Iepriekšējā rakstā “Tukša runa” analizēju Latvijas Televīzijas (LTV) 2. oktobra diskusiju “Par ko liek domāt Grēta Tūnberga?” un secināju, ka raidījuma kvalitāte nav apmierinoša. Kāpēc LTV tik zemā kvalitātē raida praktiski vienīgo diskusiju par aktuāliem sabiedriski politiskajiem tematiem? Šis jautājums rakstā palika neapskatīts, tāpat kā piemērs, kā varēja izveidot labu raidījumu.
Tas nebūt nav tik grūti, ja pie darba ķeras zinoši mediju profesionāļi. Latvijā, starp citu, netrūkst profesionāļu, kuri spētu izveidot labu scenārija plānu šādam tematam. Ir – un ne viens vien. Kā politisku diskusiju par Grētu Tūnbergu veidotu, piemēram, mediju un komunikācijas zinātņu profesore, mediju eksperte Sandra Veinberga, kurai ir bagātīga pieredze televīzijas darbā gan Latvijā, gan Zviedrijā?
Scenārija uzmetums 15 minūtēs
“Grētas jautājums ir ļoti daudzpusīgs, bet raidījums ir jāsāk ar pašu galveno – jānoskaidro, vai tas, ko Grēta runā, ir taisnība. Nevar runāt par fenomenu, par cilvēku, kurš skaļi par kaut ko uzstājas, nenoskaidrojot, vai viņam ir taisnība. Tas ir izejas punkts šādās situācijās,” norāda S. Veinberga. “Raidījuma sākumā ir jādemonstrē visa Grētas Tūnbergas runa ar tulkojumu latviski, jo mūsu sabiedriskajā telpā ir daudz dažādu versiju par to, ko viņa īsti teica. Grētas runa ir tikai četrarpus minūtes gara, to var parādīt visu.”
Eksperte piedāvā raidījumu dalīt divās daļās. Pirmajā daļā noskaidrojot, vai mums ir klimata krīze (nepieciešami viens vai divi eksperti – klimata pētnieki, kuri ir kompetenti vērtēt šo jautājumu un sniegt precīzu atbildi). Lai kliedētu šaubas, varam informēt skatītājus arī par pasaules zinātniekus apvienojošās Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC) 8. oktobra ziņojumu. Tagad zinām, ka mums ir krīze.
Vietā būtu neliela intervija ar Dabas fonda pārstāvjiem – kāpēc sabiedrībai šo visu neskaidroja, kāpēc bija vajadzīga Grēta, lai sabiedrība sāktu domāt par šo nozīmīgo tēmu (komentāru varētu sniegt arī kompetenti Latvijas vai ārzemju klimata speciālisti, piemēram, tiešraides telefona sarunā). Studijā būtu sazvanāms arī pārstāvis no Saeimas komisijas, kura veido mūsu klimata stratēģiju. Tādējādi varētu pāriet pie temata, kā mēs Latvijā uz šiem jautājumiem reaģējam. Jautājam, vai komisijas pārstāvji ir lasījuši minēto IPCC ziņojumu. Ja ir informēti, kāpēc nav reaģējuši. Vai pagaidām domā, kā reaģēt? Raidījuma vadītājs secina, ka Grētai ir taisnība, bet Latvija nereaģē, jo nezina, kā reaģēt. Visi zina, ka ir klimata krīze, bet netic tai.
Raidījuma otrajā daļā sarunā ar citiem ekspertiem mēģinām noskaidrot divas lietas:
- vai vienmēr ir vajadzīga Grēta, ja svarīgi jautājumi ir jāatrisina, bet visi izliekas, ka šādu jautājumu nav;
- kāpēc Grētai izdevās pievērst tik lielu uzmanību vides jautājumiem.
Iespējamie eksperti: Zviedrijas eksperts (kāpēc Grēta uzradās tieši Zviedrijā, ar ko tas saistīts?); sabiedrisko attiecību eksperts (kā Grēta no viena cilvēka rīkota piketa uz ielas tik ātri nonāca līdz ANO tribīnei?); starptautisko attiecību eksperts (kāpēc tik negatīvi reaģē Putins, Tramps un Makrons? Kā ASV demokrāti tagad izmanto Grētas fenomenu?); publisko kustību un organizāciju eksperts (vai tagad nav sācies jauns 1968. gads?)
Šāds iespējamā raidījuma uzmetums tapa 15 minūšu ilgā telefona sarunā. Tālākā izstrādē tas, protams, tiktu papildināts ar nozīmīgām detaļām. Tomēr ir skaidrs, ka varam izveidot labu diskusiju par Grētas tematu un mums ir nepieciešamie profesionāļi.
Balerīna pati zina, cik labi dejo?
