Valdībai jānodrošina starptautisko organizāciju ieteikumu izvērtējums

Neatkarīgu vērtējumu un veiktās analīzes rezultātā identificēto risku apkopojumu Latvijai sniedz Eiropas Savienība (ES) Eiropas Komisijas (EK) personā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Starptautiskais Valūtas fonds (IMF). Saturiski rekomendācijas aptver līdzīgus jautājumus, un Latvijas valdībai tās ir jāvērtē, balstoties arī uz citiem informācijas avotiem un plašākā kontekstā.

EK sniedz rekomendācijas jau astoņus gadus, un tās ir pieskaņotas Eiropas ekonomikas un fiskālās politikas koordinācijai ES, stratēģijai “Eiropa 2020”, kas nosaka piecu atbalsta mērķu – nodarbinātībā, pētniecībā un izstrādē, klimata pārmaiņās un enerģētikā, izglītībā, nabadzībā un sociālajā atstumtībā – sasniegšanu. Šie mērķi ir izklāstīti arī ikgadējās Latvijas reformu programmās. EK, kas uzrauga mērķu ieviešanu, un ir secinājusi, ka attiecībā uz fiskālās ilgtspējas pasākumiem ir ieviesti tikai 5–10% no ES Padomes rekomendācijām.

OECD rekomendācijas Latvijā uzrauga līdzatbildīgās ministrijas atbilstoši to kompetencei. Organizācija savos ieteikumos nenorāda, kas tieši būtu jādara, bet salīdzina situāciju Latvijā ar labo praksi citviet pasaulē. OECD nav paredzējusi izvērtēt, vai rekomendācijas tiek ieviestas.

Savukārt IMF rekomendācijas ietver konsultācijas un vispārēju valsts ekonomikas izvērtējumu. Arī IMF neuzrauga ieteikumu ieviešanu un neparedz izvērtējumu.

Ieteikumi fiskālās ilgtspējas jomā

EK kopumā ir sniegusi Latvijai 41 rekomendāciju, kas skar fiskālo politiku un ilgtermiņa fiskālos izaicinājumus, fiskālās stabilitātes jautājumus, veselības aprūpi, darba tirgu un sociālo politiku, vides, enerģijas un transporta jautājumus, pārvaldības un uzņēmējdarbības vides jautājumus, izglītību, pētniecību un inovācijas.

OECD kopumā sniegusi 200 rekomendācijas cīņai ar kukuļošanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kā arī valsts kapitālsabiedrību pārvaldības un brīvas kapitāla kustības jomā.

Savukārt IMF kopumā ir devusi 29 ieteikumus pēckrīzes konkurētspējas un konverģences, strukturālās reformas (tiesu sistēma, uzņēmējdarbības vide, izglītība), ēnu ekonomikas apkarošanas, nerezidentu depozītu, nodokļu ieņēmumu un izdevumu pozīciju pārskatīšanas jomās.

Kā uztveram rekomendācijas?

Rekomendācijas, kuras izvirza Eiropas Komisija, sasaucas ar Valsts kontroles lielajām, sistēmiskajām revīzijām, kas skārušas pensiju jomu, veselības aprūpi, tiesu sistēmas pārvaldības efektivitāti, augstāko izglītību. Veicot revīzijas, to laikā vērtējam arī starptautisko institūciju rekomendāciju ieviešanas progresu.

Pērnā gada revīzijas ziņojuma “Budžeta plānošana Latvijā – vai esošā pieeja ir efektīva” pirmajā pielikumā “Starptautisko organizāciju rekomendācijas, nodrošinot Latvijas publisko finanšu ilgtspēju” Valsts kontrole ir secinājusi:

• Latvijā nav izveidots izsekojams, regulēts un vadīts process, kā būtu jānotiek rekomendāciju izvērtēšanai, ieviešanas uzraudzībai un ziņošanai par rekomendāciju ieviešanas progresu. Ir paļaušanās, ka valsts kaut kad izpildīs rekomendācijas;
• nav iespējas Latvijā iegūt vienotu vērtējumu par rekomendāciju ieviešanas progresu, jo ir vairāki atbildīgie: Finanšu ministrija un Latvijas Banka par IMF, Ārlietu ministrija par OECD, Ekonomikas un Finanšu ministrija par EK. Notiek rekomendāciju formāla ieviešana;
• sabiedrībai par rekomendācijām nav pieejama visaptveroša informācija, nav izveidots rekomendāciju reģistrs.

Valdības reakcijai uz starptautisko organizāciju rekomendācijām būtu jābūt aktīvākai, jo pašlaik ieteikumi netiek uztverti kā pamudinājums jaunu sistēmu ieviešanai un pašreizējo pilnveidei. Valsts pārvalde uz rekomendācijām, ko varētu izmantot nozaru sakārtošanai, reaģē kā uz pamudinājumu rakstīt garas atskaites un ziņojumus, uzskaitot visu izdarīto, nereti nevērtējot šos ieteikumus pēc būtības. Ieslēdzas tāds kā atskaitīšanās sindroms. Taču vajadzētu būt citādai pieejai – būtu nepieciešams izvērtēt, vai rekomendāciju vajadzētu ieviest, vai tā ir kā pamudinājums jaunu iespēju izmantošanai. Taču tas tā netiek uztverts un iespējas paliek neizmantotas.

