TV skatītājiem Latvijā ir pieejami vietējie kanāli (lai arī ne visi reģistrēti Latvijā – kā “TV3+”), ārvalstu kanāli (piemēram, “BBC World”, CNN, “Euronews”, kuri skaidri pauž savu īpašnieku ideoloģiju), ir “Rossija RTR”, “NTV Mir Baltic” un vēl daži, kuri ir nepārprotami Krievijas propagandas kanāli. Un ir vēl viens – “Pirmais Baltijas kanāls” (Pervij Baltijskij Kanal, PBK), kurš ir kanāls divdabis. No vienas puses, klasiska Krievijas propagandas programma, no otras, Latvijā reģistrēts kanāls – pat ar dažām Latvijas ziņu pārraidēm – un, kas ir svarīgi, ar Latvijā reģistrētu juridisko adresi.
PBK pārraida Krievijas “Pirmā kanāla” saturu, papildinot to ar dažām “nacionālajām iezīmēm”. Ik vakaru pēc Krievijas “Laika” (“Vremja”) seko “Latvijas laiks”. Ir pārraide par dzīvi Latvijā – “Latvija. Pastaigas” – tiem, kam miegs nenāk dziļā naktī. Ir “Rīgas ziņas” – Rīgas domes pozīcijas producēti un apmaksāti stāsti, “cik labi dzīvot Rīgā” (neraugoties uz to, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums aizliedz sponsorēt ziņas).
Nakts vidū PBK “eiropeiski” nedaudz pārraida “Euronews” – it kā, lai līdzsvarotu visas dienas garumā raidīto Krievijas propagandu un tā (?) ēterā nodrošinātu viedokļu daudzveidību. Jāpiebilst, ka Eiropas ziņas te parādījās pēc tam, kad PBK pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmuma bija samaksājis vairāku tūkstošu eiro sodu par vienpusīgu notikumu atspoguļojumu. Ar domu: “Re, kur ir arī cits viedoklis. Uzliec modinātāju un skaties!”
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām neviens cits TV kanāls Latvijā tik aktīvi nemobilizēja vēlētājus – caurām dienām tika atskaņotas ne tikai “Saskaņas” un pašu vēlēšanu reklāmas, bet arī ar slīdlentes palīdzību tika atgādināts, kad un kur jāiet vēlēt. Vēlētājs tika nepārprotami mobilizēts un motivēts: “Saskaņai – jā!”
Kā tas varēja notikt, ka Krievijas “Pirmais kanāls” varēja pārvērsties par “Pirmo Baltijas kanālu”, kuru gadiem ilgi reitingos nespēja izkonkurēt gandrīz neviens no Latvijas kanāliem? Tikai pēdējo gadu laikā par PBK populārāka kļuva LTV1 un savas popularitātes pozīcijas noturēja TV3. Kā ne no kurienes Latvijā uzradās “lielākā mediju kompānija” ar nosaukumu “Baltijas mediju alianse” (BMA), kurai pieder ne tikai PBK, bet arī tiesības retranslēt daudzus Krievijas – tostarp propagandas – kanālus? Kas ir BMA “dvīne” “Baltic Media Alliance”, kura drošības dēļ reģistrēta Lielbritānijā?
PBK uzvaras gājiens pa Latviju, Lietuvu un Igauniju sākās tad, kad mūsu valsts apraides atļauju izsniedza toreizējā Nacionālā radio un TV padome, kuru vadīja “Saskaņas” atbalstītais Ābrams Kleckins un kādreizējais, nu jau arī tagadējais BMA jurists Sergejs Kārītis (abi padomē strādāja no 2007. līdz 2012. gadam). Kā tas varēja notikt? 2012. gadā sākot strādāt NEPLP, par to brīnījās visi tās jaunievēlētie locekļi. Bet kas lemts, tas nolemts…
No PBK Latvijas jurisdikcija vaļā tikt nevarēja, lai kā pūlējās juristi, meklējot kādu “spraugu”. Izrādījās, ka, piemēram, viens no skaņu celiņiem satur tulkojumu latviešu valodā – monotonu, bezjēdzīgu, bet likuma prasībām atbilstošu. Kad atklājās – Lietuvā un Igaunijā PBK raida tikai krieviski, uzreiz tika pieprasītas divas papildu atļaujas – ar skaņu celiņiem igauniski un lietuviski. Lai viss būtu “kā likumā”.
