Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Publikācija papildināta ar Bērnu slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītājas, RSU asoc. prof. Daces Zavadskas komentāru.
FOTO: Aiga Nulle.
Potēšanas pase – brošētā grāmatiņa zaļajās pasteļkrāsās – vieniem ir kā jauna arī tad, ja izsniegta pirms daudziem gadiem, bet citiem nobružāta, ar aizpildītām lapām. Daudzi apgalvos, ka viņiem tādas nemaz nav un neesot vajadzīga, savukārt kāds leposies ar vairākām.
Epidemioloģiskās drošības likumā noteikts – vakcinācija (potēšana) ir specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību.
Potēšanas pase nav jādēvē par dokumentu, jo tā nav stingras uzskaites dokuments, tātad lietotājam (īpašniekam) nav piešķirts unikālais reģistrācijas numurs. Uz tās titulvāka ir vārds, uzvārds, personas kods, iekšlapās – saraksts aizpildīšanai ar potēm pret dažādām infekcijas slimībām.
Salīdzinot divas ar 28 gadu starpību izsniegtas potēšanas pases, redzams, ka ar laiku ir paplašinājies vakcīnu skaits un ir papildināta informācija, – uz aizmugurējā vāka sākotnēji norādītais imunizācijas kalendārs, kurā ir informācija par bērnu vakcinēšanas periodiem, savukārt pieaugušajiem tikai atgādinājums par vakcinēšanos pret difteriju un stingumkrampjiem ik pēc 10 gadiem, tagad aizstāts ar diviem, proti, bērnu vakcinācijas kalendāru un pieaugušo vakcinācijas kalendāru ar paskaidrojošām piezīmēm.
Jāpiebilst, ka informācija jaunajos kalendāros ir, ja tā var sacīt, profesionāla un piezīmes cilvēkam bez ārstniecības personas konsultācijas nav saprotamas. Abos kalendāros norādīta atsauce uz Ministru kabineta 2000. gada noteikumiem Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” un ar to grozījumiem aktualizētajiem pielikumiem.
Potēšanas pase nav noteikta kā obligāta, arī vakcinēšanās faktu pret Covid-19 vīrusu tajā piefiksēja vien tiem, kuriem bija šī grāmatiņa. Uzaicinājumos uz vakcināciju bija norāde “jāņem līdzi potēšanas pase” ar piebildi, “ja tāda ir”. Arī epidemioloģisko ierobežojumu laikā vietās, kurās tika atļauts ienākt tikai vakcinētajiem, piemēram, lielveikalos, bija nepieciešams “stiprāks” apliecinājums – vakcinācijas sertifikāts.
Tomēr ir atsevišķas situācijas, arī noteiktas tiesību aktos, kad potēšanas pase ir kā pierādījums.
Epidemioloģiskās drošības likumā ir noteikts, ka par veikto vakcināciju ir jāizdara ieraksts vakcinētās personas potēšanas pasē. Savukārt Ministru kabinets nosaka obligātās minimālā nodrošinājuma prasības vakcinācijai. Vakcinācijas noteikumos arī ir noteikts ārstniecības personas pienākums datus par vakcināciju ierakstīt gan medicīniskajā dokumentācijā, gan potēšanas pasē.
Potēšanas pase ir jāpērk par saviem līdzekļiem. Ir ārstniecības iestādes, kuras tās ir iegādājušās, un pacientam, kurš saņem potēšanas pasi, par to jāsamaksā. Var arī rasties situācija, ka brošētā grāmatiņa pacientam jānopērk pašam, dodoties uz grāmatnīcu. Piemēram, LV portāls nopirka grāmatiņu “Potēšanas pase” par 81 centu.
Pēc ierakstiem potēšanas pasē cilvēks var sekot līdzi savai personiskajai informācijai. Saņemot vakcīnu, kura ir jāatkārto pēc noteikta perioda, potēšanas pasē tiek ierakstīts, kad ir nākamā vakcinācijas reize.
Piemēram, pieaugušajiem potei pret difteriju termiņš ir 10 gadu. Ja vakcīna saņemta šogad, nākamreiz jāatnāk pēc 10 gadiem – 2032. gadā. Tāpat ir ar maksas vakcīnām, piemēram, pret ērču encefalītu. Arī kopā ar šīs vakcīnas datiem potēšanas pasē tiek ierakstīts, kad pēc konkrētās vakcīnas devas ir jāsaņem nākamā, proti, pēc trim gadiem vai cita laika perioda, stāsta ģimenes ārste Līga Zīvere-Pile.
“Cilvēks var būt saņēmis poti arī kādā citā ārstniecības iestādē, tādēļ pēc mums pieejamās informācijas ir redzams, ka būtu vajadzīga vakcinācija, tomēr cilvēks norāda, ka viņš esot vakcinēts. Tāpēc lūdzam personai atnest apliecinājumu, lai varētu ierakstīt tās medicīniskajos dokumentos un lai šī informācija arī mums būtu pieejama.”
Vakcinācijas datiem ir atvēlēta vieta E-veselības portālā, taču ieraksti ir tikai par vakcinēšanos pret Covid-19 infekciju. Vakcinācijas sadaļā, norādē “Potēšanas pase”, ir tukšums.
Kāpēc tā?
Nacionālā veselības dienesta Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evija Štālberga klāsta, ka potēšanas pasē E-veselībā šobrīd tiek atspoguļota tikai tā informācija, kas ir digitāli pieejama valsts E-veselības sistēmā, t. i., ārstniecības personu ievadītā informācija par iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19.
Šobrīd ārstniecības personām nav noteikta pienākuma citu vakcināciju gadījumā elektroniski ievadīt datus. Vienlaikus plānots, ka nākotnē potēšanas pasē varētu tikt iekļauti dati arī par citām veiktajām vakcinācijām.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 300 “Vakcinācijas noteikumi” nosaka infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama vakcinācija, vakcinējamo personu loku (tai skaitā atsevišķās profesijās nodarbinātas vai paaugstināta riska grupās ietilpstošas personas) un vakcinācijas kārtību, kā arī obligātās minimālā nodrošinājuma prasības vakcinācijas veikšanai.
Noteikumu 3. punktā minēts, ka obligāti vakcinējami ir:
Arī potēšanas pasē bērnu vakcinācijas kalendārā atbilstoši noteikumu 1. pielikumam norādītas infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama vakcinācija.
Latvijā nav obligātās vakcinācijas tādā nozīmē, ka tā būtu piespiedu vakcinācija, skaidro Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Arāja.
Pārjautājot, vai arī bērnu vakcinācija nav obligāta, I. Arāja norāda: “Jā, normatīvajā regulējumā šādi ir definēts, taču juridiski bērna likumiskais pārstāvis var arī rakstīt atteikumu no vakcinācijas. Šādas tiesības viņam ir paredzētas.
Vakcinācijas kalendārā ierakstītās ir stingri rekomendējamās vakcīnas. Ārsts izskaidro bērna likumiskajam pārstāvim, bērna vecākam vai aizbildnim, kāpēc šīs vakcīnas ir nepieciešamas. No ārsta ir jāsaņem skaidrojums, konsultācija, atbildes uz jautājumiem, ka, pieņemot lēmumu atteikties bērnu vakcinēt, cilvēks apzinās, kas ar viņu var notikt, piemēram, saslimšanas gadījumā ar difteriju.”
Arī Veselības inspekcijas vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Balode uzsver: “Ārstniecības persona ir atbildīga par to, lai pacientam veiktu visas veselības stāvoklim nepieciešamās, vakcinācijas kalendārā uzskaitītās obligātās potēšanas.To nosaka MK noteikumi Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi”. Pacients var atteikties no vakcinācijas. Ja pacients pēc ārstniecības personas skaidrojuma par iespējamajiem riskiem tomēr atsakās, tad atteikšanās jānoformē rakstiski, un pacientam tā ir jāparaksta.”
