Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šī gada jūlijā veikto padziļināto interviju rezultāti liecina, ka iedzīvotāji valdības darbību nevērtēja kā nozīmīgu soli viņu drošības stiprināšanai. Lai arī Covid-19 pandēmijas karstumā uzticēšanās valdībai kopumā pieauga, tomēr joprojām esam spiesti runāt par uzticēšanās krīzi. Iedzīvotāju gatavība ievērot noteikumus drīzāk bija saistīta ar uzticēšanos veselības nozares ekspertiem.
FOTO: Paula Čurkste, LETA
Latvijas iedzīvotāju dzīve kopš šī gada marta ir apgriezta kājām gaisā. Nepilna pusgada laikā esam sastapušies ar vēl nepieredzētiem sociālās, ekonomiskās un arī politiskās dzīves ierobežojumiem. Pandēmija, līdzīgi kā citu Eiropas Savienības valstu iedzīvotājus, arī mūs pārsteidza nesagatavotus. Tomēr kopējā statistika liecina, ka Latvijā saslimušo skaits ir samērā neliels, līdz ar to mūsu valsts tiek minēta kā labās prakses piemērs savlaicīgai un labi organizētai krīzes pārvaldībai. Vai tiešām pārvaldība ir bijusi tik veiksmīga, un cik lielu uzticēšanos valsts pārvaldes institūcijām tā viesusi Latvijas sabiedrībā?
Pilnvērtīgu atbildi uz šo jautājumu, iespējams, saņemsim pēc ilgāka laika, kad krīze jau būs pārvarēta, tomēr pirmie secinājumi liek pārdomāt daudzas lietas. Tāpēc raksta mērķis ir apskatīt šos pirmos secinājumus un veicināt diskusiju par mācībām, ko esam guvuši.
Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta (LU SPPI) pētnieku grupa, arī raksta autores, valsts pētījumu programmas ietvaros veic valsts pārvaldes iestāžu darba analīzi un pēta Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes ietekmi uz valsts pārvaldi ar mērķi sniegt ieguldījumu noturīgu un drošu, iedzīvotājiem draudzīgu servisu izstrādē1. Analīzei izmantoti kā sekundāri, tā arī unikāli dati, kas iegūti, pētot valsts pārvaldes institūciju darbu krīzē, kā arī noskaidrojot iedzīvotāju viedokli par krīzes pārvaldību un gatavību iesaistīties tajā. Ar LU Politikas zinātnes studentu atbalstu iegūti dati par valsts pārvaldes institūciju krīzes komunikāciju un labas pārvaldības principu ievērošanu, izpētot 115 valsts pārvaldes iestāžu (ministriju un padotības iestāžu) mājaslapās publicēto informāciju šī gada martā un aprīlī.
Līdzās šim tika analizēts arī Latvijas populārāko mediju saturs, lai izgaismotu krīzes komunikācijas īpatnības plašākā perspektīvā. Tāpat arī tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kurā piedalījušies 1012 respondenti. Pētījuma sākotnējie rezultāti liecina par vairākiem nozīmīgiem izaicinājumiem, ko būtu nepieciešams ņemt vērā, pilnveidojot krīžu pārvaldību Latvijā.
Latvijā krīžu pārvaldības sistēmu iespējams raksturot kā tādu, kurā tiek integrēta viena līmeņa un institucionāli centrētā koordinācija un daudzlīmeņu gatavība un reaģēšana. 2016. gadā tika pieņemts “Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums”. Tas izšķir divu veidu katastrofas: dabas un cilvēku izraisītās. Savukārt atbilstoši radīto postījumu apjomam tiek izdalītas vietēja, reģionāla un valsts līmeņa katastrofas.
Likums nosaka arī risku novērtēšanas kārtību, atbildīgās institūcijas, kam jābūt iesaistītām katastrofas pārvaldībā, un citus nozīmīgus aspektus. Tas neapšaubāmi veicina zināšanās balstītu pieeju krīžu pārvaldībai un risku analīzei kā lokālā, tā arī nacionālā līmenī. Tomēr vienlaikus tas izgaismo vairākas nepilnības sistēmā. Piemēram, likumā neskaidri paskaidrota pienākumu pārdale starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, bet civilās aizsardzības plānus tiek piedāvāts attīstīt ierēdņiem, nevis krīžu pārvaldības profesionāļiem.
