Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Saeimas pieņemtie grozījumi Publisko iepirkumu likumā ir ar tik milzīgiem caurumiem ārzonu sietā, ka 95% ofšoru par šo it kā stingrāko regulējumu, kas stājas spēkā 1. jūnijā, vien pasmaida.
Saeimas mērķis bija ierobežot ārzonu dalību publiskajos iepirkumos. Ja tāds bija mērķis, tad pirmais, kas bija jāsaprot: vai ofšori vispār piedalās iepirkumos? Neatradām nevienu iepirkuma uzvarētāju, uz kuru šie grozījumi attiektos.
Ja arī ārzonas piedalās iepirkumos, tad ir daudzi starptautiskie nolīgumi un starptautiskie normatīvie akti, kuri neļauj aizliegt šo uzņēmumu dalību. Tas ir arī ietverts tiesību normas tekstā, kas nosaka: ārzona ir zemu nodokļu vai beznodokļu valsts vai teritorija, izņemot Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis vai to teritorijas, Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīguma par valsts līgumiem dalībvalstis vai teritorijas un tādas valstis vai teritorijas, ar kurām Eiropas Savienība vai Latvija noslēgusi starptautiskos līgumus par tirgus atvēršanu publisko iepirkumu jomā.
Ja šie ir izņēmumi, kas tad paliek, ko ierobežo? Absolūti neko. Šie grozījumi neko nemainīs.
Viedokli par grozījumiem Publisko iepirkumu likumā palūdzām saviem Vācijas kolēģiem. Viņu pirmā reakcija bija: kāda jēga, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis taču nevarat ierobežot?
Vējā izkaisīta nauda
Saeimā deputāti un komisijas tiek algotas par publisko – mūsu - naudu, un, izstrādājot grozījumus Publisko iepirkuma likumā, tā izkaisīta vējā. Var publisko sektoru salīdzināt ar privāto. Ja savam priekšniekam pateiktu, ka divas trīs nedēļas esmu strādājis un uztaisījis absolūti nederīgu lietu, viņš man neteiks – malacis, bet pateiks – tu esi tērējis manu naudu bez rezultāta!
Pie šiem Publisko iepirkumu likuma grozījumiem ir strādājusi Saeima, Ministru kabinets un Valsts prezidents. Tad likumprojekts ir nosūtīts atpakaļ, un Saeima pie tā strādājusi vēlreiz.
Nesen vēl prezidents izteicās, ka Saeimai vajadzētu strādāt kvalitatīvāk. Un še tev! Ko iepirkumos taisāmies attīrīt, no kā?
Valstis, kas iekļautas MK noteikumos Nr.655 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām”, ir ļoti eksotiskas. Ja paskatāmies ofšoru sarakstu, ir izvēlētas valstis, kuras Latvijai nepatīk vai nav noslēgušas starptautiskā līmenī nodokļu konvenciju vai citu līgumu un neapmainās ar nodokļu informāciju.
Sarakstā savulaik bija pāri par 60, bet tagad ir palikušas tikai 25 valstis. Tur, piemēram, ir Bahreina – kas mums ir pret šo valsti? Kāpēc valdība nevar ar šo valsti noslēgt nodokļu konvenciju? Ofšoru sarakstā ir arī Bruneja – kāpēc? Divas ļoti bagātas, mazas valstis. Kas ļauns ir Ekvadorā? Kāpēc ne Brazīlija vai Urugvaja, kuru sarakstā nav? Kas vainas Jamaikai – normāla ekonomika. Ja ar šīm valstīm nav noslēgti starptautiskie līgumi, tad izdarām to! Kas ir vainas Jordānijai, Kenijai?
Kāda vaina ir naudai no Bahreinas vai no Brunejas? Nu tad veiciet due diligence (uzticamības pārbaudi) un iepirkuma dalībnieku pārbaudiet individuāli. Iepirkuma procesā, kurā vērtē cenu, pieredzi un kvalitāti, ieviest formālu kritēriju – ārzonas, ko tas dod? Ja iepirkumos ir uzvarējis Bahreinas investīciju fonds, tad sadzīvojiet ar to vai organizējiet naudas izcelsmes noskaidrošanu. Ja Bahreinas investīciju fonds tiek apkalpots vislabākajās ASV vai Lielbritānijas bankās vai tam ir konts "Deutsche Bank", vai kādam būtu pamats apšaubīt, ka nauda ir “netīra”?
Turklāt – kas ir ofšors? Tas ir grūti definējams jautājums. Ne viss, ko sauc par ofšoriem, ir arī ārzona. Te vairāk ir runa par to, ka valstis neapmainās ar informāciju.
