Ekonomiskā liberālisma pamatlicējs Ādams Smits savā darbā "Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem" ir definējis četrus valsts nodokļu sistēmas veidošanas pamatprincipus, kas mūsdienās ir tikpat aktuāli kā pirms 240 gadiem. Viņaprāt, nodokļu sistēmai ir jābūt: taisnīgai (visiem vienā kategorijā ir jāmaksā vienādi), skaidrai (nav pakļauta interpretācijai), ērtai (klientu serviss) un ekonomiskai (iekasēšanai un uzraudzībai ir jābūt lētai). Pašlaik četri Smita principi ir paplašināti līdz desmit, pievienojot vēl sešus labas nodokļu sistēmas raksturlielumus: caurspīdīgums, neitralitāte, nodokļu bāzes plašums, vienkāršība, prognozējamība un stabilitāte.
Caurspīdīgums nozīmē, ka nodokļu maksātājiem ir saprotams, kā nodokļi ietekmē valsts ekonomiku un kur iekasētā nauda tiek izlietota. Savukārt neitralitāte nozīmē to, ka nodokļu sistēma neiejaucas un nekropļo brīvā tirgus principus.
"Diemžēl pašreizējo Latvijas nodokļu politiku ir veidojuši atsevišķi lobiji, nevis ekonomisti, kas raugās uz kopējo labumu."
Tiek arī uzskatīts, ka arī nodokļu bāzei ir jābūt plašai, respektīvi, ar nodokļiem ir jāapliek iespējami daudz, bet likmēm ir jābūt zemām. Nodokļiem jābūt tik maziem, cik vien iespējams, lai nodrošinātu visus valsts garantētos pakalpojumus, jo valsts bagātību rada privātais, nevis publiskais sektors. Savukārt valsts garantēto pakalpojumu apjoms var būtiski atšķirties. Tikai sociālais kontrakts nosaka to, cik daudz uzņemas nodrošināt valsts, bet cik paši cilvēki. Valstu izvēlētie modeļi var būt atšķirīgi, piemēram, Skandināvijā iedzīvotāji ir gatavi maksāt augstus nodokļus, bet pretī sagaida, ka valsts nodrošinās teju visas viņu vajadzības. Pretēji – Lielbritānijā valsts garantē pakalpojumu minimumu, ja vēlies labāku veselības aprūpi vai lielu pensiju, tad par to būs laikus jādomā pašam.
Vienkāršība nozīmē – nodokļu sistēmai ir jābūt maksimāli vienkāršai, jo samudžināta nodokļu uzskaite un kontrole nedod pievienoto vērtību, bet tikai rada papildu izdevumus gan uzņēmējiem, gan valstij. Savukārt prognozējamība un stabilitāte paredz, ka nekādā gadījumā nevar piemērot nodokļus par pagātnes periodu, piemēram, pēkšņi izdarītās investīcijas tiek apliktas ar nodokļiem. Iespējams, uzņēmums atturētos ieguldīt, ja būtu to iepriekš zinājis. Tāpēc stabilitāte ir ļoti svarīgs princips, jo atšķirībā no riska nodokļu nenoteiktība ir neierobežots risks, ko nav iespējams aprēķināt.
Nodokļi – veids, kā valsts komunicē ar sabiedrību
Latvijas nodokļu sistēmas vājums slēpjas faktā, ka nodokļi komunikācijā ar sabiedrību, uzņēmējiem un investoriem pilda vismaz trīs svarīgus uzdevumus. Pirmkārt, nosaka valsts konkurētspēju – mēs nevaram patvaļīgi veidot nodokļu sistēmu, bet tikai tādu, kāda būtu pieņemama gan investoriem, gan tiem, kas vēlas no Latvijas kaut ko eksportēt. Te ir svarīgi trīs no iepriekšminētajiem principiem: nodokļu kopējais apjoms, neitralitāte un vienkāršība.
