Kāpēc bērni nerunā, ja ir cietuši no seksuālās vardarbības?
Atbilde ir vienkārša: viņiem ir kauns. Visi vēlas būt veiksmīgi, jautri un neatšķirties no pārējiem. Seksuālā pasaule ir un paliek cilvēku intīmā lieta. Visbiežāk paiet ilgi gadi, līdz cilvēks iedrošinās runāt par pāridarījumiem, kuriem bijis pakļauts bērnībā vai pusaudžu gados.
Ja bērns tomēr izvēlas runāt, kurām personām viņš izvēlas uzticēties?
Mana pieredze rāda, ka cietušie vai bērni liecinieki parasti atrod tādu cilvēku, kas viņos ir radījuši pārliecību, ka viņiem var uzticēties, ka viņi risinās situāciju un atradīs veidu, kā vardarbību pārtraukt. Bērni ir vērīgi un labi jūt cilvēkus. Tas var būt pedagogs, radinieks, bāriņtiesas amatpersona vai kaimiņiene. Zinu gadījumus, kad bērns atnāk tieši uz policiju.
Kāda ir jūsu pieredze, strādājot ar seksuālajiem noziegumiem pret bērnu? Kāpēc tuvinieki to nepamana?
Gadījumi bijuši dažādi. Reizēm tie manī raisījuši dusmas uz radiniekiem vai personām, kuras atbildīgas par bērniem, piemēram, audžuvecākiem, pedagogiem. Jo ir skaidri nojaušams, ka viņi to redzēja vai vismaz par to nojauta. Un bijuši arī gadījumi, kas ļauj izjust cilvēcīgu pateicību par to, ka cilvēks nav bijis vienaldzīgs un ir izpildījis savu “garāmgājēja” pienākumu.
Ikvienam “garāmgājējam”, kā es viņus domās saucu, ir pienākums iejaukties. Jo, ja reiz esi uzzinājis par iespējamu vai nepārprotamu likumpārkāpumu pret bērnu, tātad esi kļuvis par tā liecinieku.
Vardarbība pret bērnu reti kad ir vienreizējs akts. Biežāk sastopama vardarbība, kas ieviesusies kā ikdienas norma jeb “nekas ārkārtējs”. Ja skolā kādu apsaukā un grūsta, tad dara to gadiem. Ja mājās kliedz un sit, tad tas ir sistemātiski. Ja bērns kļūst par seksuālās vardarbības upuri, arī šī vardarbība bieži sākas, bērnu tam īpaši sagatavojot. Vai citi ģimenes locekļi nepamana, ka lielais brālis vai vectēvs mazo meiteni vai zēnu glāsta īpaši un skūpsta uz lūpām? Pamana gan, jo ir nerakstīti uzvedības likumi. Viena daļa izliekas akli tāpēc, ka tas skar pašu ģimeni, skolu, kurā strādā, māju, kurā dzīvo.
Ja lieta nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, daudzi liecinieki un “garāmgājēji” apgalvo, ka neko nebija pamanījuši. Protams, jo pretējā gadījumā viņiem būtu jāatzīst, ka neizdarīja neko, lai to novērstu, un par to var nākties atbildēt likuma priekšā. Tāpēc vieglāk ir apgalvot, ka “neko nenojautu, neko nesapratu un neredzēju”. Un visdrīzāk nevienam neizdosies pierādīt, ka mātei nevarēja būt tik ciešs miegs, lai nedzirdētu, ko tēvs otrā dīvānā tai pašā istabā dara ar mazgadīgo meitu. Tas ir konkrēts gadījums no manas prakses.
Ko jūs vēlētos pateikt cietušajiem bērniem?
Gribētu iedrošināt bērnus neklusēt. Tas, ka ir kauns par notikušo, par to, ka esi cietušais, diemžēl ir parasta parādība. Dīvainā kārtā, ja uzsākts kriminālprocess, informācija tomēr tiek vairāk vai mazāk izpausta; te daudz grēko paši pieaugušie, un Latvija ir maza... Taču bērni nav tik ļauni. Praksē var novērot, ka citi bērni pret cietušajiem izturas ar sapratni un līdzjūtību, īpaši seksuālās vardarbības gadījumos. Tas nenoliedzami ir arī iesaistīto dienestu nopelns.
Teorijā ir izdalīti četri veidi, kā var izpausties vardarbība: novārtā pamešana jeb vecāku nolaidība; emocionālā vardarbība; fiziskā vardarbība un seksuālā vardarbība.
Bērnu tiesību aizsardzības likumā vardarbības skaidrojumi ne vienmēr ļauj skaidri apzināties, kurā brīdī kāda cilvēka rīcība var tikt uzskatīta par vardarbību. Piemēram, Latvijā vēl nav skaidri definēti noziegumi interneta vidē, taču arī tur – pat bez fiziska kontakta – notiek gan emocionālā vardarbība, gan seksuālā izmantošana.
Uzziņai
Rolande Bebere ir iesaistījusies arī spēles “Hei, mosties!” popularizēšanā. Interaktīvā spēle “Hei, mosties!”, kas radīta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Eiropas Savienības fonda projekta laikā, ir veids, kā bērniem saprotamā “valodā” iemācīt atpazīt vardarbību un mudināt par to neklusēt. Spēle pieejama VBTAI mājaslapā.
