Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ingrīda Muraškovska: “Apvienojot teritorijas, arī pieaugušo izglītības darbu varētu stabilizēt.”
FOTO: no personīgā arhīva
Pieaugušo izglītība mūsu valstī ir ļoti aktuāla. Piemēram, nesen izsludinātajām nodarbināto personu attālinātajām mācībām pieteicās vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku. Tas ir viens no valsts mēroga pasākumiem, bet pieaugušo izglītošana nepieciešama arī šaurākā ietvarā Latvijas reģionos, kur atšķiras gan darba tirgus specifika, gan iedzīvotāju intereses. Par to saruna ar Kurzemes reģiona izglītības eksperti Dr. paed. INGRĪDU MURAŠKOVSKU.
Kā vēsturiski izveidojies, ka plānošanas reģiona administrācija ir uzņēmusies rūpes par pieaugušo izglītību?
Plānošanas reģionu administrācijām nav deleģēta izglītības funkcija, tostarp pieaugušo izglītībā. Citos reģionos tādas speciālas amata vietas, kurā strādāju es, saistībā ar pieaugušo izglītību nemaz nav. Veidojot iepriekšējā plānošanas perioda izglītības politikas dokumentus, pieaugušo izglītības modelī plānošanas reģioni tika iekļauti kā nozīmīgi sadarbības partneri pieaugušo izglītībā. Aktivitātēm vajadzētu izpausties, apzinot darba tirgus pieprasījumu, iedzīvotāju vajadzības, pašvaldību iespējas, savstarpēji visu līdzsvarojot. Kaut gan praksē modelī notika izmaiņas, pārliekot plānošanas reģionu uzdevumus uz pašvaldību pleciem, Kurzemes reģions ideju atzina par vērā ņemamu un izveidoja izglītības eksperta amatu, lai varētu aktīvi iesaistīties un sadarboties ar pašvaldībām, neuzņemoties pārvaldības funkcijas.
Pieaugušo izglītības organizēšana faktiski ir pašvaldību pārziņā, bet situācija nav vienkārša. Izglītības likumā ir noteikts, ka pašvaldības “īsteno politiku pieaugušo izglītībā un nodrošina piešķirtā finansējuma sadali un uzraudzību pār finanšu līdzekļu izlietojumu”. Taču valsts finansējumu pašvaldības nesaņem, pieaugušo izglītības politika pamatā tiek īstenota ar nacionālā līmeņa centralizētajiem projektiem. Ko šajā situācijā dara pašvaldības?
Vairākas uztur savus pieaugušo izglītības centrus. Kurzemes reģionā ir divi pašvaldību mācību centri, reģistrēti kā izglītības iestādes. Viens no tiem ir Grobiņas novada pašvaldībai. Savukārt Ventspilī darbojas Ventspils Digitālais centrs, kas specializējies iedzīvotāju izglītošanai informācijas tehnoloģiju jomā. Interesants ir Nīcas novada pašvaldības modelis. Pieaugušo izglītības centrs ir pašvaldības struktūrvienība. Bet novada ciemos ir izveidoti sabiedriskie centri, kas apvieno vietējo aktīvo iedzīvotāju kodolu. Aktīvisti paši nosaka, ko vēlētos mācīties, un šādiem nelieliem projektiem pašvaldība piešķir zināmu finansējumu.
Lai labāk apzinātu situāciju pieaugušo izglītībā pašvaldībās, pērn reģionā veicām aptauju, iekļaujot jautājumus par finansējumu. Kā liecina atbildes, lielākā daļa pašvaldību finansiāli atbalsta pieaugušo izglītību, nodrošinot mācībām nepieciešamās telpas un infrastruktūru. Otra svarīga lieta, it sevišķi lauku teritorijās, ir nodrošinājums ar transportu, lai iedzīvotāji varētu nokļūt uz mācību vietu. Pašvaldības maksā darba algu pieaugušo izglītības speciālistam, ja šāda amata vieta ir izveidota. Apmaksāt lektoru darbu mācību kursos atļaujas tikai nedaudzas pašvaldības.
