Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Juris Jansons: „Nepieciešami ir tiesībsarga institūciju nostiprinoši grozījumi Satversmē. Kopā ar ekspertiem mums par to jau ir izdevies pārliecināt parlamentu, un šo ierosmi atbalsta arī Valsts prezidents.”
FOTO: Evija Trifanova/ LETA
Ko uzlūkojat kā galveno veikumu tiesībsarga amatā?
Kā dažus būtiskākos varu nosaukt, pirmkārt, izglītības izmaksas – Satversmes 112.pants un Izglītības likums, kurus Izglītības ministrijas ierēdņi, izskatās, bija aizmirsuši vai pat nebija lasījuši vispār, paredz, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamata un vidējo izglītību. Pierādījām, ka skolas, pieprasot pirkt dažādus mācību līdzekļus, rīkojas pretlikumīgi. Vienlaikus izdevās uzlabot sabiedrības izpratni par savām tiesībām, šajā gadījumā – par bērnu tiesībām uz izglītību. Otrkārt, jāpiemin viss, kas saistīts ar deinstitucionalizāciju, bērnu tiesību pārkāpumiem bērnunamos. Šobrīd, ja nekļūdos, ir vairāki kriminālprocesi pret bērnunamu direktoriem, kuri nav rīkojušies tā, kā tiem vajadzētu rīkoties.
Sakustējies arī jautājums par deinstitucionalizāciju kopumā, arī par personām ar garīga rakstura traucējumiem. Šiem cilvēkiem ir tiesības dzīvot sabiedrībā, taču tas daudzos gadījumos nebija iespējams, jo pēc rehabilitācijas un sagatavošanas patstāvīgai dzīvei, izrādījās, ka viņiem nav kur dzīvot. Iepriekš Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā bija noteikts: cilvēks var sākt patstāvīgu dzīvi, ja pašvaldība ierāda viņam mājokli. Taču pašvaldības bieži vien pateica: mums mājokļu nav, un šādu cilvēku dzīve aprūpes iestādē kļuva par tādu kā dzīvi atklāta tipa cietumā. Mums ir izdevies pārliecināt parlamentu un izdarīt nepieciešamos grozījumus likumā, lai šo situāciju novērstu.
Esam strādājuši ar pensiju jautājumiem, černobiliešu pensijām un rehabilitāciju. Līdz šim bija absurda situācija, ka, saņemot vecuma pensiju, viņi nevarēja saņemt černobilieša pensiju. Esam vērsušies pret nevienlīdzību pensiju aprēķinā, kurā vainojams bija negatīvais algas kapitāla indekss krīzes gados. Tas ir daļēji novērsts, parlaments ir izdarījis attiecīgus grozījumus likumā. Pakāpeniski vairāku gadu laikā notiks kompensācijas mehānisma ieviešana. Intensīvi esam strādājuši, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, kur esam novērsuši pārkāpumus.
Savā darbībā esat licis akcentu uz populāru sociālo problēmu risināšanu. Tai pašā laikā ir izskanējusi kritika par, iespējams, nepietiekamu pievēršanos citam ombuda darba pamatvirzienam – problēmām labas pārvaldības jomā.
Jā, esmu pamanījis šādu kritiku. Man arī pārmet, ka nodarbojos tikai ar bērnu tiesību aizsardzību. Taču tā var teikt tikai cilvēki, kuri nav iedziļinājušies tajā, ko esam darījuši labas pārvaldības jomā. Tajā šo gadu laikā ir paveikts daudz. Rezultāti gan ir stipri nepietiekami, jo saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantu, Satversmes 1.pantu un tās preambulu pirmām kārtām par pārvaldību atbildīgi ir valdība un Valsts kanceleja, jo vislielākās problēmas labas pārvaldības jomā rada ierēdņi.