Ieviešanas progresa tendences

Īsi apkopojot EK rekomendāciju fiskālās ilgtspējas jomā ieviešanas progresa tendences pēdējo sešu gadu laikā atbilstoši to statusam, redzam šādu ainu:

Kur saskaramies ar problēmām, un kādas EK rekomendācijas nav ņemtas vērā? Jau ilgstoši bez ievērības paliek fiskālā, budžeta plānošana, atbilstība mērķiem un augstākā izglītība, inovācijas, zinātne, apmācība, profesionālā sagatavotība. Fiskālās ilgtspējas jomā, piemēram, nav ņemta vērā rekomendācija samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru. EK arī atzīst, ka esam panākuši nelielu progresu nodokļu iekasēšanas uzlabošanā.

Pašlaik aktualitāti zaudējis un netiek īpaši akcentēts un izcelts jautājums par enerģētikas politiku, ēku siltināšanu, kas bija aktuāli 2012. gadā.

Sociālā atstumtība un nabadzība vairs tiešā veidā rekomendācijās neparādās, bet šī problēma ir transformējusies jautājumā, kā samazināt nodokļu slogu zemu atalgotajās profesijās.

Ilgstošais vai jauniešu bezdarbs ir joma, kas bija aktuāla 2012.–2014. gadā, un līdz ar ES fondu ienākšanu šī problēma nav zudusi, bet to ir atvietojuši jauni, aktuālāki izaicinājumi.

Taču 2017. un 2018. gadā konsekventi uzsvērta rekomendācija par publiskā sektora efektivitātes palielināšanu. 

Kopš 2015. gada atkārtoti saņemam rekomendāciju par nepieciešamajiem uzlabojumiem pensiju sistēmā. Arī Valsts kontrole, veicot revīziju par pensiju sistēmas ilgtspēju, ir mēģinājusi atbildēt uz šo pašu jautājumu.

Uzmanība sociālajai dimensijai

Kaut ko darām, bet nedarām pietiekami. Kāpēc? Reformas jomās, kas saistītas ar ekonomiku, uzņēmējdarbību un pārvaldību, lai arī ar grūtībām, tomēr ir vieglāk īstenot. Savukārt sociālās jomas reformas skar lielu cilvēku skaitu un prasa arī lielus potenciāli ieguldāmos līdzekļus, tāpēc izmaiņas šajā jomā vienmēr ir lēnākas, delikātākas un pārdomātākas. Piemēram, pensiju jomā, kuras noturība balstās paaudžu solidaritātes un uzticēšanās principos, izmaiņām ir jābūt īpaši pārdomātām.

EK vērš uzmanību uz sociālo dimensiju, proti, pasākumiem, kas izlīdzina ekonomiskās attīstības nevienlīdzību. Ienākumu nevienlīdzība ir sekas salīdzinoši straujai ekonomikas attīstībai, palielinoties iespējām nozarēs, kas saistītas ar eksportu vai ES fondu resursu apgūšanu, – strādājošo ienākumi palielinās daudz straujāk, bet sociālās pārdales mehānisms vēl nav paguvis nostrādāt, jo tam ir lielāka inerce.

Latvijai raksturīga krasi izteikta sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, kas rada sociālās atšķirības. Tās risina, izmantojot “sociālo liftu” (“sociālās drošības tīkls”) teoriju, proti, atbalstot izmaiņas izglītības, nodokļu politikā, reģionālās migrācijas, mājokļa politikā. Tas ir starptautisko organizāciju rekomendāciju piedāvājuma pamatā.

Visu organizāciju rekomendācijas satur aicinājumu izmantot dažādas “sociālo liftu” stratēģijas, lai samazinātu nevienlīdzību gan sociālo grupu, gan arī reģionālā salīdzinājumā.

Pretrunīgums

Tiesa, starptautisko organizāciju rekomendācijas ir jāuzlūko kritiski. Ja iegūstam kopainu, situācija nemaz nav tik vienkārši interpretējama. Piemēram, EK rekomendācijās ir pretruna par publiskās pārvaldes efektivitāti. Valsts kancelejas izstrādātais un Ministru kabineta apstiprinātais valsts pārvaldes reformu plāns attiecas tikai uz centrālo pārvaldi, lai gan arī pašvaldību līmenī varētu panākt efektivitātes pieaugumu. VK ziņojumi liecina, ka tieši pašvaldībās ir būtiska efektivitātes rezerve, tāpēc īsti neizprotam rekomendāciju prasīgo toni attiecībā uz centrālo iestāžu kompetencē esošajiem jautājumiem, bet pielaidīgo (“varētu”) attiecībā uz pašvaldību kompetenci, neņemot vērā šodienas situāciju un to, ka pašvaldību darbs vistiešāk ietekmē iedzīvotājus.