Šādi atteikumi ir arī ģimenes ārstes L. Zīveres-Piles praksē, kaut arī katras vakcīnas nozīme tiek izskaidrota. Piemēram, vecāki atsakās no meitas vakcinēšanas pret CPV (cilvēka papilomas vīrusu), kas izraisa dzemdes kakla vēzi. Parakstot atteikumu, tiek norādīts laika periods, uz kuru atteikšanās lēmums pieņemts, – diviem, četriem gadiem. Lai neveidotos situācija, ka ģimenes ārsta māsiņa nepārtraukti un regulāri zvanītu un apvaicātos, vai vecāki nav pārdomājuši. Pēc diviem vai četriem gadiem attieksme cilvēkam, iespējams, būs mainījusies.
Latvijā bērnu vakcinācijas rādītāji ir ļoti labi, norāda I. Arāja. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) noteiktie līmeņi, kādiem jābūt, lai konkrētās infekcijas slimības neizplatītos, ir 95% un vairāk. Svarīgi ņemt vērā, ka ir arī tādi bērni, kurus nevar vakcinēt pret attiecīgo slimību. Tādā gadījumā šie bērni būs pasargāti, pateicoties 95% + vakcinēto. Bērni, kuri nevar vakcinēties, nesaslimst un nenomirst no slimībām, kuras var kontrolēt ar vakcīnām. Latvijā bērnu vakcinācija, ņemot vērā konkrēto infekcijas slimību, ir 97–98%.
Saskaņā ar SPKC datiem par imunizācijas līmeni, piemēram, 2020. gadā vakcīnu pret tuberkulozi saņēmuši 17 312 bērnu, kas veido 99,6% no mērķgrupas, savukārt pret vējbakām – 18 402, kas ir 97% no mērķgrupas. Procentuāli ir mazāk vakcinētu meiteņu pret CPV.
Tomēr ir viena situācija, kura it kā “neierakstās” tiesībās pašam lemt – gribu vai negribu, lai mans bērns saņemtu vakcīnu. Situācija no 1990. gadu sākuma: bērnu ārste bija ļoti skarba, kad ieradās vecāki ar skolnieci, kurai iepriekšējā vakarā laukos pie radiem mājas suns (kurš nebija potēts pret trakumsērgu) ar zobiem ieskrāpēja rociņā. Pirmkārt, nostrostēja, ka bērns uz poliklīniku atvests tikai otrajā dienā. Otrkārt, uzreiz nozīmēja sākt potēšanu. Treškārt, steidzīgi bija jāpārliecinās, ka sunim nav trakumsērgas. Ceturtkārt, aizliedza doties plānotajā braucienā uz ārzemēm, kamēr nav saņemtas visas potes vai nav atzinuma, ka suns nav slims. Piektkārt, vecākiem piedraudēja ar policiju, ja viņi nepildīs noteikto. Šķita, ka ir “sacelta kājās” visa Latvija, ieskaitot reģionālo iestādi, kurai steidzīgi bija jānoskaidro, vai suns ir slims, un reģiona iestādes veterinārārsts uzreiz notikuma vietā arī bijis klāt.
Vai tagad ir iespējama situācija, ka pēc dzīvnieka koduma valdītu šāds satraukums, būtu nepieciešama institūciju iesaiste, lai steidzīgi visu noskaidrotu un novērstu nelaimi?
Kā skaidro Bērnu slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, RSU asoc. prof. Dace Zavadska, 2015. gadā Pasaules dzīvnieku veselības organizācija piešķīra Latvijai no trakumsērgas brīvas valsts statusu, tomēr joprojām ir situācijas, kad ārsts pēc dzīvnieka koduma izlemj, ka ir nepieciešama vakcinācija vai arī vakcinācija un imūnglobulīna ievadīšana. Šādu lēmumu var pieņemt tikai ārsts, bet bērna vecāku vai pilnvaroto pārstāvju atbildība ir aizvest bērnu pie ārsta iespējami ātrāk pēc dzīvnieka koduma. Veselības aprūpes jomā gan vadlīnijas, gan komunikācija un sadarbība ar pacientiem šobrīd ļoti atšķiras no tā, kā tas notika pirms vairākiem gadiem.
Informācija, kā vecākiem jārīkojas, ja bērnu sakodis dzīvnieks, atrodama šeit.
