12. Saeimas darbs nonācis noslēdzošajā posmā. Novērtējiet, lūdzu, kāds ir šī sasaukuma būtiskākais veikums.
Vēsturisks lēmums ir likuma grozījumi par pāreju uz vispārējo izglītību valsts valodā. Tas ir svarīgi ne tikai latviešu valodas pozīcijas stiprināšanai. Pirmkārt, likuma grozījumi nostiprinās vērtības mūsu skolu sistēmā, valsti kā pamatvērtību, kas mūs vieno un ir svarīga mums visiem.
Jāmin arī nodokļu reforma, kur valdība un parlaments atrada jaunu sadarbības modeli. Proti, vispirms diskusiju ceļā izstrādāt reformu un tad uz tās pamata pieņemt budžetu. Šajā ceļā ir gan izdevušās, gan arī mazāk veiksmīgas lietas, bet kopumā tas ir solis uz priekšu. To atzīst uzņēmēji, un arī plašāk sabiedrībā ir novērtēts gan minimālās algas, gan diferencētā neapliekamā minimuma paaugstinājums. Tie ir būtiski pasākumi, lai sabiedrībā mazinātu ienākumu nevienlīdzību.
Darbs, kas ir iesākts, bet būs jāturpina nākamajai Saeimai, ir veselības aprūpes sistēmas uzlabošana. Sabiedrībai tas ir sāpīgi. Tika rasta iespēja vēsturiski lielākajam veselības aprūpes budžeta pieaugumam. Jautājums ir par to, lai šī nauda tiktu tērēta tā, ka ieguvēji būtu mēs visi. Lai mazinātos rindas pie ārstiem. Lai veselības aprūpei atvēlētā nauda neaizplūstu kādos “melnajos caurumos”.
Vēl jāmin demogrāfijas atbalsta pasākumi, ko atbalstīja šī sasaukuma Saeimas deputāti. Tas ir bijis konsekvents darbs, sākot no 2015. gada. Un, jo vairāk par šo jautājumu diskutējām, jo vienprātība par to kļuva lielāka. Tomēr, ņemot vērā, kāds šajā jomā ir kaimiņvalsts Igaunijas veikums, mums vēl stipri vien ir, kur tiekties. Ja runājam par vidusslāņa veidošanu mūsu sabiedrībā, kas ir viens no galvenajiem uzdevumiem, tad atbalsts ģimenēm ar bērniem te ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem.
Kādus svarīgus uzdevumus nodosiet nākamajai Saeimai?
Ir divi konceptuāli virzieni, pie kā, manā skatījumā, būtu jāstrādā nākamajai Saeimai. Tā ir nacionālas valsts virsprincipa nostiprināšana un vidusslāņa veidošana. Zem pirmā mērķa es liktu valsts valodas pozīciju un mediju telpas stiprināšanu, kā arī kultūras un izglītības jomas. Bet, runājot par vidusslāni, tas ir darbs ekonomikas, tiesiskuma, demogrāfijas, korupcijas apkarošanas un citās jomās.
Vai ir izdevies celt likumu un likumdošanas procesa kvalitāti?
Likumu veidošana sākas konkrētā ministrijā. Pēc tam tā ir konkrētas likumdošanas iniciatīvas saskaņošana starp ministrijām un valdībā. Tātad sākotnēji tas ir valdības darbs. Un, ja runājam par likumu kvalitāti, arī šis pirmais posms ir jāņem vērā. Tikai pēc tam šo likuma izstrādāšanu pārņem parlaments. Ir gadījumi, kad Saeima konceptuāli pārraksta valdības atsūtītos likumprojektus. Ir ļoti nopietni jādomā par to, kā stiprināt likumu veidošanas kvalitāti visos posmos – ministrijās, valdībā, parlamentā.
Jau gadu darbojas Saeimas Analītiskais dienests. Vai ir jūtams tā pienesums?
Ar šī dienesta izveidi es ļoti lepojos. Ir tapuši pirmie pētnieciskie projekti, ko dienestam pasūtījušas Saeimas komisijas un frakcijas. Tie ir pirmie darbi, ko vērtējam. Dienesta pētniecībai noteikti jāattīstās – citur pasaulē parlamentārā pētniecība darbojas jau gadiem.
Redzam, ka pēdējā laikā Saeimas deputāti ir noskaņoti sociāli dāsniem likumu grozījumiem. Vai pieņemt šādus lēmumus vēlēšanu gaidās ir atbildīga politika?
Ja runājam par neapliekamā minimuma diferencēšanu un paaugstināšanu, par minimālās algas celšanu vai nule pieņemtajiem atraitņu pabalstiem, tie ir risinājumi, uz kuriem cilvēki gaida. Un bezatbildīgi būtu teikt: ziniet, varbūt pagaidiet vēl vairākus gadus, kad nebūs ne pašvaldību, ne Eiropas Parlamenta vai Saeimas priekšvēlēšanas. Cilvēki gaida, ka to atrisinās šodien! Manā skatījumā, aizvien vēl neatrisināts un ļoti sāpīgs ir jautājums par mazajiem invalīdu pabalstiem.
Nav šaubu par šo vajadzību pamatotību. Jautājums ir – vai šie lēmumi ir sabalansēti un balstīti budžeta iespējās?
Izlemjot šādus jautājumus, vienmēr tiek lūgts arī Finanšu ministrijas atzinums. Jau Saeimas komisijās, kad deputāti spriež par iniciatīvām, kas prasa papildu budžeta finansējumu, gaidīts tiek Finanšu ministrijas viedoklis.
Esat raksturojusi, ka šoruden gaidāmajās Saeimas vēlēšanās likmes ir augstākas nekā jebkad. Kā tas jāsaprot?
23. un 24. aprīlī piedalījos Eiropas Savienības (ES) valstu parlamentu priekšsēdētāju samitā Tallinā. Aizsardzības jautājumos tonis ir ļoti būtiski mainījies. Visi ir sapratuši, ka aizsardzība nav tikai ieroči un armija, bet pastāv arī hibrīdais apdraudējums, kiberapdraudējums, kā arī tas, kas notiek mūsu mediju telpā un sociālajos tīklos. Eiropas Savienības parlamentu pozīcija šajos jautājumos ir kļuvusi daudz vienotāka.
Pat tādas resursiem un demokrātijas pieredzē bagātas valstis kā ASV, Francija un Vācija izsaka bažas par Krievijas iejaukšanos vēlēšanās. Un šis tonis ES kopumā ir kļuvis daudz bažīgāks. Ir vairojusies sapratne par to, ka kāds centīsies iejaukties vēlēšanās, ka tā ir drošības problēma, ka nepieciešama lielāka pretdarbība. Bažas Eiropā aug, un tiek meklēti pretdarbības veidi. Latvija nav izņēmums.
Ko no tā var secināt vēlētājs? Bailes jau nav labākais padomdevējs.
Svarīgs ir pārdomāts, pragmatisks darbs. Sabiedrības izpratne pēdējos gados ir ļoti būtiski augusi. Ja politiķi atklāti stāsta par riskiem, ir svarīgi, lai cilvēki to sadzirdētu, lai mediji vairotu šo izpratni. Ja esi brīdināts, tad esi zinošāks. Arī mediji sākuši sabiedrību izglītojošus projektus, piemēram, atmaskojot melu ziņas. Mediji stāsta par to, kāds varētu būt iespaids no malas un kādas varētu būt likmes, izgaismojot jau citur izmēģinātu vēlēšanu ietekmēšanas metodiku. To pētījuši arī atbildīgie dienesti un meklējuši pretdarbības veidus. Arī Latvijā par to domā.
Jūs darbojaties arī Nacionālās drošības padomē. Vai Latvija, jūsuprāt, ir izpildījusi mājasdarbus, kas izriet no citās valstīs iepriekš piedzīvotās iejaukšanās vēlēšanās?
Neviena valsts nevar pateikt, ka tā ir izdarījusi pilnībā visu savas drošības, mediju telpas stiprināšanas vai jebkādos citos jautājumos. Taču mēs noteikti šobrīd esam tam gatavāki, nekā tas bija pirms četriem gadiem. Izpratne ir augusi gan Latvijā, gan arī kopumā ES. Tas, kas vēl jāizdara, ir jāstrādā pie ES direktīvām, kas nosaka mediju regulāciju, lai tās netiktu izmantotas ļaunprātīgi. Jāturpina stiprināt mūsu pašu mediju telpu.
Ir labas iestrādes, piemēram, Latgales mediju stiprināšanai. Tā ir konkrēta programma, nodrošinot papildu finansējumu medijiem Latgalē, lai veidotu analītiskos, pētnieciskos, identitāti stiprinošus raidījumus. Tas ir ļoti labs paveikts darbs, un ir jāturpina līdzīgi projekti. Ja runājam par sociālajiem medijiem, piemēram, “Facebook”, gan Valsts prezidents, gan KNAB vadītājs un Valsts kancelejas pārstāvji ir tikušies arī ar tā pārstāvjiem. Tiek domāts, lai sociālie mediji netiktu izmantoti ļaunprātīgi, lai būtu izpratne par to, kādiem nolūkiem tiek vākti personu dati, un lai tie netiktu nodoti tālāk, lai ar tiem netiktu manipulēts.
Šobrīd no jauna aktualizēts jautājums par Kremļa propagandas ierobežošanu Latvijā pieejamo TV pakalpojumu klāstā. Kāds taustāms rezultāts, jūsuprāt, te ir sasniedzams?
Runājot par televīzijas pakalpojumiem, arvien aktīvāki kļūst tā sauktie starpnieki, kas veic TV programmu paketēšanu. Tie kabeļtelevīzijas operatoriem piedāvā saturā iekļaut tikai vairāku TV programmu paketi, tātad tiek piedāvāts vai nu viss, vai nu nekas. Lai arī skatītāji no šīs paketes vēlētos redzēt tikai vienu vai divus kanālus, nevis desmit Kremļa propagandas programmas, kabeļoperatoram nav šādas izvēles iespējas.
Likumdevējam jāpēta, kādā veidā varētu palīdzēt šo situāciju atrisināt, lai kabeļtelevīzijas operatoram netiktu uzspiests vesels Kremļa propagandas kanālu saraksts. Ļoti ceru, ka attiecīgas likumdošanas iniciatīvas tiks izstrādātas iespējami drīz. Bet te ir darbs arī ES līmenī, strādājot pie regulām un direktīvām attiecībā uz TV kanālu reģistrāciju. Jāpanāk, lai Zviedrijā un Lielbritānijā reģistrētie Krievijas TV kanāli ievērotu Latvijas likumus, ja reiz viņi translē savas pārraides mūsu skatītājiem.
Savukārt, ja ir pārkāpumi konkrētu TV programmu saturā, piemēram, naida runa, kara kurināšana un citas nelikumības, pastāv iespēja šo kanālu darbu uz laiku pārtraukt. Šī iespēja Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) būtu aktīvāk jāizmanto.
NEPLP aktualizējusi diskusiju par to, kā vietējiem, tostarp sabiedriskajiem, medijiem uzrunāt krievvalodīgo auditoriju. Ir viedoklis, ka šo iedzīvotāju daļu iespējams sasniegt tikai ar programmām krievu valodā. Vai tas būtu pareizais virziens?
Kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši jau 28 gadi, tātad vairāk nekā paaudze. Ja runājam konceptuāli par valsts attīstību un sabiedrības saliedēšanu, pēc 28 gadiem atpakaļrāpulīgi kāpties tur, kur bijām pirms neatkarības atjaunošanas, manā skatījumā būtu greizi.
Politiskajā dienaskārtībā joprojām ir “čekas maisu” satura publiskošanas jautājums. Kā jūs domājat, vai maisu atvēršana, ja tā tomēr notiktu līdz vēlēšanām, iespaidotu arī to rezultātu?
Nedomāju, ka tam būtu tik tieša ietekme uz vēlēšanu iznākumu. Saeima ir konceptuāli nolēmusi atvērt “čekas maisus”. Tagad jautājums ir – kā to darīt? Pēc ilgām peripetijām beidzot ir atrasts veids, kā Valsts drošības komitejas (VDK) izpētes komisija tai atvēlētajā termiņā līdz 31. maijam nonāk pie valdības ar savu risinājumu.
Bet arī Saeima nevar stāvēt malā. Stājoties spēkā Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, būs nepieciešamas likuma izmaiņas, lai šīs informācijas publiskošana varētu notikt. Un, manuprāt, ne jau tikai par čekas aģentiem te ir jārunā, bet gan par visu – pavēļu devēju un to izpildītāju – ķēdi. Ne tikai par pēdējo posmu – čekas aģentiem, “mazajiem pirkstiņiem”. Runa ir arī par šīs sistēmas “smadzenēm” – kompartijas atbildīgo daļu, kā arī par pašu “roku” – VDK operatīvajiem darbiniekiem. Tātad Saeimai jāpieņem likuma grozījumi, kas pēc datu regulas stāšanās spēkā padarītu iespējamu VDK aģentūras un visas pavēļu devēju un to izpildītāju ķēdes publiskošanu ar vārdiem un uzvārdiem. Tāpat Nacionālā apvienība virza iniciatīvu, lai parlaments pieņemtu likumu, kas noteic, ka čekas maisu publiskošana notiek, vēlākais, līdz šā gada beigām, neatstājot šī termiņa noteikšanu valdības ziņā.
Vai šādai pozīcijai Saeimā ir atbalsts?
Neteiksim, ka šie jautājumi virzītos viegli.
Pirms gada šajās maija dienās Rēzeknē norisinājās Latgales simtgades kongress, kas noslēdzās ar pretrunīgi vērtētas rezolūcijas pieņemšanu. Vai šis notikums tālāk ir atbalsojies politiskajā dienaskārtībā?
Nule pirmajā lasījumā pieņemti likuma grozījumi, kas 27. aprīli kalendārā iezīmē kā Latgales kongresa atceres dienu. Tas ir ideju un vērtību darbs, tāpat kā jau minētā Latgales mediju atbalsta programma. Bet svarīga ir arī ekonomiskā dimensija. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas pārziņā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais un īstenotais Latgales attīstības plāns 2018.–2020. gadam, kas paredz investīcijas gan pašvaldību struktūrā uzņēmējdarbības attīstīšanai, gan arī atbalsta palielināšanu speciālajām ekonomiskajām zonām, gan degradēto teritoriju revitalizācijai. Tikai viens piemērs, tuvāko gadu laikā 29 miljoni eiro ES fondu naudas tiks novirzīti izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai Latgalē.
Saeimā ne bez peripetijām top diasporas likums. Kad tas varētu ieraudzīt dienasgaismu, un kādus mērķus saistāt ar to?
Jāatzīst, bija neliela stīvēšanās starp Ārlietu ministriju (ĀM) un parlamentu, kurš būs šī likumprojekta autors. Nonācām situācijā, ka ĀM ļoti vēlējās pie šī likumprojekta strādāt, bet parlamentā jau bija Riharda Kola virzīts un deputātu praktiski jau izstrādāts likumprojekts. Šobrīd līdz ar ĀM un arī citu kolēģu iesaisti šī likumprojekta aprises kļuvušas skaidrākas. Ceru, ka jau drīz Saeimā par šo likumprojektu varētu balsot.
Ārzemēs dzīvo sestā daļa mūsu tautiešu. Tas ir ievērojams skaits. Svarīgi, lai šie cilvēki saglabātu saikni ar Latviju. Tas būtu likuma mērķis – saiknes veidošana. Lai būtu svētdienas skolas, lai būtu latviešu pulcēšanās iespējas, lai varētu uzturēt latviešu valodu un latvisko identitāti. Lai būtu stīdziņa no Latvijas uz tautiešu sirdīm, lai viņi domātu par Latviju, izjustu saikni ar to. Un paturētu prātā arī domu par atgriešanos mūsu valstī.
