Piemēram, kā rakstīja laikraksts „Diena”, Darvins ir daudz darījis, lai „satricinātu reliģisko pasaulskatu” (13. februārī), un ka „daudziem kristiešiem joprojām ir grūti samierināties ar domu, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, nevis radīts ar Dieva ziņu pirms dažiem tūkstošiem gadu” (12. februārī). Vēl var minēt SKDS aptauju, kurā bija jāizvēlas starp versijām „Dzīvība uz Zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās izlases ceļā (Darvina pieeja)”, „Dzīvību uz Zemes ir radījis Dievs (saprātīgais radītājs)” un „Grūti pateikt”. Jāpiebilst gan, ka darvinisms izskaidro no šūnām sastāvošu organismu evolūciju, nevis dzīvības (pirmās šūnas) rašanos, kas joprojām ir neatrisināta problēma (pats Darvins šajā sakarā minēja Radītāja iejaukšanos vismaz kā iespēju). Ievērību pelna ne tikai aptaujas rezultāti (par pirmo variantu izšķīrās 32% aptaujāto, par pēdējo – 25%), bet arī pati jautājuma nostādne – šķiet, ka aptaujas autori pretstata ticību zinātnei (Darvina pieejai) un Dievam kā nesavienojamas pieejas.
Zinātnes un kristietības cīņa – XIX gadsimta beigās radies ideoloģisks mīts
Līdzīgu uzskatu piekritēju netrūkst arī starp zinātniekiem (var minēt pazīstamo darvinisma popularizētāju un ateistu Ričardu Dokinsu no Oksfordas universitātes). Runājot par darvinisma attiecībām ar kristietību, populārzinātniskajā literatūrā bieži tiek atkārtots nostāsts par 1860. gadā (gadu pēc „Sugu izcelšanās” publicēšanas) notikušu publisku strīdu starp Oksfordas bīskapu Semjuelu Vilberforsu un zinātnieku Darvina teorijas aizstāvi Tomasu Haksliju. Saskaņā ar šo nostāstu pēc Vilberforsa augstprātīgā jautājuma, kā Hakslijs iedomājas savu izcelsmi no pērtiķa – pa vectēva vai pa vecāsmātes līniju, Hakslijs ar pašcieņu atbildējis, ka viņam drīzāk būtu kauns par savu izcelsmi no kāda, kas izmanto savu runas prasmi aizspriedumu un maldu izplatīšanai.
Kā noskaidrojuši zinātnes vēsturnieki, nostāsts par šādu naidīgu dialogu parādījās tikai XIX gs. beigās. Patiesībā minētā diskusija noritēja pozitīvā gaisotnē. Vilberforss pirms diskusijas bija uzrakstījis plašu recenziju par „Sugu izcelšanos”, ko Darvins raksturoja kā „netipiski gudru” un vēlāk daudz uzmanības veltīja tajā minētajiem kritiskajiem argumentiem. Jāatzīmē, ka starp Darvina pirmajiem atbalstītājiem netrūka reliģiozu zinātnieku, savukārt starp kritiķiem bija dabaszinātnieki, kas jauno teoriju kritizēja nevis no reliģiskām pozīcijām, bet vienīgi ar zinātniskiem argumentiem (diskusijas noritēja nevis par pašu dzīvības evolūcijas faktu, kas jau bija tikpat kā vispārpieņemts, bet par konkrēto Darvina piedāvāto evolūcijas cēloņu izskaidrojumu).
XIX gs. pēdējās desmitgadēs Anglijā veidojās jaunas vidusšķiras profesionāļu grupas, kas sāka konkurēt ar garīdzniecību par varu un ietekmi. Tas arī noteica tādu vēstures notikumu versiju popularizāciju, kas uzsvēra zinātnes un kristietības it kā nešaubīgi naidīgās attiecības. Tātad šīs tendences pamatā bija tam laikam specifiski sociālie procesi, nevis jaunas zinātniskas idejas.
"Darvinisms ir ticis izmantots kā ideoloģisks ierocis ne tikai ateistu rokās, bet arī dažādu citu ideju pamatošanai."
Nav noliedzams – vēstures gaitā ir bijuši gadījumi, kad zinātnieki un filozofi ir cietuši no garīgās vai laicīgās varas ļaunprātīgas izmantošanas. Piemēram, Bruno tika sadedzināts sārtā, Galilejs pēdējos mūža gadus pavadīja mājas arestā, bet izcilajam ķīmiķim Lavuazjē Lielās franču revolūcijas laikā tika nocirsta galva.
