Piemēram, Vācijas sabiedriskajos medijos tiek pārraidītas gandrīz vai neskaitāmas šāda veida diskusijas. Vācijas Pirmajā kanālā katru trešdienu rāda Sandras Maišbergeres (Sandra Maischberger) vadīto diskusiju. Svētdienas vakarā ir Annes Villas (Anne Will) diskusija, pirmdienās – “Hart aber Fair” ar Franku Plasbergu (Frank Plasberg), un svētdienas pusdienlaikā var noskatīties raidījumu “Preses klubs”, kurā žurnālisti analizē aktuālās politiskās norises.
Minētajos četros raidījumos vien šobrīd vācieši var uzzināt par izlūkiem un aģentiem Aukstā kara laikā, par vecuma pensiju – vai tā būs pietiekami liela, lai spētu iztikt, – par to, cik bīstama ir Ķīna, par higiēnas problēmām slimnīcās, Vācijas valdības vides aizsardzības politiku un aktualitātēm Lielbritānijā sakarā ar breksitu. Aktuālajos raidījumos tika analizēti arī vēlēšanu rezultāti Saksijas un Brandenburgas zemēs, “Deutsche Bahn” pasažieru pārvadāšanas kvalitāte, spiediens, kādu pēdējā laikā izjūt populisti (izmantojot Trampa un Džonsona piemērus), skaistuma operāciju bīstamība, vēlētāju atbalsta samazināšanās lielajām, t. s. tautas partijām un Eiropas Centrālās bankas darbība. Šie ir tikai daži piemēri no diskusijām, kuras tiek pārraidītas Pirmajā kanālā.
Politiskās diskusijas regulāri ir redzamas arī ZDF, “Phönix“ un Vācijas federālo zemju televīzijas programmās. Katru dienu vāciešiem ir iespēja vairākos sabiedrisko mediju raidījumos gūt informāciju un, galvenais, saņemt skaidrojumu par nozīmīgākajām iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām aktualitātēm. Raidījumus mēdz rādīt atkārtojumos un citos kanālos, ieraksti, papildināti ar informāciju un videomateriāliem, ir pieejami sabiedrisko mediju arhīvā internetā. Bet ko šajā žanrā piedāvā mūsu sabiedriskā televīzija?
Izbrīna, ka LTV šādas diskusijas ir jāmeklē kā ar uguni. Īpaši, ja ņem vērā to lielo nozīmi sabiedrības izglītošanā un apstākli, ka šo raidījumu ražošana nebūt nav dārga. Vajadzīga ir laba, profesionāla medija vadība un kvalitatīvi žurnālisti, kā arī piemērots diskusiju vadītājs. Pēdējais, starp citu, ir ļoti svarīgs aspekts, jo nepiemērots vadītājs var “nogremdēt” visu diskusiju.
Cilvēki ar šova vadītāja dotībām un vēlmi dominēt ekrānā nedrīkst vadīt diskusijas. Viņi nekad nepieļaus par sevi gudrāku raidījuma dalībnieku ieaicināšanu, bet vēlēsies “spīdēt” paši. Diskusijas vadītājam ir jāprot izvilināt no uzaicinātajiem ekspertiem viņu zināšanas, apkopot un sistematizēt tās, lai skatītājs spētu uztvert domu. Vienlaikus vadītājam ir jāspēj noturēt raidījuma pavedienu un jānonāk pie kāda slēdziena. Pretējā gadījumā politiskā diskusija būs lemta neveiksmei.
Kādā kvalitātē ir LTV praktiski vienīgā politiskā diskusija “Tieša runa”, kuru vada Guntis Bojārs? Aplūkosim tuvāk 2. oktobra raidījumu “Par ko liek domāt Grēta Tūnberga?”. Raidījums sākas ar nelielu Grētas Tūnbergas ANO runas fragmentu un video par klimata protestiem pasaulē. Tiek citēts Juris Paiders, kurš runā par Grētu kā bērnu, kaut gan jauniete ir 16 gadus veca. Kāpēc pirmais raidījumā tiek citēts J. Paiders? Kāds ir viņa sakars ar klimata izpēti vai vides aizsardzību? Izvēle pārsteidz, tāpat kā raidījuma dalībnieku sastāvs, kurā nav neviena paša klimata pētnieka, bet ir 8. klases skolniece, “Lielās talkas” kustības vadītāja, Riteņbraucēju apvienības vadītājs, socioloģe, zoodārza direktors, pašvaldības vadītājs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis un vēl viens ar “Dienas Biznesu” saistīts žurnālists – Sandris Točs.