Finanšu ministrijas šī gada ziņojumā “Nodarbināto pieaugušo ar zemu kvalifikāciju efektīvākas iesaistes mācībās izvērtējums” cita starpā norādīts, ka pašvaldībās atbildība par pieaugušo izglītību ir sadrumstalota un šīs atbildības robežas ir ļoti izplūdušas. Ko par to sakāt?
Mēs necenšamies pašvaldībām piedāvāt kādu vienotu modeli pieaugušo izglītības organizēšanai. Tas arī nebūtu prātīgi, jo pašvaldību vajadzības ir ļoti dažādas. Lielās pilsētās – kā Liepājā, Ventspilī – uzsvars pārsvarā tiek likts uz digitalizāciju, bet lauku novados ir citas intereses un prioritātes. Katrai pašvaldībai ir iespējas izveidot mācību saturu saskaņā ar vietējām vajadzībām.
Arī pieaugušo izglītības pienākumi pašvaldībās tiek deleģēti atšķirīgi. Piemēram, Kuldīgā vairs nav pieaugušo izglītības centra, taču šā darba turpināšanai pašvaldība savā Izglītības nodaļā izveidoja īpašu speciālista vietu. Tomēr vairumā pašvaldību to speciālistu, kuriem uzticēta pieaugušo izglītība, pamatdarbs ir citā jomā – attīstības speciālists, jaunatnes lietu speciālists, bibliotekārs vai projektu vadītājs. Viņiem nav laika iedziļināties Eiropas Komisijas dokumentos, nacionālajā izglītības politikā; ar savu lokālo skatījumu viņi darbojas atbilstoši apstākļiem. Plānošanas reģiona administrācija veic tādu kā atbalsta funkciju pieaugušo izglītotājiem, cenšamies nodrošināt regulāru informācijas apriti: apkopoju informāciju un regulāri nosūtu saviem pašvaldību kolēģiem, kā arī reizi divos mēnešos tiekamies reģiona pieaugušo izglītotāju sanāksmē, kur pārrunājam aktualitātes, interesantus piedāvājumus, kopīgi risināmus jautājumus. Esam īstenojuši starptautiskus Erasmus+ projektus, lai mūsu pašvaldību kolēģi varētu doties pieredzes apmaiņas vizītēs uz citām valstīm. Bet informatīvās tikšanās cenšamies rīkot dažādās pašvaldībās. Šajos pasākumos piedalās ne tikai pašvaldību speciālisti, bet arī reģiona tehnikumu un augstskolu pārstāvji, un tādējādi ir izveidojies reģionālais izglītotāju tīkls. Zinu, ka, piemēram, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums jau sazinājies ar Rojas pašvaldību, noslēgts līgums par sadarbību iedzīvotāju apmācībām. Tāpat arī Liepājas Universitātes Mūžizglītības nodaļa izplata savu mācību piedāvājumus reģiona pašvaldībām.
Kā vērtējat atziņu, ka reģionu izglītības piedāvājums neatbilst vietējam darba tirgum?
Projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” izglītības sniedzējiem ļoti svarīgi ir iegūt atgriezenisko saiti no pašvaldībām. Gatavojot piedāvājumu, laikus uzzināt, kāda būs iedzīvotāju vēlme apgūt konkrētas programmas konkrētās nozarēs. Ja apstiprinās, ka būs pieprasījums, programmas var droši īstenot, ja ne, tad jālūko pēc kaut kā cita, aktuāla. Šādā veidā var reāli saprast, vai mācību piedāvājums atbilst pieprasījumam. Citādi ļoti daudz resursu tiek izlietoti nelietderīgi: ir taču dati par mācību kursiem, kuros nevar nokomplektēt mācību grupas dalībnieku trūkuma dēļ.