Taču, raugoties uz kristietības un zinātnes attiecībām plašākā vēsturiskā kontekstā, vispirms jāatgādina, ka zinātne kā centieni izskaidrot pasauli ar vispārīgām likumsakarībām radās nevis, piemēram, Ķīnā, bet tieši Eiropā – kristietības kultūras vidē. Kā to izskaidrot? Ideja meklēt vispārīgus dabas likumus varēja rasties tieši vidē, kur valdīja pārliecība par Dievu kā saprātīgu likumdevēju. Savukārt reliģiskā doktrīna par Visuma radīšanu nevis kā aprioru loģisku nepieciešamību, bet kā Dieva brīvas gribas izpausmi noveda pie idejas par pasaules izziņu nevis vienīgi aprioru racionālu pārdomu ceļā (kam parasti deva priekšroku sengrieķu filozofi), bet arī novērojot un eksperimentējot. Tādu zinātnieku kā Koperniks, Galilejs un Ņūtons pētījumus stimulēja nevis filozofiskais materiālisms (tas zinātnieku vidē parādījās tikai XIX gadsimtā Vācijā), bet drīzāk ticība saprātīgam Radītājam.
Zinātnes vēsturnieku vidū uzskats par kristietības un zinātnes neizbēgamo konfliktu tagad ir atmests kā novecojis un pārlieku vienkāršots. Diemžēl, kā jau minēts raksta ievadā, Latvijā šīs XIX gadsimta idejas joprojām tiek bieži atkārtotas plašākai auditorijai veltītās publikācijās, kā arī mācību literatūrā.
Kreacionisms
Protams, pretrunas starp darvinismu un Bībeles mītu par pasaules un cilvēka radīšanu ir, ja šo mītu saprot burtiski. Kādreiz nebija zinātnisku datu, kas liktu apšaubīt arī šādu burtisku izpratni, bet tad sāka uzkrāties liecības par dzīvības un Visuma evolūciju, kas saskaņā ar mūsdienu zinātnē valdošo teoriju aizsākās ar t.s. Lielo sprādzienu. Taču šie atklājumi neatbild uz visiem jautājumiem, piemēram, uz jautājumu – kāpēc vispār kaut kas eksistē, nevis nekas neeksistē? Pēdējos gados daudz tiek diskutēts par Visuma ”smalko saskaņotību” (no angļu. fine-tuning of Universe) – fizikas likumi un konstantes šķiet smalki saskaņotas tieši tā, lai varētu rasties un eksistēt saprātīga dzīvība.
Pārdomājot šādus jautājumus, joprojām ir vieta filozofiskām diskusijām un reliģiskai kreacionisma jeb radīšanas doktrīnai. Šī doktrīna var arī nebūt pretrunā zinātnei, ja vien radīšanas mīta tēlaino valodu saprot nevis burtiski, bet vispirms ”pārtulko” abstraktu filozofisku jēdzienu valodā.
"Nav arī pamata uzskatīt par pašsaprotamu, ka uz visiem filozofiskajiem un reliģiskajiem jautājumiem tūlīt jārodas viennozīmīgām un vienkāršām atbildēm."
Piemēram, Jānis Pāvils II, būdams kreacionists attiecībā uz Visuma radīšanu, vienlaikus pauda viedokli, ka dzīvības evolūcija, ieskaitot cilvēka organisma evolūciju no dzīvniekiem, ir ”vairāk nekā tikai hipotēze”. Saskaņā ar šo viedokli vienīgais izņēmums ir cilvēka dvēsele, kuras rašanās nav izskaidrojama ar bioloģisko evolūciju vien. Tas šķiet pretrunā cilvēka evolūcijai, kā to saprot vairākums zinātnieku. Taču jāņem vērā, ka jautājums par nefizikālas cilvēka dvēseles eksistenci ir saistīts ne tikai ar dabaszinātniskiem pētījumiem, bet arī ar filozofiskiem pieņēmumiem.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka jautājums par kristietības un darvinisma attiecībām nav vienkāršs, jo runa ir par plašu jautājumu loku, ko īsā rakstā aplūkot nav iespējams – piemēram, par nejaušības elementu evolūcijas gaitā, par darviniskās evolūcijas (it kā) nežēlīgo raksturu u.c. Taču nav arī pamata uzskatīt par pašsaprotamu, ka uz visiem filozofiskajiem un reliģiskajiem jautājumiem tūlīt jārodas viennozīmīgām un vienkāršām atbildēm.