Civilās aizsardzības plānus tiek piedāvāts attīstīt ierēdņiem, nevis krīžu pārvaldības profesionāļiem.
Ne mazāk nozīmīgs krīžu pārvaldības likumiskais regulējums attiecas arī uz visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu. Šī gada aprīlī Ministru kabinets apstiprināja grozījumus Nacionālās drošības likumā, likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” un Mobilizācijas likumā. Šie likumi mudina atbildīgās institūcijas ātri un efektīvi reaģēt uz krīzi, kā arī apliecina veiksmīgu visaptverošās valsts aizsardzības ieviešanu.
Ir notikuši arī praktiski pasākumi, piemēram, informatīva kampaņa iedzīvotājiem un plašas mācības izpratnes veidošanai par to, kā veidojama visaptverošā valsts aizsardzība un kādu lomu tajā spēlē dažādas iesaistītās puses: sākot no ministrijām un pašvaldībām līdz pat uzņēmējiem un izglītības iestādēm. Vienlaikus joprojām pastāv vairāki izaicinājumi. Uzskatāms piemērs tam ir problēmas, kas saistītas ar civilās aizsardzības plānu izstrādi pašvaldību līmenī: pašvaldību izpratne par savu lomu krīzes pārvaldībā ir nepilnīga.
Līdz ar to ir iespējams secināt: lai arī publiskās pārvaldes institūcijas ir uzsākušas vērā ņemamu darbu pie efektīva krīzes pārvaldības mehānisma ieviešanas, vēl daudz ir jāpaveic. Un Covid-19 krīze ir ievērojams pārbaudījums, kas, cerams, ļaus izdarīt pareizos secinājumus par apgūtajām mācībām un pilnveidot krīžu pārvaldību valstī.
Pētījumā veiktā analīze liecina, ka nozīmīgākās valsts pārvaldes institūcijas nodrošināja pamata informāciju par Covid-19 pandēmiju un to, kā pandēmijas izraisītā krīze ir ietekmējusi to darbu. Valsts pārvalde ar savu mājaslapu starpniecību mēģināja nodrošināt informāciju par izmaiņām iestāžu darbā. Fokusējoties uz institūciju darba režīma izmaiņām, mazāk uzmanības tika veltīts tam, kādas sekas uz iedzīvotāju ikdienu varētu atstāt šīs izmaiņas. Aptuveni 1/5 apskatīto institūciju piedāvāja arī informāciju par atbalsta mehānismiem, kas iedzīvotājiem tiek piedāvāti krīzes apstākļos. Vienlaikus nepieciešams norādīt, ka tikai 1/5 (34 no 115) institūciju mājaslapu tika sniegta kontaktinformācija, kur vērsties krīzes apstākļos.
Savukārt publiski pieejamā informācija par 32 nacionālā līmeņa institūciju un 13 slimnīcu darbu krīzes apstākļos ļāva veikt labas pārvaldības principu ievērošanas analīzi krīzes iepirkumu kontekstā. Kā liecina dati, trešdaļa no apskatāmajām institūcijām veica nestandarta valsts iepirkumus krīzes apstākļos. Lai arī atsevišķos gadījumos iepirktais izraisīja jautājumus par saikni ar Covid-19 (piemēram, ginekoloģiskais krēsls vai skapīši), kopumā iepirkumu process noritēja atbilstoši labas pārvaldības principiem.
Vairāk uzmanības bija jāpievērš komunikācijai par iepirkumu lietderību un nepieciešamību, arī iestāžu vadītāju un amatpersonu savstarpējai koordinācijai. Tas būtu sekmējis viedokļu konsolidāciju un atbilstoša vēstījuma nodošanu sabiedrībai.
Jau no krīzes sākuma valdība mēģināja veidot atbalsta mehānismus krīzes visvairāk skartajām industrijām un iedzīvotāju grupām. Galvenie mehānismi, kas tika izmantoti, bija saistīti ar atbalstu dīkstāvē esošiem uzņēmumiem. Tomēr veids un lēni reaktīvā forma, kā tika kalkulēts atbalsts, ne tikai izrādījās nepietiekams, bet arī izgaismoja vairākas nepilnības gan valdības krīzes lēmumu pieņemšanā, gan nodokļu sistēmā kā tādā. Valdības rīcību daudzi novērtēja kā neefektīvu, smagnēju un bieži neskaidru. Iedzīvotājos bažas radīja neziņa par tālāko lietu gaitu. Kā liecina pētījumu kompānijas “Kantar” dati, maijā 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju atzina, ka viņiem “pietrūkst skaidrības par ārkārtējās situācijas ilgumu, pārredzama plāna, kā no tās iziet un kā valstī tiks stabilizēta ekonomiskā lejupslīde”2.
