Bažas ir pamatotas: difterijas gadījumi mūsu valstī joprojām tiek reģistrēti, bet vakcinācija, kura pasargā no šīs bīstamās slimības, diemžēl daudziem iedzīvotājiem nav primāri darāmo lietu sarakstā – gandrīz katra trešā persona, kura pārsniegusi 25 gadu vecumu, nav atkārtoti vakcinējusies pret difteriju un, līdz ar to, samazinoties specifisko antivielu daudzumam šo cilvēku organismā, samazinās arī spēja pretoties difterijai. Kāpēc mēs neizmantojam iespēju saņemt valsts apmaksātu vakcināciju? Vai mēs apzināmies slimības nopietnību? Cik daudz mēs vispār zinām par difteriju? Cik daudz no tā, ko zinām, ir patiesība un cik ir mīti? Uzzini un ieskaties savā potēšanas pasē, vai nav pienācis laiks balstvakcinācijai!
Mīts: Difterija ir zarnu infekcijas slimība, un tās pazīmes ir vēdera sāpes un caureja.
Patiesība: NĒ! Tu jauc difteriju ar dizentēriju tāpēc, ka šo infekcijas slimību nosaukumi skan līdzīgi, bet tām nav nekā kopēja. Difterija ir elpceļu infekcijas slimība, kuras sākotnējās pazīmes ir mēreni paaugstināta ķermeņa temperatūra, kakla iekaisums, sāpes kaklā, rīšanas grūtības, bāli pelēks aplikums uz mandelēm un rīkles galā. Ņem vērā – difterija ir nevakcinētu cilvēku dzīvību apdraudoša slimība, jo infekcijas izraisītājs (baktērija) izdala ļoti bīstamu toksīnu (indi), kas, izplatoties organismā, bojā vairāku iekšējo orgānu audus, izraisot smagas komplikācijas (pneimonija, elpceļu nosprostojums, nosmakšana, nervu sistēmas bojājumi un paralīzes, nieru bojājums un mazspēja, sirds bojājums, sirdsdarbības ritma traucējumi un apstāšanās) un pat nāvi.
Mīts: Difterija ir sen aizmirsta slimība, tagad ar to vairs neslimo.
Patiesība: Šāda situācija būtu ļoti vēlama, bet diemžēl tā nav. Difterija 90. gados ir "atgriezusies", izraisot smagu epidēmiju vairākās valstīs. Latvijā situācija joprojām ir nelabvēlīga, jo atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm, pie mums cilvēki joprojām slimo un mirst no difterijas, un jau gadiem saslimstības rādītāji ir visaugstākie. Galvenais difterijas "atgriešanās" iemesls – nepietiekamā iedzīvotāju imunitāte pret difteriju, samazinoties vakcinācijas aptverei.
Mīts: Nav vērts aktivizēt difterijas profilaksi, ja saslimšanas gadījumu skaits nav liels salīdzinājumā ar citām slimībām.
Patiesība: Ne ar vienu difterijas gadījumu nedrīkst samierināties, jo vairāku valstu pieredze liecina, ka šī infekcija ir izskaužama. Latvijā laika posmā no 1968. līdz 1985. gadam nav reģistrēts neviens difterijas gadījums, kaut gan vēl piecdesmito gadu sākumā tika reģistrēti vairāk kā 1 000 saslimšanas gadījumi ik gadu. Un šis panākums bija saistīts ar vakcināciju. Nav korekti salīdzināt saslimstības ar difteriju intensitāti ar dažādu neinfekcijas slimību biežumu, jo neinfekcijas slimības neizplatās no cilvēka uz cilvēku un nevar pēkšņi izraisīt epidēmiju. Bezatbildīgi un nepieļaujami ir vienkārši novērot situāciju, ignorējot difterija epidēmisko potenciālu un mierinot sevi, ka pašreiz Latvijā vidēji ir tikai kādi 10 saslimšanas gadījumi gadā un tādējādi cerēt, ka 1994.-1996. gada difterijas epidēmija vairs neatkārtosies. Mums ir rūgta pieredze. Ja 1992. gadā Latvijā tika reģistrēti tikai 8 difterijas gadījumi (apmērām kā tagad), tad 1995. gadā ar difteriju bija saslimuši jau 369 cilvēki, un no tiem 27 miruši. Un tas bija tikai epidēmijas sākums. Būtu maldīgi uzskatīt, ka pašreizējā informatīvā kampaņa "Pasargāts, jo vakcinēts" ir vērsta tikai uz tiem desmit saslimušajiem ar difteriju. Difterijas profilakses aktivitātes ir svarīgi visiem nevakcinētiem Latvijas iedzīvotājiem, jo ikviens neimūns cilvēks var kļūt par difterijas slimnieku, pat difterijas upuri.
