Vai tiešām vēsture interesē tikai pašus vēsturniekus un vēl dažus, kam aizraušanās ar "veciem laikiem" ir vaļasprieks vai pat apsēstība? Vēstures piemērus kā argumentus savai taisnībai bieži izmanto politiķi un žurnālisti, bet varbūt plašākai sabiedrībai vēsture patiesi nav svarīga? Kas liek mums atcerēties par vēsturi arī tad, ja ikdienā par to nedomājam? Ko mūsdienu cilvēkam var dot stāsti par pagātni, kas nav paša piedzīvots?
Pagātne ir klātesoša visapkārt
Atbildes uz šiem jautājumiem būs dažādas atkarībā no tā, vai aplūkojam vēsturi kā savas personiskās pieredzes atspulgu vai kā ainavu, kurā redzama tautas vai sabiedrības dzīve. Vēstures fragmenti vai, precīzāk, lauskas, kas palikušas pāri no plašākiem stāstiem vai izrautas ārpus konteksta, ir sastopamas visapkārt – avīžu un interneta portālu slejās, literatūrā un vizuālajā mākslā, reklāmā un augstskolu auditorijās, virtuālajā un "īstajā" realitātē. Pārdomas par to, kādēļ cilvēkiem ir vajadzīga vēsture, ar zināmu pārsteigumu sev pašiem varētu aizvest pie atziņas, ka pagātne mūs ietekmē arī tad, kad tās notikumi jau sen aizplūduši laika upē. Jo vēsture ļoti līdzinās cilvēka biogrāfijai, tā ir klātesoša arī tad, ja mēs par to maz zinām.
Šī atziņa izklausās pēc banālas patiesības, un tāda tā arī ir, bet nesteigsimies tādēļ to atmest. Ir svarīgi apzināties, ka vēsture nav tikai zinātne, kas top vēsturnieku galvās un datoros, lai pēc tam kļūtu par stāstu, kas tiek mācīts skolā. Filozofs Lešeks Kolakovskis (Leszek Kołakowski, 1927-2009), kurš savu politisko uzskatu dēļ 1968.gadā pameta sociālistisko Polijas Tautas Republiku, esejā ar nosaukumu "Kam vajadzīga pagātne" rakstīja: "Ir dažas banālas patiesības, kuras ir ērti aizmirst, taču, to darot, mēs galu galā iznīcinām kultūru, kas mūs ir veidojusi, tātad iznīcinām paši sevi."1 Kolakovska skatījumā pagātne līdzinās okeānam, ko veido reiz piedzīvotie notikumi, kas glabājas mūsu atmiņā. Šos notikumus mēs atveidojam no jauna, izmantojot savu tagadnes pieredzi, un tādēļ reāla ir tikai mūsu radītā pagātnes rekonstrukcija, nevis pati pagātne.
Taču, no otras puses, visā, ko mēs redzam un uztveram, ir jūtama pagātnes klātbūtne, vienalga, vai kaut kas ir radies pirms 10 sekundēm vai pirms 10 miljoniem gadu. Tātad mūsu pieredze mums teic, ka pagātne ir reāla, jo mēs nemitīgi pārliecināmies, ka kaut kas ir bijis jau pirms mums. Mēs esam saistīti ar saviem priekštečiem caur kultūru, kuru mēs pārstāvam, un tādēļ atteikties no vēstures būtu tikpat muļķīgi, kā cilvēkam atteikties no atmiņām par savu dzīvi tikai tāpēc vien, ka mēs dzīvojam tagadnē, nevis pagātnē. Vēsture veido kolektīvo identitāti, tāpat kā cilvēka atmiņa veido viņa personisko identitāti, padarot mūs par cilvēkiem. Tātad mēs apgūstam vēsturi nevis tādēļ, lai pagātnē atrastu instrukcijas un padomus, kas būtu noderīgi šodien, bet gan tādēļ, lai saprastu paši sevi.
Vēsture kalpo sabiedrībai, nevis ideoloģijai
Vēsture ir daļa no cilvēka dzīves, tā ir daļa no kultūras, kas veido sabiedrību. Un tieši tādēļ ir svarīgi, lai zinātnieku darbs kalpotu sabiedrībai, nevis kādai politiskajai partijai, ideoloģijai vai režīmam. Kritisks pagātnes izvērtējums ir vēsturnieku pienākums, taču tas nav glaimojošs sabiedrības stereotipiem par sevi, jo liek uzdot jautājumus par mūsu izvēles un rīcības ētiskumu arī šodien. Sabiedrību, kas zina savu vēsturi, nav viegli pakļaut politisko demagogu manipulācijām, tāpēc pagātnes izpratne būs aktuāla vienmēr.