Kopā ar Gunti Bojāru studijā ir deviņi cilvēki, kuriem stundas laikā būtu jāizrunā temats. Katrs mediju profesionālis pateiks, ka viesu ir daudz par daudz – studija ir burtiski pārblīvēta. Turklāt uzaicinātajiem dalībniekiem ir ļoti attāls sakars ar klimata pētīšanu. Varbūt G. Bojārs ir tik profesionāls, ka spēs noturēt labu diskusiju ar visiem astoņiem cilvēkiem un, par spīti to skaitam, novest raidījumu līdz loģiskam secinājumam?
Ja raidījums ir saistīts ar Grētu Tūnbergu, tad ir vairāk nekā nepieciešami noskaidrot, vai jauniete runā taisnību. Latvijas sabiedrībā par šo jautājumu nav vienprātības, to var redzēt pēc diskusijām sociālajos tīklos un publiskajā telpā. Raidījuma pašā sākumā G. Bojārs gan ar pusteikumu konstatē, ka Grētai esot taisnība. Tomēr tas nav pietiekami, lai par to būtu pārliecināts arī skatītājs. Ja nav zināms, vai Grēta saka taisnību vai ne, tad atlikušajā raidījumā pēc būtības vairs nav, ko apspriest. Šo rupjo kļūdu ļoti profesionāli izmantoja S. Točs, kurš, skaļi un uzstājīgi kā argumentu pieminot “500 zinātnieku vēstuli”, paziņoja – tādu cilvēku izraisītu klimata izmaiņu nemaz neesot. Respektīvi, Grēta runājot muļķības. Pseidozinātniskās vēstules “argumentu” visa raidījuma gaitā nekomentēja nedz diskusijas vadītājs, nedz dalībnieki.
Te nu būtu bijusi vieta uznācienam klimata pētniekam vai vismaz kādam mediju ekspertam, kurš varētu norādīt, ka šī t. s. “500 zinātnieku” vēstule jau sen medijos ir atspēkota kā nepatiesa un tās iniciatori un galvenie parakstītāji ir saistīti ar lielajiem enerģijas koncerniem (to konstatējis, piemēram, britu izdevums “The Guardian”). Arī Vācijas sabiedriskie mediji ir izanalizējuši šo vēstuli un norādījuši uz to, ka vēstulē izvirzītajām tēzēm nav pamatojuma, kā arī konstatējuši, ka vēstules iniciatori ir strādājuši lielajos enerģijas uzņēmumos, kā “RWE”, “TyssenKrupp” un “Shell”, vai arī ir saistīti ar tiem. Daži vēstules rakstītāji gan ir zinātnieki, bet viņi pārstāv ar klimata izmaiņu pētīšanu nesaistītas jomas, piemēram, mehāniku.
Zinot, kā ar šo vēstuli Pēterburgas un dažādi citi troļļi, kā arī neinformēti ļaudis ir piesārņojuši infotelpu sociālajos tīklos arī latviešu valodā, un uzaicinot raidījumā piedalīties S. Toču, kurš nav gluži nedzirdīgs pret Krievijas propagandas naratīvu, varēja taču paredzēt, ka vēstule raidījuma laikā kļūs aktuāla. Tā arī notika, un raidījuma vadītājiem nebija atbildes uz šo izaicinājumu. Skatītājam tā arī līdz pat raidījuma beigām nekļuva skaidrs, vai taisnība ir Grētai vai tomēr šiem mistiskajiem 500 zinātniekiem.
Tā vietā diskusijas vadītājs pēkšņi jautāja Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekānei Andai Rožukalnei, kā viņa analizētu Grētas runu no mediju teorijas viedokļa. Viņa atbildēja, ka analizēšot to no mediju prakses viedokļa. Man tā arī nekļuva skaidrs, kāds šiem abiem aspektiem ir sakars ar Grētu, kura nav žurnāliste un arī nepārstāv medijus. Beigu beigās A. Rožukalne vienkārši paziņoja, ka Grēta tomēr runājot taisnību. Grūti pateikt, vai kādam skatītājam pietika ar šo apgalvojumu, lai gūtu pārliecību par klimata pārmaiņām, jo Rožukalnes kundze nekādā veidā nav saistīta ar klimata pētniecību.
