Jūsu kandidatūru tiesībsarga amatam izvirzīja vairāki "Vienotības" politiķi. Kā viņi skaidroja, kāpēc vēršas pie jums ar šādu piedāvājumu?
Jā, šis ir valstij tik nozīmīgs amats un ar tik ilgu – piecu gadu - pilnvaru termiņu, ka tā vadītāja izvēlē ir vajadzīga konkurence, alternatīva, kas var nākt par labu tiesībsarga institūcijai kā tādai. Turklāt diskusijas, kuras raisa kandidātu izvirzīšana, cilvēktiesības vismaz uz brīdi padara par aktualitāti.
Vai, piedāvājot savu kandidatūru, vēlējāties līdzšinējā tiesībsarga darbības praksē kaut ko mainīt, uzlabot, likt citus akcentus? Tas zināmā mērā ir arī jautājums, kāpēc piekritāt kandidēt.
Tas visvairāk ir saistīts ar manu līdzšinējo darba pieredzi. Esmu studējusi cilvēktiesības ārvalstīs, un man ir diezgan liela pieredze dažādu projektu īstenošanā. Esmu strādājusi starptautiskajā sfērā, sabiedrisko attiecību jomā. Katrs cilvēks nāk ar kādu savu skatu uz to, ko jaunā amatā vajadzētu darīt. Vienlaikus, protams, ir daudz tādu darbības virzienu, kuri nemainīgi ir tiesībsarga uzmanības lokā, neatkarīgi no tā, kurš šo amatu ieņem.
Šis periods, kopš piekritu kandidēt, man pašai ir licis uzdot sev daudzus jautājumus, kurus iepriekš nekad nebiju sev uzdevusi. Tajā skaitā: vai vispār varu kandidēt, vai esmu cienīgs kandidāts? Protams, es visvairāk pārzinu tiesību aizsardzības institūciju darbības jomu, kura ir svarīga mūsdienu Latvijā. Sevišķi saistībā ar to, ka arvien aktuālāki kļūst cilvēkdrošības jautājumi plašākā kontekstā – tikpat labi drošība uz ielas, cik drošība par darbavietu nākotnē un pienācīgs veselības aprūpes nodrošinājums. Arī jautājumi par mūsu drošību saistībā ar patvēruma meklētāju uzņemšanu.
Mani interesē procesi tiesību aizsardzības iestādēs, kvalitatīva pārkāpumu izmeklēšana, arī cilvēku tiesību pārkāpumi, raugoties no policijas redzesloka, problēmas, kuras savulaik aplūkoju savā grāmatā "Sūdzību izskatīšana un policijas atbildība". Tātad – problēmas, kuras joprojām diemžēl pastāv un parādās tiesvedībās un negatīvos spriedumos pret Latvijas valsti. Mani šobrīd ļoti interesē, kā attīstīsies darbs jaunizveidotajā Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības birojā. Gribētos uzzināt vīziju, ko tas darīs tieši preventīvi iekšlietu jomā, jo ir jāsaprot, ka darbinieki nav tikai sodāmi, bet viņiem nepieciešams piedāvāt arī kvalitatīvu apmācību un labvēlīgus darba apstākļus, kuri nereti paši robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Kā zināms, Valsts policijas gada atskaitē runāts par policijas darbinieku pašnāvībām. Tas, protams, liecina par nopietniem trūkumiem pašā sistēmā – darba apjomu, atalgojumu, citiem faktoriem.
Nonākam pie labas pārvaldības problēmas, ko esat minējusi kā vienu no savām prioritātēm. Ko šajā jomā, jūsuprāt, vajadzētu darīt?
Pirmkārt, vairāk vēlētos iepazīt ombuda darbību Eiropā. Iespējams, ir nepieciešamas kādas mācības par labas pārvaldības principiem gan tiesībsarga, gan citu institūciju darbiniekiem.
