Ziemassvētki vai vismaz tiem atbilstošu sajūtu radīšana prasa kaut nelielu ticību brīnumam, kaut kam metafiziskam – vienalga, vai runa ir par Kristus kā Dieva dēla dzimšanas stāstu vai par Ziemassvētku vecīti. Problēma, ja tāda rodas, pamatā ir pieņēmums par absolūtu pretrunu starp pārdabisko un to, ko ir iespējams pierādīt un aptvert ar eksaktu zinātnisku pieeju. Cik liels pamats ir būt kategoriskam šajā ziņā?
Dažkārt kategoriska reakcija ir saprotama. Piemēram, kad jūs esat ilgstoši un pamatīgi iedziļinājušies kādā jomā, bet tad sastopaties ar pašpārliecinātiem apgalvojumiem, kas liecina par pilnīgu nekompetenci.
Taču, runājot par jūsu uzdoto jautājumu, biežāk sastopamies ar tādu kategoriskumu, kas raksturīgs anonīmajiem interneta komentētājiem. Ja kāds raksts skar reliģiju, tad droši var paredzēt daudzkārt atkārtotās klišejās balstītu dzēlīgu un pašpārliecinātu reakciju. Kristiešiem ateisti parasti pārmet “aklu ticību” un šaubu trūkumu, taču šajos komentāros no šaubām par savu taisnību nav ne vēsts.
Mēs zinām, kādā nozīmē Ziemassvētku vecīša ierašanās ir brīnums. “Ciema ateisti” ir pārliecināti, ka kristietība pieder pie tās pašas kategorijas. Kā to trāpīgi raksturoja Klaivs Steipls Lūiss, viņi pieņem tādu kristietības izpratnes līmeni, kāds raksturīgs sešgadīgam bērnam, un tad padara to par savas kritikas objektu.
Ja brīnumu definējam kā notikumu, kas principā nav izskaidrojams ar dabas likumiem, tad jānošķir divi atsevišķi, lai gan saistīti jautājumi. Viens jautājums – vai ir pamats kādu konkrētu neparastu notikumu atzīt par brīnumu. Otrs ir filozofisks jautājums – vai brīnumi vispār ir loģiski vai metafiziski iespējami. Vispirms jāmēģina atbildēt uz šo otro jautājumu, un no tā var būt daļēji atkarīgas atbildes arī uz pirmo.
Runājot par brīnumu kā pretstatu notikumam saskaņā ar dabas likumiem, var rasties tālāki jautājumi, piemēram, kas ir dabas likums? Kāpēc eksistē dabas likumi? Reliģijas ir konceptu un pārliecību sistēmas, kas ietver savas atbildes uz šādiem un daudziem citiem jautājumiem, līdz kuriem ateisti dažkārt pat neaizdomājas. Parasti viņi kādu šīs sistēmas sastāvdaļu kritizē atrauti no visa pārējā, balstoties uz saviem pamatpieņēmumiem. Kristietībā kā plašā pārliecību sistēmā iekļaujas arī brīnumu iespējamība, ar tiem saprotot nevis kādus iespaidīgus trikus, bet gan notikumus ar simbolisku nozīmi cilvēces vēsturē. Vienlaikus šādai izpratnei nav jāpielīdzina lētticīga gatavība jebkuru neparastu notikumu tūlīt nodēvēt par brīnumu.
Ticība brīnumiem ir arī filozofisku debašu tēma. Kritikai to pakļāva 18. gadsimta apgaismības laika filozofi. Pazīstamākā ir Deivida Hjūma kritika. Tomēr tagad ir skaidrs, ka tā nebija nekāds pēdējais vārds šajās debatēs. Ievērības vērtu atbildi attiecībā uz filozofisko jautājumu par brīnumu iespējamību, kā arī to jēgu kristietības kontekstā sniedza jau pieminētais Lūiss grāmatā “Miracles” (1947). Mūsdienu filozofi daudz lielāku uzmanību pievērš pamatpārliecībām, uz kurām balstās mūsu vērtējumi. Apgaismības domāšana balstījās uz saviem pamatpieņēmumiem, kas nebija mazāk “dogmatiski” par kristietību.