Būtībā šajā vietā politiskā diskusija beidzās, tā īsti nemaz nesākusies. G. Bojārs sāka analizēt Grētas fenomenu no mārketinga viedokļa. Raidījuma pieteikumā neminētā 8. klases skolniece, kura arī bija uzaicināta uz sarunu, stāstīja, ka viņa pārtraukusi ēst gaļu, lai samazinātu savu ietekmi uz CO2 ražošanu. Zooloģiskā dārza direktors sprieda, ka māju ir vieglāk pareizi būvēt no paša sākuma, nevis nojaukt un pārbūvēt, tāpēc viņš nekad uz divriteņa nepārsēdīšoties, bet to vajagot darīt jaunajai paaudzei. Lielās talkas organizatore stāstīja par problēmām ar atkritumu savākšanu, Cēsu novada vadītājs informēja par novada ieceri kļūt par bezatkritumu pašvaldību, kas gan pilnībā neizdošoties, bet cēsnieki esot apņēmības pilni izdarīt maksimāli iespējamo. Laba iniciatīva!
VARAM pārstāvis patīkami pārsteidza ar samērā kompetentām norādēm, piemēram, uz Latvijas Universitātes zinātnieku pētījumu par temperatūras paaugstināšanos Latvijā, liekot brīnīties, kāpēc studijā nebija uzaicināts vismaz kāds no šī pētījuma autoriem.
S. Točs, kā jau sagaidāms, uzstāja, ka jautājums par klimata krīzi ir pārspīlēts, bet ierosināja atcelt PVN beziepakojuma precēm.
Katrs no kopumā 9 (!) sarunas dalībniekiem raidījuma gaitā izteica savas versijas un izjūtas par klimata jautājumiem. Ja ņemam vērā, ka neviens no viņiem profesionāli nav saistīts ar klimata pētniecību, jāsecina – šī bija tāda augstāka līmeņa “Tautas panorāma”, kad ciemata centrā pie mikrofona jauki cilvēki parunājas par to, ko viņi domā par vides aizsardzības jautājumiem. Pēc būtības šādu ainu, kad cilvēki sanāk, parunā un, neko nesecinot, izklīst, var vērot gandrīz pie katra ciema veikala. Atšķirība ir tikai sarunas dalībnieku inteliģences un izglītotības pakāpē. Diskusijas vadītājs pameta tematu kā ābolu gaisā un, nesagaidot tā piezemēšanos, respektīvi, neko nesecinot, diskusiju beidza. Gunta Bojāra pēdējais teikums, kurā viņš it kā rezumēja diskusiju, bija: “Lai lietas notiek!”
Šis raidījums ir uzskatāms piemērs tam, kā cilvēks, kurš pēc būtības ir šovmenis, spēj iznīcināt politisku diskusiju. Kādas ir galvenās Gunta Bojāra kā diskusijas vadītāja kļūdas:
- viņš vada šo raidījumu kā savu šovu ar sevi centrā;
- pārāk ilgi kavējas pie vienas tēmas un neattīsta to;
- raidījumam nav dramaturģijas – nav ekspozīcijas, nav korekta problēmas pieteikuma;
- ekspertu piedalīšanās neveicina diskusijas attīstību;
- nav nekādu secinājumu.
Pārmetumi par šo nepiemēroto vadītāju ir jāadresē nevis pašam G. Bojāram, bet gan raidītāja un Ziņu dienesta vadībai, kuri vienīgo politisko diskusiju LTV ir atdevuši vadīt nepiemērotam cilvēkam. G. Bojāram taču varēja piedāvāt vadīt kādu šovu – iespējams, ka ar šo uzdevumu viņš brīnišķīgi tiktu galā.
Kāpēc Latvijas Televīzija praktiski vienīgo diskusiju par aktuāliem sabiedriski politiskajiem tematiem pārraida tik zemā kvalitātē? Kā varēja izveidot kvalitatīvu raidījumu par Grētas Tūnbergas tematu? Ko var darīt, lai uzlabotu sabiedriskā medija politisko diskusiju kvalitāti? Par to sarunu turpināšu nākamajā rakstā.