Akmens metams arī administratīvo tiesu virzienā. Proti, administratīvā procesa gars un arī burts diezgan skaidri pasaka, ka šis ir process, kurā objektīvo patiesību noskaidro tiesa. Taču, ja tā pieļauj, ka iestādes, kuru rīcību vai lēmumu indivīds ir apstrīdējis, mutvārdu procesā iesaista advokātus, juridisko pārstāvniecību, lai skaidrotu, ko patiesībā šīs iestādes ir gribējušas. Šāda prakse principā sagrauj jebkādu iespēju kvalitatīvi iestāties par labas pārvaldības principu ievērošanu valstī. Process noris pēc sacīkstes principa, kad sūdzības cēlājs ir spiests algot juristu, lai pārliecinātu, ka viņa apstrīdētajā iestādes lēmumā vai rīcībā nav izpaudies tas, ko cenšas apgalvot iestādes algotie juristi. Bet ko gan dara tiesa? Tā vietā, lai pārbaudītu iestādes rīcības vai lēmuma tiesiskumu, sēž un bauda greizu administratīvo procesu vai nav kompetenta ievērot to, kas ir notikts likumā.
Ievērojami labāk mums ir veicies darbs attiecībā uz labas pārvaldības principa ievērošanu pašvaldībās, kas iepriekšējo gadu ziņojumos ir gana plaši atspoguļots. Esam asi iestājušies par tiesiskuma principu ievērošanu problēmsituācijās, kas skar mājokļa kvalitāti, tā pieejamību, iestāžu rīcību piespiedu īpašuma attiecību gadījumos, tiesu izpildītāju pilnvaru pārsniegšanu. Esam iesaistījušies gadījumos, kad policija nedarbojas ne saskaņā ar Krimināllikuma normām par mājokļa neaizskaramību, ne ar likumu "Par dzīvojamo telpu īri", kurā ir pateikts, ka īrnieku nevar izlikt bez tiesas sprieduma. Tas, ko vēl esam akcentējuši attiecībā uz labas pārvaldības principu: likumdošanas procesam ir jābūt caurredzamam un precīzam. Nav pieļaujams, ja parādās kādi konceptuāli būtiski priekšlikumi īsi pirms trešā lasījuma. To esam aktualizējuši arī saistībā ar lobiju problemātiku.
Labas pārvaldības jomā kā vienu no prioritātēm esat noteicis tiesiskās paļāvības principa ievērošanu valsts pārvaldē. Kā šajā sfērā ir sekmējies?
Laba pārvaldība un tiesiskā paļāvība nav viens un tas pats, bet ir saistīti principi, ja runājam par valsts pārvaldi. Piemēram, tas nozīmē, ka indivīdam ir tiesība paļauties, ka valsts vara tiks īstenota tiesiski. Individuālos gadījumos, protams, tas ir sekmējies. Esam bijuši monitoringa vizītēs saistībā ar visneaizsargātākajām sabiedrības grupām un konstatējuši, ka bieži vien, ja atbildīgo sociālo un citu institūciju darbinieki ir ieinteresēti ievērot šo principu, tad, izskaidrojot pārkāpuma situāciju, ko viņi nav līdz galam apzinājušies, izpratne mainās pozitīvā virzienā.
Sabiedrībā kopumā trūkst izpratnes par labas pārvaldības principu. Kā metaforu var minēt, ka pārkāpums ir arī tad, ja, piemēram, ministri vai valdība kopumā par kādu sabiedrībai svarīgu problēmu izvairās runāt, maldina vai laipo.
Kā, piemēram, par bēgļu uzņemšanu vai kvotām veselības aprūpē…
Tieši tā. Arī par izglītības sistēmas problēmām. Piemēram, gadu no gada turpinās neskaidrības ar skolotāju atalgojumu.
Esat norādījis: no Satversmes izriet, ka veselības aprūpe pienākas visiem vienādi neatkarīgi no individuālas maksātspējas, un kvotu sistēma ir antikonstitucionāla. Kā nodrošināt cilvēktiesības situācijā, kad valstij trūkst resursu?
Kvotas ir tikai piliens okeānā. Pirmkārt, politiķiem ir jābeidz melot, maldināt sabiedrību un jāsāk ieklausīties nozares speciālistos. Mums ir pierādījumi, kurus uzrāda nupat veiktais pētījums, ka veselības aprūpes sistēma no normatīvā regulējuma viedokļa ir nepareiza, greiza. Uzskatu, un veselības nozares pārstāvji tam piekrīt, ka ir jāsāk ar normatīvo aktu sakārtošanu – ir jābūt likumam, kurā principu līmenī būtu skaidri definēta veselības aprūpe visos līmeņos – neatliekamajā, primārajā, sekundārajā, terciārajā.