Labas pārvaldības jomā svarīgi ir panākt, lai cilvēki valsts un pašvaldību iestādēs, kārtojot savas darīšanas, netiktu trenkāti no viena kabineta uz otru pēc dažādām izziņām. Šobrīd to jau likumi paredz, bet īsti labi nesokas ar to īstenošanu praksē. Pagājušā gada tiesībsarga darba atskaitē bija minētas tikai 40 sūdzības par labas pārvaldības trūkumu – relatīvi maz. Būtu jānoskaidro - kāpēc? Vai tāpēc, ka cilvēki nezina, kas ir laba pārvaldība? Vai ir vērojams informētības trūkums? Turklāt ne tikai tiesībsargam, bet daudzām iestādēm valstī vajadzētu veicināt izpratni par labu pārvaldību. Man vajadzētu iepazīties ar minēto sūdzību saturu – par ko tieši, par kādām iestādēm iedzīvotāji sūdzas. Šajā jomā būtu nepieciešams veikt sistēmisku analīzi.
Savās prioritātēs minat arī sadarbību ar pašvaldībām.
Jā, visdažādākos jautājumos. Ir mazaizsargāto cilvēku grupas, kurām tiesībsargs ir pēdējā cerība viņiem sasāpējušo jautājumu risināšanā. Bieži vien šīs problēmas tiek risinātas ar pašvaldību atbalstu. Ir liels skaits pašvaldību, kuras šajā ziņā ir daudz darījušas. Un, protams, tas ir visādi jāveicina.
Man pagaidām nav pietiekami daudz informācijas par to, cik tiesībsargs ir atpazīstams reģionos, kādas sūdzības no kādiem reģioniem nāk. Iespējams, ir nepieciešams norīkot cilvēkus, kuri noteiktā laikā uzklausa iedzīvotājus lauku pašvaldībās.
Jo īpaši reģionos, bet arī Rīgā daudzu problēmu cēlonis ir šokējoša nabadzība. Ko šajā jomā varētu darīt tiesībsargs?
Patiesību sakot, nabadzība ir pirmā tiesībsargam aktuālā problēma, jo tā sev nes līdzi arī citas problēmas cilvēktiesību jomā. Manuprāt, tiesībsargs šajā ziņā jau ir daudz darījis, bet viņš nevar fundamentāli atrisināt nabadzības problēmu. Lai uzlabotu sociālekonomisko situāciju valstī, pirmkārt, ir jāstrādā valdībai. Taču tiesībsargs var vērsties pret sociālo nevienlīdzību situācijās, kad vieniem kaut kas ir pieejams, bet citiem – nē.
Kas, jūsuprāt, būtu jādara, risinot ieilgušo nepilsonības problēmu?
Teikšu godīgi – es pati ar nepilsoņa pasi dzīvot nevēlētos. Lai gan nepilsoņa statuss cilvēkam garantē aizsardzību no valsts puses, tomēr būtu jādara viss, lai nepilsoņu loku samazinātu. Likumi jau ir mainīti par labu šādam risinājumam, piemēram, paredzēta pilsonības automātiska piešķiršana jaundzimušajiem, ja vecāki tam piekrīt. Tiesa, ir jāmeklē iemesli, kāpēc joprojām salīdzinoši daudziem – vairāk nekā sešiem tūkstošiem bērnu – vecāki nav izvēlējušies viņus iekļaut Latvijas pilsonībā. Šajā ziņā interesanti būtu uzklausīt konkrētus speciālistus, cilvēkus, kas ar šo situāciju saskaras ikdienā.
Pati savu paziņu lokā zinu labi Latvijas sabiedrībā integrējušos un latviski runājošus nepilsoņus, kuri deviņdesmitajos gados ir apvainojušies uz Latvijas valsti par procedūru, kādā notiek uzņemšana pilsonībā, un nevar tam tikt pāri, lai vērstos valsts iestādēs pēc pilsonības atkārtoti.
Attiecībā uz nepilsoņu problēmu ir jānorāda arī uz sabiedrisko mediju lomu valstiskas pozīcijas paušanā un faktu, ka tie joprojām nesasniedz klausītājus Latvijas reģionos, kur cilvēki dzīvo pilnīgi citā informatīvajā telpā.
Atsākoties diskusijai par mācību valodas proporciju mazākumtautību skolās, tajā droši vien nāksies iesaistīties arī tiesībsargam. Vai jums ir viedoklis par principiem, kā labāk risināt šo problēmu?
