Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Valsts iestāžu vadītāju atlases kārtība vienmēr bijusi sabiedrības uzmanības centrā, tāpēc, ja atlases konkursu uzvarētāji amatam netiek virzīti un par vadītājiem tiek ieceltas citas personas, rodas jautājumi. LV portāls uzklausīja vairākus viedokļus par to, ko paredz normatīvais regulējums un vai būtu nepieciešama tā pilnveide.
Pēdējā laikā sabiedrības neizpratni ir raisījis, piemēram, konkurss uz Valsts policijas (VP) priekšnieka amatu, kā arī konkurss uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amatu. Informācija medijos liecina: lai gan konkursā uz VP priekšnieka amatu komisija apstiprināšanai amatā ministram prioritārā secībā virzīja visus trīs konkursa dalībniekus, policijas virsniekus, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens apstiprināšanai valdībā virzīja pavisam citu kandidātu – pulkvedi Armandu Ruku.
Plaši apspriesta tika arī kultūras ministra Naura Puntuļa vilcināšanās pēc konkursa komisijas ieteikuma apstiprināt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amata konkursa uzvarētāju. Uzvarētāja savu kandidatūru atsauca, un šajā amatā tika iecelta otra spēcīgākā pretendente.
Katrai nozarei ir savi normatīvie akti, kas regulē jautājumu saistībā ar iestāžu vadītāju atlasi, skaidro Valsts kanceleja. Piemēram, Ministru kabineta 2015. gada 9. jūnija noteikumi Nr. 293 “Valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlases kārtība” attiecas tikai uz to tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlasi, kuru vadītāji ir ierēdņi.
Tātad šie noteikumi nav attiecināmi uz Brīvdabas muzeja vadītāja konkursu, jo šī muzeja vadītājs nav ierēdnis, bet gan persona, kas nodarbināta darba tiesiskajās attiecībās. Tāpat tie nav piemērojami arī attiecībā uz Valsts policijas priekšnieka atlasi, jo Valsts policijas priekšnieks saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 2. panta pirmo daļu ir amatpersona ar speciālajām dienesta pakāpēm.
Valsts civildienesta likuma 4. panta otrās daļas 4. punkts paredz, ka Valsts kanceleja nodrošina iestādes vadītāju atlasi, izņemot šā likuma 37. pantā minēto gadījumu. Proti, Valsts civildienesta likuma 37. pants regulē jautājumu saistībā ar ierēdņa pārcelšanu citā amatā valsts interesēs, kas attiecas uz jebkura ierēdņa, tostarp iestādes vadītāja, pārcelšanu. Valsts civildienesta likums neparedz, ka visos gadījumos, kad kļūst vakants iestādes vadītāja amats, būtu obligāti izsludināms atklāts pretendentu konkurss.
Ņemot vērā minēto, ministram gadījumos, kad ir kļuvis vakants iestādes vadītāja amats, ir divas iespējas:
Kā norādīts Valsts civildienesta likuma 37. panta pirmajā daļā, lai nodrošinātu labu pārvaldību, it sevišķi civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību civildienestam, kā arī veicinātu ierēdņa kvalifikācijas izaugsmi, ierēdni, neizsludinot atklātu pretendentu konkursu un motivējot pārcelšanas pieļaujamību un lietderību, var pārcelt jebkurā citā ierēdņa amatā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tajā pašā vai citā iestādē.
Tātad, ja ministrs izvēlas pārcelt iestādes vadītāja amatā kādu citu ierēdni, tad viņam šāda pārcelšana ir jāpamato, motivējot tās pieļaujamību un lietderību. Tādā veidā ministrs pierāda, ka ir izvērtējis, vai minētajai personai ir atbilstošas profesionālās zināšanas un kompetences, lai ieņemtu konkrēto amatu.
VK norāda, ka pārcelt citā amatā nevar jebkuru valsts pārvaldē nodarbināto, bet tikai ierēdni. Ja persona līdz šim ir valsts tiešās pārvaldes iestādē strādājusi darbinieka amatā, lai viņa kļūtu par ierēdni, viņai ir jāpiedalās atklātā konkursā.