Satversmes 111.pantā ir pateikts: valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tajā nav runas tikai un vienīgi par neatliekamo palīdzību. Medicīniskās palīdzības minimums saskaņā ar starptautiskā pakta par cilvēka sociāli ekonomiskajām un kultūras tiesībām 12.pantu ir diezgan skaidri noteikts: tas ir augstākais fiziskās un garīgās veselības līmenis. Varam neiet tādā utopiski ideālistiskā virzienā, bet ir skaidri jāpasaka, vai dzīvības briesmas, kad, piemēram, cilvēkam atsakās darboties kāds orgāns, būs saistīts ar medicīniskās palīdzības minimumu. Tad kas ir tas minimums - mēs runājam par dzīvību vai salabotiem zobiem?
Ir izskanējis, ka jūs saistībā ar kvotu problēmu varētu vērsties Satversmes tiesā.
Ministrs patlaban saka, ka piekrīt mūsu pētījumā uzrādītajiem konstatējumiem. Tagad būtu muļķīgi iet uz Satversmes tiesu un teikt: lūdzu, kaut ko dariet. Šobrīd iniciatīva saturiski pareizā virzienā nāk no valdības. Turklāt te nav runas tikai par Veselības ministriju, bet arī Labklājības, Tieslietu un Finanšu ministriju.
Par veselības aprūpes problēmām no pilsonisko un politisko tiesību viedokļa, piemēram, saistībā ar ieslodzīto personu tiesību neievērošanu, jau ir kritiski Satversmes tiesas spriedumi. No sociālekonomisko tiesību viedokļa par veselības aprūpi Satversmes tiesa bijusi neitrāli atturīga: tur valsts var rīkoties pati - cik nu naudas ir, tik ir. Taču tas ir pilnīgi nepareizs spriedumu virziens, visticamāk, neanalizējot jaunākos cilvēktiesību principus un normatīvos aktus, kam valsts ir gluži nesen pievienojusies, piemēram, Eiropas Sociālo hartu.
Eiropas Sociālo hartu Latvija ir ratificējusi tikai daļēji. Kā vērtēt šādu praksi, kad, no vienas puses, valsts godīgi atzīst, ka nespēj līdz galam izpildīt starptautisku tiesību konvenciju, bet, no otras – ilgstoši nenodrošina kādas būtiskas tiesības?
Pilnīgi noteikti – negatīvi. Šajā gadījumā tā ir tāda kolektīvās bezatbildības pozīcija. Tas attiecas arī uz citām tēmām – ārstniecību, bērnu tiesībām, bērnunamiem.
Ombuda demokrātijā dažkārt jāiet pret vairākumu, jāaizstāv sabiedrības mazākuma grupas. Jums ir pārmests, ka neesat bijis redzams praida gājienā Rīgā un tādējādi esat novērsies no sava pienākuma. Kā komentētu šādu kritiku?
Tā ir nepamatota. Tiem, kas izsaka šādu kritiku, ieteiktu rūpīgāk paskatīties gan biroja mājaslapā, gan mūsu atzinumos, gan parlamentam nosūtītajos materiālos. Pirmā konsultatīvā padome Tiesībsarga birojā bija tieši par partnerattiecībām. Bija iesaistīti visi jomas pārstāvji, un padomes darba gaitā tika izstrādāts atzinums par šo tēmu, kurš gan joprojām kopš 2011.gada ziemas atrodas Saeimā. Minētā kritika ir nepamatota, un tas, vai piedalos kādā pasākumā, ir mana brīva izvēle.
Viens no ombuda darba panākumu nosacījumiem ir viņa autoritāte. Kā, jūsuprāt, jums to ir izdevies iedibināt?
Kā to vērtējat jūs? Jūs esat mediju pārstāvis.
Pirmais, uz ko norāda, novērtējot jūsu pilnvaru termiņu, ir salīdzinoši lielāka publiskā aktivitāte nekā jūsu priekšgājējam Romānam Apsītim.