Bet vai PBK vispār ir tiesības būt Latvijas jurisdikcijā? Uz šo jautājumu atbild ES Audiovizuālo pakalpojumu direktīva. Kā noteic tās 3. pants, šajā direktīvā tiek uzskatīts, ka turpmāk norādītajos gadījumos mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību dalībvalstī:
- ja mediju pakalpojumu sniedzēja galvenais birojs ir šajā dalībvalstī un redakcionālus lēmumus par audiovizuālo mediju pakalpojumiem pieņem minētajā dalībvalstī;
- ja mediju pakalpojumu sniedzēja galvenais birojs ir vienā dalībvalstī, bet redakcionālus lēmumus par audiovizuālo mediju pakalpojumiem pieņem citā dalībvalstī, tad uzskata, ka tas veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā darbojas audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībā iesaistītā darbaspēka nozīmīga daļa. Ja audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībās iesaistītā darbaspēka nozīmīga daļa darbojas katrā no šīm dalībvalstīm, tad uzskata, ka mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā ir tā galvenais birojs. Ja nevienā no šīm dalībvalstīm nedarbojas audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībās iesaistītā darbaspēka nozīmīga daļa, tad uzskata, ka mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā tas pirmo reizi sāka darbību saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka tā uztur stabilu un efektīvu saikni ar šīs dalībvalsts ekonomiku;
- ja mediju pakalpojumu sniedzēja galvenais birojs ir dalībvalstī, bet lēmumus par audiovizuālo mediju pakalpojumiem pieņem trešajā valstī vai arī otrādi, uzskata, ka tas veic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī, ar nosacījumu, ka šajā dalībvalstī darbojas nozīmīga daļa audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībās iesaistītā darbaspēka.
Tātad visas pazīmes liecina, ka Latvijā ne tikai PBK varētu būt Krievijas hibrīdkanāla statusā.
Lai noskaidrotu, cik legāla ir “Baltijas Mediju alianses” darbošanās Lielbritānijā (gan ar nosaukumu “Baltic Media Alliance”), mēs, NEPLP locekļi un darbinieki, devāmies uz Londonu pie britu mediju regulatora “Ofcom”, kas pārraudzīja šo “BMA atzaru”. Tolaik, kad pasaule vēl nebija redzējusi vaigā Krievijas hibrīdkara metodes, briti mūs uzņēma vēsi. Neesot nekā tāda, lai pārmestu kompānijai par kaut kādu neskaidru finanšu izcelsmi vai par mērķtiecīgu kūdīšanu pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pamatiedzīvotājiem. Tas viss – demokrātijas vārdā…
Ir pagājuši septiņi gadi, un “Ofcom” pārdomājis – pat Lielbritānijas parlaments ticis iepazīstināts ar vairāku Krievijas TV kanālu pārkāpumiem attiecībā uz demokrātiju.
Pārsteidz tas, ka “Baltijas Mediju alianse” ir laipni uzņemta Latvijas Raidorganizāciju asociācijā. Lai tajā uzņemtu, nepieciešams pilnīgs konsensus pārējo dalībnieku vidū. Sanāk, ka pārējie asociācijas dalībnieki klusējot pieņēmuši faktu, ka Krievijas “divdabis” pieņemts kā Latvijas TV kanāls. Ar visām no tā izrietošajām sekām, piemēram, ka Latvijas reklāmas tirgū tiek laipni sveikts dalībnieks, kura saturs tiek ražots aizrobežā (Krievijā), bet reklāmas noteikumi ir tie paši, kas, piemēram, LTV vai TV3. It kā nepietiktu ar tiem Krievijas TV kanāliem, kuri jau tāpat, reģistrējoties Anglijā vai Zviedrijā, pārtiek no Latvijas reklāmdevēju naudas. Līdz ar to šie ieņēmumi tā arī netiek izmantoti Latvijā ražota satura veidošanai.
“Pirmais Baltijas kanāls” strādā, lai nojauktu robežas “te” un “tur” – Latvijā un Krievijā. Kaut kas no Latvijas, kaut kas par Rīgu, un tad – daudz, daudz Maskavas. Kas pret to var vērsties? Likums? Eiropas Savienība? Varbūt sabiedrība? Pretējā gadījumā šis divdabis var paveikt daudz lielu un mums netīkamu darbu.
Raksta autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
