Katru gadu Valsts policijā tiek reģistrēti gadījumi, kad no seksuālās vardarbības cietuši vairāki bērni. 2019. gada pirmajā pusgadā 37,4% gadījumu bērni ir cietuši tieši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, kas ir par 3,1% vairāk nekā pērn attiecīgajā periodā.
Šogad pirmajā pusgadā Valsts policijā tika reģistrēti jau 99 gadījumi, kad no seksuālās vardarbības, arī no pavešanas netiklībā, pamudināšanas iesaistīties seksuālās darbībās un citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar tikumību un dzimumneaizskaramību, ir cietuši bērni.
Bērni par pārdzīvoto izvēlas klusēt
Sekas, ko var izraisīt seksuālā vardarbība pret bērnu, ir ļoti nopietnas. Tiek pārkāptas ne tikai bērna tiesības uz drošību, veselību un dzīvību – izmantojot viņa ķermeni, šādu darbību dēļ cieš arī bērna psiholoģiskā veselība. Ilgtermiņā bērnu, kas cietis no seksuālās vardarbības, var piemeklēt depresija, trauksme, ēšanas traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Bērns var rīkoties destruktīvi – savainot sevi, iesaistīties likumpārkāpumu izdarīšanā, ļaunprātīgi lietot alkoholu vai citas apreibinošās vielas, kā arī pat veikt pašnāvības mēģinājumu.
Valsts policijas amatpersonu novērojumi liecina, ka bērna emocionālā reakcija – bailes, vaina, kauns – bieži vien ir iemesls, kāpēc viņš izvēlas nestāstīt par piedzīvoto vai izstāstīt to novēloti. Tāpēc būtiska loma šāda veida noziedzīgu nodarījumu novēršanā un atklāšanā ir arī bērna un vecāku savstarpējām attiecībām, kurās valda uzticēšanās, sapratne un atbalsts. Daļa vecāku ar saviem bērniem nemaz nepārrunā būtisku informāciju, kas palīdzētu aizsargāt viņus no seksuālās vardarbības. Turklāt nereti uzsvars tiek likts uz drošības riskiem, kurus rada komunikācija ar svešiniekiem, aizmirstot faktu, ka vardarbība šādā formā visbiežāk tiek īstenota tieši no tuvinieku puses.
Ko bērnam vajadzētu izstāstīt
Valsts policijas Dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas galvenā inspektore psiholoģe Dace Landmane norāda: “Seksuālā vardarbība var radīt nopietnas sekas bērna psiholoģiskajā, psihiskajā, kā arī fiziskajā veselībā, bet seksuālās vardarbības atklāšanu apgrūtina fakts, ka nav unikāla pazīmju kopuma, kas palīdzētu noteikt, vai konkrētais bērns ir piedzīvojis seksuālu vardarbību. Turklāt bērni parasti izvēlas nerunāt par pieredzēto. Būtiskākais ir ieklausīties bērnu teiktajā un rīkoties. Atbilstoša vecāku, tuvinieku un speciālistu rīcība nodrošinās, ka bērns tiks pasargāts no turpmākiem noziegumiem un saņems atbilstošu palīdzību.”
Tāpat bērnam nepieciešams skaidrot, ka ķermeņa intīmo vietu aplūkošana vai pieskārieni tām nav pieļaujami, kā arī informēt par rīcību, ja kāds aizskar viņa ķermeni vietās, kurās citiem to nevajadzētu darīt. Bērnam jāizskaidro, ka mēdz būt arī izņēmuma situācijas, kad tas ir pieļaujams un nepieciešams bērna labā, piemēram, ārsta vizītes laikā. Bērnam jāskaidro, ka arī viņam nevajadzētu pieskarties citu cilvēku ķermeņa intīmajām vietām.
Vēl viena iespējamā seksuālās vardarbības forma ir pornogrāfisku materiālu demonstrēšana bērnam. Šādā gadījumā var netikt aizskartas vai aplūkotas ķermeņa intīmās daļas, taču svarīgi, lai bērns spētu atpazīt šādas darbības un uztvertu tās kā nepieņemamas un izvairītos no tām. Bērns jāmudina izstāstīt par notikušo arī tādos gadījumos, ja kāds viņam ir licis aplūkot attēlus, video vai jebkāda cita veida materiālu, kurā atainots citu cilvēku kailums vai seksuāla rakstura darbības.
Lai vecāki spētu atpazīt pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no seksuālās vardarbības, Valsts policija ir apkopojusi drošības padomus, kā pasargāt bērnu no šāda veida vardarbības.
Pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no seksuālās vardarbības:
- izmaiņas uzvedībā, un to cēlonis nav skaidrs (bērns var kļūt noslēpumains, agresīvs, viegli aizkaitināms, piedzīvot dusmu lēkmes u. c.);
- izmaiņas emocionālajā stāvoklī, un to cēlonis nav skaidrs (bērns var kļūt nomākts, izjust kaunu, vainas apziņu u. c.);
- izvairīšanās no varmākas un vides, kurā notiek seksuālā vardarbība (bērns var izrādīt nepatiku pret konkrētu personu un izvairīties no tās, nevēlēties atrasties viens ar konkrēto personu vai nevēlēties apmeklēt kādu konkrētu vietu);
- nepiemērota seksuālā uzvedība (bērns var izrādīt interesi par seksualitāti, uzdot savam vecumam neatbilstošus jautājumus, izrādīt savam vecumam neatbilstošas zināšanas par seksuāla rakstura jautājumiem, meklēt informāciju, izmantojot interneta meklētājprogrammas, nepiemērotā vecumā kļūt seksuāli aktīvs, bērna viedtālrunī vai citās ierīcēs var parādīties seksuāla rakstura attēli, kuros attēlots viņš pats vai cita persona);
- fiziskas problēmas (bērnam var būt grūtības aizmigt, var parādīties slapināšana gultā, var attīstīties dažādas veselības problēmas, tajā skaitā sāpes dzimumorgānu apvidū un seksuāli transmisīvās slimības, kā arī iestāties nevēlama grūtniecība);
- problēmas skolā (bērnam var parādīties grūtības koncentrēties un mācīties, var pasliktināties sekmes);
- neparasta komunikācija (bērnam var parādīties jauni, nepazīstami draugi, par kuriem bērns neko nevar pastāstīt);
- norāžu sniegšana (bērns var dot netiešus mājienus par notiekošo, tieši neatklājot konkrētas notikuma detaļas).