Kas ir mūsdienu pamatpārliecības? Vai vērtību relatīvisma laikmetā, par kādu tiek runāts, vispār var būt kādas pamatpārliecības?
Atbildot grūti izvairīties no dažiem filozofijā lietotiem terminiem. Viena pārliecību sistēma var balstīties metafiziskajā naturālismā. Tas balstās pārliecībā, ka eksistē vienīgi fizikālā pasaule. Metafiziskais naturālisms tātad ietver arī ateismu (lai gan starp filozofiem ir ateisti, kas nav metafiziskie naturālisti).
Jāuzsver, ka cilvēki, kuri pārstāv atšķirīgas metafiziskās pārliecības, vienlaikus var būt vienisprātis par daudziem citiem jautājumiem, ieskaitot zinātniskus jautājumus. Savulaik Nobela prēmiju medicīnā saņēma Džons Eklzs par pētījumiem, kādi procesi notiek sinapsēs – savienojumu vietās starp neironiem. Eklzs atzina sevi par reliģiozu cilvēku, noliedza materiālismu un uzskatīja, ka smadzenes kontrolē tas, ko viņš dēvēja par self (ar filozofiju mazāk saistīti cilvēki droši vien lietotu vārdu “dvēsele”). Vienlaikus nav šaubu, ka Eklzs varēja vienoties ar saviem ateistiski noskaņotajiem kolēģiem par to, kas ir laba zinātne.
Ja runā par mūsdienu Rietumu sabiedrību, tad bieži tiek minēts kristietības noriets. Te gan jāteic, ka pētījumi reliģijas socioloģijā pat ļoti sekulārās Rietumeiropas valstīs dažkārt uzrāda pārsteidzoši lielu reliģiozu atbilžu skaitu no to cilvēku puses, kuri sevi nesaista ar baznīcu. Varbūt sekularizācija ir drīzāk raksturojama kā process, kurā baznīca zaudēja savu sociālās dzīves centra lomu, nevis tik daudz kā reliģijas nozīmes mazināšanās.
Pēdējās pāris desmitgadēs Rietumos (varbūt Latvijā tas ir mazāk jūtams) sevi ir skaļi pieteikuši “jaunie ateisti”, kuru pazīstamākais pārstāvis ir Ričards Dokinss – biologs, kurš sāka kā darvinisma popularizators, bet tad pievērsās tieši reliģijas kritikai. Lai gan atšķirībā no “vecajiem” ateistiem viņi reliģiju ne tik daudz kritizē, cik izsmej vai pauž nicinājumu. Kaut gan jauno ateistu publikācijas ir tikušas daudz kritizētas par primitīvismu, vienlaikus šķiet, ka viņi ir uztvēruši tādu kā mūsdienu intelektuālajai videi atbilstošu toni.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma par vērtību relatīvismu, attiecībā uz reliģisko ticību tas bieži izpaužas tajā, ka cilvēki ir gatavi vienlaikus paust dažādas savstarpēji pretrunīgas pārliecības.
Zinātnes attīstība un zinātniskās darbības augļi vēsturiski bijuši saistīti ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par zinātnes uzdevumiem un lomu, ko tradicionāli lielā mērā noteica reliģiskie priekšstati par lietu pareizību. Taču kas notiek, kad sabiedrība strauji kļūst sekulāra? Populāra kļuvusi arī pieeja believing without belonging – ticība bez piederības konkrētai konfesijai vai pat reliģijai.