Mīts: Slimība ir saistīta ar nabadzību un slikto ekonomisko stāvokli valstī.
Patiesība: Tas, ka Latvija ir absolūtais līderis difterijas intensitātes ziņā Eiropas Savienībā, nebūt nav saistīts ar slikto ekonomisko stāvokli vai nabadzību vien. Citas Eiropas valstis ar daudz grūtāku ekonomisko stāvokli ir panākušas daudz labāku šīs slimības izplatības ierobežošanu nekā Latvija, vai pat difterijas izskaušanu. Turklāt pēdējos gados citās Eiropas Savienības valstīs reģistrētie difterijas gadījumi lielākoties ir saistīti ar pieaugošu migrantu skaitu vai ceļojumiem, tai pašā laikā Latvijā visiem difterijas gadījumiem ir vietējā izcelsme. Pašreizējā epidemioloģiskā situācija absolūti nav pieņemama, jo mēs dzīvojam 21. gadsimtā civilizētā valstī un sen jau ir zināms efektīvs difterijas profilakses līdzeklis – vakcinācija.
Mīts: Es noteikti nesaslimšu ar difteriju, jo neesmu riska grupā.
Patiesība: Ar difteriju var saslimt JEBKURŠ, kurš nav imūns pret šo slimību, ja nav vakcinējies, vai veicis balstvakcināciju, un ir saskāries ar slimības ierosinātāju. Ar difteriju var inficēties, ieelpojot sīkus pilienus, kas izplatās inficētajai personai runājot, klepojot vai šķaudot, kā arī, saskaroties ar priekšmetiem, uz kuriem ir infekcijas izraisītājs. Tas var notikt veikalā, sabiedriskajā transportā, darbavietā, skolā, bērnudārzā, kinoteātrī, koncertzālē, kafejnīcā, klubā utt. Difterija ir ļoti lipīga slimība – inficēta persona – slimnieks vai bezsimptomu difterijas baktēriju nēsātājs – var inficēt līdz 7 cilvēkiem (salīdzinājumam: gripas slimnieks vidēji inficē līdz 4 cilvēkiem). Tātad IKVIENAM pieaugušajam ik pēc 10 gadiem vai pat biežāk (riska grupām) jāveic balstvakcinācija pret difteriju, jo iegūtā imunitāte ar laiku samazinās un jau pēc 10 gadiem lielākai daļai cilvēku antivielu līmenis asinīs nav pietiekams, lai pasargātu organismu no difterijas baktērijas toksīna iedarbības inficēšanās gadījumā.
Mīts: Es esmu kādreiz vakcinējies pret difteriju. Tas gan bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet imunitāte noteikti ir saglabājusies.
Patiesība: Ja droši zināms, ka balstvakcinācija nav veikta 10 gadus, ir ieteicama balstvakcinācija (viena pote), bet ja ilgāk par 10 gadiem, tad, konsultējoties ar ārstu, apsverama balstvakcinācija ar divām vakcīnas devām ar mēneša - pusotra mēneša intervālu. Ja dažādu apstākļu dēļ nav informācijas, kad veikta pēdējā vakcinācija pret difteriju, var apsvērt iespēju noteikt antivielu līmeni asinīs un tad kopā ar savu ārstu pieņemt lēmumu par vakcināciju.