Savukārt, ja ministrs izvēlas vakanto iestādes vadītāja (ierēdņa) amata vietu aizpildīt, izsludinot atklātu pretendentu konkursu, tad ir piemērojami Ministru kabineta 2015. gada 9. jūnija noteikumi Nr. 293 “Valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlases kārtība”.
LV portāls jautā: Vai valsts tiešās pārvaldes vadītāju iecelšanas kārtība būtu jāuzlabo? Vai Latvijai vajadzētu virzīties uz tādu sistēmu, kurā konkursi būtu obligāti?
Reinis Grāvītis
Ministru kabineta preses sekretārs
Foto: Ieva Čīka, LETA
Jebkurā sistēmā ir vieta uzlabojumiem, arī atklātu konkursu organizēšanas procesu var uzlabot, lai katrā gadījumā izraudzītos amatam piemērotāko kandidātu.
Tas, vai būtu nepieciešams noteikt, ka jebkuru iestādes vadītāju izraugās atklātā konkursā, ir jautājums, kas jāizvērtē plašāk, viennozīmīgu atbildi uz to sniegt nevar, jo tas atkarīgs no daudziem apstākļiem. Jānorāda, ka ne vienmēr pārcelšana vērtējama negatīvi, valsts pārvaldē ir gadījumi, kad iestādes vadītāja amatā tiek pārcelta ļoti kompetenta persona, kas atļauj gan ietaupīt valsts pārvaldes resursus, gan dod iespēju karjeras izaugsmei jau valsts pārvaldē nodarbinātajiem.
Andris Grafs
Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā
Foto: Zane Bitere, LETA
Saistībā ar pēdējā laika konkursiem valsts pārvaldē, manuprāt, ir iedegusies “sarkanā brīdinājuma lampiņa”, kas norāda uz pieaugošu risku godīgu un atklātu konkursu norisei. Šī problēma būtu jārisina, kamēr nav “iedegušās citas lampiņas”, ko raksturotu arī zema interese par izsludinātajiem konkursiem, jo kandidāti netic to godīgumam.
Pirmkārt, būtu jāpārskata valsts pārvaldes vadītāju atlases principi, vēl vairāk centralizējot konkursus uz vadītāju amatiem.
Otrkārt, būtu jāmazina politisku lēmumu pieņemšana, izvēloties vadītājus. Agrāk valsts uzņēmumu vadību noteica ministri, pakļaujot valdes un padomes locekļu izvēli politiskām simpātijām. Šobrīd šādus lēmumus pieņem kapitāla daļu turētāja pārstāvis – valsts sekretārs. Līdzīgas izmaiņas būtu jāveic arī valsts pārvaldes vadītāju izvēlē.
Treškārt, būtu jāizskauž nepieņemamā prakse, ka ministri pēc oficiālā konkursa noslēguma izvirza jaunus kritērijus, kuri netika noteikti prasībās kandidātiem, bet kuri ietekmē gala lēmuma pieņemšanu par kandidātiem. To varēja novērot, gan atlasot vadītāju Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, gan iepriekš izvēloties Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāju.
Liene Gātere
biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” direktore
Foto: Edijs Pālens, LETA
MK noteikumi Nr. 293 “Valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju atlases kārtība” noteic, kādā kārtībā veicama valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju (valsts civildienesta ierēdņu) atlases plānošana, prasību izvirzīšana un pretendentu novērtēšana. Bet nekur nav pateikts, ka konkursam ir jābūt obligātam.
2020. gada janvārī iekšlietu ministrs publiski paziņoja, ka Valsts policijas priekšnieku izraudzīs atklātā konkursā. Taču atbilstoši Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumam iekšlietu ministrs var izraudzīties cilvēku, kuru iecelt amatā, un viņam nav obligāti jārīko konkurss.
Savā vēstulē 12. oktobrī iekšlietu ministram jautājam, vai viņš gatavs atbalstīt, ka vadītājus ieceļ tikai konkursa kārtībā. Vēstulē aicinām arī skaidrot, kāpēc iekšlietu ministrs pēc atklātā konkursa uz Valsts policijas priekšnieka amatu noslēgšanās bez rezultāta neizsludināja atkārtotu konkursu. Tāpat neizprotam, kāpēc iekšlietu ministrs neiekļāva neatkarīgus novērotājus Valsts policijas priekšnieka amata kandidāta Armanda Ruka vērtēšanas komisijas darbā.
