.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU