Lai gan vēlēšanu kaislības jau pagājušas, tomēr sabiedrība vēl nebūs aizmirsusi, kā viens politiskais spēks centās iegūt vēlētāju atbalstu, stāstot, ka gandrīz visas nelaimes Latvijā ceļoties no koalīcijas padomes. Ja viņus ievēlēšot, tad koalīcijas padome tikšot likvidēta un valsts uzplaukšot. Tiesa, pēc ievēlēšanas no kareivīguma nekas daudz pāri nav palicis, un izskatās, ka tie paši, kuri vēl pirms pāris mēnešiem nenogurstoši cīnījās pret šo padomi, tagad klusi un mierīgi, pie izslēgtām kamerām un mikrofoniem, tādas pašas nozīmes grupā vai padomē pārrunā nākamās valdības sastāvu – respektīvi, lobē savas (un/vai savu sponsoru) intereses.
Lobisms priekšvēlēšanu cīņā gan tik lielu uzmanību izpelnījies nebija, tomēr arī par šo fenomenu bieži trūkst izpratnes, uzskatot to par gandrīz vai pretlikumīgu. Starp citu, lobisms nāk no angļu Lobby, kura izcelsme savukārt meklējama latīņu valodā – lobia, kas nozīmē parlamenta priekštelpu.
Šodien ar lobismu saprot interešu pārstāvniecību politikā vai sabiedrībā, kad interešu grupas, izkopjot personiskas attiecības, cenšas ietekmēt izpildvaru, likumdevēju, citu jomu oficiālos pārstāvjus vai sabiedrību. Tādēļ to mēdz dēvēt arī par “kluso” jeb “piekto” varu.
Vai tas nozīmē, ka lobisms ir kaut kas slikts un pretlikumīgs?
Nē, lobisms per se – pats par sevi – nav ne kaitīgs, ne apkarojams. Lobisms izriet no demokrātijai raksturīgajām brīvībām – pulcēšanās, uzskatu un preses brīvības, kā arī no tiesībām uz koalīciju un līdzdalību sabiedriskajos procesos. Vēl vairāk – lobisms ir plurālismā nepieciešama parādība, kurā atsevišķu interešu konkurencē, ejot cauri konfliktiem un nonākot pie kopsaucēja, kompromisa, tiek virzītas modernai un demokrātiskai sabiedrībai vajadzīgas izmaiņas.
Lobisms pat nav nekas tikai kapitālismam vai demokrātijai raksturīgs – lobismu cilvēce pazīst kopš neatminamiem laikiem. Vienmēr kādas interešu grupas ir centušās panākt savu interešu aizstāvību, tam izmantojot dažādus līdzekļus – no militāra spēka, mistikas, reliģijas līdz apvienību izveidošanai mūsdienās, piemēram, tirgotāju, rūpnieku palātas, apdrošinātāju apvienības vai arodbiedrības.
Kur tādā gadījumā ir radusies vārda “lobisms” negatīvā pieskaņa? Varbūt tam nav nekāda pamata? To varētu salīdzināt ar zāļu lietošanu – tā pati viela var cilvēku ārstēt vai noindēt. Viss atkarīgs no devas. Līdzīgi ir ar lobismu – tas atrodas pastāvīgā spriedzē starp pilnīgi likumīgu interešu pārstāvniecību un iespējamu tiesiskas valsts un demokrātijas pamatprincipu apdraudējumu.1 Tādēļ lielā daļā Eiropas valstu lobismam ir izveidots tiesisks regulējums – atsevišķs likums vai iestrādes citos likumos, ministriju darbības kārtībā, lobētāju apvienību saraksti, likumi par partiju darbību un finansēšanu utt.
Ar kādiem līdzekļiem strādā interešu grupas, un cik liela vara tām ir?
Cilvēki bieži jauc lobismu ar korupciju un uzskata, ka lobisti savus mērķus parasti sasniedz, “nopērkot” amatpersonas un tādējādi ietekmējot to lēmumus sev par labu. Protams, arī korupcija savā ziņā ir lobisms, lobisma noziedzīgā, pretlikumīgā izpausme. Tā izpaužas dažādos veidos – kā tirgošanās ar ietekmi, šantāža, piesavināšanās. Korupcija jebkurā savā izpausmē vienmēr dara pāri trešajai pusei, visbiežāk sabiedrībai.
Tomēr lobismu var īstenot arī ar pavisam parastām, likumīgām darbībām. Ja ņemam vērā, ka mūsdienās gandrīz katra joma kļūst aizvien sarežģītāka, tad var viegli saprast, ka interešu grupas ietekmi panāk arī ar savām zināšanām attiecīgajā nozarē, kas attiecīgajai grupai piešķir informācijas pārsvaru. Arī pašorganizēšanās pietiekami lielās grupās – zemnieku apvienībā, arodbiedrībā un līdzīgās organizācijās – piešķir tām lielāku varu, ļaujot izdarīt nopietnu ietekmi uz vēlētāju izvēli vēlēšanās, kas politiķiem ir pietiekami svarīgs arguments.