Mīts: Difterija nav bīstama slimība, no tās nemirst.
Patiesība: Pasaules Veselības organizācija un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs norāda, ka mūsdienās letalitāte (mirušo īpatsvars saslimušo vidū) no difterijas sasniedz 10 %. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemioloģiskās uzraudzības dati to apstiprina. 2006.-2015. gadā Latvijā reģistrēti 133 laboratoriski apstiprināti difterijas gadījumi, t. sk. 13 (9,7 %) saslimušajiem slimība beigusies ar nāvi. Faktiski minētajā laika posmā vidēji ir miris gandrīz katrs desmitais difterijas slimnieks. Neviens no mirušajiem nav bijis vakcinēts pret difteriju, vai nebija saņēmis laikus balstvakcināciju. Tas pierāda, ka difterija ir potenciāli nāvējoša slimība personām, kurām nav specifiskās imunitātes vai tā ir ļoti zema, tas ir ikvienam, kurš nav vakcinēts, vai laikus nav saņēmis balstvakcināciju.
Mīts: Mūsdienās difteriju var veiksmīgi ārstēt, tāpēc nav vērts uztraukties par vakcināciju.
Patiesība: Protams, mūsdienās ir pieejams specifisks pretdifterijas serums (svešā organismā izstrādātās antivielas pret difterijas toksīnu) un antibiotikas. Tomēr seruma ievadīšana vai antibiotiku lietošana tikai uzlabo pacienta stāvokli, turklāt, ja tas tiek izdarīts pirmajās slimības dienās. Tāpēc ne vienmēr pat mūsdienu attīstītā medicīna spēj glābt dzīvību difterijas saslimšanas gadījumā un letalitāte difterijas gadījumā joprojām sasniedz 10 %. Turklāt difterijai raksturīgās komplikācijas (nervu sistēmas bojājumi un paralīze, sirdsdarbības traucējumi, nieru mazspēja utt.) izraisa invaliditāti. Nav iespējams prognozēt difterijas klīnisko norisi un iznākumu pēc personas vispārīgā un fiziskā stāvokļa un veselības rādītājiem. Tad, kāpēc gan izvēlēties slimot un riskēt ar savu dzīvību, ja ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam ir nodrošināta iespēja laikus vakcinēties?
Mīts: Vakcinējoties pret difteriju, šī infekcijas slimība tiek izslimota vieglā formā.
Patiesība: Vakcīna pret difteriju nesatur dzīvas baktērijas un nekādā veidā nevar izraisīt saslimšanu ar difteriju! Vakcīna satur difterijas toksoīdu, jeb pārveidotu organismam nekaitīgu difterijas toksīnu. Vakcinācijas mērķis ir veidot aizsardzību pret difterijas toksīna iedarbību, kas ir slimības komplikāciju un nāves iemesls. Pēc vakcinācijas cilvēka organisms izstrādā specifiskās antivielas, kuras neitralizē difterijas toksīnu, kad tas iekļūst asinsritē, un tāpēc toksīns vairs nevar bojāt iekšējos orgānus. Vakcīna pret difteriju vienmēr ir kombinēta un satur arī stingumkrampju toksoīdu. Tādēļ, vakcinējamā persona vienlaikus iegūst aizsardzību arī pret tādu bīstamu slimību, kā stingumkrampji. Pēc vakcinācijas injekcijas vietā gan ir iespējams apsārtums, sāpīgums un pietūkums, dažreiz var būt nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra. Bet šīs pazīmes pāriet dažu dienu laikā.
Mīts: Par difterijas vakcīnu ir jāmaksā, bet vakcīnas mūsdienās ir dārgas.
Patiesība: Vakcīnas pret difteriju bērniem un pieaugušajiem ir valsts apmaksātas! Arī tad, ja nokavēts kārtējās balstvakcinācijas laiks, un jāveic balstvakcinācija ar divām devām ar intervālu 1-1,5 mēneši vakcināciju pret difteriju apmaksā no valsts budžeta.
