"Sociālo tīklu lietošanas ziņā absolūtais līderis ir "Instagram", pēc tam seko "Snapchat"," jauniešu paradumus sarunas sākumā ieskicē Guna Spurava. Pēdējos gados kritusies platformas "Draugiem.lv" popularitāte. "Šobrīd to katru dienu lieto 7% bērnu, un tas ir ļoti zems rādītājs. Tāpat stereotipiski mums liekas, ka visi lietojam "Facebook", bet jaunā paaudze to lieto maz. Lai gan profili vairāk vai mazāk ir visiem, tomēr lietojums ir mazs, un pret to ir ironiska attieksme, ka tā ir mammām domāta platforma, bet tētis vispār nesaprot, kas tas ir."
Pētniece stāsta, ka bērni un pusaudži minētajā vecumā ļoti bieži un intensīvi saziņai izmanto "Whatsapp": "Tur notiek gan draudzēšanās, gan strīdēšanās, konflikti, kā arī apmaiņa ar dažāda satura pielikumiem, fotogrāfijām, arī video, vecākiem puišiem nereti – pornogrāfiju un vardarbības video. Vecāki visbiežāk pat nenojauš, kas notiek viņu bērnu "Whatsapp" saziņā. Tas pētījumā atklājās padziļinātajās intervijās. Bērnu ikdienā ir ienākusi ļoti intensīva vecāku neuzraudzīta savstarpējā komunikācija – sazinoties "Whatsapp" gan individuāli, gan grupās."
Pētījumā gūtās atziņas G. Spurava prezentēs arī 2. martā konferencē "Runā valsts" , kas notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Konferences 3. saruna "Nākotnes saziņa: burbuļi, roboti, grābekļi?" būs veltīta jauno tehnoloģiju laikmetam un auditorijas paradumu maiņai. Konferenci rīko oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis", un interesenti tai var reģistrēties vietnē www.runavalsts.lv.
Ziņas "Facebook" un televīzijā
Elīna Gulbe: Kādi secinājumi Kultūras ministrijas pētījumā parādās par mediju – klasiskā izpratnē kā žurnālistu radīta satura – patēriņu?
G. Spurava: Mediju patēriņa paradumi šai paaudzei ir radikāli atšķirīgi no viņu vecāku paaudzes, kā arī radikāli atšķirīgi no tā, kā identiska vecuma bērni medijus lietoja vēl pirms dažiem gadiem. Pārmaiņas ir ļoti nozīmīgas. Viena no visbūtiskākajām tendencēm – ļoti intensīvs video lietojums. Lielākoties tiek izmantota vietne "Youtube". Gandrīz piektā daļa bērnu ir atzinusi, ka šajā platformā dienas laikā pavada vairāk nekā piecas stundas. Ņemot vērā nozīmīgo laika patēriņu, mums bija svarīgi saprast, ko bērni dara "Youtube" platformā. Ļoti daudz laika tiek patērēts, lai skatītos jūtūberu, vlogeru, influenceru veidotu saturu. 40% bērnu atzīst, ka viņi katru dienu lieto šo saturu, kas nozīmē, ka jaunajai paaudzei līdzās mediju zvaigznēm...
Magnuss Eriņš: Mēs vairs īsti neesam zvaigznes...
G.S. Jūs vairs neesat, jo ir parādījies jauns fenomens, jauna tipa zvaigznes – tā saucamie infuenceri. Un vēl – puiši "Youtube" skatās arī geimeru video, vēro, kā citi spēlē spēles. Viņiem ļoti patīk.
Bija diezgan skumji redzēt, cik maz bērni izmanto cita rakstura video saturu, piemēram, tā sauktos how to video, kas būtu viens no veidiem, kā izmantot "Youtube" lietderīgi, ne tikai izklaidei. Latvijā liela problēma ir tas, ka vecākā paaudze, kam tradicionāli būtu jānodod zināšanas jaunākajai, ir tehnoloģiski vājāka un nepārzina iespējas, un tādējādi nespēj ierādīt labās lietas. To nevar ne vecāki, ne skola, diemžēl.
Jaunās paaudzes mediju patēriņu raksturo arī tā sauktais multiskrīninga fenomens, kad vienlaikus intensīvi tiek lietoti gan vairāki ekrāni, gan vairākas interneta platformas, dažādas aplikācijas.
Mēs uzdevām jautājumu par to, kāpēc jaunieši lieto dažādus sociālos tīklus. "Facebook" gadījumā galvenā motivācija bija uzzināt jaunākās ziņas. Toties, kad konkrēti prasījām, kuros no ziņu portāliem tiek iegūta informācija, "Delfi" bija absolūts līderis.
M.E.: Vai jaunieši lieto "Twitter"?
G.S.: Minimāli. Es domāju, ka "Twitter" Latvijā bieži funkcionē kā žurnālistu un citu publisku personu forums, kas tiek pašmērķīgi izmantots, lai parādītu, cik smalki katrs spēj izteikties par dažādiem jautājumiem. Pētījums parāda, ka lielākoties jauno paaudzi tas neinteresē.
M.E.: Man rodas tāda sajūta, ka tas mainīsies tuvāko gadu laikā, ja Izglītības un zinātnes ministrija būs progresīvi noskaņota un skolā parādīsies sociālo tīklu mācības.
G.S.: Pēc tā prasās. Tas bija arī viens no mūsu darba uzdevumiem, ko saņēmu no Kultūras ministrijas, – noskaidrot, ko bērniem vajadzētu mācīt skolā medijpratības kontekstā. To jautājām arī pašiem bērniem. No viņu teiktā ir saprotams, ka šobrīd viņiem skolā māca ļoti maz no tā, kas ir nepieciešams digitālajā vidē. Viņu pašu vārdiem runājot, viņiem joprojām māca ekseļus un poverpointus.
Anna Bivbāne: Nekas nav mainījies.
G.S.: To milzīgo laika daļu, ko bērni pavada digitālajā vidē, viņi pavada, balstoties uz pašmācības ceļā un no vienaudžiem vai internetā iegūtām zināšanām. Ir jādomā par to, kā iemācīt bērniem to, ka internetu var izmantot lietderīgi, jo viņi paši nevar saprast visas iespējas, kuras internets piedāvā. Var just, ka sāk veidoties sava veida nevienlīdzība, balstoties uz to, kā tu proti vai neproti izmantot modernās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas. Veidojas tāda kā nākotnes digitālā elite. Tur, kur ģimenē vai skolā tehnoloģiju lietojums ir gudrāks, bērni noteikti ir privileģētākā situācijā nekā tie, kuri nav šādā vidē.
Mums vajadzētu atrast veidu, kā strādāt gan ar jauno paaudzi, gan pedagogiem, gan vecākiem, skaidrojot dažādas tēmas – par drošību internetā, par privātās informācijas pārdomātu izpaušanu, kā arī, piemēram, to, kas ir influenceri, kuri kļūst aizvien aktuālāki.
E.G.: Jau ir ļoti aktuāli.
G.S.: Liela problēma ir tā, ka šobrīd par tā saucamajām mediju zvaigznēm ir kļuvuši jauni cilvēki, kuriem bieži nav nekāda priekšstata par mediju darbības principiem un par ētiku, atbildību un potenciālajām sekām, strādājot ar auditoriju. Diemžēl bieži tā saucamo influenceru galvenā motivācija ir vēlme nopelnīt un ambīcijas būt par zvaigzni. Lūpukrāsu un kokakolas reklamēšana ir mazākais, kas tur notiek...
E.G.: Vai tas nozīmē, ka tradicionālie mediji ir nonākuši informācijas vides perifērijā?
G.S.: Nav tā, ka jaunieši nemaz nelieto tradicionālos medijus, vienkārši proporcionāli tiem veltītais laiks ir niecīgs. Jaunie fenomeni ir tik spilgti, ka tiem tiek veltīta galvenā uzmanība, bet, protams, nedrīkstam aizmirst tradicionālo mediju patēriņu. Televīziju no tradicionālajiem medijiem lieto visvairāk, salīdzinot ar radio un drukātajiem medijiem. Tas ir arī visvairāk lietotais medijs, lai uzzinātu ziņas par Latviju.
"Delfi" jaunajai auditorijai patīk. Visticamāk, "Delfos" jau domā par to, kā strādāt ar jauno paaudzi. Es ceru, ka mēs ar Ingu Bērziņu 2. martā satiksimies konferencē "Runā valsts" un varēsim to pārrunāt.
E.G.: Magnus, ņemot vērā, ka LR5 ir jauniešu medijs, kurš vienlaicīgi ir gan apraidē, gan aktīvi darbojas dažādos sociālajos tīklos, kā arī jau daudz apspriestajā "Youtube", kādi ir jūsu novērojumi par to, kā labāk uzrunāt savu auditoriju?
M.E.: Kopš pirmās dienas, kad "Pieci" ir gaisā, mēs esam arī sociālajos tīklos, arī "Youtube". Izaicinājumi ir milzīgi, jo nevari šajā vidē atļauties darīt to pašu, ko dara tie, kam nav jāievēro ētikas kodekss, kas var teikt, ko un kā grib. Mēs, radio darbinieki, kas iziet ēterā, nedrīkstam un arī negribam to darīt, bet tas ir milzīgs bloks auditorijas piesaistei, jo mēs, piemēram, nevaram izmantot dažādus vārdus, kas jauniešiem liek domāt, ka esi kruts un stilīgs. Radio, kur ir jāievēro ētikas kodekss sociālajās vietnēs, man pašam sevi ir ļoti jācenzē. Tādi ir noteikumi. Ja mēs runājam par jauniešu piesaistīšanu sabiedriskajam medijam, tad mans viedoklis ir tāds, ka mums šajā ziņā ir nedaudz sasietas rokas...
Pašā sākumā mēs "Youtube" likām intervijas un raidījumus pilnā garumā, bet laika gaitā kļuva skaidrs, ka tas īsti neiet. Mainot stratēģiju, sapratām, ka mums jāpiedāvā īsāki video ar koncentrētāku materiālu. Ja kāds no medijiem grasās doties vairākās platformās vienlaicīgi, tad katrai platformai jāsagatavo sava stratēģija un saturam ir jābūt pēc iespējami daudzveidīgam. Dublēšana nedarbojas, jārada orģinālsaturs gan "Instagram", gan "Youtube" un "Facebook".
Ir ļoti jāseko līdzi tam, ko un kā jaunieši dara. Kā jau teicāt – pirms pieciem gadiem tas bija pilnīgi citādi. Tas ir kā makšķerēt – tu brauc, iemet āķi un domā – tas aizies vai neaizies. Tā ir spēle uz aklo.
G.S.: Jā, neparedzamība ir viena no spilgtākajām šodienas iezīmēm, ja mēs runājam arī par medijiem, to attīstības perspektīvu kopumā. Ne tikai runājot par eksperimentiem ar saturu, bet mediju biznesa funkcionēšanu šodien kopumā. Ja runājam par medijiem un tehnoloģiju straujo attīstību, manuprāt, neprognozējamība ir ļoti liela industrijas problēma, īpaši tādā mazā valstī kā Latvija, kur ir mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, kuri turklāt runā divās valodās. Auditorijas potenciāls ir niecīgs... Es domāju, ka daudziem mediju īpašniekiem Latvijā šobrīd ir ļoti sarežģīts laiks – ir jādomā, kā attīstīties, bet ir ļoti grūti prognozēt, kur katra no aktivitātēm aizvedīs un vai investīcijas attaisnosies. Jaunu digitālo platformu un tehnoloģiju attīstība katru dienu var ieviest kādas izmaiņas.
