"Google universitātē", kā neierobežotos tīmekļa resursus dēvē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe, Bērnu vakcinācijas centra vadītāja DACE ZAVADSKA, no tiesas ir pieejams liels informācijas daudzums, un ikviens, pat mediķis, kurš nav specializējies infektoloģijā, dažādo viedokļu jūklī var viegli apjukt. Tas piešķiļ papildu uguni jau tā jūtīgajai vakcinācijas tēmai.
Tā gan ir bijis vienmēr. Kad 1796.gadā angļu ārsts Edvards Dženners radīja pirmo vakcīnu pret bakām, lielā daļā sabiedrības tā raisīja neuzticību un bailes. Daudziem vakcinācija šķita pretrunā reliģiskai pārliecībai, citi baidījās no tā, ka tās rezultātā var izaugt aste un ragi, jo serums tika iegūts no govīm. Neskatoties uz to, mūsdienās šo bīstamo slimību ir izdevies pilnībā izskaust.
Pateicoties visaptverošai vakcinācijai, Rietumvalstīs ir izdevies apturēt arī bērnu triekas (poliomielīts) un stingumkrampju izplatību, un infekciju slimību skaits, pret kurām tiek izstrādātas vakcīnas, palielinās. Līdztekus infektoloģijas un vakcīnu straujai attīstībai, mainās arī vakcinācijas pretinieku argumenti. Mūsdienās cilvēku bažas lielākoties saistītas ar neuzticēšanos farmācijas industrijai, vakcīnu sastāvam un to ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā. Taču ārsti, kas ar infekcijas slimībām saskaras diendienā, uz šo jautājumu raugās no cita skatu punkta, balstoties ilggadējā darba pieredzē ar smagi slimiem bērniem.
Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas nav saskārušās ar bērnu triekas vai stingumkrampju sakropļotiem bērniem, difterijas izraisītiem nāves gadījumiem, un neviļus var rasties priekšstats, ka ar tuberkulozi kārtīgi cilvēki mūsdienās neslimo un vakcinācija ir lieka. Taču jūs saskaraties ar vakcīnkontrolējamo slimību pacientiem un viņu ciešanām diendienā.
Tā ir taisnība. Visi gadījumi, kas bijuši smagi vai beigušies ar bērna nāvi, ir nonākuši šeit pie mums Bērnu slimnīcā. Par laimi, šādu gadījumu nav katru dienu vai nedēļu, un sabiedrībai no tiesas, ja tepat blakus kaimiņos vai draugu, kolēģu lokā neviens nav saslimis, var izveidoties priekšstats, ka šo infekciju nav. Lai gan, no otras puses, ir ērču encefalīts. Šī slimība pie mums ir ļoti aktuāla, un mēs redzam, kas notiek ar cilvēkiem, kuri saslimst. Ar ērču encefalītu vairāk gan slimo pieaugušie. Un lai gan pie mums ir diezgan laba vakcinācijas aptvere pret ērču encefalītu (esam otrā vietā Eiropā aiz Austrijas šajā ziņā), cilvēki jau atkal sāk aizmirst par šo slimību un neuzskata par vajadzīgu vai aizmirst vakcinēties. Tāpat droši vien notiek arī ar citām vakcīnām.
Ir dzirdēts viedoklis, ka pret ērču encefalītu vakcinēties nav jēgas, jo pret Laimas slimību, kas esot daudz bīstamāka, tāpat nevar sapotēties. Ko jūs teiktu šiem cilvēkiem?
Bīstama var būt jebkura infekcija. Taču, runājot par ērču encefalītu, nav specifisku zāļu, kas darbotos pret šo vīrusu. Tātad, ja cilvēks saslimst ar ērču encefalītu, mēs nevaram prognozēt un ietekmēt, kā šī slimība attīstīsies. Savukārt attiecībā uz Laimas slimību ir zināms, ka to izraisa borēlijas baktērija un pret to pieejamas antibiotikas. Ja Laimas slimību diagnosticē laicīgi, mēs varam to pilnībā izārstēt.
Es gribētu teikt, ka sekas, kas var būt no ērču encefalīta, noteikti ir smagākas, nekā pēc Laimas slimības, kuru var izārstēt un seku nav. Jā, mēdz būt gadījumi, ka Laimas slimība netiek pamanīta un pēc daudziem gadiem parādās komplikācijas. Taču ērču encefalīts var pilnībā paralizēt cilvēka dzīvi – viņš var nomirt, kļūt par invalīdu vai zaudēt savas darba un ikdienas dzīves spējas. Pat salīdzinoši vieglos gadījumos, kad pacients ir it kā laimīgi izārstējies un redzamu komplikāciju nav, varam novērot, ka šiem cilvēkiem ir problēmas koncentrēties, galvassāpes, bērniem ir uzmanības deficīts, atmiņas problēmas. Arī tās ir sekas.