Šī gada jūlijā veikto padziļināto interviju rezultāti liecina, ka iedzīvotāji valdības darbību nevērtēja kā nozīmīgu soli viņu drošības stiprināšanai. Drīzāk viņi paļāvās uz sevi un saviem tuviniekiem. Būtiskākie vēstījumi, kas izskanēja interviju laikā, bija šādi: “mēs esam stipri, esam izdzīvojuši arī sarežģītākos laikos”; “varu paļauties tikai uz sevi un ģimeni”; “ne es, ne mani tuvākie tik un tā valdības atbalstu nedabūja un nedabūs”.
Par spīti tam, krīzes pirmajos mēnešos kopumā liela Latvijas sabiedrības daļa ievēroja valdības pieņemtos lēmumus par ierobežojumiem. Saskaņā ar SKDS aptaujas datiem 70% iedzīvotāju atbalstīja ieviestos ierobežojumus un 80% ievēroja noteikumus3. Tai pašā laikā LU Politikas zinātnes studentu veiktajā aptaujā 59% respondentu pauda uzskatu, ka Latvijas valdība varētu slēpt nozīmīgu informāciju par Covid-19. Līdzīgi viedokļi tika pausti arī par Pasaules Veselības organizāciju. Vai tas nav pretrunā ar iepriekš rakstīto? Diemžēl nav.
Šāda iedzīvotāju gatavība ievērot noteikumus drīzāk bija saistīta ar uzticēšanos veselības nozares ekspertiem. Pamatā liela sabiedrības daļa uzticējās viņiem, viņu viedokļiem un piedāvātajiem risinājumiem. Pēc LTV Ziņu dienesta pasūtījuma veiktā SKDS sabiedriskās domas aptauja liecina: infektologam Ugam Dumpim uzticējās 21,6%, savukārt Veselības ministrei Ilzei Viņķelei – tikai 3,6% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju4. Tātad faktiski šis atklājums vedina uz pārdomām par to, ka, visticamāk, valdībai izdevās pārliecināt sabiedrību, pateicoties veiksmīgai krīzes komunikācijai, kurā uzsvars tika likts uz to, ka lēmumi tiek pieņemti, stingri ievērojot veselības aizsardzības ekspertu rekomendācijas, un skaidrojošo darbu veica eksperti.
Šādus secinājumus atbalsta arī fakts, ka Ugu Dumpi kā cilvēku, kam var uzticēties ar Covid-19 pandēmiju saistītajos jautājumos, galvenokārt ir identificējuši aptaujātie latvieši (30,6%). Citu tautību cilvēki šādu pārliecību pauduši ievērojami retāk (5,34%). Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā mediju lietojuma paradumus un formas, kādās notika krīzes komunikācija. Tātad, visticamāk, valdības mēģinājumi ar krievu valodā raidošo mediju starpniecību uzrunāt krievvalodīgo kopienu joprojām nebija tik veiksmīgi, lai pārliecinātu to tikpat lielā mērā kā latviešu auditoriju.
Savukārt valdības mēģinājumi pārliecināt sabiedrību izmantot lietotni “Apturi Covid” izrādījās ievērojami neveiksmīgāki nekā citi krīzes komunikācijas elementi. Šobrīd mazāk nekā viena 1/10 daļa sabiedrības ir lejuplādējusi lietotni savā telefonā. Lai arī lietotāju skaits kopš tās izdošanas pakāpeniski aug, tomēr to nevar uzskatīt par ievērojamu ieguldījumu pandēmijas ierobežošanā. Nevēlēšanos izmantot lietotni iedzīvotāji skaidro dažādi. Daļa baidās no privātuma ierobežošanas, bet vairākumā gadījumu cilvēki uzskata, ka šī lietotne nevar stiprināt viņu pašu un tuvinieku veselību.