“Delnas” ieskatā atkārtota konkursa neizsludināšana un viena kandidāta izraudzīšana pēc iekšlietu ministra ieskatiem var radīt negatīvu priekšstatu sabiedrībā par politiski motivētu kandidāta izvēli, kurš strādās nevis visas sabiedrības, bet gan šauru grupu interesēs. Turklāt sākotnējā konkursa neveiksme un gala kandidāta izraudzīšanās bez konkursa var mazināt spējīgu kandidātu vēlmi startēt turpmākajos konkursos uz valsts pārvaldes amatiem, jo viņiem būs aizdomas, ka tie ir tikai butaforija.
Daudzi amati nav politiski, ir jāatrod cilvēki, kas vēlas veidot karjeru valsts pārvaldē, konkursiem jābūt profesionāliem, atklātiem, jāvērtē profesionālās kompetences. Latvijai vajadzētu virzīties uz tādu sistēmu, kur konkursi būtu obligāti, īpaši uz valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju amatiem.
Ir valdības noteikumi, ko darīt, ja ministrs pieņem lēmumu rīkot konkursu, bet arī tie pieļauj diezgan lielu politisko izšķiršanos. Vajadzētu virzīties uz tādu sistēmu, kur vadītāja iecelšana nav tikai politisks lēmums, bet vairāk tiek vērtētas profesionālās kompetences un veidota konkurence uz šiem amatiem, lai atlasītu pašus spējīgākos kandidātus un sabiedrībai būtu skaidrs, ka viņi ir uzvarējuši godīgā konkursā. Tas veicinātu valsts pārvaldes profesionalitāti un to, ka cilvēki izvēlas veidot karjeru valsts pārvaldē.
Aiga Ārste-Avotiņa
personālatlases kompānijas “Amrop Latvija” vadošā partnere
Foto: Zane Bitere, LETA
Mūsu personālatlases kompānija ir piedalījusies dažādu valsts amatpersonu konkursu rīkošanā, piemēram, 2018. gadā Valsts kancelejas izsludinātajā atklātajā konkursā par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu, arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas u. c. speciālistu izvēlē.
Iestājos par atlases konkursu rīkošanu uz nozīmīgiem valsts pārvaldes amatiem: tas palīdz celt gan intereses līmeni, gan kvalitāti. Mūsu pieredze ir tāda: tikai publicējot sludinājumu un gaidot kandidātu pieteikšanos, pastāv risks, ka atsaucība nebūs liela. Svarīgi ir publiski izsludināt konkursu un veikt arī tiešo atlasi. Tad rezultāts ir pietiekami labs: zināma kvantitāte noved pie labāka rezultāta.
Valsts tiešās pārvaldes iestāžu vai kapitālsabiedrību vadītāju atlasei jābūt caurskatāmai, skaidri strukturētai, pamatotai uz dažādu prasmju, pieredžu un kompetenču novērtēšanu. Svarīgi, lai informācija, kādi kandidāti ir kandidējuši, ir konfidenciāla. Pretējā gadījumā profesionāli kandidāti nepieteiksies, jo daudzi no viņiem meklē darbu, strādājot kaut kur citur, un atklāta kandidātu nosaukšana attur pieteikties profesionālus kandidātus.
Atlases procesam gan ir jābūt atklātam – sabiedrībai ir jāzina, kādi ir kritēriji, prasības, procesa soļi, kas ir cilvēki, kas pieņem lēmumu utt. Vērtētāji nedrīkst būt tikai ierēdņi. Ja vērtētāju pusē neviens nav bijis organizācijas vadītājs, kā viņš var novērtēt un saprast izaicinājumus? Svarīgi, ka nominācijas komisijā ir cilvēki, kuriem ir svarīga sava reputācija. Tas zināmā mērā ir garants tam, ka process norit godīgi un profesionāli. Jo viņi nepiedalīsies procesos, kur amatos tiek ielikti “šofera dēli”. Tad būs mazāks risks, ka pēdējā brīdī tiks izvilkts kāds “zaķis no cepures”. Šie cilvēki zināmā mērā ir garants godīgam atlases procesa rezultātam.