Arī naudas līdzekļi piešķir lobētājiem lielu ietekmi likumīgā ceļā – finansējot un sponsorējot partijas un citas ietekmīgas struktūras. Neaizmirsīsim, ka lobētājus visvairāk interesē nozares, kurās liela nozīme ir valsts regulējumam – enerģētikā, transporta jomā, finanšu un banku sektorā un citos, piemēram, arī Eiropas struktūrfondu naudas apguvē. Visās šajās jomās mums ir slikta pieredze – gan ar “Parex” krīzi, gan OIK un daudziem citiem gadījumiem, nemaz nerunājot par otkatiem jeb atpakaļmaksājumiem un virkni kriminālnoziegumu.
Šī iemesla dēļ Latvijai ir nepieciešams nekavējoties sakārtot likumdošanu partiju finansēšanas jomā un tālāk domāt arī par lobisma tiesisku regulējumu. Lobētāji pie mums neapmierinās tikai ar informācijas pārsvaru, ietekmēšanu ar argumentiem un PR metodēm, panākot sev labvēlīgu ideju publicēšanu arī medijos. Latvijā šādas publikācijas ne vienmēr atklāti tiek norādītas kā apmaksāta reklāma.
Tādējādi mediji maldina sabiedrību, kura notic, ka šis ir redakcijas viedoklis, nevis lobistu vai PR aģentūru apmaksāts materiāls. Ļoti žēl, ka 12. Saeima neizstrādāja ļoti vajadzīgo mediju likumu. Arī mediju ombuda vēl joprojām nav. Sabiedrībai ir jāveic spiediens uz 13. Saeimu un jāpieprasa sakārtot minētās sabiedrības interesēm būtiskās jomas.
Rezumējot visu iepriekš teikto, varam secināt, ka sabiedrības intereses apdraud lobisma “pelēkā zona”. Problemātiska nav informācijas pārsvara izmantošana vai publicēšana. Problemātiska tā kļūst tad, ja informācijas avots tiek slēpts. Tas pats attiecas uz amatu dalīšanu. Problemātiska tā kļūst, ja ienesīgus amatus saņem bijušie ietekmīgie politiķi2 vai amati ministriju birokrātiskajā sistēmā tiek piešķirti lobistiem. Arī ziedojumi partijām nav nekas slikts, bet nedrīkst pieļaut ziedojumus ar nolūku ietekmēt politiķu lēmumus.
Tātad svarīgi ir panākt, lai lobisms būtu pēc iespējas caurskatāmāks. Protams, amatpersonām ir savi amata noslēpumi un viss nav nododams atklātībai. Tomēr te ir jādarbojas principam, ka slēpta var palikt tikai minimāli nepieciešamā informācija. Visā pārējā ir jāvalda caurskatāmībai un atklātībai. Tas attiecas, piemēram, uz amatpersonu atlīdzību un blakus ienākumiem.3
Par šiem jautājumiem ir jādomā nemitīgi, mudinot arī sabiedrību tajā iesaistīties. Demokrātija nav akmenī iecirsts galarezultāts, bet gan nemitīgs process. Jau franču publicists, politiķis un vēsturnieks Aleksis de Tokvils (Alexis de Tocqueville) norādīja, ka demokrātijas stāvoklis ir “nepārtraukti jānovēro. Tas nav ne labs, ne slikts. Demokrātija ir nemitīgi jākoriģē, jo citādi tai draud nāves briesmas”. Demokrātija pie mums vēl ir jauna un tāpēc īpaši labila – mums jāpieliek nopietni pūliņi, lai to stiprinātu.
1Par to jau pirms gadu desmitiem ir runājuši daudzi zinātnieki, piemēram, Tībingenas Universitātes profesors Teodors Ešenburgs (Theodor Eschenburg) 1960. gadā savā slavenajā “Apvienību varā” (Herrschaft der Verbände).
2 Visiem vēl atmiņā būs gadījums ar Vācijas kancleru Šrēderu, kurš pēc amata zaudēšanas saņēma posteni “Gazprom”. Latvijā jau arī tieši “Latvijas Gāze” izrādījās tas uzņēmums, kurā “patvērumu” atrada no ietekmīgiem amatiem aizgājušas vai “aizgājinātas” ietekmīgas amatpersonas.
3 Ņemot vērā Latvijas pieredzi ar fiktīviem darbiniekiem, mums būtu nepieciešams maksimāli informēt sabiedrību par valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem. Ja šāda informācija būs pieejama publiski, tad fiktīvā darbinieka vai pat fiktīvās nodaļas esamība atklāsies ātri.