E.G.: Man ir sajūta, ka mūsu mediji labu laiku nemaz nav izmēģinājuši šos jaunos virzienus, ar retiem izņēmumiem. Tas, manuprāt, arī garlaiko jauniešu auditoriju, kuru neinteresē klasiskais, lineārais saturs.
M.E.: Tas bija laiks, kad digitālā vide vēl tikai attīstījās un cilvēki par to nedomāja. Es domāju, ka būtu citādi, ka viņi ar savām šī brīža zināšanām izdarītu gājienus pirms desmit gadiem.
Runājot par LR5, Latvija bija viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kurā nebija sabiedriskā medija popmūzikas kanāla, kas ilgtermiņā būvē jauniešu auditoriju visam Latvijas Radio. Mēs esam kā izmēģinājuma trusītis.
G.S.: Es ceru, ka par mūsdienīgu un vērtīgu, jauno paaudzi interesējošu saturu sabiedriskajos medijos tiks domāts arvien vairāk, jo komerciālie mediji diemžēl Latvijā to nevar pietiekami nodrošināt.
Saturs un slēptā reklāma
M.E.: Man patīk, ka cilvēki, kuri saprot, kā strādā sociālie tīkli, tajos sāk lietot tēmturi #sadarbība. Tad, kad tev ir kaut kas jāpublicē par kafiju, kura tev ir iedota, vai arī tev samaksāts par bildi, ir cilvēki, kas godīguma pēc pieliek šo tēmturi. Es gan nezinu, cik daudzi tam pievērš uzmanību.
G.S.: Ja būtu noteikts, ka visiem tas jādara, tad sociālo portālu un "Youtube" lietotājiem varētu mācīt, ka tam ir jāpievērš uzmanība.
Laura Studente: Anglijā pirms pāris gadiem ieviesa prasību, ka pie "Youtube" video ir jāpievieno atzīme AD, kas nozīmē: apmaksāta reklāma. Latvijā tas nav regulēts, bet tādu video varētu būt arvien vairāk, jo kompānijām ir izdevīgi pat nemaksāt influencerim, vienkārši uzdāvināt savu produktu.
G.S.: Likums nekādā veidā neregulē, kā reklāmas tirgū darbojas influenceri. Tradicionālajiem medijiem vismaz formāli likumā ir noteikts, ka redakcionālajam saturam ir jābūt nodalītam no reklāmas satura. Digitālajā vidē šis princips nedarbojas – interneta platformas bieži netiek uztvertas kā mediji, to saturs ir lietotāju, nevis mediju profesionāļu radīts. Tas iedod pilnīgu brīvību tiem, kas, piemēram, influencerus izmanto savām mārketinga vajadzībām. Es pieļauju, ka vēlēšanu laikā tas arī tiks izmantots.
M.E.: Bet, redzot, ka šis cilvēks, kas iepriekš stāstījis tikai par šokolādes batoniņiem, tagad man stāsta par politiku... Es domāju, ka jaunie vēlētāji ir spriest spējīgi cilvēki.
G.S.: Paskatīsimies, kas notiks. Mēs nezinām, kā šajās vēlēšanās tiks izmantotas digitālās platformas un, piemēram, tie paši influenceri un kas būs mērķauditorija, kuru uzrunās ar viņu palīdzību.
L.S.: Medijpratība, sociālās prasmes internetā un kritiskā domāšana ir svarīga daļa no jaunā izglītības satura, ko izstrādā "Skola 2030". Tomēr Latvijas skolās ir ļoti daudz skolotāju, kuri ir vecāki par 50 gadiem, un dažādu iemeslu dēļ paaudžu nomaiņa ir lēna. Šiem skolotājiem arī būs daudz jāmācās pašiem, lai bērniem palīdzētu. Tad, kad izglītības speciālistiem prasa, ko skola var darīt, viņi vienmēr atgādina, ka ir arī vecāki.