Vai ir dzirdēts par investīciju fondiem, ka tie atrodas ofšoros un no turienes arī investē? Kas tur slikts, ja kādai milzīgai vācu celtniecības kompānijai ir finanšu investoru grupa, kura ir ienākusi no ārzonās reģistrēta fonda? Vai no tā notiks kas slikts Latvijas iepirkumos? Vai esam aizmirsuši, ka viss kuģniecības, naftas tirdzniecības bizness notiek ofšoros?
Vai vispār Latvijā stāv rindā investori? Nē, nestāv. Ko ar šiem likuma grozījumiem gribam ierobežot? Atgrūst daļu investoru? Vai gribam būt līderi Eiropā un pasaulē ar savu superantiofšorismu? Nodemonstrēt, cik tīri un labi esam un piemērs citiem? Vai esam izgudrojuši piekto birokrātisko riteni?
Jā, šāds regulējums no 2014. gada ir arī Bulgārijā. Bet no likumdošanas viedokļa un kā valsts patriotiem mums gribētos būt vienā kompānijā ar Franciju, Vāciju, Beļģiju un Nīderlandi, nevis sacensties ar Bulgāriju.
Ja paskatāmies, šāda regulējuma nav nevienā citā ES valstī, nav Skandināvijā. Pat Igaunijā nav.
Likuma grozījumi paredz: no publiskā iepirkuma procedūras būtu izslēdzami zemu nodokļu vai beznodokļu valstī un teritorijās reģistrēti uzņēmumi, Latvijā reģistrēti uzņēmumi, kuriem vairāk nekā 25% kapitāla daļu īpašnieks ir ofšorā reģistrēta kompānija, kā arī iepirkumā nebūtu iespējas piedalīties, ja kāds no piedāvājumā norādītajiem apakšuzņēmējiem būtu zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijās reģistrēts uzņēmums.
Formulējums ir juridiski mazliet paviršs, likumdošana ir izmainīta tā, ka ir vieta diskusijām. Kas notiek tad, ja, piemēram, Latvijā iepirkumos piedalās Vācijas uzņēmums, kuram 26% pieder ofšoros reģistrētam investīciju fondam? Vai Vācijas uzņēmums pieder Nīderlandei, kuram savukārt daļa uzņēmuma pieder ārzonai? Piemēram, kas ir patiesais īpašnieks? Ja ieliekam īpašniekos pa vidu Vāciju, vai izvairāmies no ārzonas?
Iedomājoties Latvijā klasisko iepirkumu, vai kādai Krāslavas skolai nopirkt zīmuļus iepirkumā piedalīsies kāds uzņēmums no ārzonas? Droši vien ne.
Var būt situācija, ka kāds investīciju fonda vai portfeļa investors ir nopircis kādu uzņēmumu un atrodas ārzonā, bet tādas situācijas būs tikai lielos iepirkumu projektos.
Tomēr grozījumiem Publisko iepirkumu likumā būs efekts, jo potenciālam pretendentam būs jāpierāda, ka uzņēmuma īpašnieki vai apakšuzņēmēji nav reģistrēti ārzonās. Vēl viens papīrs, vēl viens administratīvais slogs.
“BDO” strādā ar vienu no pasaules vadošajiem ražotājiem, kas ir šokā par to papīru daudzumu, kas Latvijā ir jāiesniedz iepirkumos. Kas būs vajadzīgs attiecībā uz ārzonām? Viena izziņa, izziņa no otra reģistra, trešā – no ārvalstīm. Atkal ne vecākas kā 30 dienas, zīmogi, apostille utt. Latvijā ir mīlestība pret šūšanu, zīmogiem un parakstiem. Citās valstīs pietiek tikai ar izdruku, un viss. Ja gribam pārbaudīt, vai kāds var parakstīt līgumu, pietiktu tikai atvērt “Lursoft”.
Jāpiebilst, ka “BDO” kā starptautiskam auditoru, grāmatvežu un juridisko pakalpojumu sniedzējam ir ļoti nopietni jāveic kompāniju izpēte. Principā zinām uzņēmumu no A līdz Z, no paša pirmā līdz pēdējam uzņēmumam. Vēl jo vairāk to zina viņu baņķieri.
Sistēma, kas mums palīdz saprast visu uzņēmumu struktūru un visas datubāzes, maksā ļoti dārgi. Valsts ar “Lursoft” neizlīdzēsies. “Lursoft” beigsies ar pirmo ārvalstu uzņēmumu. Kas to darīs? Skaidrs, ka šis slogs tiks pārlikts uz iepirkuma pretendentu, kurš skraidīs ar papīriem, būs jāpierāda, ka uzņēmums nav saistīts ar ārzonām. Tādā ziņā efekts būs – būs jāsaražo vēl viens papīrs.
