Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Gunārs Brāzma: „Jebkura soda ētiskā pamatojuma jautājumā pastāv zināma pretruna starp taisnīgumu un žēlsirdību, kas abas ir nozīmīgas vērtības. Atrast pareizo līdzsvaru starp šīm vērtībām nav viegli, un nelielas pārbīdes vienā vai otrā virzienā var novest pie dziļām kultūras un ētiskās izpratnes pārmaiņām.”
FOTO: no personīgā arhīva
Nāvi kā publisku šovu Rietumu pasaule pazīst jau vismaz no Senās Romas izpriecu un viduslaiku sodu izpildes tradīcijām. Vai varam secināt, ka cilvēka uzvedības pamatkodi nav būtiski mainījušies kopš šiem laikiem un tā dēvētās Rietumu kultūras ētika ir tikai glazūra bez dziļāka pamata cilvēka būtībā?
Runājot par vēsturisko attīstību un progresu, jāatgādina, ka vislielākais skaits nevainīgu cilvēku tika noslepkavoti nevis kādos "tumšajos" viduslaikos, bet 20.gadsimtā (holokausts, gulags, sarkanais terors Ķīnā utt.). Vienlaikus neuzskatu, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, ne ar ko nav labāks. Diezin vai daudzi no mums gribētu pārcelties dzīvot tālā pagātnē.
Tieši 20.gadsimta totalitārisma bēdīgā pieredze ir mudinājusi pievērst daudz lielāku uzmanību diskriminēto cilvēku un to grupu tiesībām. Tomēr piekārt birkas veseliem laikmetiem, nodēvējot tos par tumšiem vai progresīviem, nozīmē pakļaut vēsturi vienkāršotai ideoloģizācijai.
Vizuālie tēli, kurus redzam televīzijā un internetā, mūsdienu cilvēkam ir daudzkārt iedarbīgāki par verbālo informāciju. Varbūt esam dzirdējuši kādu teikumu ziņās par Kadāfi vai Sadama Huseina darbības rezultātā ierīkotajiem masu kapiem, bet šī informācija ne tuvu nav tik interesanta un iedarbīga kā televīzijā redzamais Kadāfi līķis. Protams, sodīšana bez tiesas nav ētiski un juridiski attaisnojama prakse. Taču var jautāt arī, vai tie Rietumu humānisti, kuri ir tik ļoti kritiski attiecībā uz Kadāfi vai Bin Ladena nogalināšanu un reakciju uz to, savos komentāros pievērš tikpat lielu uzmanību, piemēram, ziņām par Sīrijā nogalinātajiem cilvēku tūkstošiem? Cilvēkiem, kas šādus režīmus vai teroristu uzbrukumus ir pārdzīvojuši, ir bijusi pavisam cita pieredze.
Tomēr, vai Kadāfi, Bin Ladena, Sadama Huseina un citu varmāku pastrādātie noziegumi, ja skatām jautājumu no ētikas viedokļa, attaisno viņu nāves publiskošanu ar izrādes elementiem?
Kā jau minēju, sodīšana bez tiesas nav ētiski un juridiski attaisnojama prakse. Tas pats attiecas uz sodīšanas publiskošanu, lai gan daļēji šo publiskošanu var saprast kā vēlmi pierādīt, ka ilggadējais "neievainojamais" diktators patiešām pieder pagātnei, kas vairs neatgriezīsies.
"Žēlsirdība pavisam bez taisnīguma kļūst nehumāna, jo ignorē otru pusi – nozieguma upurus."
Starp citu, amerikāņu lēmums nepubliskot Bin Ladena līķi arī izrādījās ne bez problēmām, jo aktivizēja sazvērestības teoriju piekritējus, kuri apgalvo, ka, piemēram, Bin Ladens esot izgudrots tēls. Dažādu sazvērestības teoriju plašā izplatība arī Latvijā, manuprāt, ir nepietiekami apzināts un novērtēt sociālpsiholoģisks fenomens.
