Pagājuši septiņi mēneši kopš NEPLP pretrunīgi vērtētā lēmuma par jūsu atlaišanu. Daudzi tobrīd jautāja, kādi ir patiesie atlaišanas iemesli. Vai jūs varat atbildēt uz šo jautājumu?
LTV valde, visticamāk, bija kļuvusi pārāk neatkarīga. Domāju, ka mēs pārāk maz ļāvām NEPLP pieņemt lēmumus, kas tajā brīdī padomei būtu bijuši interesantāki vai labāki. Tas bija galvenais atlaišanas iemesls.
Par kādiem lēmumiem ir runa?
Piemēram, 2018. gadā padomei aktuāls bija LTV personāliju jautājums – tika runāts par atsevišķiem cilvēkiem, kuri ir pieļāvuši kādas kļūdas (tāpēc no viņiem jāatbrīvojas) vai kurus, gluži otrādi, vajadzētu paaugstināt amatā. Bija diskusijas arī par to, kā mēs esam vienu vai otru lietu atspoguļojuši. Bija dažādi interpretācijas jautājumi, par kuriem mums nemitīgi vajadzēja rakstīt padomei vēstules. Tā soli pa solim brieda konflikts ar NEPLP.
Iepriekšējā NEPLP, kuru vadīja Ainārs Dimants un Aija Dulevska-Cālīte, pavisam noteikti bija iestāde, kas atbalstīja sabiedriskos medijus. Diemžēl gluži pretēji rīkojas Ķezberes kundzes vadītā NEPLP. Īpaši pēdējā gada laikā strādāt faktiski vairs nebija iespējams.
Vai šādu NEPLP uzvedību, jūsuprāt, noteica kādi politiski mērķi un intereses?
Nevarētu sacīt, ka tobrīd būtu bijusi izteikti jūtama kādu politisko spēku vēlme nomainīt LTV vadību. Politiķi bija aizņemti ar savām lietām – viņiem bija vēlēšanas, valdības veidošanas sarunas. Atcerēsimies, 28. decembrī, kad notika LTV valdes locekļu atlaišana, jaunas valdības vēl nebija.
Manuprāt, pagājušā gada nogalē NEPLP sev zem kājām sajuta pilnīgi citu spiedienu no spēkiem, kuri tūlīt parādīsies jaunās varas struktūru konstelācijās. Un nu man šķiet, ka LTV valdes locekļu atcelšana faktiski bija nevis mēģinājums izpatikt politiķiem ar televīzijas vadības nomaiņu, bet gan mēģinājums veidot kaut kādu savu darījumu, nodrošinot, ka politiķi varētu izvēlēties jaunu LTV vadību, vienlaikus saglabājot NEPLP tābrīža sastāva pozīcijas. Par to liecina turpmākie notikumi saistībā ar jaunās LTV valdes meklējumiem.
Tviterī esat aprakstījis, kā tiek veikts spiediens uz LTV valdi, norādot, ka sabiedriskajam medijam jau nezvana politiķi, bet piezvana “draugs no NEPLP” un stingri iesaka paaugstināt, piemēram, ziņu dienesta vadītāju. Par ko ir šis stāsts?
Tieši par to arī bija.
Kurš no NEPLP jums zvanīja?
Lai nu paliek... Bet tas tiešām bija NEPLP loceklis, kurš ļoti draudzīgā sarunā “čomiski” aicināja: tu taču saproti, ka šim cilvēkam vajadzētu tagad tikt paaugstinātam amatā; Iveta Elksne (LTV Ziņu dienesta vadītāja) ir ļoti laba, tāpēc viņa varētu kļūt par Programmu daļas vadītāju (hierarhijā augstāks amats). Ilgi kasīju pakausi, nevarēju īsti saprast, kamēr “pielēca” – šādi tiek mēģināts iespaidot lietas. Un, ja es ļoti konkrēti pasaku skaidru “nē” šādām darbībām, ticiet man, ar to es saīsinu savu dzīvildzes ciklu šajā amatā.
Tomēr nav īsti skaidra jūsu motivācija runāt par šo problēmu, piesedzot amatpersonu, kura piekopj šādu praksi.
Konkrētajā gadījumā tā bija Dace Ķezbere. Tā bija privāta saruna, un to es gribētu uzsvērt. Jā, šāda saruna ir bijusi, un aicinājums veikt dažādas rokādes ar LTV satura cilvēkiem tiešām bija. To es apliecinu.