Jūs esat viena no retajām amatpersonām, kas savulaik iestājās par obligātā karadienesta atjaunošanu. Vai joprojām pieturaties pie šī uzskata?
2014. gads būtiski mainīja uztveri par to, kas Eiropas teritorijā ir vai nav iespējams. Bija jau pieredzēta 2008. gada agresija Gruzijā, kam sekoja nākamā – Ukrainā. Tobrīd tādas valstis kā Lietuva un Zviedrija sāka nopietni domāt ne tikai par to, kā palielināt aizsardzības budžetu, bet arī savus aizsardzības spēkus. Manuprāt, tobrīd konceptuāli par to bija jādomā arī Latvijai. Iespējams, arī mans viedoklis palīdzēja diskusijas virzīt uz priekšu.
Kā zināms, 2016. gadā, Saeimā apstiprinot Valsts aizsardzības koncepciju, mēs vienojāmies, ka, sākot no 2018. gada, aizsardzībai turpmāk ik gadu tiks paredzēti 2% no IKP. Manuprāt, būtu jādomā par to, kā šo skaitli turpmāk vēl palielināt, kā to dara mūsu kaimiņvalstis. Tika pieņemts lēmums arī par NATO militāro klātbūtni un Kanādu kā ietvara nāciju Ādažos. Tas prasīja ievērojamas investīcijas un nebija paceļams vienlaikus ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Tāpēc tika rasts kompromiss – palielināt un labāk nodrošināt Zemessardzi, vienlaikus veidojot brīvprātīgu militāro apmācību augstskolās un valsts aizsardzības mācību skolās, kā arī palielinot finansējumu Jaunsardzei. Galvenais ir sasniegt mērķi, izvēloties prioritātes un saprotot šā laika neatliekamos uzdevumus. Un šajā brīdī neapšaubāma prioritāte ir NATO daudznacionālo spēku klātbūtne Latvijā.
Mūsu saruna notiek 4. maija priekšvakarā, kad svinam neatkarības atjaunošanu. Uz kādām pārdomām jūs aicināt cilvēkus šajā dienā?
Latvijas valsti spēkā uztur cilvēku griba. Tas ir pats galvenais. Valstsgriba vienmēr ir katras valsts pamatā. Skatoties uz vēsturiskām fotogrāfijām un dokumentāliem kadriem, kas liecina, kā 1918. gadā cilvēki basām kājām cīnījās par Latvijas valsts ideju, mēs saprotam, ka valstsgriba var būt tik liela, ka tā var izaudzēt valsti. Un tā var noturēt valsti arī vissmagākajos laikos. Es vienmēr ar lielu pietāti skatos uz mežabrāļu fotogrāfijām, kas ir uzņemtas, saprotot, ka tās varēja kļūt par pierādījumu čekai. Un zinot, ar kādām metodēm čeka iznīcināja citas mežabrāļu grupas, – tā ir gan indēšana, gan nodevēju iesūtīšana, gan granātu mešana bunkuros, apzinoties, ka tur ir arī sievietes, civiliedzīvotāji. Katra no šīm fotogrāfijām ir kā laika liecība par to, kas cilvēkiem ir bijis svarīgs. Es atceros, ko valsts neatkarības atjaunošana nozīmēja manai vecaimātei un tēvam, kas bija divreiz izgājuši Sibīriju. Tajā brīdī tie gadi, kas bija pavadīti ārpus Latvijas, ieguva jēgu.
Jā, mēs ne vienmēr varam dzīvot ļoti lielā pacēlumā, ir laiki, kad ir jāstrādā ļoti pragmatiski. Bet ir svarīgi, lai mūsu valstsgriba vienmēr būtu tik liela, lai spēkā noturētu Latvijas valsti.