Saeima 13.oktobrī, otrajā, galīgajā lasījumā pieņēma likumu par nāvessoda pilnīgu atcelšanu. Līdz ar to Latvija atteiksies no nāvessoda piemērošanas arī par noziegumiem, kas izdarīti kara laikā. Tai pašā laikā Latvijas sabiedrības vairākums, kura interešu vārdā likumdevēji un kvalificēti juristi pieņēmuši šo normu, ir pret nāvessoda atcelšanu. Kā vērtēt šo pretrunu demokrātijas un humānisma principu kontekstā?
Šī pretruna atspoguļo to, ka pastāv nozīmīgi argumenti gan pret, gan par nāvessodu. Jautājums par nāvessodu ir sarežģīts un ir ļoti grūti uz to sniegt viennozīmīgu atbildi. Runājot par pretargumentiem, jāmin iespējamās tiesvedības kļūdas, kuras izpildīta nāvessoda gadījumā vairs nav labojamas.
Jebkura soda ētiskā pamatojuma jautājumā pastāv zināma pretruna starp taisnīgumu un žēlsirdību, kas abas ir nozīmīgas vērtības. Atrast pareizo līdzsvaru starp šīm vērtībām nav viegli, un nelielas pārbīdes vienā vai otrā virzienā var novest pie dziļām kultūras un ētiskās izpratnes pārmaiņām. Piemēram, dažkārt tiek minēts, ka islāms vairāk uzsver taisnīgumu, bet kristietība – žēlsirdību. Raugoties jūdaisma un kristietības ētiskās tradīcijas vēsturē, Vecā Derība vairāk uzsver taisnīgumu, Jaunā Derība – žēlsirdību.
Protams, sods nedrīkst pārvērsties par atriebību, tāpēc tas jāierobežo ar taisnīguma principu – smagāks sods pienākas par smagāku noziegumu. Ja pazīstamo Vecās Derības principu "Lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un kādu vainu kas ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam tiek atdarīts" neuztver pārlieku burtiski, tad var saprast, ka tas pauž tieši šo proporcionalitātes prasību. Saskaņā ar šo principu var pieņemt, ka par vissmagāko iespējamo noziegumu (kāds varētu būt aukstasinīga nevainīga cilvēka tīša slepkavība) pienākas vissmagākais iespējamais sods.
Vienlaikus žēlsirdība prasa ņemt vērā vainu mīkstinošus apstākļus. Taču žēlsirdība pavisam bez taisnīguma kļūst nehumāna, jo ignorē otru pusi – nozieguma upurus.
"Negatīva attieksme pret nāvessodu Eiropā ir izskaidrojama ar Apgaismības laika izpratni par cilvēku kā pamatā ētiski labu būtni."
Negatīva attieksme pret nāvessodu Eiropā ir izskaidrojama ar Apgaismības laika izpratni par cilvēku kā pamatā ētiski labu būtni, kas nevar būt pelnījis tik nehumānu sodu. Taču tādu fenomenu kā aukstasinīgas masu slepkavības (atcerēsimies, piemēram, nesenos notikumus Norvēģijā) ir grūti izprast, vadoties pēc šiem Apgaismības laika priekšstatiem, saskaņā ar kuriem cilvēks pamatā ir labs, bet ļaunuma avots ir kādi trūkumi audzināšanā u.tml.
Tādā gadījumā, saskaroties ar šādiem noziegumiem, atliek uzskatīt, ka tos jāizskaidro psiholoģiskās vai psihiatriskās kategorijās, pat ja faktiski šādi izskaidrojumi tā arī izpaliek. Kristietības ētikā pastāv arī cita izpratne – ļaunums nav tikai psiholoģiska, bet arī filozofiska kategorija. Kā rakstīja Dostojevskis (gan nedaudz citā kontekstā), cilvēka sirds ir vieta, kur Dievs ar Sātanu cīnās.