Pastāstiet, kādas LTV nākotnei nozīmīgas ieceres jums bija padomā un kas atlaišanas dēļ palika nerealizēts.
Pagājušais gads mums bija fundamentāli smags, jo tajā bija simtgades aktivitātes. Bijām ļoti intensīva darba periodā, it īpaši otrajā pusgadā. Un visa šī perioda laikā NEPLP ne tikai nepalīdzēja mums strādāt, bet, atklāti sakot, arī padarīja mūsu dzīvi diezgan grūtu.
2019. gads LTV bija gaidāms finansiāli ļoti smags, un jau laikus strādāju pie tā, lai uzņēmums tam būtu gatavs. Tā vietā, lai šajā situācijā saņemtu NEPLP atbalstu, no viņu puses sagaidīju provokācijas. Piemēram, brīdī, kad apspriedām LTV finansiālo grūtību pārvarēšanu, kas cita starpā diemžēl paredzēja arī darbinieku atlaišanu, tajā pašā dienā pēc slēgtas NEPLP sēdes tika piezvanīts arodbiedrībām, informējot par mūsu plāniem un neļaujot mums pašiem šos jautājumus izrunāt ar darbiniekiem. Tās nav normālas valdes un padomes attiecības! Šī komunikācija bija ļoti savāda, tā veicināja konfliktu starp LTV darbiniekiem un valdi.
Bet vai nepiepildījās arī kādi sabiedriskā medija attīstības izaicinājumi?
Pirmkārt, LTV 2018. gadu pabeidza kā visskatītākais TV kanāls. Otrkārt – četru gadu laikā manis vadītais uzņēmums ilgtspējas indeksa kontekstā iekļuva zelta kategorijā. Tās bija divas būtiskas programmas, pie kurām strādāju. Protams, bija jāattīstās arī digitāli, bet šiem mērķiem pietrūka naudas.
Jā, mums bija, kur augt, bija skaidra dinamika. Uzņēmums tika sakārtots, un televīzija sāka strādāt pēc pienācīgiem kritērijiem. Ko es kā televīzijas menedžeris savā dzīvē vēl varētu vēlēties? Esmu atstājis vienu savāktu uzņēmumu. Un runas par to, ka mūsu dēļ tas iet uz grunti, neatbilst patiesībai.
Rodas iespaids – jums jau pirms atlaišanas bija skaidrs, ka savus mērķus LTV vadītāja postenī esat piepildījis.
Bija skaidrs, ka negribu pretendēt uz nākamo periodu. Valdei vajadzēja nostrādāt vēl atlikušos divus gadus, pēc tam sakārtotā veidā nodot lietas. Tas būtu bijis mans mērķis.
Jāteic, ka man tiešām nebija pretenziju pret NEPLP lēmumu par atlaišanu. Valdes locekļi nāk un iet, un tas ir normāli. Jautājums, protams, ir par pamatojumu, bet principā NEPLP ir tiesības atlaist sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju.
Kā jau sacīju, LTV biju izdarījis pietiekami daudz un pieļāvu, ka manā vietā varētu nākt kāds cits jaudīgāks cilvēks. Taču tā nenotika! Tā vietā parādījās cilvēks (konkursā LTV valdes priekšsēdētāja amatam izraudzītais Einārs Giels), kas, manuprāt, varētu būt politiski atbalstīta persona, kurai, iespējams, ir groziņā līdzi iedoti arī kādi darāmo darbu vēlējumi. Un tajā brīdī es saku, ka NEPLP ar saviem lēmumiem tiešām valstij un sabiedrībai ir nodarījusi daudz slikta. Tāpēc pašlaik atrodos ļoti nopietnā opozīcijā visam, ko dara šī NEPLP.
Cik zināms, KNAB jūsu darbībās nozieguma pazīmes nav saskatījis, nav arī iepriekš solītā neitrālā vērtējuma par LTV valdes atbildību. Vai tiešām jūsu atlaišanas lietā ir pielikts punkts?
Ja jūs man vaicājat, tad ir jautājums – kāds būtu mērķis turpināt pierādīt savu taisnību. Es nevaru apgalvot, ka ar šo NEPLP lēmumu mana reputācija būtu sagrauta. Nu, ja tas tā būtu bijis, tad, visticamāk, man vajadzētu kaut ko pasākt.
Vai jūs domājat, ka tas ir tikai jūsu personisks jautājums? Manuprāt, runa ir arī par iespējamu sabiedriskā medija ietekmējamību un attiecīgi – padošanos šādai situācijai.