Kāda, jūsuprāt, ir darba devēju attieksme pret strādājošo mācībām?
Projekts par nodarbināto mācībām būtībā piedāvā profesionālās tālākizglītības iespējas, kas ir ļoti svarīgi. Pašvaldību līmenī tas nav “paceļams”. Kad ir kārtējais uzsaukums, pašvaldības katra savā veidā uzņēmējus par to informē. Ventspilī šī saziņa norisinās ļoti aktīvi, citviet varbūt ne tik aktīvi, bet notiek.
Arī darba vidē balstītās mācības norisinās formālās izglītības ietvarā. Tās tiek piedāvātas jauniešiem sākotnējā profesionālajā izglītībā. Darba devējs slēdz līgumu ar izglītības iestādi, un mācību kursa praktisko daļu jaunietis apgūst darbavietā. Pieaugušam cilvēkam ir jāstrādā, lai nopelnītu, uzturētu ģimeni, viņam ir grūtāk atrauties no darba un apgūt kvalifikāciju formālās izglītības programmās. Tādēļ pieaugušajiem darba vidē balstītās mācības būtu noderīgas, taču pagaidām netiek praktizētas.
Lielie uzņēmumi, kam ir noteikts attīstības plāns, saprot, kuros virzienos vajadzētu izglītot darbiniekus, un viņu apmācībai vai nu organizē īpašus kursus mācību iestādēs, vai arī viņus deleģē papildināt zināšanas kādās profesionālās izglītības iestādēs, vai rīko seminārus. Mazajiem komersantiem nav pietiekamu resursu darbinieku izglītošanai. Arī attieksme bieži ir noraidoša: kad darbinieks strādās, ja sāks mācīties? Tādēļ sākotnēji uzņēmēju interese par projektu nodarbināto mācībām nebija īpaši liela. Parādoties pirmajiem reālajiem rezultātiem, kļuva redzami ieguvumi. Uzņēmēji to novērtēja un sāka aktīvi izmantot iespēju izglītot darbiniekus ar valsts finansējuma atbalstu.
Kā un vai izdodas pieaugušo izglītību plānot, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas izstrādātās nākotnes darba tirgus prognozes?
Ekonomikas ministrija piedāvā vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozes lielos virzienos par nākotnē vajadzīgajām profesijām. Plānojot pieaugušo izglītības politiku plašākā mērogā, būtu svarīgi tās ņemt vērā, taču kopsakarā ar reģionālās attīstības īpatnībām un vajadzībām. Nodarbināto personu mācību projektā izglītības piedāvājums ir vienveidīgs visā valstī. No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, netiek ievērotas reģionālās vajadzības. Piemēram, Liepājā būvēs cietumu, un, radot šādu lielu objektu, protams, būs vajadzīgi speciālisti, kuri jāapmāca. Taču tas nav aktuāli pārējai Latvijas daļai, tādēļ šīs vajadzības projektā netiek apmierinātas. Nākamajā plānošanas periodā vajadzētu pieļaut atšķirīgu programmu piedāvājumu reģionos.
Taču arvien jāuzsver ļoti atšķirīgā situācija pašvaldībās, kas rada grūtības apzināt izglītības vajadzības vietējā līmenī. Sākot jau ar to, kā kurā no tām izprot terminu “pieaugušo izglītība”. Piemēram, vai līnijdeju un senioru veselības veicināšanas nodarbības ir iekļaujamas šajā kategorijā? Atšķiras arī pieaugušo izglītības speciālistu prakse – vai viņi apzina vajadzības, aptaujājot iedzīvotājus, vai arī sazinās ar attīstības nodaļas kolēģiem un interesējas par uzņēmumu vajadzībām. Lielie izglītības projekti ir labi, jo tur viss pietiekami skaidri formulēts un mehānisms darbojas, bet savukārt slikti, ka šīs mācības norisinās nevis pastāvīgi, bet gan no viena projekta līdz nākamajam. Jā, daudzas pašvaldības nav gatavas skaidri noteikt savas vajadzības pieaugušo izglītībā. Bet kā tās var būt gatavas, ja ir tikai šī atsevišķo projektu pieredze, nav bijis pastāvīga pienākuma apzināt izglītības vajadzības? Nākotnē lūkojoties, jādomā, kā šīs lietas sakārtot.