Sodu tematika gribot negribot noved pie jautājuma par cilvēka cieņu. "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta," sacīts Satversmē. Vai ir nosakāma situācija, kad šis minimums nonāk pretrunā ar cilvēka pamattiesību jēdzienu pēc Satversmes būtības?
Jā, Rietumu zemēs ir vispārpieņemts, ka valsts garantē medicīniskās palīdzības minimumu saskaņā ar principu "katram pēc vajadzībām". Ciktāl sniedzas šis minimums, ir gan ekonomiskās attīstības, gan sabiedrībā atzītāko prioritāšu jautājums. Taču arī ekonomiski attīstītākajās Rietumu valstīs tiek diskutēts par problēmu, kā veselības aprūpē taisnīgi sadalīt tos resursus, kas ir ierobežoti. Sevišķi tas attiecas uz jautājumu, vai ir taisnīgi kaut kā ņemt vērā pacientu sadalījumu pēc vecuma, runājot par cerībām uz sekmīgu ārstēšanās rezultātu vai, piemēram, par to, cik ilgi varētu kalpot transplantētais orgāns.
"Joprojām daudz kas būs atkarīgs no pašu cilvēku intereses par veselības saglabāšanu un uzlabošanu."
Saskaņā ar vienu no viedokļiem medicīnas mērķis ir galvenokārt dot iespējas nodzīvot cilvēkam tipisku "normālu" dzīves ilgumu, nevis pilnībā uzvarēt cīņu ar novecošanos un nāvi. Tādā gadījumā dažos gadījumos ir pamatoti, ka ierobežotu resursu sadalē priekšrocības tiek dotas jaunākiem pacientiem. Taču pastāv arī būtiski pretargumenti, ka šāda attieksme pret veciem cilvēkiem nozīmē nepamatotu diskrimināciju, jo šie cilvēki taču arī ir maksājuši nodokļus, lai attīstītos tās jaunās medicīnas tehnoloģijas, kuras tagad šiem cilvēkiem tiek padarītas par nepieejamām.
Ja runājam par "cilvēka sugas uzlabošanu", cik tālu esam no eigēnikas ienākšanas cilvēka radīšanas praksē? Kādi mērķi šajā jomā no morāles viedokļa ir pieļaujami?
Jautājums ir par to, kā mēs saprotam eigēniku. Ja ar to saprot molekulārās ģenētikas sasniegumu izmantošanu ģenētisko slimību diagnosticēšanā un terapijā (piemēram, attīstot personālo medicīnu, kas ņemtu vērā individuālā genoma īpatnības), tad eigēnikai ir plašas perspektīvas. Savukārt, ja ar eigēniku saprot radikālu cilvēku sugas uzlabošanu, tad, manuprāt, lai gan par to var diskutēt kā par interesantu hipotētisku iespēju, reāli šis mērķis nav īstenojams gan zinātnisku, gan praktisku problēmu dēļ.
Piemēram, dabiskas bērnu radīšanas vietā būtu jāpāriet uz plaši pielietotu ārpusķermeņa apaugļošanu, lai varētu veikt ģenētiskas manipulācijas in vitro (laboratorijā) embrija stadijā. Diez vai uz šādu medicīniski komplicētu un dārgu praksi varētu pierunāt pāriet lielu skaitu cilvēku (turklāt ārpusķermeņa apaugļošana ir saistīta arī ar dažādām ētiskām problēmām).
Taču medicīnas attīstība jau relatīvi tuvā nākotnē mudina runāt par
gaidāmām elitārisma tendencēm. Piemēram, par iespējamību, ka ļoti turīgi cilvēki
spēs apmaksāt medicīniskas
manipulācijas, kas ļaus tiem nodzīvot ievērojami ilgāk un kvalitatīvāk, nekā
vairākumam laikabiedru.