Tas nav korekts salīdzinājums. Apsīša kungs neapšaubāmi bija īsta autoritāte - profesors, Satversmes tiesas tiesnesis. Te vietā ir jautājums: kas vispār ir autoritāte? Vai tas, kurš skaļāk vēršas pie sabiedrības, vai tas, kurš kvalitatīvi, izcili dara savu darbu. Un šis otrais variants ir stāsts par Apsīti. Viņš tiešām tradicionāli, kā tas ir pieņemts ombudam Zviedrijā, Somijā un citās valstīs, pildīja savu funkciju. Redzot kādus sistēmiskus cilvēka tiesību pārkāpumus, viņš vērsās pie tās institūcijas, kura izdevusi attiecīgo aktu, likumu vai noteikumus. Taču ko dara institūcijas? Tām nereti ir vienaldzīga Apsīša autoritāte, un tā tiesībsarga aizrādījumus noliek tālākajā plauktiņā ar domu, ka sabiedrība par to neko neuzzinās.
Ombuda autoritāti mēdz mērīt pēc tā, cik lielā mērā viņa rekomendācijas ņem vērā politiķi un kāds ir tiesībsarga novērtējums sabiedrībā.
Jā. Kā liecina dažādas aptaujas, tiesībsarga institūcijas atpazīstamība sabiedrībā ir augstāka par 40 procentiem. Šajā ziņā mūs apsteidz tikai baznīca un sabiedriskie mediji. Gandrīz 90% no mūsu rekomendācijām vai ieteikumiem, kas pēdējo divu gadu laikā iesniegti Saeimā, ir ņemti vērā. Kopumā mūsu sadarbību ar parlamentu varu novērtēt kā labu un kvalitatīvu. Pēdējo pāris gadu laikā man nav bijis iemesla parlamentu kritizēt par sadarbības trūkumu. Pirmkārt, Saeima pati mūs aicina iesaistīties likumdošanas procesā ar konsultācijām. Gandrīz ik nedēļu vairāki mūsu biroja pārstāvji strādā dažādās Saeimas komisijās.
Valdības līmenī ir atsevišķas ministrijas, ar kurām sadarboties bijis grūtāk. Taču runājot par Veselības ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un atsevišķām Finanšu ministrijas pakļautībā esošām struktūrām, atrastos maz rekomendāciju, kuras nav ņemtas vērā.
Tas, ko varu kritizēt, ir valdības darbs kopumā. Bieži vien problēma nav tiesību aktos, bet to piemērošanā, kā tas bija, piemēram, saistībā ar bezmaksas izglītību, kas, kā skaidri noteikts likumā, ir jānodrošina nevis skolēnu vecākiem, bet valstij un pašvaldībām.
Tiesībsarga ieteikumiem ir rekomendējošs raksturs; institūcijas spēks balstās ombuda autoritātē un reputācijā. Vai, jūsuprāt, būtu kas papildināms institūciju regulējošajos tiesību aktos, lai stiprinātu tās pozīcijas, papildinātu pilnvaras?
Viens, noteikti – nepieciešami tiesībsarga institūciju nostiprinoši grozījumi Satversmē. Kopā ar ekspertiem mums par to jau ir izdevies pārliecināt parlamentu, un šo ierosmi atbalsta arī Valsts prezidents.
Kāds ir šī uzlabojuma mērķis?
Tas ir jautājums par institucionālo rangu. Šobrīd Tiesībsarga birojs ir konstitucionāla ranga institūcija, kura izveidota tikai uz speciālā likuma pamata. Satversmē ir atsevišķa nodaļa par cilvēka pamattiesībām, bet nav pieminēta struktūra, kura tās nodrošina. Tas neatbilst Eiropas valstu konstitucionālajai praksei, tam, ko attiecībā uz nacionālajām cilvēktiesību institūcijām saka ANO Augstais cilvēktiesību komisārs un arī mūsu konstitucionālā līmeņa jurisprudences zieds.
Konstitucionālo institūciju sistēmu šajā ziņā vajadzētu sakārtot atbilstoši 21.gadsimta realitātēm, jo Latvijas Satversmes veidošanas laikā pagājušā gadsimta 20.gadu sākumā tādas tiesībsarga institūcijas ideja varbūt tikai virmoja gaisā. Nostiprināšana Satversmē tiesībsarga institūcijai dotu arī ievērojami lielāku svaru sabiedrības acīs.
