“Kā tas var būt, ka vienas pašvaldības nesaimnieciskums burtiski ietekmē visus Latvijas iedzīvotājus, kad neatkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo, viņš maksā par “Rīgas satiksmes” izaicinājumiem?” tā premjera Krišjāņa Kariņa teikto citēja plašsaziņas līdzekļi. Valdības vadītāja sašutumu var saprast – naudas trūkst mediķiem un skolotājiem, nemaz nerunājot par ieguldījumiem valsts attīstībā.
Sašutuši bija arī Latvijas novadu iedzīvotāji. Viņi nesaprot, kāpēc visai Latvijai jāsedz Rīgas domes tēriņi. Patiešām, kā tas gadījās, ka valsts tagad ir nonākusi šādā nepatīkamā situācijā?
Ir derīgi atcerēties, ka vārdkopa, pie kuras esam pieraduši, proti, “valsts un pašvaldības”, no terminoloģiskā viedokļa ir neprecīza. Nav tā, ka valsts būtu viena lieta un pašvaldības kaut kas pavisam cits. Visa vara Latvijā pieder tautai, un tā ievēlē tautas priekšstāvjus, respektīvi, Saeimu, kurai uztic valsts pārvaldīšanu. Savukārt valsts vara, t. i., parlaments, daļu savas atbildības deleģē pašvaldībām. Tas nozīmē, ka pašvaldība ir valsts daļa, kas pārvalda sev uzticētās teritorijas uz parlamenta piešķirto pilnvaru pamata.
Kāds tam visam sakars ar 72 miljoniem? Vistiešākais. Latvijas tauta ir izvēlējusi tādu Saeimu, kura nav varējusi nodrošināt pašvaldību kontroli. Vai vainīgas neprecizitātes likumos? Uz šo jautājumu precīzāku atbildi varētu sniegt valststiesību speciālisti. Iespējams, kaut kas tajos nav bijis labi pārdomāts. Tomēr nerodas īsta pārliecība, ka tieši likumu trūkumu dēļ visus 30 neatkarības gadus plauka korupcija un sabiedrības līdzekļi tika izlietoti negodīgi.
Ir pieļauta situācija, kad dažas ietekmīgas personas ir varējušas pēc sava prāta dancināt valsts varu, tiesībsargus un medijus. Jā, arī ceturtā vara, kuras pienākums ir stāvēt sabiedrības interešu sardzē un brīdināt par to apdraudējumu, ir cietusi šajā situācijā. Vai tas noticis nemākulības vai apzinātas sabotāžas dēļ – atbildi nezinu. Iespējams, sava nozīme ir abiem faktoriem. Skaidrs ir tikai tas, ka šobrīd visa Latvija ir spiesta maksāt par gadu desmitiem ilgušu nekvalitatīvu politiku.
Kā varēja izveidoties situācija, ka Rīgas dome var vienkārši nedot kontrolējošām iestādēm dokumentāciju, ka ministrija nevar saņemt konsultāciju līgumus, nevar izsekot, kā “saimnieko” galvaspilsētas vadītāji? Nebūsim naivi un nedomāsim, ka nejēdzības un līdzekļu izsaimniekošana ir notikusi un turpina notikt tikai Rīgā.
Esmu vairākas reizes dzirdējusi ļaudis šausmināmies par to, ko tikai nedarot viņu pagastvecis, kā notiekot līdzekļu izšķērdēšana, draugu un radinieku iecelšana amatos un citas nejēdzības. Tomēr nākamajās vēlēšanās tas pats pagastvecis atkal ir pārvēlēts amatā. Vai tas nav dīvaini? Kā citādi izskaidrot šo situāciju, ja ne ar daļas vēlētāju ieinteresētību šādas sistēmas saglabāšanā? Tie, kuri pieder pie šī “draugu un radinieku” klana, kā arī viņu draugi un radinieki ir ieinteresēti sistēmas saglabāšanā, jo acīmredzot nav tik spējīgi, lai tikai ar savām zināšanām un profesionalitāti ieņemtu labu amatu. Tāpat labi apmaksātas vietas tiek iedalītas partijām tuvu stāvošām personām. Iespējams, tādā veidā tiek risināts arī sasāpējušais partiju finansēšanas jautājums.