Kas ir nepieciešams vēstures zinātnei, lai tā varētu pienācīgi kalpot sabiedrībai? Protams, ka sabiedrība gaida vienkāršu un pārliecinošu stāstu par savu pagātni, ar kuru varētu viegli identificēties. Šāds stāsts var kalpot par atbalsta punktu, lai apzinātos savu spēku, sastopoties ar briesmām, kas apdraud pašas sabiedrības pastāvēšanu, taču tas viegli var pārvērsties demagoģiskā propagandā. Vēsturnieks nedrīkst pakļauties politiķu vēlmei kontrolēt pagātni (tāda vēlme būs vienmēr) un nedrīkst arī iekrist populismā un izdabāt sabiedrības gaidām uz patiesības rēķina. Citiem vārdiem sakot, vēsturnieka uzdevums ir būt par neērtu faktu aizgādni vai atgādinātāju,2 lai sabiedrība atcerētos to, par ko tā labprāt gribētu aizmirst.
"Vēsturnieka uzdevums ir būt par neērtu faktu aizgādni vai atgādinātāju, lai sabiedrība atcerētos to, par ko tā labprāt gribētu aizmirst."
Tomēr praksē šo principu ir grūti ievērot ne tikai varas izvirzīto prasību, bet arī citu, retāk pamanītu iemeslu dēļ. Vēsturnieki, tāpat kā politiķi un visi pārējie, ir sabiedrības daļa un dzīvo to pašu uzskatu ietekmē, kas veido sabiedrības vēsturisko atmiņu, proti, kopīgos priekšstatus par savu pagātni. Atmiņa vienmēr ir ambivalenta, tās funkcijas "atcerēties" un "aizmirst" atrodas līdzās viena otrai, un tāpat zinātniski pārbaudītas atziņas tajā atrodas blakus vēstures mītiem. Vēstures izpratne mainās līdzi sabiedrības attīstībai, nācijas vēsturiskā atmiņa atšķiras no tā, kā stāstu par kopīgo pagātni veido etnosi bez sava valstiskuma. Tāpēc nav pareizas vai nepareizas vēsturiskās atmiņas, ir dažādi vēsturiskās atmiņas līmeņi, kas dažkārt pastāv paralēli viens otram.
Vēstures mācīšanas mērķis – domājoši cilvēki, nevis mietpilsoņu kopums
Arī šodien, meklējot atbildi uz jautājumu, kādēļ mums ir nepieciešamas zināšanas par pagātni, ir vērts ieskatīties agrāk tapušās atziņās un secinājumos. Padomju laikā noklusētais vēsturnieks Jānis Bērziņš (1883-1941), kas pirms kara vadīja Latvijas Valsts arhīvu, divdesmito gadu sākumā publicēja savas pārdomas par vēstures apguves jēgu. Tādēļ Bērziņš ir pelnījis, lai viņu atcerētos kā vienu no pirmajiem, kurš formulējis galveno vēstures politikas uzdevumu, kas ir aktuāls joprojām: vēstures mācīšanas mērķis ir audzināt nevis paklausīgus pavalstniekus, bet apzinīgus pilsoņus.
"Vēsturnieks nedrīkst pakļauties politiķu vēlmei kontrolēt pagātni (tāda būs vienmēr) un nedrīkst arī iekrist populismā, izdabāt sabiedrības gaidām uz patiesības rēķina."
Vissvarīgākā un izšķirošā nozīme ir skolai, jo tā ne tikai dod teorētiskas un praktiskas zināšanas, bet attīsta cilvēkā izpratni par sabiedrību, kurā tas dzīvo. "Mums vajadzīgi pilsoņi, kas spēj paši spriest, paši vērtēt, paši izšķirties, kādai partijai un cik tālu sekot. Kad mums būs tādi pilsoņi, tad mums būs īsta demokrātiska republika, bet, ja nebūs, tad aiz demokrātisma segas neizbēgami attīstīsies oligarhija, ar valdniekiem un pavalstniekiem, kā monarhijā. Skolēniem jādod politiska izglītība, ne partijas ideoloģija."3 Pretējā gadījumā sabiedrība kļūst par mietpilsoņu kopumu, kas nav spējīgi patstāvīgi domāt un vērtēt sociālo dzīvi, nedz arī rīkoties saskaņā ar savu pārliecību.
Šādu mietpilsoņu jeb "iemītnieku" pārsvaru pār pilsoņiem Bērziņš uzskatīja par galveno cēloni komunistu diktatūras izveidošanai Krievijā pēc 1917.gada, uzlūkojot to kā pašas sabiedrības nespēju atrisināt savas problēmas.4 Vēsturiskās situācijas, protams, mainās, un tiešs tagadnes salīdzinājums ar pagātni var būt intelektuāli saistošs, taču vienlaikus arī maldinošs. Tomēr 20.gadsimta pieredze vairākkārt ir apstiprinājusi sociālo procesu likumsakarības, kas ietekmē cilvēku dzīvi neatkarīgi no vēsturisko apstākļu īpatnībām, un tieši šeit meklējama vēsturiskās pieredzes nozīme.