Populārzinātniskajā literatūrā izplatīta tendence ir zinātni saistīt ar ateismu. Tas ir pretēji tai izpratnei, kāda valdīja mūsdienu zinātnes veidošanās laikā 17. gadsimtā, kad dabas likumu izziņas mērķis bija mēģinājums izprast Dieva domas. Atļaušos izteikt hipotēzi: nostādne, ka zinātniski domājošam cilvēkam jābūt ateistam, ir negaidīti veicinājusi dažādu ezoterisku un pseidozinātnisku ideju izplatīšanos. Atceros, kādā lekcijā mūsu pazīstamais kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs šausminājās par tādu, viņaprāt, pseidozinātnisku latviski tulkotu grāmatu gūzmu kā, piemēram, “Kvantu psiholoģija”, “Viņpus kvantiem”, “Zinātne un akašas lauks” u. tml. Kāpēc šādi darbi ir populāri? Pieņemu, ka nav maz arī tādu cilvēku, kuri augstu vērtē zinātniskumu un ir pieņēmuši popularizēto nostādni, ka kristietība ir kaut kas novecojis un tumsonīgs, taču vienlaikus mēģina pasaulē saskatīt arī kādu garīguma un jēgas dimensiju. “Jauno ateistu” atbilde uz šāda veida jautājumiem bija, piemēram, uzraksts uz kāda Londonas autobusa viņu kampaņas ietvaros: “Tā kā Dieva gandrīz noteikti nav, beidz uztraukties un baudi dzīvi.” Jāpiebilst, ka vienlaikus par pārāk drūmu un ierobežojošu attieksmi pret dzīvi kristietība tiek kritizēta arī par pilnīgi pretējo – iluzorām cerībām un nevēlēšanos samierināties ar Visuma skarbo realitāti. Ja šāds risinājums neapmierina, tad kā alternatīva paliek pievēršanās kādam ezoterikas virzienam.
Vai sabiedrībā, kuras būtiska daļa kristietību uzskata par tumsonīgu un novecojušu, var ilgtspējīgi pastāvēt tādas no kristietības un apgaismības cēlušās vērtības un prakses kā cilvēktiesības un demokrātija, kuras, starp citu, ir nodrošinājušas minētās sabiedrības eksistenci?
Problēmas ar ilgtspējīgu Rietumu sabiedrības nākotni sākas tad, kad liberālisms apvienojas ar “relatīvisma diktatūru”. Cilvēktiesību un liberālisma ideju saknes tiešām ir meklējamas kristietībā. Varbūt tāpēc daudzi cilvēki Rietumu zemēs, kuri nav reliģiozi un nav saistīti ar baznīcu, joprojām nevēlas radikāli novērsties no kristietības vai pat dēvē sevi par kristiešiem. Iespaids, ka kristīgā baznīca ar liberālismu nav draugos, izveidojies sakarā ar tās nostāju par dažiem konkrētiem strīdīgiem jautājumiem, tādiem kā aborti vai eitanāzija. Taču šīs problēmas ir nopietnas jebkurā gadījumā – neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Ir arī agnostiķi un ateisti, kas kritizē šādas prakses.
Jūs jautāsit – bet kā tad ar krusta kariem un inkvizīciju? Vai tie neraksturo kristietības vēsturi? Jā, vēstures līkloči ir sarežģīts temats. Piemēram, tāds apgaismības vainagojums kā Lielā franču revolūcija, kas aizsākās ar lozungu “Brīvība, vienlīdzība, brālība!”, noveda arī pie terora, kad 1792.–1794. gadā tika giljotinēti ap 40 000 cilvēku (un to veica revolucionāri, kuri aizsāka arī dekristianizācijas kampaņu, pazemojot un vajājot priesterus, kā arī ieviešot jauno republiku simbolizējošās “Augstākās būtnes” kultu). Tomēr šīs revolūcijas aizsākumu franču tauta joprojām svin kā nacionālos svētkus. Acīmredzot viņi uzskata, ka terors neraksturo revolūcijas nozīmi kopumā.
Arvien aktuālāks kļūst jautājums par zinātnes un tās sasniegumu izmantojuma ētiskumu pasaulē, kurā valda vērtību nenoteiktība un viedokļu dažādība. Tas lielā mērā sasaucas arī ar jūsu interešu sfēru – bioētiku – laikā, kad eksplozīvi attīstās tā dēvētās dzīvības zinātnes, uzdodot arvien sarežģītākus jautājumus ētikas laukā.