SPKC informācijā norādīts: “Ja ārsts ir pieņēmis lēmumu par vakcinācijas uzsākšanu, atteikšanās no vakcinācijas vai patvaļīga tās pārtraukšana nav pieļaujama, jo saslimšana ar trakumsērgu vienmēr beidzas ar nāvi. Tikai savlaicīgs, pilns vakcinācijas kurss un ārsta ieteikumu stingra ievērošana var novērst saslimšanu ar šo bīstamo, neārstējamo slimību!”
Ko šajā gadījumā nozīmē “atteikšanās no vakcinācijas vai tās patvaļīga pārtraukšana nav pieļaujama”? Kā tas netiek pieļauts? Cilvēki lielākoties ir saprātīgi un atbildīgi. Taču, protams, mūsu sabiedrībā var būt dažādi gadījumi.
“Ja vecāki vai pilnvarotie pārstāvji pēc dzīvnieka koduma atved bērnu uz Bērnu slimnīcu un ja Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas (NMPON) ārsts (konsultējoties ar epidemiologu) pieņem lēmumu, ka ir nepieciešama vakcinācija, taču vecāki no tās atsakās, pēc vajadzīgo dokumentu noformēšanas viņi var doties prom,” klāsta D. Zavadska.
“Ārstu, epidemiologu un NMPON speciālistu pienākums ir izskaidrot pacienta vecākiem vai pilnvarotajam pieaugušajam visus riskus, kuru dēļ ir nepieciešama vakcinācija, un, iespējams, ļoti augsta riska situācijā arī cilvēka imūnglobulīna ievadīšana, kas uzreiz dod aizsardzību, bet ir efektīvs tikai pirmajās septiņās dienās pēc dzīvnieka koduma. Veselības aprūpes speciālistam arī jāpārliecinās, ka pieaugušais ir sapratis viņam sniegto informāciju. Ja sākas trakumsērga, tā patiešām vienmēr beidzas ar nāvi. Visi līdzšinējie mēģinājumi to izārstēt ir noslēgušies neveiksmīgi. Ja pieaugušajam to izskaidro, tomēr viņš tik un tā apgalvo, ka atsakās bērnu vakcinēt, tā ir viņa brīva izvēle un atbildība.
Ja bērna vecāks vai pilnvarotais pārstāvis medicīnas iestādē atsakās no nepieciešamās vakcinācijas, viņš aizpilda iesniegumu, kurš pareizi jānoformē. Svarīgi, lai pieaugušais parakstās dokumentā, kurā minēts, ka viņš apzinās, no kādas medicīniskās palīdzības atsakās, viņam ir sniegts detalizēts skaidrojums par iespējamajām sekām, viņš visu skaidroto ir sapratis.
Var būt situācijas, kad bērns NMPON uzreiz saņem pirmo vakcīnas devu, pēc kuras viņam ir jāsaņem vēl trīs vakcīnas devas. Ja bērns netiek atvests uz nākamo vakcinācijas reizi, neviens viņu nevedīs piespiedu kārtā, bet Bērnu slimnīcā viss ir izdarīts, lai nākamās vakcīnas devas saņemšana neradītu problēmas. Pēc pirmās vakcīnas vai imūnglobulīna devas saņemšanas tiek norunāts precīzs pirmās vai nākamās vakcīnas saņemšanas laiks, par kuru pacienta vecākiem vai pilnvarotajiem pārstāvjiem tiek atgādināts.”
Vairāk informācijas par vakcināciju Bērnu slimnīcā atrodams šeit.
Vakcinācijas kalendārā ir tikai tās vakcīnas, kuras apmaksā valsts. Vakcinācijas kalendārs ar laiku tiek papildināts. Arī šogad ir izmaiņas bērnu vakcinācijas kalendārā. Šīs izmaiņas noteiktas ar grozījumiem jau minētajos Vakcinācijas noteikumos.
Aktuālais Bērnu vakcinācijas kalendārs 2022. gadā ir publicēts SPKC mājaslapā.