"Ja mēs runājam par jauniešu piesaistīšanu sabiedriskajam medijam, tad mans viedoklis ir tāds, ka mums šajā ziņā ir nedaudz sasietas rokas..."
Magnuss Eriņš
G.S.: Vecāki savukārt domā, ka ir skola.
L.S.: Jā, tad sākas šī bumbiņas mētāšana.
G.S.: Jādomā par jaunām atbilstošām metodēm, kā strādāt ar jauno paaudzi. Arī starp influenceriem var meklēt tādus, kas ir ieinteresēti stāstīt, piemēram, par drošību internetā vai par informācijas privātumu. Bet ir tik svarīgi šo vēstījumu netrivializēt. Mēs nevaram paņemt influenceri, ielikt viņam mutē dažus vārdus par medijpratību un domāt, ka tagad viss notiks.
E.G.: Ja runājam par to, kas jauniešiem ir interesanti, vai šajā pētījumā parādījās, kādas ir viņu vajadzības, ko viņi meklē medijos?
G.S.: Kopumā ir skaidrs, ka dominē izklaide un socializēšanās. Informatīvās un izzinošās vajadzības lielākoties tiek apmierinātas tikai tiktāl, cik bērni un pusaudži paši saprot, kur ko atrast. Taču to vajadzētu iemācīt skolā – kā dažādas interneta platformas var izmantot arī izglītojoši, informatīvi un lietderīgi.
L.S.: Vai informatīvajā saturā iekļaujas arī valsts sniegtā informācija?
G.S.: Protams, tev būs jāsaprot, kas valstī notiek, ja esi tās pilsonis, un pienāks kaut kāds vecuma posms, kurā tu sāksi par to interesēties. Tas, ko, manuprāt, skolās vajadzētu darīt, ir raisīt interesi un atrast veidu, kā pastāstīt, kur atrast nepieciešamo informāciju. Varbūt vajadzētu domāt par kādu projektu, kas būtu domāts tieši jauniešiem, kur viņiem interesantā veidā pastāsta, ka likums nav nekāds mistisks, nevienam nevajadzīgs politiķu izgudrojums, bet gan kas tāds, kas ietekmēs viņu dzīvi.
Un ir jāņem vērā, ka komunikācija – arī valsts komunikācija ar sabiedrību – vairs nav vienvirziena. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi – saprast, kā valstij sadzirdēt un uzklausīt jauno paaudzi, jauniešus, starp kuriem daudzi patiesībā ir ļoti zinoši un gudri. Lielā mērā pateicoties tam, ka viņi dzīvo globālā informācijas telpā un prot to izmantot. Jautājums, vai valsts un tās pārvalde ir spējīga ieklausīties un izmantot šīs zināšanas visas sabiedrības labā.
M.E.: Tas izklausās utopiski, bet labi.
E.G.: Magnus, vai, strādājot radio ēterā un atrodoties sociālajos tīklos, ir jūtams, ka auditorijai ir svarīgi ar tevi komunicēt?
M.E.: Ir. Mēs gan nevienu neaicinām mums rakstīt personīgi uz privātajiem kontiem. Ja klausītāji vēlas, viņi to dara paši. Lielākoties ar mums komunicē, rakstot uz LR5 "Facebook", rakstot e-pasta vēstules, īsziņas vai zvanot uz studiju. Tomēr diezgan bieži to nedara jaunieši, bet gan pieaugušie, kas grib dziesmas vai paziņo, ka kaut kas ir pazaudēts, piemēram, auto numurzīmes.