Varbūt problēmu var risināt administratīvi teritoriālā reforma ar lielākiem novadiem, kur pašvaldībās tad varētu algot īpašus speciālistus un organizēt sistemātiskāku darbību?
Apvienojot teritorijas, arī pieaugušo izglītības darbu varētu stabilizēt. Administratīvi teritoriālā reforma paredz plānošanas reģioniem deleģēt funkcijas, kuru tiem pašlaik nav. Tas attiecas arī uz izglītību. Esam saņēmuši Izglītības un zinātnes ministrijas sākotnējos priekšlikumus, kādu uzdevumu veikšana šajās funkcijās iekļauta, un līdz gada beigām šim jautājumam vajadzētu būt noskaidrotam galīgā versijā. Jā, mēs varam uzņemties koordinējošo lomu starp pašvaldībām un analītisko darbu – apzināt izglītības vajadzības un līdzsvarot tās ar darba tirgus pieprasījumu.
Kā komentēsiet datus par to, ka reģionos pieaugušo izglītībā vāji iesaistās personas ar zemu izglītības līmeni, tieši tie cilvēki, kam būtu nepieciešams apgūt profesiju, lai uzturētu sevi un ģimeni?
Tas saistās ar negatīvu mācību pieredzi, zemu pašvērtējumu un uzņēmības trūkumu. Šādu cilvēku domāšanu un attieksmi pret mācībām nevar izmainīt uzreiz. Viņu iesaiste mācībās ir pakāpenisks nepārtraukts process, kas prasa sarunas, konsultācijas, padomdevēja atbalstu. Citiem vārdiem, pastāvīgu darbu un laiku, kā pašlaik pietrūkst. Manuprāt, šim nolūkam būtu nepieciešams pašvaldībām piešķirt mērķa finansējumu. Veidot atvērtos projektu konkursus, kuros katra pašvaldība var izvēlēties un īstenot savu pieeju neaktīvo iedzīvotāju iesaistei mācībās, izmantojot vietējos resursus. Vispirms iedrošināt cilvēkus izmaiņām un tikai pēc tam piedāvāt viņiem mācības.
Kā reģions sagaida šo rudeni, raugoties no pieaugušo izglītības perspektīvas?
Pozitīvais ir tas, ka līdz ar koronavīrusa izraisītajiem ierobežojumiem esam vairāk apzinājuši un iemācījušies izmantot attālinātās mācības. Katrā ziņā gan abas reģiona augstskolas, gan Ventspils Digitālais centrs jau piedāvā pakalpojumus pieaugušo izglītībā neatkarīgi no projektiem. Nodarbināto apmācību projektā būs piektais uzsaukums, un ļoti iespējams, ka mācības būs daļēji attālinātas. Kaut gan saistībā ar attālināto mācību programmu mazās lauku pašvaldības bija nobažījušās – kā iedzīvotāji būs nodrošināti ar sakariem, vai viņiem būs nepieciešamās datorprogrammas? Šeit saskatu reģionu speciālistu lomu – konsultēt, censties atrast to ceļu, kas būtu noderīgs gan lielajām, gan mazajām pašvaldībām. Plānošanas reģiona priekšrocība ir tā, ka uz pieaugušo izglītību neraugāmies no kāda šaura redzespunkta, bet plašāk – vērtējot kontekstā ar nodarbinātības, sociālo politiku, kultūras dzīvi, ar vides jautājumiem.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā EPALE.