To man daudzi ir teikuši – un ir aicinājuši arī tiesāties. Var jau būt, ka to nevajadzēja tā atstāt. Tomēr NEPLP ir tiesības mani atlaist un viņi tās izmanto, un tas nav pretrunā ar likumu. Šis fakts ir leģitīms, patīk tas tev vai ne, vai tie iemesli ir adekvāti vai ne.
Šai intervijai piekritu, jo man šķiet, ka notikušais ir afēra. Ka mani atbrīvoja, lai veiktu zināmu afēru. Ja tiktu atrasts jaudīgs televīzijas vadītājs ar jaunām idejām, man mute būtu ciet. Ja, piemēram, valdē būtu ievēlēts Miķelsona kungs (viens no kandidātiem uz LTV valdi Gints Miķelsons), un šī iespēja NEPLP bija, es tiešām klusētu, un aizmirstiet par Belti, mans periods ir beidzies. Bet tas nenotika. Notika pilnīgi citas lietas. Man liekas, tās bija politiski uzlādētas. Šī iemesla dēļ es ceļu trauksmi. Te ir runa par absolūtu uzticības krīzi, kuru izraisījusi NEPLP ar saviem lēmumiem. Un es tiešām darīšu visu, lai tam visam rastu risinājumu.
Vai risinājums ir NEPLP priekšsēdētājas demisija, kas tiek solīta septembrī?
Domāju, ka Ķezberes kundzei ir jāuzņemas atbildība un patiešām jāliek atlūgums galdā. Vēl, kā zināms, ir arī iespēja, ka atlaiž visu NEPLP. Lēmumus jau viņi visi kopā pieņēma, un, teiksim tā, ar sliktu reputāciju sirgst ļoti daudzi šīs padomes locekļi.
Kopš jūsu atlaišanas LTV joprojām ir bez pilnvērtīgas valdes. Par ko, jūsuprāt, tas liecina?
Šī situācija vēlreiz apstiprina, ka izveidojusies fundamentāla uzticības krīze. Manuprāt, NEPLP bija iespēja konkursā izvēlēties arī no tiem trijiem kandidātiem reāli divus, kuri varēja ieņemt valdes locekļu amatu, un uzņēmums strādātu tālāk. To neizdarīja – kāpēc neizdarīja? Gan jau šī vēstures lappuse reiz tiks pavērta.
Vai jums ir versija, kāpēc tā notika?
Man šķiet, ka Giela kunga kandidatūra bija kompromiss, lai saglabātu NEPLP pašreizējā sastāvā. Tas ir tāds sazvērestības teorijas variants. Varbūt viņš patiešām šķita simpātisks kandidāts, ņemot vērā, ka šis NEPLP neizceļas ar īpašiem menedžmenta dotumiem un zināšanām. Bet kāpēc es stingri iestājos pret šo kandidātu? Jo sabiedriskie mediji ir fundamentālu pārmaiņu priekšā – iziešana no reklāmas tirgus, jauns likums, mediju apvienošana. Ja šādu pārmaiņu laikā uzņēmuma vadībā ir cilvēki, kuri neko daudz nesaprot ne no pārvaldības, ne industrijas, tas tiešām ir ļoti bīstami.
Pēc LTV valdes konkursa izgāšanās politiķi mediju pārstāvjiem jautāja, kāpēc uz šiem amatiem nepiesakās labākie no labākajiem profesionāļiem. Vai jums ir atbilde?
Ja mēs tagad tā aizveram acis un paskaitām, cik tad mums vispār tirgū ir to profesionāļu, kuri ir vadījuši kādu – vēlams, elektronisko – mediju. Tik ļoti daudz jau nesaskaitīsim – nav tā, ka viņi būtu vairākos desmitos. Un katram no viņiem acīmredzot ir vēl arī savs stāsts, dažādi apstākļi.
Kādu lomu te spēlē NEPLP reputācijas jautājums un arī tādi stāsti kā jūsējais?
Katrā ziņā nekādu pozitīvu signālu tas neraida. Tas pasaka tikai to – ja tev ir vāji nervi un tev nav vienalga, pēc kā tu izskatīsies pusgada laikā? Tiekšanās uz šādu amatu ir rūpīgi jāizsver. Šie apstākļi, protams, spēlē savu lomu, tomēr, iespējams, tiem nav izšķirīga nozīme. Atcerieties, es pārņēmu LTV, kas bija nokritusies tirgū līdz ceturtajai pozīcijai. Bet četru piecu gadu laikā uzņēmums parādīja, ko tas var izdarīt. To mēs izdarījām kopā. Un tā bija mana motivācija.