*(PASKAIDROJUMS: ja pieaugušais iepriekš vispār nav vakcinēts pret difteriju, ieteicama pamatvakcinācija ar trim vakcīnas devām – 1. deva; pēc 1-1,5 mēnešiem otrā deva; pēc 6-12 mēnešiem 3. deva; tad pirmā balstvakcinācija pēc 5 gadiem un otrā un nākamās balstvakcinācijas ik pēc 10 gadiem)
Visu nepieciešamo informāciju par šiem jautājumiem vari noskaidrot pie sava ģimenes ārsta!
Mīts: Esmu lasījis, ka ar difteriju slimo arī vakcinētie cilvēki un tādēļ nav jēgas vakcinēties.
Patiesība: Kā zināms, neviens medikaments nav absolūti efektīvs un tas attiecas arī uz vakcīnām. Ir iespējami vakcinācijas neveiksmes gadījumi, kad vakcīna neiedarbojas uz organismu un imunitāte neveidojas. Šie gadījumi ir reti. Tāpēc informāciju par tiem atsevišķiem gadījumiem, kad vakcinēto cilvēku vidū ir reģistrēti saslimšanas gadījumi vienmēr vajadzētu vērtēt salīdzinājumā ar tiem tūkstošiem vakcinētu cilvēku, kuri nav saslimuši ar šo infekcijas slimību. Piem., epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka saslimušo skaits ar difteriju ir samazinājies vairāk par 99% salīdzinājumā ar saslimušo skaitu pirms plašas vakcinācijas pret difteriju uzsākšanas 1953. gadā: ja 1948. – 1952. gadā vidēji reģistrēti 1244 gadījumi gadā, tad 2012. – 2016. gadā tikai 10 gadījumi gadā.
Turklāt ir zināms, ka bieži infekcijas slimības klīniskā gaita (attīstības ātrums un smagums) ir atkarīga no izraisītāju daudzuma, ko uzņēmis cilvēka organisms inficēšanās laikā. Citiem vārdiem, jo lielāks mikroorganismu daudzums ir iekļuvis organismā, jo straujāk attīstās slimība un ir smagāka tās klīniskā gaita. Arī ir zināms, ja ļoti liels difterijas baktēriju daudzums iekļūst organismā (piem., ir tuvs kontakts ar difterijas slimnieku vai bezsimptomu baktēriju nēsātāju) pat vakcinētajiem cilvēkiem var attīstīties slimības pazīmes. Tomēr organismā esošās antivielas neitralizē difterijas baktēriju izdalīto toksīnu un pasargā iekšējos orgānus no to bojājošās iedarbības. Bet, ja inficētā persona nebūtu vakcinēta, tad viņa organisms būt brīvs no specifiskām antivielām pret difterijas toksīnu, un toksīna iedarbība būtu daudz graujošāka, pasliktinot difterijas klīnisko norisi un izraisot komplikācijas. Tāpēc vakcinētām personām dažreiz apstiprina difteriju, bet visbiežāk tā norit daudz vieglāk, nekā nevakcinētām personām.
Mīts: Ziemas "vīrusu sezonā" nevajadzētu vakcinēties pret difteriju.
Patiesība: Jebkuras pieejamās vakcīnas ievadei gadalaiks un akūto infekciju sezona nekādā mērā nav kontrindikācija. Kontrindikāciju vakcinācijai nav daudz: vakcināciju neveic, ja personai ir anafilaktiska tipa reakcija uz kādu no vakcīnas sastāvdaļām vai pēc iepriekšējās konkrētās vakcīnas saņemšanas, ja pacientam ir vidēji smaga vai smaga akūta saslimšana, kā arī dzīvās vakcīnas neievada dažādiem pacientiem ar smagiem imūnsistēmas traucējumiem.
Raksts veidots, izmantojot Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās informatīvās kampaņas "Pasargāts, jo vakcinēts!" ietvaros veiktās aptaujas rezultātus.