Mēdz gadīties, ka raksta arī privātajos kontos. Man ir viens ļoti spilgts piemērs no pārraides – bija piektdiena, es uzliku ēterā vienu riktīgi traku drum’n’bass dziesmu. Likās, ka sajūta un vakars atļauj, un, zinot tos klausītājus, kuriem tas patīk, viņi bija sajūsmā, bet tad viens džeks no Līvāniem man "Facebook" atsūtīja privāti vienu vārdu – čerņa. Neko vairāk.
Paaudžu nomaiņa un video instrukcijas
E.G.: Kā jūs redzat savu lomu, misiju, to, ko varat darīt, sadarbojoties ar valsti vai vienkārši sabiedrības labā?
A.B.: Nezinu, kāpēc tieši mūsu vecumā – 20, 24 gados – ir tas vecuma posms, kad ir sajūta, ka es izmācos, bet ko tālāk? Liekas, ka ir tik daudz iespēju, ka nezini, uz kuru pusi iet. Ir dažādas platformas, kur sevi realizēt, tev iemāca tik daudz, bet nezini, ko ar to iesākt, nav konkrētības. Vienā vārdā: tā ir neskaidrība.
M.E.: Teorētiski ar savu pieredzi, kas ir iegūta, dzīvojot gan analogajā, gan digitālajā laikmetā, es ar lielāko prieku gribētu būt tas cilvēks, kurš aiziet pie lēmumu pieņēmējiem un saka – hei, ir jādara tas un tas. Man gan pagaidām nav pietiekami daudz zināšanu, nav teorētiskās bāzes, lai varētu izskaidrot, kāpēc tas tiešām ir jādara, un es to, visdrīzāk, nekad šajā vecumā nedarītu viena iemesla dēļ – mans jaunais vecums. Domāju, vēl kādu laiku būs tā – ja esi jaunāks, tu netiec uzskatīts par gudrāku un tevī neklausās. Tā, man liekas, ir problēma, kas piemīt vecākajai paaudzei. Es nezinu, vai tā ir padomju audzināšana vai kas cits, bet es ar to esmu saskāries vairākkārt un mani radziņi ar to ir diezgan bieži aplauzti. Tas ir kā būt ar sasietām rokām – es esmu te, es varu jums dot informāciju, bet tas, ka tā netiks izmantota aizspriedumu dēļ, ir tas, ar ko mēs saskaramies diezgan bieži.
"Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi – saprast, kā valstij sadzirdēt un uzklausīt jauno paaudzi, jauniešus, kuri patiesībā ir ļoti zinoši un gudri."
Guna Spurava
A.B.: Ļoti bieži ir tā, ka tu aizej pie vecāka gadagājuma pasniedzējiem, skolotājiem un viņi tā arī pasaka – kāpēc tu mani māci, man ir savas metodes, pēc kurām es strādāju jau 15 gadus! Kāpēc man izmantot datoru, kur nu vēl internetu, ja es to pašu varu pastāstīt un parādīt citādi? Viņi negrib un neiesaistās, un man liekas, ka būs grūti panākt, lai abām pusēm ir labi.
G.S.: Protams, dzīves pieredzei ir nozīme. Tomēr jāņem vērā, ka tagad, laikā, kad lielā mērā mūsu dzīvi ietekmē tehnoloģijas, tas, cik labi mēs protam vai neprotam tās lietot, ir mainījis to, kurš kuram ir autoritāte dzīvē kopumā. Vecākā paaudze pilnīgi noteikti ir salīdzinoši vājāka tehnoloģisko prasmju ziņā, kas arī rada diskomfortu, it sevišķi, ja runājam par vecāko pedagogu paaudzi. Tur ir ļoti liela diskomforta sajūta attiecībā uz savām tehnoloģiskajām prasmēm. Autoritāte, kas tev kādreiz ir bijusi un ar kuru tu esi dzīvojis 20, 30, 40 gadus, vairs nav attiecināma uz vienu ļoti nozīmīgu dzīves jomu. Tad arī rodas pašaizsardzības reakcija – es te strādāju ar savām metodēm, ko tu te nāc ar kaut ko savu! Tomēr to vairs nevar turpināt – ir tāda sajūta, ka tā robeža jau ir sasniegta un visi pedagogi, pat tie, kuriem ir šāda veida domāšana, ir sapratuši, ka tā turpināt vairs nevar.