Šobrīd aktuāla ir situācija Latvijas Radio (LR). Kādas cēloņsakarības jūs te saskatāt?
Radio gadījums ir komplicētāks, jo konflikts ir starp NEPLP un Latvijas Radio darbiniekiem. LR valde dara savas lietas, un es neteiktu, ka viņi strādā slikti. Bet, kā jau minēju, ja tieši – bez zemteksta – netici nevienam padomes vārdam, nevienai NEPLP vēstulei, tas neapšaubāmi apgrūtina komunikāciju. LR darbinieki izteica savu neuzticību Āboliņa kungam (NEPLP loceklim Ivaram Āboliņam). Vienlaikus sakarā ar to, ka NEPLP tiešā veidā ir izteikusi simtprocentīgu atbalstu LR valdei, tas veido arī zināmu radio darbinieku neuzticību valdei. Turklāt tur vairs nenotiek normāla komunikācija. Radio darbinieki pat vairs nepieļauj nekādu starpniecību, lai sēstos pie sarunu galda, jo viņi nevienam neuzticas. Gluži kā šahā, ir iestājusies pata situācija – neredzu, kā tālāk virzīties, jo tur būs aizvien vairāk aizvainojuma un neuzticības.
Otra lieta, vērojot no malas, man šķiet, ka LR nav izgājuši to ciklu, ko LTV ir paveicis pirms pieciem sešiem gadiem, kad nāca jaunā valde. Proti, LTV notika pamatīgas reformas, līdz ar to mums atbrīvojās līdzekļi un mēs varējām palielināt algas tiem, kas to patiešām bija pelnījuši.
Negribu pārsteigties ar secinājumiem, bet mana sajūta saka: Latvijas Radio – uzņēmumā ar turpat desmit miljonu eiro budžetu – runāt par to, ka viņi bankrotēs, ja tūlīt kaut kur nedabūs 100 000 eiro, sitiet nost, tas ir valdes necienīgi. Šī nauda būtu jāatrod tai pašā mirklī! Tā ir pietiekami maza summa tik milzīgam uzņēmumam, lai no tā netaisītu lielu konfliktu. To es gribētu jautāt LR valdei – kāpēc viņi ir tik ierobežoti savās iespējās samazināt izdevumus, optimizēt saturu un tamlīdzīgi, lai atrisinātu šīs problēmas.
Kā tad, jūsuprāt, būtu jāsāk šķetināt šis pata stāvoklis saistībā ar Latvijas Radio?
Manuprāt, NEPLP vajadzētu būt tik gudrai, lai saprastu, ka jāveido sabiedrisko mediju stratēģija kopumā. Man šķiet, ka padome šobrīd ne uz ko neskatās stratēģiski.
Tikai viens piemērs – LR runā par krīzi, lai gan tā budžets ar 9–10 miljoniem eiro ir divas trīs reizes lielāks, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Tātad – Latvija ir radio zeme! Tas ir tas, ko pasaka NEPLP, proti, ka sabiedriskajam radio būs augt un attīstīties, galvenais ziņu un informācijas kanāls arī nākotnē būs radio. Vai es varu piekrist šai viņu tēzei? Es teiktu – drīzāk ne. Man šķiet, ka ir ļoti būtiski jāpalielina digitālā sadaļa, ir jābūvē multimediju platformas, abiem atzariem – radio un televīzijai – sadarbojoties. Tam es redzu nākotni. Ja NEPLP domātu par sabiedrisko mediju attīstības stratēģiju, tad būtu jābūt vismaz vienai diskusijai par to, kā mēs to redzam. Par tādu laikmetīgu digitālu stratēģiju šī NEPLP, manuprāt, nav spējīga domāt, tā nav viņu kapacitāte.
Tikmēr Latvijas Radio ir ierakstījuši savā stratēģijā, ka viņiem piecu gadu laikā budžets palielināsies līdz 19 miljoniem, tātad praktiski dubultosies. Ar to mēs liekam milzīgu akcentu uz radio, un es tam nevaru piekrist, jo, man šķiet, kritiski mazs budžets ir LTV, arī salīdzinot ar to pašu Lietuvu un Igauniju. Bet televīzija nekad nav skrējusi ar izdzīvošanas lozungiem, lai iegūtu 200 000 eiro darbinieku algām. Mēs esam cīnījušies paši, mēs katru gadu piepelnījām no tirgus pa vienam miljonam klāt un likām to saturā.