Vakcinācijas kalendāru uzrauga bērna vai pieaugušā ģimenes ārsta prakse. Tāpēc ar jautājumiem par nepieciešamo vakcināciju/revakcināciju ir jāvēršas bērna vai pieaugušā ģimenes ārsta praksē, norāda E. Štālberga. Informācija par ģimenes ārsta praksē (vai ārstniecības iestādes vakcinācijas kabinetā) veikto vakcināciju tiek atzīmēta pacienta ambulatorajā kartē un Potēšanas pasē papīra formātā.
Arī I. Arāja uzsver – galvenais veselības uzraudzības eksperts un padomdevējs cilvēkam ir ģimenes ārsts. Medicīniskā dokumentācija, kurā veic atzīmi par vakcināciju, ir ģimenes ārsta praksē. Ne vienmēr potēšanas pasē varētu būt pilnīga informācija. Tomēr jebkurā gadījumā cilvēks var vērsties pie sava ģimenes ārsta – vai nu precizējot informāciju par konkrēto vakcināciju, vai lūdzot, lai tiek aizpildīta potēšanas pase.
Pašreiz Eiropā atkal palielinās difterijas1 gadījumu skaits. Katra pienākums būtu painteresēties, kad pēdējo reizi ir veikta vakcinācija pret difteriju, kad jāveic nākamā vakcinēšanās. Tas jāpārrunā ar ģimenes ārstu.
Lielākoties visas vakcīnas tiek veiktas pie ģimenes ārsta. Par jebkuru izmeklējumu ārpus ģimenes ārsta prakses cilvēks informē ģimenes ārstu, jo ģimenes ārstam vajadzētu būt pilnīgai informācijai par pacientu. Tā ir arī pacienta un ģimenes ārsta kopējā sadarbība, uz pacienta un ārsta sadarbības vēlamo modeli norāda I. Arāja.
Veselības inspekcija kā veselības aprūpes kvalitāti uzraugošā un kontrolējošā iestāde katru gadu veic sistemātisku plānveida vakcinācijas iestāžu un telpu, kur tiek veikta vakcinācija, atbilstības prasībām kontroli – par higiēniskā un pretepidēmiskā režīma ievērošanu, vakcinācijas procesa prasību atbilstību, medicīnisko dokumentu lietvedības prasību ievērošanu, iestādes funkcijas izklāsta I. Balode.
Tāpat plānveida un tematiskajās kontrolēs inspekcija veic ārstniecības personu, kuras nodrošina vakcināciju, sertifikātu pārbaudi, kā arī pārbauda vakcīnu izplatīšanu un lietošanu, raugoties, lai zāļu un vakcīnu iegāde, uzglabāšana un lietošana atbilstu noteikumiem, un pārrauga medicīniskās dokumentācijas aizpildīšanu par veikto vakcināciju.
Apkopotā statistika (pēc LV portāla lūguma atsevišķi nodalot Covid-19) liecina, ka pēdējā pusotra gada laikā no iedzīvotāju saņemtajiem 15 iesniegumiem (sūdzībām) par vakcinācijas procesa kvalitāti – septiņas bijušas par vakcināciju, no kurām divas atzītas par pamatotām, un astoņas bijušas par Covid-19 vakcināciju, no kurām arī divas atzītas par pamatotām.
1 No LV portālā publicētās SPKC informācijas par difteriju. Cilvēki bieži mēdz jaukt difteriju ar dizentēriju tāpēc, ka šo infekcijas slimību nosaukumi skan līdzīgi, tomēr tām nav nekā kopēja. Difterija ir elpceļu infekcijas slimība, kuras sākotnējās pazīmes ir mēreni paaugstināta ķermeņa temperatūra, kakla iekaisums, sāpes kaklā, rīšanas grūtības, bāli pelēks aplikums uz mandelēm un rīkles galā. Jāņem vērā, ka difterija apdraud nevakcinētu cilvēku dzīvību, jo infekcijas izraisītājs (baktērija) izdala ļoti bīstamu toksīnu (indi), kas, izplatoties organismā, bojā vairāku iekšējo orgānu audus, izraisot smagas komplikācijas (pneimoniju, elpceļu nosprostojumu, nosmakšanu, nervu sistēmas bojājumus un paralīzi, nieru bojājumus un mazspēju, sirds bojājumus, sirdsdarbības ritma traucējumus un apstāšanos) un pat nāvi.