Vai savā darbā novērojat tendenci pieaugt to bērnu īpatsvaram, kuri netiek vakcinēti?
Jā, tā ir. Nevakcinēto bērnu īpatsvars nedaudz pieaug. Žēl, bet Latvijā nav pieejama oficiāla statistika. Pēc noteikumiem [Ministru kabineta noteikumi Nr.330 "Vakcinācijas noteikumi" – red. piezīme] vecākiem, atsakoties no vakcinācijas, ir jāparaksta atteikums, un tādā gadījumā ārstam ir pienākums par to ziņot Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC). Taču es domāju, ka oficiāli noformētie atteikumi ir tikai aisberga redzamā daļa. Daudzi izvēlas neparakstīt, lai gan no vakcinācijas atsakās, un arī ārsti uz to neuzstāj. Tā kā tas patiesais skaitlis nav zināms.
Vidēji 80% cilvēku saprot, kāpēc vakcinācija ir nepieciešama, un uzticas mediķiem, savukārt 2% ir tādi, kuri bērnus izvēlas nevakcinēt un fanātiski mēģina pārliecināt arī citus par to, ka vakcīnas ir kaitīgas. Pa vidu ir tie, kuri interesējas, lasa, meklē informāciju un konsultējas ar draugiem – viņi svārstās. Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs ļoti gribam profesionāli izrunāties un atbildēt uz viņu jautājumiem.
Viens no visbiežāk dzirdētajiem argumentiem pret vakcināciju ir, ka vakcīnas gadu desmitiem nav mainījušās, tās ir novecojušas un neviens, pat ārsti, nezina, kādas indes tur ir iekšā...
Gribu teikt, ka tā nav taisnība, jo visas vakcīnas ir uzlabotas. Zinātne arī šajā jomā attīstās. No visiem medikamentiem vakcīnas ir visvairāk pētītās zāles, kas tiek ievadītas cilvēka organismā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir tik jūtīga tēma, arī ražotājs, pateicoties jaunākajām tehnoloģijām, ir ieinteresēts ražot arvien, vienkāršoti izsakoties, "tīrākas" vakcīnas ar mazāk iespējamām reakcijām. Līdz ar to vakcīnas mainās, un mēs jau sen vairs neizmantojam potes, kādas bija mūsu bērnībā.
Mainās ne tikai vakcīnu sastāvs, bet arī ievadīšanas veids. Ja kādreiz bija monovakcīnas – viena pote pret vienu slimību, tad šobrīd izmanto kombinētās vakcīnas, lai būtu mazāk dūrienu. Mūsdienās bērniem maksimāli izvairās veikt muskulārās medikamentu injekcijas. Kādreiz trīs reizes dienā špricēja dibenā – tas bija sāpīgi, psiholoģiski nepatīkami, ilgi nevarēja apsēsties. Tagad mēs ieliekam katetru vēnā un ievadām zāles, tāpēc arī monovakcīnas pieejamas vairs tikai dažas. Medicīna iet uz ciešanu mazināšanu, un vakcīnas nav izņēmums.
Jaunākā no valsts nodrošinātajām vakcīnām pret rota vīrusu pat nav jāiešpricē, tā tiek iepilināta mutē.
Vakcīnas ir ļoti modernizējušās. Vakcīnu ražotāju un zinātnes mērķis ir panākt, lai būtu jāievada pēc iespējas mazāk vakcīnas devu, lai imūnās atmiņas izveidotās antivielas saglabātos ilgāk un revakcinācija nebūtu jāveic tik bieži kā agrāk.
Vai varat izstāstīt vienkāršiem vārdiem, kas notiek ar bērna imūnsistēmu, kad tiek ievadīta vakcīna?
Varbūt sākšu ar to, kas notiek, ja bērns saskaras ar pilnu slimības izraisītāju un saslimst, un kas notiek, kad viņš sastopas ar niecīgo izraisītāja daļiņu, kas ir vakcīnā. Piemēram, minētais rota vīruss ir visur – trolejbusā, veikalā, bērnudārzā. Bērns ar rociņām pilnvērtīgu vīrusu ieliek mutē un saslimst. Vakcīnā atrodas no vīrusa virsmas atdalīta mikroskopiska, bet ļoti specifiska daļiņa. Ja vīrusu salīdzinām ar pildspalvu, vakcīnā ir pats pildspalvas galiņš, taču tas ir tik specifisks, ka nederēs nevienai citai pildspalvai. Jūs taču nevarat parakstīt ar vienu pildspalvas galiņu – tas ir lietošanai nederīgs – un līdz ar to nevar izraisīt saslimšanu. Taču brīdī, kad vakcīna tiek ievadīta, imūnā sistēma to īpašo raksturīgo daļiņu ierauga un izveido antivielas, lai nākamajā reizē, kad notiks sastapšanās ar pilnu vīrusu, tā atpazītu vīrusa specifisko daļiņu un neitralizētu.