Esmu par to domājusi. Pievienojos viedoklim, ka šajā jomā ir jāsasniedz divi mērķi: panākt šo jauniešu integrēšanos Latvijas sabiedrībā un saglabāt iespēju pieturēties pie sava etniskā kultūras mantojuma.
Manuprāt, nav īsti iespējams izkontrolēt, kā katrā mazākumtautību skolā ievēro priekšrakstus par valodu proporciju, tāpēc te pamatā efektīvāks būtu brīvprātības princips. Otrkārt, ir ļoti svarīgi sekot līdzi latviešu valodas apmācības kvalitātei, jo vajadzētu būt tā, ka mazākumtautību skolu absolventiem nav grūtību iestāties un studēt augstskolās latviešu valodas plūsmā.
Runājot par valodas procentiem, cik zinu, ir gana daudz mazākumtautību skolu, kuras jau tagad brīvprātīgi pārgājušas uz mācībām latviešu valodā par 80–90%. Domāju, tā patlaban arī ir visreālākā proporcija. Datumu, līdz kuram tam būtu jānotiek visās skolās, nosaukt nespēj pat izglītības ministrs. Manuprāt, ir svarīgi, lai pārejas process būtu vienmērīgs, pakāpenisks – skola, kurā līdz šim latviski mācīts 60% mācību vielas, nevar vienā mirklī pārlēkt uz 100 procentiem. Ir pierādījies, ka sasteigti lēmumi ne pie kā laba nenoved. Šis nav kabinetā risināms jautājums, jo ir jāņem vērā reālā situācija. Mani interesētu apmeklēt skolas, parunāt ar pedagogiem un skolēniem par šīm problēmām.
Vēl viena mazākumgrupa, kura arvien uzstājīgāk runā par savām tiesībām, ir seksuālās minoritātes. Viens viedoklis vēsta, ka visas svarīgākās problēmas šiem cilvēkiem ir atrisināmas, pamatojoties uz Latvijā jau spēkā esošajiem tiesību aktiem, bet cits – ka tajos nepieciešami dažādi uzlabojumi un tiesību papildinājumi. Kāds ir jūsu viedoklis?
Ir nepieciešams konsultēties ar sabiedriskajām organizācijām, kuras darbojas šajā jomā, un jādomā risinājumi, taču tiem jābūt pakāpeniskiem. Jāsāk ar diskriminācijas izskaušanu uz seksuālās orientācijas pamata. Jāatzīmē: Krimināllikumā 2014.gada oktobrī jau ir izdarīti grozījumi, kas paredz atbildību par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ.
Ko domājat par viendzimuma laulību ieviešanu Latvijā, sekojot virknes citu Eiropas valstu piemēram?
Man liekas, ka Latvija tam vēl nav gatava. Eiropas Savienības likumdošana atstāj iespēju šo jautājumu izlemt nacionālajā līmenī. Patlaban Latvijas Satversme nosaka, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Domāju, līdz nonākam līdz jautājumam par viendzimuma laulību legalizēšanu, ir daudz citu risināmu problēmu seksuālo minoritāšu tiesību jomā, sākot ar jau minēto diskriminācijas izskaušanu un citās sfērās. Jāatceras, ka šo jautājumu risināšana ir arī Saeimas, ministriju, valdības rokās.
Virknē gadījumu starptautiski atzītie cilvēktiesību principi nonāk pretrunā ar sabiedrības vairākuma viedokli, kurš arī ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. To redzam, piemēram, attiecībā uz seksuālo minoritāšu tiesībām, arī patvēruma meklētāju uzņemšanu. Pēc kādiem principiem, jūsuprāt, vadīties šādās situācijās?
Sabiedrības pēkšņa nolikšana kāda jauna fakta priekšā nereti tiešām nozīmē konfrontāciju. Ir procesi, ieskaitot minoritāšu tiesības, kuriem jārisinās pakāpeniski, ir jābūt izdiskutētiem sabiedrībā, pirms tiek pieņemti kādi lēmumi. Jāatzīst: savu viedokli šajā un arī citos jautājumos vēl tikai formulēju, jo ar daudziem no tiem man līdz šim nav bijusi darīšana. Taču kopumā var teikt, ka sarkanās līnijas parādās, kad nonākam līdz Satversmes nospraustajām robežām – tas tomēr ir valsts pamatlikums.