Plašs jautājums, kura risinājumos ir iesaistītas vairākas puses – zinātnieki, sabiedrība, politiķi un dažādas interešu grupas. Runājot par bioētikas, jo sevišķi vides ētikas jomu, piemēram, par klimata pārmaiņām, ģenētiski modificētajiem organismiem, konvencionālo un bioloģisko lauksaimniecību, šo problēmu zinātnisko un ētisko izpratni bieži apgrūtina to politizācija. Politizācija var izpausties gan tā, ka ar attieksmi pret šīm problēmām cilvēki pauž savas politiskās ideoloģiskās pārliecības, gan kā dažādu grupu gluži saprotama vēlme izmantot tās savu interešu lobēšanai.
Ja minētā politizācija, kuru tagad plaši piedēvē arī vides aizstāves Grētas Tūnbergas aktivitātēm, šķiet, ir neizbēgama, kāds tādā gadījumā būtu kaut hipotētisks klimata un vides kopumā saglābšanas problēmu risinājums?
Varbūt priekšstats, ka visām problēmām jābūt ar vienu skaidru un noteiktu atrisinājumu, ir maldīgs. Drīzāk mums jāmācās ar tām sadzīvot. Zemes klimats vienmēr ir bijis mainīgs, un šādā skatījumā “cīņa pret klimata pārmaiņām” ir muļķīgs lozungs. Ja cilvēka ietekmi uz klimatu vēlamies mazināt, tad iepriekš vajadzētu rūpīgi izvērtēt, cik efektīvi un par kādu cenu to varēs sasniegt, mācoties arī no pagātnes kļūdām. Piemēram, pirms kādiem desmit gadiem izraisījās diskusijas, vai pārtikas izejvielu cenu būtisku kāpumu globālā mērogā nav izraisījusi it kā klimatam draudzīgākās biodegvielas ražošanas subsidēšana. Līdz ar to lielas platības tika apsētas tieši šim mērķim, ne vairs pārtikai. Turklāt draudzīgums klimatam izrādījās daudz niecīgāks, nekā sākotnēji tika postulēts. Šobrīd šo kļūdu cenšas labot ar domu attīstīt “otrās paaudzes” biodegvielas ražošanu, kas nesamazinātu pārtikas ražošanā izmantojamo zemju platību.
Dabas gandēšanu lielā mērā var izskaidrot ar cilvēka īsredzību. Ja raugāmies no saprātīga Radītāja eksistenci pieļaujoša skatpunkta, Ziemassvētku notikums, tāpat kā citi ar Dieva nodomiem un mūsu pašu rīcības sekām saistīti jautājumi, atstāj daudz vietas dažādiem minējumiem. Var secināt, ka Radītājam šķitis – cilvēkam viss nav tūlītēji jāzina. Ja tā ir, tad kāpēc? Vai filozofiem ir kādi minējumi šajā skarā?
Kā būtu dzīvot pasaulē, kurā cilvēki visu jau zinātu, ieskaitot savu nākotni? Katrs pats varam par to padomāt.
Šo jautājumu var aplūkot arī no tehnoloģiju attīstības skatpunkta. Kristietības attieksme pret dabu un tehnoloģijām ir bijusi vēsturisku un ētisku diskusiju temats kopš vides problēmu aktualizēšanās. Viedokļi ir dažādi, tomēr tie nemaina pamatprincipu, ka cilvēkam ir izvēles brīvība, tātad arī atbildība par tehnoloģiju izmantošanu. Tehnoloģiju attīstība ne vienmēr ir progress ētikas skatījumā – atcerēsimies Oldesa Hakslija spilgto antiutopiju ar ironisko nosaukumu “Brave New World” (“Brīnišķīgā jaunā pasaule”).
Savukārt mūsdienu ateismā reliģijas vietu, šķiet, ir ieņēmusi zinātniskā fantastika. Saskaņā ar posthumānisma jeb transhumānisma idejām tehnoloģiju attīstības straume mūs neizbēgami nes uz radikāli jaunu evolūcijas pakāpi, kad cilvēku vietā varbūt stāsies kāds “superintelekts”.
Tikmēr dzimst alfa paaudze – bērni, kuri darbošanos ar skārienjutīgajiem ekrāniem apgūst agrāk par lasītprasmi. Vai, dzīvojot videospēļu pasaulē, būs laiks domāt? Vai Ziemassvētku vecīša atnestās dāvanas vēl spēs kaut ko mainīt?