Kāpēc dažas vakcīnas jāievada atkārtoti?
Katra vakcīna ir atšķirīga. Dažām vakcīnām pietiek ar vienas devas ievadīšanu, taču ir vakcīnas, ar kurām imūnai sistēmai nepieciešama atkārtota "atkal redzēšanās", lai izveidotos pietiekams antivielu daudzums. Mazāk devu ir jāievada dzīvām vakcīnām, kuru sastāvā ir novājināts, sadalīts, bet dzīvs izraisītājs. Tas ir tik vājš, ka slimību ierosināt nespēj, bet ar to pietiek, lai izveidotos imunitāte. Tomēr lielākā daļa vakcīnu ir nedzīvas. Tas nozīmē, ka izraisītājs ir sadalīts un nedzīvs, vakcīnā no tā ir paņemta viena specifiska daļiņa. Imūnā sistēma to atpazīst un veido antivielas, tomēr neuzskata par tik lielu draudu, lai izveidotu antivielas pietiekamā daudzumā. Tāpēc nepieciešama atkārtota vakcinācija.
Izplatīts ir uzskats, ka lielais vakcīnu daudzums nevis uzlabo imunitāti, bet gluži otrādi – to iedragā un tāpēc bērni slimo vairāk.
Tas ir ļoti akls viedoklis. Gribētu teikt, ka nozīme ir tam, kādā vidē mēs dzīvojam, ko mēs sevī ieliekam. Cilvēki "piesienas" tām vakcīnām, bet paskatieties, ko ikdienā ēdam, ko mēs dodam saviem bērniem – neveselīgie saldumi, vistas, desiņas, cīsiņi – vājprāts! Tas pats puķkāposts no lielveikala, ledusskapī nebojājoties, nostāv 2 mēnešus. Pārtikas ražošanā tiek izmantotas veselībai kaitīgas vielas, antibiotikas, masas augšanu veicinošas vielas un vēl daudz kas cits. Par to būtu daudz vairāk jārunā. Arī zinātniski ir pierādīts – mēs esam arī tas, ko apēdam.
Bērns ikdienā, rāpojot, aiztiekot un liekot mutē, saskaras ar miljoniem baktēriju vīrusu un spēj ar to tikt galā. Tāpat bērna imunitāte tiek galā ar vakcīnā esošo novājināto vai beigto izraisītāju. Imunoloģijas zinātnē ir izpētīts, ka bērna imūnā sistēma normāli tiktu galā ar desmit tūkstoš vakcīnām vienā ievadīšanas reizē.
Un tomēr daudzi vecāki baidās no vakcinācijas izraisītām komplikācijām. Vai tādas tiek novērotas bieži?
Medicīniski tiek izdalītas blaknes un nevēlamas reakcijas. Pie nevēlamām reakcijām var pieskaitīt temperatūras paaugstināšanos, apsārtumu injekcijas vietā, sāpes, nogurumu. Patiesībā mēs šīs reakcijas gaidām. Tāda reakcija var būt un var arī nebūt. Taču, ja tādas nav, tas nenozīmē, ka neizstrādājas imunitāte. Tā ir katra cilvēka īpatnība. Iepriekš to nevar paredzēt. Bet mēs zinām, ka, pirms vakcīna tiek nodota visaptverošai lietošanai, tā tiek pārbaudīta uz desmitiem un pat simtiem tūkstošiem cilvēku un ir noskaidrotas statistiski biežākās nevēlamās reakcijas.
Tas, no kā cilvēki baidās visvairāk, ir retas, mazāk tipiskas reakcijas kā, piemēram, monotonās raudāšanas bērniem, krampji, netipiskas kustības, izsitumi. Ja vakcīnas izpētes (pirmsreģistrācijas) laikā, kas parasti ilgst 10-15 gadus, šādas reakcijas ir tikušas konstatētas, vakcinācijas instrukcijā būs uzrakstīts - vienam no desmit, simts, tūkstošiem vai vienam no simt tūkstošiem bija šāda reakcija.
