Mainījies ir vienīgi tas, ka patlaban Ukrainas prezidenta amatā ievēlēts Zeļenskis, bet patlaban pastāv starpprezidentu periods, kad pie varas joprojām ir Porošenko. Taču personāžu maiņa uz Ukrainas politiskās skatuves nav nekādā veidā ietekmējusi “Rossija RTR” retoriku attiecībā uz šo valsti. Kanālā katru darba dienu trīs stundas tiek veltītas, lai gānītu Ukrainu, atkārtotu to, ka 1) Ukraina ir fašistiska valsts un Krievijas pienākums ir šo fašismu apturēt, 2) Donbasā nenotiek karadarbība, kurā iesaistīti Krievijas bruņotie spēki, bet pilsoņu karš, 3) “Krim naš” (Krima ir mūsu), 4) Ukrainas vara ir ASV pakalpiņi. Divas reizes pa stundai to visu skaidro raidījums “60 minūtes” (Olga Skabejeva un Jevgenijs Popovs), vēl stundu – “Kto protiv?” (“Kurš ir pret?”, Krievijas propagandas smagsvars Solovjovs).
Tikpat spēcīgi “televīzijas izstrādājumi” ir arī citi Krievijas propagandas kanāli: “Pervij Baltijskij kanal”, “NTV-Mir” un “REN Baltija”. Arī tajos dažādos žanros – sākot ar “nopietnu analīzi” līdz pat sadzīves sarunu šoviem un humora raidījumiem – tiek tiražēts viens un tas pats propagandas naratīvs par Ukrainu. Un ik pa laikam arī par tai “pielīdzināmajām” Baltijas valstīm, tajā skaitā Latviju.
Izlasot Latvijas Republikas Augstākās tiesas apkopojumu par laika periodu no 2012. līdz 2018. gadam “Naida runa un vārda brīvība”, jāsecina, ka Latvijas tiesa arī par mērenākiem naida runas gadījumiem piespriedusi reālu cietumsodu. Taču mūsu valsts teritorijā pat atklāta kara kurināšana un naida runa, ar ko nodarbojušies minētie Krievijas “televīzijas izstrādājumi”, ja tā nav vērsta pret Latviju, būtībā netiek sodīta. Mēs, Latvija, NATO dalībvalsts, tātad pieļaujam hibrīdkara pret Ukrainu metastāzes arī savas valsts teritorijā. Kāpēc tā? Vai tiešām nav iespējama radikālāka rīcība nekā tikai kāda kanāla retranslācijas aizliegums uz nenozīmīgi īsu laiku? Atbilde uz šo jautājumu nav tik vienkārša.
Līdz šim šie pseidotelevīzijas kanāli tika dēvēti par “maigo varu”, kas būtībā nav nekas īpašs, jo to savā politikā pielieto teju visas valstis. Taču pamazām rodas izpratne, ka šie kanāli ir Krievijas hibrīdkara ierocis.
Līdz šim kanālu “Rossija RTR” izdevās slēgt, piemērojot Latvijas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kurš pieprasa ziņu objektivitāti, un ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6. pantu, kurš nosaka, ka “dalībvalstis ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi, kurus nodrošina to jurisdikcijā esoši mediju pakalpojumu sniedzēji, nesatur naida kurināšanu rases, dzimuma, reliģijas vai valstspiederības dēļ”. Taču līdz šim ES audiovizuālā politika bijusi tāda, ka šis pants ticis piemērots, ja notikusi vēršanās pret to ES valsti, kura saskatījusi pārkāpumus, būtībā sašaurinot iespēju sodīt par naida runas un kara propagandas izplatīšanu.
NEPLP Monitoringa centrs sekoja smagnējajai ES direktīvā paredzētajai procedūrai – atrada izteikumus, kas vērsti tieši pret Latviju, brīdināja “Rossija RTR”, ka nu nav labi, tad sekoja vēl divu pārkāpumu konstatācija šajā kanālā un tikai pēc tam – kanāla retranslācijas aizliegums. Man, strādājot NEPLP, nācās EK Komunikāciju ģenerāldirektorātam skaidrot, kāpēc mēs Latvijā šādu lēmumu esam pieņēmuši. Situāciju atviegloja, protams, tas, ka vienlaikus ar mums šādu soli bija spēris arī Lietuvas regulators. Interesanti, ka EK pārstāvju acīs bija saskatāms apjukums: formāli varēja pārmest kādu direktīvas punktu neievērošanu, bet nekas tāds nenotika, jo viņi saprata lietas būtību un pamazām sāka arī apjaust Krievijas kanālu darbības principus Baltijas valstīs.
Līdz šim šie pseidotelevīzijas kanāli tika dēvēti par “maigo varu”, kas būtībā nav nekas īpašs, jo to savā politikā pielieto teju visas valstis. Taču pamazām rodas izpratne, ka šie kanāli ir Krievijas hibrīdkara ierocis. Pēc 2014. gada arī attieksme pret to vēstījumiem ir saasinājusies un ir vieglāk pierādīt naida runas, naida un kara kurināšanas gadījumus, bet atkal – tikai attiecībā uz pašu ES dalībvalsti.
Nepieciešams, lai Eiropas Savienības politikas līmenī tiktu atzīts, ka vairāki ES valstīs (Lielbritānijā, Zviedrijā) reģistrēti Krievijas televīzijas kanāli patiesībā ir šīs valsts propagandas un hibrīdkara ieroči, uz kuriem nav attiecināmi vispārējie principi, pēc kuriem ES tiek regulēta audiovizuālo mediju vide. Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvji, piemēram, parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukašēvica un Latvijas vēstniece Lielbritānijā Baiba Braže, pie šī jautājuma aktīvi strādā, sadarbojoties ar saviem ārvalstu kolēģiem. Vai izdosies panākt ES rīcībpolitikas maiņu? Atcerēsimies, ka ES viss notiek gausi, neskaitāmas reizes nez cik līmeņos visu saskaņojot. Taču baltieši nedomā izlaist šo jautājumu no sava redzesloka.