Interesants šajā aspektā ir Rīgā notikušais. Protams, daļa rīdzinieku balso tikai un vienīgi pēc nacionālā principa. Tas ir novedis pie tik kuriozas situācijas, ka amatpersonas, kuras ir tieši atbildīgas par stāvokli galvaspilsētā, šobrīd nevis atbild par savas rīcības sekām un risina katastrofālo stāvokli, bet gan ir nosūtītas uz labi apmaksātu darbu Eiropas Parlamentā. Nils Ušakovs un Andris Ameriks ir Briselē. Lai rīdzinieki un, kā tagad redzam, visas Latvijas iedzīvotāji strebj ievārīto.
Tomēr “Saskaņas” valdīšana Rīgā nebūt nav kāda augstāku spēku noteikta neizbēgamība. N. Ušakova ievēlēšanai palīdzējusi ne tikai liela daļa krievvalodīgā elektorāta, bet arī apstāklis, ka latviešu partijas uz galvaspilsētas mēra amatu nevirzīja savus spēcīgus kandidātus. Laikā, kad partijai “Vienotība” bija nozīmīgs vēlētāju atbalsts visā valstī, Rīgā tā uz mēra amatu divas reizes virzīja kandidāti, kuras izredzes ieņemt šo amatu bija niecīgi mazas. Arī citas partijas bija apbrīnojami atturīgas savā vēlmē pārņemt Rīgas vadību. Tagad varam tikai minēt, kāpēc tā notika, bet arī tam ir sava nozīme.
Sanāk, ka vēlēšanās ne vienmēr uzvar labākais un spējīgākais politiskais spēks. Visa šī nepiemēroto cilvēku izvietošana atbildīgos un labi dotētos amatos nenozīmē tikai līdzekļu izšķērdēšanu vien. Tam ir tālejošas sekas.
- Rīgas gadījumā tas nozīmē, piemēram, nolaistu infrastruktūru, kura vietām pat apdraud cilvēku veselību, kā tas ir ar tiltu un ielu stāvokli. Arī automašīnu plūsma un sastrēgumi rada gaisa piesārņojumu, kas tieši ietekmē rīdzinieku veselību.
- Līdz krīzei ir novesti mediji. To mazspēja ne tikai nedod sabiedrībai daudzpusīgu priekšstatu par to, kas notiek mūsu valstī, bet arī ļauj nozīmīgu mūsu informācijas telpas daļu pārņemt Latvijai nedraudzīgiem raidītājiem.
- Neatbilstoši cilvēki vadošā amatā cenšas savu komandu izveidot no vēl mazāk zinošiem darbiniekiem, lai nebūtu tik uzkrītoša pašu nekompetence, tādēļ krītas darba kvalitāte.
- Valdošās klanu sistēmas dēļ Latvijā atbilstošos amatos nestrādā un/vai arī no valsts aizbrauc patiešām spējīgi un labi izglītoti profesionāļi.
Atgriežoties pie jautājuma par atņemtajiem 72 miljoniem, atliek secināt, ka nekādi atnācēji no citām planētām šo naudu Latvijai nav atņēmuši. Tas viss ir pašu rokām sastrādāts, katram meklējot savu mazo izdevīgumiņu. Tā – pa diedziņam, pa strēmelītei – Latvijas labklājība tiek gremdēta. Bail pat iedomāties, cik liela ir kopējā summa, kura šo 30 neatkarības gadu laikā Latvijas attīstībai ir zudusi, un kāds būtu labklājības līmenis, ja gan politiķi, gan vēlētāji ar lielāku atbildību būtu uztvēruši savu uzdevumu. Šie 72 miljoni ir trauksmes zvans – Latvijas sabiedrībai ir jāizšķiras, kā tā vēlas dzīvot tālāk.
Okupācija neļāva Latvijai attīstīties. Tagad korupcijas un dažādu nejēdzību dēļ esam pazaudējuši vēl daudzus gadus. Turpinot tādā pašā garā, mēs varam pazaudēt pat savu atgūto neatkarību un demokrātiju. Notikumi citās valstīs šobrīd rāda, ka ir iespējams pazaudēt jau iegūto brīvību un labklājību.
Būtisks demokrātijas priekšnoteikums ir cilvēku iesaistīšanās – sākot ar rūpīgu deputātu kandidātu izvērtēšanu, pirms atdot savu balsi vēlēšanās, beidzot ar aktīvu piedalīšanos sabiedriskajās norisēs. Ar tām es domāju ne tikai došanos profesionālajā politikā. Demokrātiju uztur dzīvu aktīva pilsoniskā sabiedrība – Latvijā tāda tikai veidojas, te ir vēl neizmantotas iespējas. Ja turpināsim stāvēt malā, uzskatot, ka politika uz mums neattiecas, tad ilgi vairs nebūs jāgaida uz nākamo katastrofu.