Satura kvalitātes problemātika Latvijā ir palikusi novārtā, jo raidījumu vērtējuma un mediju kvalitātes analīzes nav. Uzskatu, ka ir nopietni jāpievēršas mediju darba kvalitātes vērtējumam, jo nav pieļaujams, ka “balerīna pati zina, cik tā labi dejo“ un pārējiem atliek piekrist vai klusēt.
Šobrīd ir izlemts piešķirt papildu miljonu mūsu sabiedriskajiem medijiem. Ziņu dienests arī labprāt citēja ārzemju speciālista teikto, ka mūsu mediji strādā ar novecojušām tehnoloģijām. Tā noteikti arī ir, bet jāņem vērā, ka nauda vai jauna tehnika pati kvalitatīvus raidījumus neražos. Tam ir vajadzīga kompetenta vadība un profesionāli cilvēki, kas spēj strādāt modernajā žurnālistikā. Turklāt TV diskusijas ir žanrs, kurš nudien neprasa lielus līdzekļus – tikai profesionalitāti un vēlmi labi strādāt.
Kvalitatīvus diskusiju raidījumus ir iespējams ražot arī ar pašreizējo aprīkojumu, bet tas nenotiek. Tātad mediju mazspējai ir citi iemesli, kurus nevar atrisināt ar jaunām tehniskajām iekārtām vien. Vairāk naudas, lai cik dīvaini tas šķistu, nevar panākt kvalitatīvu žurnālistu darba uzlabojumu, ja netiks veiktas radikālas izmaiņas medijos par labu profesionalitātei.
Ja nu kaut kādu iemeslu dēļ sabiedriskajos medijos strādājošie nav spējīgi izveidot labu raidījuma plānu, tad varbūt no medijiem piešķirtās papildu naudas var nopirkt labāku kvalitāti ārpakalpojumā? Profesionālu žurnālistu, kuri šādu laba līmeņa raidījumus varētu izveidot, mums pietiek. Savādi, ka LTV vadība to izliekas nemanām.
Pastāv mīts, ka trūkst ekspertu, kuri latviski varētu izskaidrot cilvēkiem svarīgus jautājumus. Tā tas nav. Gudru cilvēku mums netrūkst. Pietrūkst vēlmes un prasmes viņus atrast. Producenti mēdz būt slinki, neseko līdzi jauno ekspertu ienākšanai zinātnē un slikti veido redakcijas ekspertu sarakstu. Klāt nāk apstāklis, ka cilvēki pierod pie vieniem un tiem pašiem sarunu dalībniekiem kā pie seriāla varoņiem.
Žurnālistiem arī ir tendence apzināti ignorēt cilvēkus, kuri nav regulējami. Ja redakcijā nestrādā darbinieks, kurš godprātīgi izstrādā kompetentu ekspertu sarakstu, tad notiek tieši tas, ko mēs regulāri redzam mūsu sabiedriskajā televīzijā, – nedaudzajos diskusiju raidījumos ekrānā ar nelielām variācijām redzamas vienas un tās pašas sejas.
Nevar, neprot vai negrib?
Jāsecina, ka LTV kā sabiedriskais medijs nepilda savu uzdevumu sabiedrības izglītošanā un audzināšanā, jo politiskās diskusijas žanrs tajā ir ļoti trūcīgi pārstāvēts. Nišu, tiesa gan – nebaudāmā kvalitātē, aizpilda kanāls “RīgaTV 24”, kurā regulāri sapulcējas sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki un diskutē par sev svešām tēmām. Teiksim, ginekologs runā par tiltu būvniecību un elektroinženieris – par Āfrikas cūku mēri. Skatītāji vēro to visu un ņem par pilnu, jo spriež nevis vīri pie vietējā veikala, bet gan citās jomās zināmi ļaudis televīzijā.
Atliek vien jautāt, kā tas ir noticis, ka LTV šādas diskusijas neveido. Nevar, neprot vai negrib? Varbūt iemesls ir tas, ka “Gods kalpot Rīgai” un “Saskaņa” – LTV ziņu dienesta vadītājas dzīvesbiedra pārstāvētās Rīgas partijas – šādās diskusijās regulāri parādītos ne visai labā gaismā? Agrāk taču ceturtdienās šādas diskusijas notika. Kāpēc tagad nav?
Atbildi nezinu, bet būtu nepieciešams, lai raidītāja vadība tomēr šo atbildi atrastu un situāciju mainītu. Citādi pirms nākamajām vēlēšanām tie paši pierastie eksperti kā ierastā seriāla varoņi ekrānā varēs atkal sūdzēties, ka Latvijas vēlētāji ir neizglītoti un nesaprot, par ko balsot. Lai gan, iespējams, paši neprot paskaidrot to, ko viņiem jautā. Sabiedrības izglītošana un audzināšana ir primārais sabiedrisko mediju uzdevums. Novēlēsim, lai LTV šo uzdevumu turpmāk spēj veikt pienācīgā kvalitātē.