Turīgu cilvēku cerības uz medicīnisku manipulāciju lomu dzīves ilguma un kvalitātes uzlabošanā vienīgi ar šādu manipulāciju palīdzību, atstājot novārtā vidi un individuālos centienus, var izrādīties veltīgas. Ne tik turīgi cilvēki, radot ģimenē labvēlīgu vidi bērnu attīstībai, var panākt vismaz tikpat pozitīvu rezultātus.
Saistībā ar starptautiskā Cilvēka genoma projekta pabeigšanu tā vadītājs Frensiss Kolinss minēja arī to, ka bagātu vecāku cerības ģenētiskas pārveidošanas ceļā radīt savu bērnu, piemēram, par izcilu mākslinieku, varot beigties arī ar to, ka šis bērns var izaugt par pieaugušo, kas smēķē marihuānu un nerunā par vecākiem.
"Pēdējos gados beidzot sākam saprast, cik dziļas pārmaiņas ne tik tālā nākotnē sagaida Latviju un Eiropu."
Savukārt, ja runājam par nākotnes personālo medicīnu, kas ņemtu vērā indivīda genoma īpatnības, tad šādas iespējas var arī nebūt tik dārgas, lai kļūtu finansiāli nepieejamas vairākumam cilvēku. Manuprāt, šeit joprojām daudz kas būs atkarīgs no pašu cilvēku intereses par veselības saglabāšanu un uzlabošanu.
Medicīnas attīstība un dabiskās izlases faktora samazināšanās sekmē dažādu patoloģiju uzkrāšanos cilvēces genofondā, taču gēnu inženierija cilvēka radīšanā un attālināšanās no tradicionālām, konvencionālām metodēm medicīnā draud ar grūti prognozējamām sekām. Kā atrisināt šo dilemmu?
Patiesībā neesmu saskāries ar datiem, kas liecinātu par patoloģiju skaita palielināšanos medicīnas attīstības rezultātā. Varbūt medicīnas attīstība atsevišķos gadījumos cilvēkiem ar kaitīgām mutācijām ļauj nodzīvot ilgāk (lai liela mēroga mutācijas parasti izraisa joprojām neārstējamas un letālas slimības), taču tas vēl neizmaina cilvēces genofondu kopumā, ja vērtē tā izmaiņas no paaudzes paaudzē. Pat ja cilvēki ar ģenētiskām slimībām nodzīvo ilgāk, tas vēl nenozīmē, ka tie atstāj vidēji vairāk pēcnācēju, nekā salīdzinoši veselākie cilvēki.
Savā grāmatā "Bioētika" jūs konstatējat: tiesību normas nosaka vienīgi ētiskas rīcības minimālo standartu. Tāpēc liberālisma apstākļos sabiedrībā mēdz izplatīties tendence, ko varētu dēvēt par ētisko minimālismu - jautājumos, kas tiek attiecināti uz privātās dzīves jomu, ētiska pieļaujamība vairs netiek uztverta kā kaut kas atšķirīgs no likumdošanā atļautajām iespējām. Kāds ir risinājums? Vai jāceļ ētikas slieksnis cilvēka dzīvības, veselības un cieņas garantijas reglamentējošās tiesību normās?
Bioētikas publikācijās var atrast viedokli, ka būtu jāpāriet uz jaunu pakāpi liberālisma attīstībā – postliberālismu, kur daudz plašāk tiktu diskutēts ne tikai par likumiem un tiesībām, bet arī par vērtībām un ideāliem, neaprobežojoties ar sekla morālā relatīvisma postulēšanu. Protams, neesmu tik naivs, lai ticētu, kas tas noteikti notiks, taču pēdējos gados beidzot sākam saprast, cik dziļas pārmaiņas ne tik tālā nākotnē sagaida Latviju un Eiropu, ja saglabāsies pašreizējās tendences, pirmkārt jau demogrāfijas jomā.