Aplūkojot SPKC datus par vakcinācijas komplikācijām Latvijā, redzams, ka, piemēram, 2013.gadā no vairāk kā 600 000 veiktajām vakcinācijām komplikācijas bijušas 60 gadījumos.
Ir normāli, ja pēc vakcinācijas trīs dienas ir paaugstināta temperatūra līdz pat 39°C. Tādā gadījumā par to SPKC netiek ziņots. Ja, piemēram, tik augsta temperatūra saglabājas ilgāk un ārsts nekonstatē kādu citu saslimšanu, kas norit paralēli vakcinācijai, par to ir jāziņo SPKC. Šajos ziņojumos var ietilpt gan paaugstināta temperatūra, gan krampji, gan jebkura cita nevēlama reakcija vai blakne. Jā, tādas mēdz būt. Neviens no tradicionālās medicīnas vai vakcinācijas speciālistiem nav teicis, ka vakcīnas ir absolūti drošas, nevienam nekad nekas nav bijis un nekad nebūs. Tā nevar teikt. Paskatieties jebkura medikamenta anotāciju – blaknes un nevēlamas reakcijas ir iespējamas pat no ikdienā plaši lietotām zālēm un vitamīniem, taču tos lietojam daudz biežāk nekā vakcinējamies. Arī dzīvē, ne tikai medicīnā, ir riski un ieguvumi. Galvenais, lai ieguvums vienmēr ir pārsvarā pār risku.
Kura vakcinācija izraisa sarežģījumus visbiežāk? Daudzi vecāki iebilst vakcinācijai pret tuberkulozi, ko ievada mazulim pirmajās dzīves dienās.
Vakcīna pret tuberkulozi atšķiras ar to, ka tā ir dzīva vakcīna, taču slimību izraisīt tā nevar. Tuberkuloze pēc vakcīnas ievadīšanas var attīstīties ļoti reti konkrētos gadījumos – ja bērniņam ir iedzimts smags kombinēts imūndeficīts. Tādi bērniņi mums piedzimst ārkārtīgi reti, un, ievadot tuberkulozes vakcīnu, mēs viņus visbiežāk arī atklājam. Pārējai populācijai tuberkuloze neattīstīsies. Šai vakcīnai visbiežākās novērotās komplikācijas ir t.s. limfadenīti – vietā, kur pleciņā tikusi ievadīta pote, limfmezgls uzpampst un dažkārt veidojas sastrutojums. Tad tas ir jāgriež laukā.
Cik bieži tā atgadās?
Ja gadā tiek veiktas aptuveni 20 tūkstoš vakcinācijas pret tuberkulozi, tad vidēji kādiem 40 -50 bērniem ir šāda reakcija. Vecākiem, protams, tas ir nepatīkams pārdzīvojums, jo dažos gadījumos ir nepieciešama operācija, taču nevienam tāpēc nav attīstījusies tuberkuloze, un bērni tādējādi tiek pasargāti no šīs bīstamās slimības.
Diemžēl Latvijā atšķirībā no daudzām Rietumvalstīm tuberkuloze joprojām ir ļoti izplatīta, ar to bērniņš, kam vēl nav nostiprinājusies imūnā sistēma, var viegli inficēties kaut vai sabiedriskā transportā, lielveikalā, publiskos pasākumos - mūsdienās vecāki nesēž ar jaundzimušu bērniņu mājās. Diemžēl zīdaiņiem tuberkuloze norit ļoti, ļoti smagi – lielākoties attīstās tuberkulozais meningīts, un viņi nomirst.
Vakcinācijas kalendārā ir iekļautas gan dzīvībai bīstamas slimības, no kurām dažkārt nevar izvairīties, lai kā piesargātos, gan infekcijas slimības, kuras liela daļa bērnu izslimo bez nopietnām sekām. Par to, vai nepieciešama vakcinācija pret vējbakām, masaliņām, cūciņu, rota vīrusu, viedokļi dalās pat mediķu vidū. Kādas ir jūsu domas?
Tas viss ir relatīvi. Kad mums nebija šo vakcīnu, kaut kā izdzīvojām un izturējām, tomēr mirstība no infekcijas slimībām bija ārkārtīgi augsta. Neviens no mums noteikti negribētu būt viens no tiem, kas šo melno statistiku papildina. Viens aspekts ir tāds – ja mēs kaut ko varam novērst, kāpēc to nedarīt? Ja mazs bērns saskaras ar rota vīrusu, pastāv liela varbūtība, ka būs vemšana, caureja, augsta temperatūra un pavadītas vairākas dienas slimnīcā pie sistēmas, vecāki būs satraukušies, jo bērns šīs slimības laikā ļoti cieš. Mēs no tā visa varam izvairīties ar līdzekļiem, kas mums nekādi nekaitē.