Vēstures politikas neesamības nodarītais posts
Latvijas sabiedrības problēma šodien ir nevis kaut kāds "oficiālais" vai "pareizais" viedoklis par vēsturi, jo demokrātiskā valstī tāda nav, bet gan vēstures politikas neesamība. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vēstures mītu apkopojums, sākot ar joprojām sastopamo stāstu par 700 verdzības gadiem un beidzot ar stereotipiem par Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku. Šādiem priekšstatiem ir liela inerce, turklāt tie ir izplatīti ne tikai t.s. sociālajos tīklos, par ko varētu vainot interneta troļļus, bet arī ikdienas saskarsmē ārpus virtuālās realitātes.
Tiesa, stereotipiska domāšana ir parasta parādība mūsdienās, kad nemitīgi pieaug apgūstamās informācijas apjoms un iedziļināties tās saturā bieži vien nav ne laika, ne spēka. Cilvēki vienmēr ir meklējuši īsākos un vienkāršākos ceļus, kā iegūt skaidras un izsmeļošas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet atšķirt tajās patiesību no tās šķietamības dažkārt ir teju vai neiespējami. Turklāt katrai sabiedrībai ir sava vēsturiskā pieredze, kas nosaka to, cik klišejiska būs vairākuma reakcija, meklējot risinājumu situācijā, kas draud kļūt kritiska vai vienkārši tiek uzskatīta par problemātisku.
"Zūdot līdzsvaram izpratnē par tiesībām un atbildību, sabiedrība nespēj normāli funkcionēt un izvērtēt savu pieredzi."
Mūsu sabiedrības "bagāža" pēc jau pagājušā, bet tā arī neizvērtētā un neapjēgtā padomju diktatūras perioda, ir izveidojusi specifisku dzīves uztveri, kam raksturīga pasīva attieksme un izturēšanās pret tādām vērtībām kā kopējais labums un solidaritāte, tikmēr indivīda iniciatīva vispirms izraisa aizdomas par savtīgumu uz līdzcilvēku rēķina. Zūdot līdzsvaram izpratnē par tiesībām un atbildību, sabiedrība nespēj normāli funkcionēt un nespēj arī izvērtēt savu pieredzi.
Ja sabiedrībai ir nepieciešama izglītības, veselības aizsardzības, sociālā politika, tad vienlīdz svarīga ir arī vēstures politika – tā ir mūsu attieksme pašiem pret sevi, kas ļauj izvēlēties, ko pagātnes pieredzē atcerēties un ko aizmirst. Taču Latvijas sabiedrība biežāk gaida, kad kāds kaut ko pateiks priekšā, nevis domā patstāvīgi.
Apzīmējums "vēstures skaistums", ko sava romāna virsrakstam izmantojusi igauņu rakstniece Vīvi Luika, nepavisam nav saistīts ar pagātnes estetizāciju, bet gan ar atgādinājumu par vēstures nežēlību un nepielūdzamību, samērojot to ar cilvēka likteni. Vēstures skaistums ir traģisks, tāpat kā traģiska ir cilvēka dzīve, taču "viss vēl ir priekšā. Arī nākotne un tās biedējošais skaistums".5 Vēstures jēga nav atrodama kādās metafiziskās teorijās vai skaidrojumos, tā meklējama pašā cilvēka dzīvē, jo cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne uz Zemes, kam piemīt spēja izvērtēt savu pagātni, lai veidotu tagadni. Nav jābaidās no dzīves pagātnē, jo tas ir tikpat neiespējami, kā būt šodien tādam, kāds biji aizvakar. Pagātni nevar atdzīvināt, to var vienīgi atcerēties. Taču esamības paradokss slēpjas apjausmā, ka arī tagadne bez pagātnes nav iespējama, un tieši to cilvēkam atgādina viņa vēsture.
1 Kołakowski L. What the Past Is For. The Library of Congress Information Bulletin. December 2003, Vol. 62, No. 12. Pieejams: http://www.loc.gov/loc/lcib/0312/kluge3.html [skatīts 30.11.2015].
2 Bērks P. Vēsture kā sociālā atmiņa. No: Ķīlis R. (sast.). Atmiņa un vēsture no antropoloģijas līdz psiholoģijai: Rakstu krājums. Rīga: NIMS, 1998, 42.lpp.
3 Bērziņš J. Darba princips vēstures pasniegšanā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1924. Nr.3, 275.lpp.
4 Bērziņš J. Krievu inteliģences krīze. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1921. Nr.12, 1236.lpp.
5 Luika V. Vēstures skaistums. Rīga: Preses Nams, 1995, 106.lpp.