Otrkārt, nodokļi ir jaudīgākais instruments valsts stratēģisko mērķu sasniegšanai, par ko kopīgi ir jāvienojas politiķiem un sabiedrībai. Kas ir Latvijas stratēģiskie mērķi šodien un nākamajiem gadiem? Demogrāfija, izglītota sabiedrība, vidusslāņa radīšana un nevienlīdzības mazināšana. To ir svarīgi definēt, jo katru mērķi var sasniegt ar savām metodēm. Piemēram, progresīvā nodokļa ieviešana ir vērsta uz nevienlīdzības mazināšanu, bet tas nevairotu vidusslāni. Arī reģionālais aspekts – vai mēs valstī attīstīsim vairākus uzņēmējdarbības centrus, kuros notiks specializācija un tiks celts darba ražīgums (lielajās pilsētās tas ir divas reizes lielāks nekā mazajās pilsētās un lauku reģionos), vai atstāsim to pašplūsmā?
"Katrs Igaunijas iedzīvotājs vidēji nodokļos gadā samaksā 5000 eiro, bet Latvijā – 3800 eiro."
Treškārt, nodokļu iekasēšana ļauj pildīt valsts pamatfunkcijas un nodrošināt sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem, piemēram, drošība, veselība, izglītība, pensijas utt. Arī šeit ir svarīgi godīgi atbildēt uz jautājumu – kādā apmērā valsts var un tai būtu jānodrošina šīs lietas. Kopīgi jānodefinē pakalpojumu sniegšanas apmērs un pieejamība, kā arī jāspēj parādīt, kādi nodokļi un kādā apmērā aiziet konkrēto pakalpojumu sniegšanai.
Definēt mērķus un būvēt jaunu sistēmu
Mēs Latvijā nevaram ietekmēt globālo tirgu un nereti arī ģeopolitisko situāciju, bet nodokļu sistēma ir atkarīga tikai no mums. Tāpēc tās reformēšana ir valdības gribas jautājums, un nav neviena attaisnojuma to nedarīt. Diemžēl pašreizējo Latvijas nodokļu politiku ir veidojuši atsevišķi lobiji, nevis ekonomisti, kas raugās uz kopējo labumu. Caur individuāliem likumiem tā ir kļuvusi situatīva, atspoguļojot tikai kādu akūtu vajadzību vai šauru grupu intereses kādā nozarē. Bet nodokļiem ir jādarbojas vienotā un kopējā sistēmā, raugoties uz to kopsakarībās un kā vienu veselumu.
To, ka uzņēmēju neuzticēšanās valstij ir sasniegusi kritisko punktu, apliecina arī jaunākie "Citadele indekss" dati – līdzīgs noskaņojums valdīja 2008. krīzes gadā. 2016. gada 3. ceturksnis ir jau devītais ceturksnis pēc kārtas, kad "Citadele indekss" vērtība nepielūdzami liecina par uzņēmēju izteikti pesimistisko noskaņojumu gan attiecībā uz tagadni, gan nākotni. Arī jaunākais SKDS pētījums par sabiedrības attieksmi pret nodokļiem un to nomaksu rāda nopietnu uzticības krīzi valstij un tās realizētajai nodokļu politikai, liekot strauji sarukt to Latvijas iedzīvotāju skaitam, kas ir motivēti maksāt nodokļus. Tas nozīmē, ka valdība jau tuvākajā laikā var pilnībā zaudēt uzņēmēju un sabiedrības uzticību, ko atgūt būs vēl grūtāk nekā reformēt nodokļu sistēmu.
Eiropas vidējais ieņēmums pret IKP nodokļos ir 34%, attiecīgi Igaunijā - 33%, bet Latvijā - 29%. Katrs Igaunijas iedzīvotājs vidēji nodokļos gadā samaksā 5000 eiro, bet Latvijā – 3800 eiro. Bet joprojām kaimiņos vēlme maksāt nodokļus ir krietni lielāka nekā pie mums. Kāpēc tā? Atbilde – ēnu ekonomikas īpatsvars un nodokļu naudas izšķērdēšana.
Lai to labotu, ir nepieciešams sakārtot sistēmu, kas samazinās ēnu ekonomikas īpatsvaru un palielinās nodokļu maksātāju skaitu. Un rezultātā - tie, kas maksāja līdz šim, maksās tikpat vai pat mazāk, bet sāks maksāt tie, kas nemaksāja vai maksāja minimāli.