Vai jūs sakāt, ka LTV stāsts ir par nepietiekamu finansējumu, kamēr situācija Latvijas Radio nav tik daudz saistīta ar naudu?
Loģiski, ka attiecībā uz LTV runa ir par naudu. Televīzijas tehnoloģiskā bāze ir katastrofālā līmenī. Ja pārējie tirgus dalībnieki ir pārgājuši uz HD formātu, LTV tas nav noticis utt.
Vienlaikus, ja esi reklāmas tirgū un tavs pienākums ir pelnīt, LTV to arī dara. Un to savukārt pietiekami nedara Latvijas Radio. Ja LR ir 40% no Latvijas radioklausītāju auditorijas, viņiem vajadzētu arī nopelnīt 40% no reklāmas tirgus. Bet par šiem indeksiem neviens nerunā. Vai viņi ir pietiekami aktīvi šajā tirgū, un vai attiecīgais LR kanālu daudzums spēj ģenerēt atbilstošus ieņēmumus? LTV šobrīd nopelna pat vairāk par savu tirgus daļu, ņemot vērā 50% reklāmas ierobežojumu. Bet Latvijas Radio to nerēķina – tā vietā izraksta rēķinu valdībai, kurai tas jāapmaksā. Neviens nav atcēlis sabiedrisko mediju uzdevumu strādāt un konkurēt reklāmas tirgū. Ja būs jauns likums un finansējums sabiedriskajiem medijiem, būs arī pilnīgi citi spēles noteikumi.
Bet kas noveda pie tā, ka LTV šogad nonācis, kā jūs raksturojat, ļoti smagā finansiālā stāvoklī?
Tas ir saistīts ar mērķdotācijām. Ja – līdzīgi kā Igaunijā – būtu pilnīgi skaidri plānojama summa: kad zināms, ka summa nebūs mazāka par iepriekšējā gada summu, un var normāli plānot ražošanu, programmas, auditoriju. Ja man 2018. gadā saistībā ar simtgades pasākumu atspoguļošanu ir papildu 2,8 miljonu mērķdotācija un attiecīgi klāt paņemti cilvēki, kas ražo un dara, papildu tehnikas vienības utt., bet nākamajā gadā tās summas vairs nav – tas nozīmē, ka man atkal ir jāreducē cilvēku sastāvs, no kaut kā ir jāatsakās, amortizācijai naudas nav un ir vēl citi blakusefekti. Šādas mērķdotācijas atšķirības ir katru gadu. Tā ir budžeta plānošana, pret kuru iestājamies jau no pašiem pirmsākumiem.
Runājot par sabiedrisko mediju problēmām, politiķi mēdz atsaukties uz topošo regulējumu. Vai tiešām ir pamats cerēt, ka tas atrisinās samilzušās pretrunas un problēmas?
Es sacītu, ka patiešām nav pamata gaidīt uz vienu likumu kā visu lietu risinājumu. Bet, jāatzīst, gaidāmajā regulējumā ir daudzas lietas, kas būs labāk formulētas nekā līdz šim. Piemēram, sabiedriskā medija pārvaldībā ieviešot dalīto padomju principu, kad ir atsevišķs regulators un atsevišķa Sabiedrisko mediju padome.
Kāda ir garantija, ka jaunveidotā Sabiedrisko mediju padome nebrauc NEPLP sliedēs?
Tas virziens, kādā vēlas veidot jauno padomi, tiešām ir pareizs. Tur ir paredzēta vieta arī sabiedriskajām organizācijām, tāpat priekšplānā izcelti reputācijas jautājumi. Principā iecerētais modelis ir pareizs. Man lielais jautājums ir – vai mūsu mazā tauta atradīs cilvēkus, kuri tiešām būs neitrāli un godprātīgi pildīs savas funkcijas.
Vai jūs pats būtu gatavs darbam šajā padomē?
Neesmu par to domājis, jo redzu, ka šis jautājums vispār varētu kļūt aktuāls tikai nākamā gada vidū.
Ar ko jūs pašlaik nodarbojaties, un kādi ir jūsu turpmākie profesionālie izaicinājumi?
Pašlaik esmu darba meklējumos menedžmenta jomā Latvijā vai ārzemēs. Kā freelance konsultants palīdzu dažiem fondiem un uzņēmumiem krievu satura jomā.
