VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
14. aprīlī, 2015
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ekonomika
2
24
2
24

Sabiedriskās apspriešanas – jaušs vai nejaušs šķērslis ārvalstu investīcijām

LV portālam: ĢIRTS GREIŠKALNS, Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors

FOTO: Māris Kaparkalējs

Ārvalstu tiešās investīcijas. Ko tās dod valstij, un kāpēc sabiedrībā ir tik divējāda attieksme pret tām? Kā izskaidrot, ka daudzi perspektīvi projekti, kas vairotu Latvijas iedzīvotāju labklājību, tā arī paliek nerealizēti, bet to sabiedriskās apspriešanās, kā liecina nesenie notikumi ap „Rail Baltica”, dominē sakāpinātas emocijas, nevis saprātīga ieinteresētība valsts vai reģiona attīstībā? Par to un citiem ar investīcijām saistītiem jautājumiem saruna ar Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektoru ĢIRTU GREIŠKALNU.

Teorētiski investīciju nepieciešamību neviens nenoliedz. Tāpat kā to, ka tās rada jaunas darbavietas un ir nepieciešamas tautsaimniecības attīstībai. Praksē pietiek investīcijām konkrētu projektu veidā nonākt līdz konkrētai apdzīvotai vietai, lai iedzīvotāji celtos cīņā un ar sabiedriskās apspriešanas starpniecību pateiktu tām kategorisku "nē". Turklāt pilnīgi vienalga, vai tā ir cūku ferma vai rūpnīca, kas reģionam dotu simtiem jaunu darbavietu.

Tā 2004.gadā iedzīvotāju protestu dēļ valsts atteicās no 450 tiešajām darbavietām un 2 miljardiem dolāru, ko celulozes rūpnīcas celtniecībai netālu no Jēkabpils, Krustpils novada Ozolsalā, bija gatavi investēt zviedri. Zviedri līdzīgu rūpnīcu uzbūvēja Vācijā, bet latvieši no Krustpils novada turpināja eksportēt papīrmalku. Produktu ar ārkārtīgi zemu pievienoto vērtību.

Kopš tā laika Jēkabpils iedzīvotāju skaits uz aizbraucēju rēķina samazinājies apmēram par 15%, bez darba pilsētā ir gandrīz katrs desmitais, bet Krustpils novadā šis skaitlis ir vēl lielāks. Tagad atklājies, ka kampaņu pret rūpnīcas būvniecību finansējis arī ietekmīgais uzņēmējs Juris Savickis, kam Daugavas krastā, iepretim Ikšķilei, atradies namīpašums. Par viņa naudu pat uzņemta filma, kas vērsta pret celulozes ražošanu Latvijā.

Līdzīgi gadus piecus vēlāk pret Francijas uzņēmuma "Saint Gobain" iecerētās siltumizolācijas materiālu rūpnīcas būvniecību, kurā bija paredzēts investēt 80 miljonus eiro, dodot darbu 250 cilvēkiem, cīņai cēlās Ikšķiles un Ogres novadu iedzīvotāji.

Tomēr šie ir tikai paši kliedzošākie gadījumi jeb lielākie grābekļi, uz kuriem uzkāpusi sabiedrība, cīnoties pret investīcijām. Kā apgalvo Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, tikai Jēkabpilī vien šādu protestu dēļ neīstenotajos projektos pazaudēts ap 1000 darbavietu.

Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns zina teikt, ka jau 2008.gadā padome iesniegusi valdībai ziņojumu, kurā liela uzmanība bijusi veltīta investīciju sabiedriskai apspriešanai un tam, kā šo procesu pilnveidot.

Ņemot vērā Latvijas  iedzīvotāju kategorisko attieksmi pret ārvalstu investīcijām, varbūt jāsāk ar jautājumu – kas tad īsti ir ārvalstu tiešās investīcijas, un kāpēc tās mums nepieciešamas?

Investīcijas palielina tautsaimniecībā esošo aktīvu apjomu. Tās ļauj ražot jaunus produktus vai sniegt jaunus pakalpojumus, kas savukārt rada arī jaunus ienākumus, kuriem pateicoties aug valsts, attiecīgā reģiona un iedzīvotāju labklājība. Tomēr aktīvi jeb nauda ir tikai viens no aspektiem.