E.G.: Runājot par šo paaudzi, kura saprotamu iemeslu dēļ jūtas nedroša, vai, runājot ar jauniešiem, šajā gadījumā nelīdzētu vienkārša atzīšanās, ka ir lietas, kuras nav zināmas, bet tās var noskaidrot un pie šīs sarunas atgriezties?
A.B.: Man liekas, ka lielai daļai jauniešu ir tā – ja tu nezini tagad, vēlāk man nevajadzēs. Viņiem ir svarīgs tas "tagad un tūlīt" – es tev paprasīju, tu man nevarēji atbildēt, es vairs tevī neklausos.
G.S.: Tā varētu būt, jo tā tūlītējība, kas ir sociālajos tīklos...
A.B.: Pie tās ir pierasts. Ja kaut ko meklē, uzreiz atrodi atbildi. Ja tu nevari atbildēt, viņi domā – labi, es pats varu noskaidrot.
G.S.: Ja ir izvēle starp to, vai tu vispār neko nepasaki, vai arī iedod skolotājai video un viņa iemācās nospiest play pogu, un tu savā atraktīvajā veidā pastāsti par šo digitālo vidi... Tas ir daudz vairāk nekā vispār nekas.
M.E.: Tas var būt pirmais solis, bet man šķiet, ka dzīva, cilvēciska komunikācija ir neatsverama.
G.S.: Tomēr jauno "Iespējamās misijas" tipa pedagogu ir tik, cik ir. Ja mēs tagad domāsim par to, kā sagatavot jaunos pedagogus, tas prasīs gadus, un mēs atkal paliksim pie tā, ka paaudzes mainīsies un tie, kas aug tagad, neiegūs nekādu informāciju. Tāpēc es uzskatu, ka viens no visātrāk iespējamiem soļiem ir video apmācību sagatavošana un nodošana visiem bibliotekāriem, skolotājiem.
Savukārt, ja runājam par bērniem un vecākiem, tad atkārtoti jāsaka: šobrīd ir tāda situācija, ka vecāki mazāk kā jebkad agrāk var būt labi padomdevēji tajās jomās, kuras bērniem, dzīvojot digitālajā vidē, ir ļoti būtiskas un laika patēriņa ziņā ļoti ietilpīgas.
M.E.: Teorētiski lielie brāļi un māsas, brālēni un māsīcas ir tie, kuri saviem mazajiem radiniekiem var būt skolotāji.
G.S.: Tas arī daļēji notiek. Vecākie bērni ļoti precīzi spēj raksturot tās problēmas, kas ir jaunākajai paaudzei, viņi stāsta par to, kā jaunākie neievēro ļoti daudzas vienkāršas drošības lietas internetā, pēc viņu teiktā, tur notiek tāda ņemšanās... Un tā tiešām ir neuzraudzīta vide, bet tie, kas ir gados vecāki, saprot, kā varētu palīdzēt, un to arī dara, bet viņi tāpat ir bērni ar savu domāšanu.
Mazāko bērnu auditorijā, no 9 līdz 12 gadiem, apmēram 20% apgalvoja, ka vēlas lielāku vecāku iesaisti, un tas ir signāls, uz ko jāreaģē. Es domāju, ka viens no veidiem, kā šo problēmu sākt risināt, ir – runāt par šiem jautājumiem. Vecākiem, vecvecākiem un arī skolotājiem pateikt, ka tas nekas, ka viņi nesaprot un nezina visas atbildes. Tas ir normāli, viņi to nevar zināt, bet meklēsim kopā veidu, kā uzzināt. Šī ir pilnīgi jauna situācija, un gatavas formulas nav. Risinājumi jāmeklē kopā.