Ko domājat par patvēruma meklētāju uzņemšanu kontekstā ar Latvijas iedzīvotāju gatavību šim procesam?
Ir jānošķir fakti un realitāte no bailēm, kuras cilvēkos ir un ar kurām var manipulēt. Jāatzīmē, masu medijos par bēgļu tēmu dominē izteikti negatīvi vēstījumi. Taču daudziem cilvēkiem piemīt arī paradums līdz galam neiedziļināties publikācijas saturā, izlasīt tikai virsrakstu vai spriest par rakstā atspoguļoto tikai pēc fotoattēliem ar tumšādainu vīriešu pūļiem. Tiem sešiem patvēruma meklētājiem, kuri nupat ieradās Latvijā, internetā tika veltīts neadekvāti daudz arī negatīvu komentāru. Mēs bieži vien baidāmies no kādiem neskaidriem ārējiem faktoriem, bet tajā pašā laikā divus mēnešus nevaram atrast valsts premjerministru. Protams, cita situācija būtu tad, ja bēgļu plūsma Latvijā kļūtu nekontrolējama, bet pagaidām tā nav.
Tiesībsarga ieteikumi ir rekomendējoša rakstura, institūcijas spēks lielā mērā balstās ombuda autoritātē un reputācijā. Kā raugāties uz tiesībsarga pilnvarām saistībā ar tā darbības iespējām?
Mūsu sabiedrībā bieži vien tiek uzskatīts, ka to, kas ir rekomendējoša rakstura, nav jāpilda vai pat jāuzklausa. Tas, protams, rada grūtības. Tomēr tiesībsargam ir spēcīgas likumā jau noteiktās iespējas, kādu nav citām institūcijām. Piemēram, neatkarība, kuru plānots tālāk nostiprināt Satversmē. Daudz ko nosaka tiesībsarga institūcijai piemītošais prestižs. Daudz ko tiesībsargs var panākt ar tā dēvētajām maigajām metodēm. Patlaban visā pasaulē populāras ir visdažādākās mediācijas metodes. Savu pienesumu tiesībsarga darba mērķu sasniegšanai var dot autoritatīvi ārvalstu eksperti, kuri pēc viņa uzaicinājuma ierodas Latvijā. Ir visdažādākie veidi, kā tiesībsargs var uzlabot cilvēktiesību situāciju Latvijā ar tam jau likumā noteiktajām pilnvarām.
Jūs un līdzšinējais tiesībsargs Juris Jansons šoreiz esat vienīgie tiesībsarga amata kandidāti. Saskaņā ar likumu tos izvirza pēc vismaz piecu Saeimas deputātu priekšlikuma. Vai, jūsuprāt, nebūtu jānosaka kādi plašāki atlases principi, kas vairotu piemērotu kandidātu iespējas nonākt tiesībsarga amatā?
Šeit ir jautājums par deputātu atbildību un iniciatīvu. Savus kandidātus varēja izvirzīt arī pārējo partiju pārstāvji, diemžēl tas netika izdarīts. Piekrītu, ka diskusijai būtu jānotiek jau kandidātu izvirzīšanas laikā, bet to ir iespējams darīt arī tagad.
Abi līdzšinējie tiesībsargi Latvijā bijuši vīrieši. Vai tas, ka esat sieviete, kaut ko noteiktu tajā, ko jūs darītu kā tiesībsargs?
Viltīgs jautājums. Gan jā, gan nē. Tas, ka man ir divi mazi bērni, iespējams, kaut ko nosaka tajā, kā es raugos uz dažādiem cilvēktiesību jautājumiem. Taču arī Jansona kungs ir daudz darījis, piemēram, bērnu tiesību jomā. Te es nekādu principiālu atšķirību nesaskatu. Domāju, ka vairāk ko nosaka cilvēka līdzšinējā dzīves pieredze, pieeja tam, kā risināt jautājumus, kā panākt savus mērķus. Tas vairāk attiektos uz darbības stratēģiju un taktiku, sadarbību ar līdzcilvēkiem, kas man ir vienmēr bijusi ļoti svarīga.