Tad ir tāda grupa cilvēku, kam mēs nevaram iepriekš pateikt, vai saslimšana nenoritēs ļoti smagi. Piemēram, vējbakas divas nedēļas vecam bērnam. Konkrēts gadījums – daudzbērnu ģimenē, kurā lielie bērni nav vakcinēti, piedzimst vēl viens bērniņš. Kāds no lielajiem bērniem skolā dabū vējbakas un inficē divas nedēļas veco brālīti. Esam pieredzējuši līdzīgu gadījumu, kad bērns inficē savu mammu grūtnieci. Ja kāds teiks, ka tas nav bīstami ...
Bet tik mazu bērniņu pret vējbakām vēl nepotē.
Jā, nepotē, bet, ja būtu vakcinēti pārējie bērni, mazulis ar vējbakām nemaz nesaslimtu. Ar kolektīvo imunitāti mēs pasargājam ievainojamākos cilvēkus – ne tikai mazuļus, bet arī onkoloģijas pacientus un citus. Varbūt kaimiņos dzīvo bērns, kuru jau novājinājušas viena slimība pēc otras. Šim bērnam jau tā ir novājināta veselība, ja kāds viņu apzināti inficē ar vējbakām, tās visticamāk noritēs smagākā formā, iespējams, ar komplikācijām.
Mēdz teikt, ka bērniem ir jāslimo, lai veidotos imunitāte.
Bet bērni jau tāpat slimo. Viņiem pietiek slimību, ar ko slimot.
Dažas bērnībā neizslimotās infekcijas slimības ir daudz bīstamākas pieaugušajiem, īpaši sievietēm bērniņa gaidībās. Ja sieviete plāno grūtniecību un nav izslimojusi masaliņas, vējbakas, cūciņas – vai jūs viņai ieteiktu vakcinēties pret šīm slimībām?
Noteikti! Šo slimību izraisītāji ir izplatīti apkārtējā vidē un mēs nezinām, kad kurā dienā ar ko mums nāksies saskarties. Piemēram, masaliņas – parastam cilvēkam šī slimība tiešām nenoritēs smagi, bet, ja mēs to izplatām un saslimst grūtniece, ir ļoti liela varbūtība, ka auglis ies bojā vai bērniņam būs iedzimts masaliņu sindroms – kurls, akls bērns ar sirds pataloģiju. Mēs nevienam to nenovēlam.
Vai tā ir taisnība, ka vakcīnkontrolējamās slimības atgriežas?
Jā, diemžēl. Tās atgriežas, pateicoties tam, ka vakcinācija nav pietiekama. Nav otrreiz jāizgudro ritenis. Ir zināms, cik lielai būtu jābūt vakcinācijas aptverei, lai izskaustu slimības ierosinātāja cirkulāciju vidē. Kad 1990.gadu beigās Lielbritānijā tika publicēts Veikfīlda (Andrew Wakefield) raksts par vakcīnas pret masalām saistību ar autismu, vakcinācija pret šo slimību samazinājās par 80%. Lai gan ir veikta virkne papildu pētījumu un minētā publikācija pārpārēm atspēkota, Lielbritānija joprojām cīnās ar sekām - masalu uzliesmojumiem un izrietošajām sekām.
Ko jūs ieteiktu tiem vecākiem, kuri šaubās? Kur meklēt informāciju?
Visiem it kā ir saprotams, kāpēc, braucot ar mašīnu, ir jāpiesprādzējas. Vakcinācija ir tieši tāds pats princips. Tiem, kam ir interese, bet bailes no nevēlamām reakcijām, aicinu atnākt un izrunāties ar speciālistu. "Google universitātē" var atrast visu kaut ko – gan maldīgu, gan pareizu. Cilvēkam, kas tajā neorientējas, ir ļoti grūti atšķirt. Runājot līdzībās, visi taču saprot, ka ar elektrību nevar jokot - ja atradīsiet internetā, kā saslēgt elektrības skapi, visticamāk tas neizdosies, jo trūks pamatzināšanu, pieredzes, un paveiksies, ja tikai dabūsit pa pirkstiem. Jājautā kāpēc, runājot par tik svarīgu lietu kā veselība, cilvēki izvēlas uzticēties internetam, draugiem, nevis vaicā profesionālam ārstam? Nāciet pie speciālista un runājiet! Neviens ar varu vakcinēties neliek.