Investori nāk ar savu pieredzi, zināšanām un saviem tirgiem, kas savukārt ģenerē jaunu aktivitātes līmeni, rada darbavietas, jaunus produktus un vienlaikus arī iespējas. Darbodamies kā multiplikatori, investori piesaista citas aktivitātes.

Lai sekmīgi strādātu, ir nepieciešama attiecīga infrastruktūra. Veikali, ēdināšanas uzņēmumi, transports, arī skolas. Līdz ar to investori ir attiecīgā reģiona attīstības katalizatori, nodrošinot darbu daudz vairāk iedzīvotājiem, nekā to ļauj tiešās darbavietas viņu uzņēmumos. Nav šo uzņēmumu, nav darba, nav arī cilvēku. Valsts resursi, ko varētu ieguldīt attīstībā, ir ierobežoti. Tāpēc nepieciešamas investīcijas, kas to kompensē. Un vēl - svarīgi, ka šie uzņēmumi, kas gatavi investēt ārvalstīs, savā mītnes zemē, būdami konkurētspējīgāki par citiem, sasnieguši noteiktu attīstības līmeni. Ienākot ar savām investīcijām citos reģionos, tie vienlaikus nāk ar savām konkurences priekšrocībām. Ar savu pieredzi, uzņēmējdarbības praksi, labu pārvaldi, kas var kalpot par piemēru, izglītot vietējos iedzīvotājus, paaugstinot arī viņu konkurētspēju.

Tātad tie ir resursi jeb nauda, bet ne tikai…

 Jā, reizēm šīs zināšanas, pieredze vai tirgi var būt pat nozīmīgāki nekā investētais naudas apjoms.

Vai mūsdienās vispār ir valstis, kas spēj iztikt bez investīcijām?

Tad jārunā par valstu tipiem. Ziemeļkoreja, cik zinu, iztiek bez investīcijām. Bet, ja mēs runājam par civilizētām uz rietumnieciskām vērtībām orientētām valstīm, - tādu, kas varētu iztikt bez investīcijām, nav.

Arī Ķīna?

Arī Ķīna. Viņi ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu investīcijas. Vienīgi te jāmēģina saprast, ar kādām metodēm tas notiek – ar reaktīvām vai proaktīvām. Reaktīva ir tad, ja valsts neko īsti nedara, bet gaida, kad investors, ieraudzījis kaut kādas vietējās priekšrocības, izvēlēsies tur investēt. Proaktīva – kad valsts apzinās savus mērķus, no kuriem izriet, kādu tieši ražošanu tā grib redzēt savā teritorijā, un pēc tam aktīvi strādā, gan identificējot, gan mēģinot piesaistīt potenciālos investorus.

Vai Latvijai ir šādi mērķi jeb plāns attiecībā uz investīciju piesaisti?

Kā labi zināms, Latvija ir plānu lielvalsts. Mums to mērķu un plānu ir ļoti daudz. Bet attiecībā uz investīcijām Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) apzinājusi astoņas nozares, kurām, pēc aģentūras ieskatiem, ir vislielākais potenciāls. Tās ir metālapstrāde un mašīnbūve, transports un loģistika, informācijas tehnoloģijas, dzīvības zinātnes, veselības aprūpe, kokrūpniecība, zaļās tehnoloģijas un pārtikas rūpniecība. LIAA neatsaka nevienam, kas ieinteresēts investēt Latvijā, tomēr aktīvi cenšas piesaistīt tieši šo nozaru pārstāvjus.

Kā liecina "Lursoft" dati, iepriekšējā gada nogalē uzkrāto investīciju apjoms veidojis 7,259 miljardus eiro, bet ārvalstu tiešo investīciju apjoms 2014.gadā bijis ap 0,3 miljardiem eiro. Par ko tas liecina?