Runājot par tiesībsarga pilnvarām, vajadzētu pieminēt mūsu iespējas raudzīties, lai tiktu nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu. Esam vērsušies gan Saeimā, gan ģenerālprokuratūrā, gan Tieslietu padomē ar viedokli, ka ir jāveic kādi precizējumi attiecībā uz tiesībsarga institūcijas tiesībām iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem gadījumos, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Lai gan uzskatām, ka mums šādas tiesības jau ir, tomēr Kriminālprocesa likumā, kurš ir vecāks par Tiesībsarga likumu, tas nav noteikts. Iespējas iepazīties ar lietas materiāliem ir nepieciešamas, piemēram, gadījumos, kad cilvēks ilgstoši kā apsūdzētais vai aizdomās turamais atrodas apcietinājumā, bet attiecībā uz viņa lietu nenotiek nekādas procesuālas darbības. Apcietinātais gan var vērsties pie procesa virzītāja, taču tas var nebūt savu uzdevumu augstumos. Ja cilvēks neuzticas procesa virzītājam, viņam jādod iespēja vērsties pie tiesībsarga, lai tas pārbauda, vai personas tiesības tiek ievērotas.
Patlaban likumā īsi noteikts, ka tiesībsargu ne mazāk kā pēc piecu Saeimas deputātu ierosinājuma amatā apstiprina Saeima. Vai, jūsuprāt, šāda kārtība ir apmierinoša? Varbūt labāku rezultātu dotu konkursa noteikšana vai prakse, kad tiesībsarga amata kandidātus balsojumam Saeimā izvirzītu jurisprudences pārstāvji?
Jā, esošā apstiprināšanas kārtība varētu tikt mainīta. Patlaban likumdevējs to jau ir mazliet precizējis ar pagājušā gadā veiktajiem grozījumiem, Tiesībsarga likumā paredzot konkrētus termiņus, kādā šim procesam ir jānotiek. Taču nav skaidrs, kas ir tie deputāti, kuri kandidatūru izvirza un pēc kādas iniciatīvas – paši izdomā vai izlasa avīzē. Manuprāt, varētu rīkoties līdzīgi kā Somijā: parlaments publiski izziņo pieteikšanos, faktiski – konkursu uz ombuda amatu. Tātad pretendenti varētu sūtīt pieteikumus Saeimas Cilvēktiesību komisijai, kura tos izvērtētu.
Šobrīd, jāatzīst, kandidātu izvirzīšana ir izvērtusies diezgan amizanta. Man šķita, ka šo darbu esmu veicis ļoti kvalitatīvi, jo katru gadu, kad vērsos Saeimā ar savu ziņojumu, esmu saņēmis ļoti lielus pateicības vārdus pat no opozīcijas politiķiem, lai gan esmu kritizējis gandrīz visas jomas. Jūs neatradīsiet tādu ministriju vai tādu jomu Satversmes nodaļā par cilvēka pamattiesībām, kurai es nebūtu pievērsis uzmanību.
Kādas, jūsuprāt, ir izredzes tikt pārvēlētam uz otro termiņu?
Šobrīd tas ir zem jautājuma zīmes. Nupat mana reputācija ir nolikta zem sitiena. Esmu saņēmis izsaukumu ierasties sniegt paskaidrojumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) saistībā ar manis it kā izdarītu administratīvu pārkāpumu, kas paredzēts Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.30 pantā – par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu neievērošanu jeb interešu konfliktu. KNAB neizpauž, ko tieši, viņuprāt, esmu pārkāpis.
Savus pienākumus esmu veicis ar vislielāko atbildību, ievērojot visus likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" noteiktos ierobežojumus, un nevaru iedomāties, par ko tieku vainots. Ir ziņas, ka iemesls varētu būt saistīts ar manu darbību izdevuma "Jurista Vārds" Zinātniski konsultatīvajā padomē, kur darbojas visi jurisprudences nozaru vadītāji. Savulaik šajā padomē, kas nav atalgots amats, darbojās arī Romāns Apsītis un viņam par to nekādi pārkāpumi nav piedēvēti.