Diemžēl šī vēlme pēc tūlītējām vienkāršām atbildēm kopā ar pakļaušanos plaši popularizētajām idejām par prasību izšķirties, kam ticēt – Dievam vai Darvinam daļā kristiešu (arī Latvijā) ir radījusi labvēlīgu augsni tā sauktā zinātniskā kreacionisma ideju izplatībai. Šis virziens noliedz evolūcijas realitāti un tādējādi nostāda sevi opozīcijā pēdējo divu gadsimtu zinātnei. Tas parādījās ASV pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un ir saistīts galvenokārt ar t.s. fundamentālistiem protestantu vidū. No latviešu valodā tulkotiem kreacionistu darbiem var minēt tādas mazvērtīgas grāmatas kā „Darvina maldi” vai „Radīšanas liecības”. Diemžēl pie mums netiek tulkoti ievērojamu reliģiozu zinātnieku darbi, kas darvinisma un kristietības attiecības aplūko pienācīgā līmenī (kā piemēru var minēt amerikāņu ģenētiķa bijušā Cilvēka genoma projekta vadītāja Frensisa Kolinsa grāmatu „The Language of God”, 2006).
Ironiski, ka „zinātniskais” kreacionisms vienā aspektā saskan ar ateismu, jo abi virzieni noliedz, ka mūsdienu zinātne un kristietība ir savienojamas. Var teikt pat, ka abi šie fundamentālisma veidi attaisno viens otra nozīmīgumu ar nepieciešamību turpināt cīņu – attiecīgi pret reliģisko tumsonību vai ateistisko materiālismu.
"Zinātnes vēsturnieku vidū uzskats par kristietības un zinātnes neizbēgamo konfliktu tagad ir atmests kā novecojis un pārlieku vienkāršots."
Pēdējos gados visvairāk tiek popularizēta kreacionisma versija par „saprātīgo konstrukciju” (no angļu intelligent design). Saskaņā ar to evolūcija ir reāls fakts, taču darvinisms nespējot izskaidrot jaunu sarežģītu struktūru pēkšņu parādīšanos, sevišķi šūnu un bioķīmiskā līmenī. To varot izskaidrot vienīgi ar kāda saprātīga „konstruktora” iejaukšanos. Lielais vairākums zinātnieku uzskata, ka šo struktūru rašanos var izskaidrot arī ar pakāpenisku bioķīmisko evolūciju, tomēr kā pēdējais trumpis „saprātīgās konstrukcijas” piekritēju rokās paliek jau raksta ievadā minētā dzīvības rašanās problēma.
Vērtējot „saprātīgās konstrukcijas” idejas, plašu kritiku tām ir veltījuši tieši reliģiozi noskaņoti zinātnieki. Piemēram, var minēt bioķīmiķi Kenetu Milleru. Turklāt tam ir ne tikai zinātniski, bet arī teoloģiski iemesli. Piesaukt dievišķu iejaukšanos pie katras pagaidām neatrisinātas dabaszinātniskas problēmas nozīmē, Millera vārdiem, „meklēt Dievu nepareizajā vietā”. Milleram intelektuāli daudz pieņemamāka šķiet izpratne par Dievu, kura radītie dabas likumi paši par sevi spēj nodrošināt Visuma un dzīvās dabas evolūciju.
Darvinisms un ētika
Darvinisms ir ticis izmantots kā ideoloģisks ierocis ne tikai ateistu rokās, bet arī dažādu citu ideju pamatošanai. Piemēram, XIX gs. beigu sociāldarvinisti to izmantoja, lai vērstos pret jebkādu valsts iejaukšanos ekonomikā, bet XX gs. sākuma vācu nacionālisti un vēlāk arī Hitlers darvinismu izmantoja par vienu no avotiem, lai pamatotu āriešu rases cīņu kā dabiskās evolūcijas turpinājumu.
Savukārt kreisi noskaņotie intelektuāļi mēdz uzsvērt, ka evolūcijā lielāku pielāgotību parasti dod nevis maksimāla agresivitāte, bet sadarbība grupā. Tomēr diez vai darviniskais morāles izcelšanās skaidrojums atrisina visas ar ētikas pamatojumu saistītās problēmas. Kā rakstīja jau minētais Tomass Hakslijs, zaglis un slepkava tikpat lielā mērā seko dabai kā filantrops. Galu galā paliek jautājums, kāpēc indivīdam vienmēr jādomā par sabiedrības kopējo labumu arī gadījumos, kad parādās iespēja negodīgus un ļaunus darbus darīt nesodīti. Ja pieņem, ka darviniskās evolūcijas principi ir vienīgā un pēdējā patiesība, uz šādu jautājumu ir sevišķi grūti atbildēt. Tas, ka darvinisms ir sekmīgs savā pielietošanas sfērā, t.i., izskaidrojot dzīvās dabas evolūciju, vēl nenozīmē, ka tas ir universāls līdzeklis jebkura jautājuma izpratnei.