Populārākie mediji, ar kuru starpniecību iedzīvotāji ieguva informāciju par situāciju valstī un pasaulē, bija interneta mediji. Kā liecina LU Politikas zinātnes nodaļas studentu veiktā sabiedriskās domas aptauja, 70% iedzīvotāju par aktualitātēm uzzināja no tādiem interneta medijiem kā “Delfi” un LSM. Mazāk nekā piektā daļa aptaujāto patērēja tādu Rietumu mediju kā CNN, BBC vai “Euronews” saturu. Vienlaikus mazliet vairāk nekā puse respondentu norādīja uz to, ka ir sastapušies ar dezinformāciju un uzskata to par nozīmīgu problēmu. Tiesa, vēlākās padziļinātās intervijas demonstrēja, ka reti kurš aptaujātais ir izstrādājis stratēģiju informācijas pārbaudei.
Latvijas sabiedrība Covid-19 pandēmijas radītās krīzes pirmajos mēnešos demonstrējusi gatavību ievērot valdības noteikto regulējumu, ierobežot savu sociālo un ekonomisko aktivitāti veselības drošības vārdā. Šis neapšaubāmi ir ne tikai sekmējis valsts spēju pretoties slimības radītajiem apdraudējumiem, bet arī uzskatāms par labu signālu valsts visaptverošās valsts aizsardzības ieviesējiem Latvijā. Vienlaikus ir vairāki izaicinājumi, kas izgaismojušies šajā laikā.
Pirmkārt, tā ir zemā Latvijas sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei. Lai arī krīzes karstumā uzticēšanās Kariņa valdībai kopumā pieauga, tomēr joprojām esam spiesti runāt par uzticēšanās krīzi. Liela sabiedrības daļa ne tikai kritiski vērtē ministru darbu, bet arī nesaredz valdības darbā ilgtermiņa stratēģiju valsts attīstībai. Vēl kritiskāka situācija ir saistībā ar neticību iespējai ietekmēt valstiski nozīmīgo lēmumu pieņemšanas procesus. 80% Latvijas sabiedrības uzskata, ka tai nav ietekmes uz Latvijas Saeimas un valdības darbu5. Tas potenciāli var radīt ievērojamus ierobežojumus valsts pārvaldes rīcībspējai un efektīvai demokrātisko procesu nodrošināšanai ilgtermiņā.
Otrkārt, problēmas, kas bija saistītas ar sadarbību starp valsts un pašvaldību līmeņa iestādēm, izgaismoja trūkumus krīžu pārvaldības izstrādē. Nozīmīgākais no tiem: neskaidrā kompetenču pārdale starp valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī izaicinājumi, kas saistīti ar savstarpējo koordināciju un komunikāciju.
Treškārt, jāveicina cittautiešu uzticības pieaugums. Krīzes komunikācija pierādīja, ka Latvijas iedzīvotāju vidū citu tautību iedzīvotāji maz uzticas ekspertiem (piemēram, Ugam Dumpim). Ir jāspēj atrast veidu, kā uzrunāt citas tautības pārstāvjus Latvijā, un jāveicina šo iedzīvotāju apziņa, ka arī viņi ir daļa no Latvijas sabiedrības.
Ceturtkārt, Covid-19 pandēmija parāda Latvijas iedzīvotāju gatavību sadarboties ilgtermiņā. Krīzes sākumā bija vērojams uzticības kāpums valdībai, iedzīvotāji bija gatavi klausīties ieteikumos un ievērot ierobežojumus. Taču šobrīd novērojama situācija, ka sabiedrība ir pieradusi pie jaunajiem pandēmijas apstākļiem un nevēlas ieklausīties valdības ieteikumos, jo iedzīvotājos ir iestājies zināms pagurums no ierobežojumiem un viņi ir akceptējuši citādu uzvedību nekā nosacīti jaunā realitāte.
1 Projekts Nr. VPP-COVID-2020/1-0009, “ARTSS – Perspektīvās tehnoloģijas noturīgiem un drošiem servisiem”, ko līdzfinansē Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija.
2 https://www.kantar.lv/kantar-covid-19-barometrs-iedzivotaju-vidu-mazinas-satraukums-par-virusu-un-ta-raditajiem-apstakliem-un-apdraudejumu/
3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/70-iedzivotaju-aptauja-atzist-covid-19-ierobezojumi--apgrutinosi-bet-vajadzigi.a358919/
4 https://www.youtube.com/watch?v=ELrRuycJ7Hw
5 https://www.facebook.com/photo.php?fbid=3478642782166026&set=a.2193020427394941&type=3&theater