Tīšām vai netīšām ir sagadījies tā, ka 17.februārī man ir jāiet uz Saeimas Cilvēktiesību komisiju stāstīt par savu darba vīziju nākamajā pilnvaru termiņā, un man nāksies teikt, ka tieku vainots pārkāpumā, kas met ēnu uz manu reputāciju un man nav iespēju to atspēkot, jo oficiāli nav zināms, par ko mani apsūdz. Un Cilvēktiesību komisijai šonedēļ ir jāpieņem lēmums, vai virzīt abus vai tikai vienu no patlaban diviem tiesībsarga amata kandidātiem, par kuriem martā balsos Saeima. Dramatiskāku situāciju grūti iedomāties.
Ja pierādīsies, ka šis notikums ir ļauns joks, manuprāt, KNAB vadītājam būtu jāatkāpjas un biroja speciālists, kurš mēģina izmeklēt neesošu pārkāpumu, jāsauc pie atbildības. Ja tiešām es būtu pārkāpis kādus amata ierobežojumus, tam vajadzētu būt norādītam man nosūtītajā izsaukumā, lai varu pienācīgi sagatavot pretargumentus. Turklāt, ja patiesi būtu pamats aizdomām par manis kā augstas amatpersonas reālu interešu konfliktu īsi pirms iespējamās pārvēlēšanas amatā, KNAB priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam būtu pienākums par to paziņot publiski. Iedomājieties, kas notiktu, ja opozīcijas deputāti vai parlamentārieši, kuri virza savu kandidātu, par šo lietu uzzinātu, pirms es par to būtu paziņojis masu medijiem vai Saeimai - viena ziņa, ka KNAB ir lieta pret mani, sabiedrībā nostrādātu kā krītošs meteorīts.
Ja jūs apstiprinās uz otro termiņu, vai un kā mainīsies darbības virzieni, stratēģija?
Tiesībsarga stratēģija nemainīsies. Saskaņā ar likumu, ja kandidāts piekrīt nominācijai uz tiesībsarga amatu, viņam ir jāiesniedz Saeimai savas darbības vīzija. Mana vīzija sastāv no diviem blokiem: pirmkārt, iepriekšējo piecu gadu prioritārie virzieni, otrkārt, attīstīsim vairākus jaunus virzienus: bērnu padomi, lai iesaistītu viņus, veicinātu viņu viedokļu izzināšanu un paušanu, reģionālo pieejamību, studentu piesaisti tiesu procesa izspēlē cilvēktiesībās, cilvēktirdzniecības apkarošanu un citus. Mums ir ļoti liels plāns attiecībā uz sabiedrības informētības un izpratnes veidošanu par cilvēktiesībām, ir iecere izveidot Tiesībsarga biroja informatīvo centru vai domnīcu.
Vēl viena tēma, kuru nevar atstāt bez uzmanības, ir politiķu nepārdomāti izteikumi ar diskriminācijas pazīmēm. Sabiedrība, redzot, kas patlaban notiek Eiropā un kā to pasniedz mediji, šobrīd paliek ļoti neiecietīga, un tas ir kā uguns pakulās.
Daudzās Eiropas valstīs, arī Latvijā, patlaban redzam izteikti noraidošu attieksmi pret patvēruma meklētāju uzņemšanu. Kā fiksēt līdzsvaru starp sabiedrības vairākuma interešu nodrošinājumu un minoritāšu tiesībām? Ir pieņemts plaši uzskatīt, ka demokrātija ir vairākuma vara.
Nekādā gadījumā! Manuprāt, demokrātija 21.gadsimtā ir konsenss, jo pretējā gadījumā netiek īstenoti demokrātijas un cilvēktiesību principi attiecībā uz mazākumu. Runājot par konfrontāciju starp bēgļiem un valsts pamatiedzīvotājiem, jāteic: nodrošinot vieniem tiesības, nedrīkst ciest otri. Tas, par ko politiķi nerunā, ir, ka pamatiedzīvotāju dzīves līmenis nedrīkst samazināties, nodrošinot bēgļiem viņu tiesības. Un, ja patvēruma meklētājs ierodas Latvijā, kurā ir sava tiesību telpa, vērtību sistēma un ikdienas kārtība, viņam tie ir jāievēro un jārespektē.