Par to, ka investīciju pieauguma tempi kopš 2009.gada, kad tika investēts miljards eiro, no gada uz gada samazinājušies. 2014.gadā kopējo investīciju uzkrājuma pieaugums bijis 2,92% no kopējā investīciju apjoma. Turklāt mainās arī valstis, no kurām nāk investori. Agrāk tās bija Zviedrija, Lielbritānija, Vācija un ASV, pašlaik - Kipra, Malta un Holande. Tas savukārt liek uzdot jautājumus par investīciju patiesajām izcelsmes valstīm. Ar kādām vērtībām nāk šie investori, un kāda uzņēmējdarbības vide tiem tuvāka? Ja pirms tam rietumvalstu investīcijām bija noteikta vērtību sistēma, piemēram, prognozējama uzņēmējdarbības vide, caurskatāma lēmumu pieņemšana, sociālās garantijas darba ņēmējiem, tad pašlaik spēles noteikumi vairs nav tik skaidri.

Es nesaku, ka šīs investīcijas nebūtu atbalstāmas, tomēr jāmēģina saprast, vai aiz tām stāv Rietumu vai Austrumu kapitāls. Jo arī Rietumu kompānijas izmanto minēto valstu jurisdikcijas iespējas. Piemēram, "Cemex" pie mums ienāca tieši cauri Holandi, kur kompānijai ir holdinga struktūra, kas veic investīcijas.

Ar ko izskaidrojama investīciju apjoma samazināšanās?

Ikviens investors, pirms pieņemt lēmumu, izvērtē vietējo biznesa vidi un mēģina rast atbildes uz virkni jautājumu. Piemēram, darbaspēka pieejamība, attiecīgā infrastruktūra, mērķa valstu, kam viņš savu produkciju ražo, tuvums, investīciju stimuli, muitas procedūras, finansējuma pieejamība un vēl citi.

Šobrīd nopietnus investorus ražošanas sektorā Latvijai piesaistīt grūti, jo mēs nespējam atbildēt uz jautājumu, piemēram, kāda būs obligātā iepirkuma komponente 2017.gadā, kurai pašlaik uzlikts ierobežojums, bet riska faktors saglabājas. Kas būs pēc diviem gadiem, neviens nezina. Bet uzņēmējam divi gadi ir ļoti īss laika sprīdis, viņš skatās ilgtermiņā, un viņam ir svarīga gan energoresursu pieejamība, gan to cena. Problēmas ir arī ar darbaspēku. Par mūsu darbiniekiem investori gan izsakās ļoti atzinīgi, bet viņiem nav pārliecības, vai varēs piesaistīt nepieciešamo skaitu ar atbilstošām prasmēm.

Līdz ar investīciju apjoma samazināšanos vērojama vēl kāda tendence - pēdējā laikā pakalpojumu sfērā tiek investēts gandrīz piecas reizes vairāk nekā ražošanā. Par ko tas liecina, un kā tas ietekmē ekonomisko attīstību?

Rietumu valstīs iekšzemes kopproduktā attiecība starp pakalpojumiem un ražošanu apmēram tāda arī ir – 70 pret 30. Nevar teikt, ka ražošana ir laba, bet pakalpojumi slikti. Abi labi. Galvenais, lai būtu konkurētspējīgi.

Pēdējā laikā Latvijā aktīvi tiek izvietoti lielu kompāniju biznesa pakalpojumu sektori. Piemēram, uzņēmumos tiek veidoti reģionālie centri tādiem iekšpakalpojumiem kā finanses, grāmatvedība, transports, loģistika, informātika vai datu apstrāde un tamlīdzīgi. Tie ir labi, ja runājam par nodarbinātību, jo nepieciešams ievērojams skaits darbinieku, bet kapitālieguldījumi tajos nav lieli. Šis bizness atkarīgs no attiecīgā reģiona konkurētspējas, arī darbaspēka izmaksām, tāpēc tieši tāpat kā ienācis, tas var arī aiziet, un mums jādara viss iespējamais, lai to šeit saglabātu ilgtermiņā. Protams, ka ražošana ir krietni vērtīgāka, ja skatāmies no tautsaimniecības attīstības perspektīvas. 

Tomēr pēc atsevišķām sabiedriskām apspriešanām valstij nācies atteikties no vairākus miljardus un desmitiem miljonu vērtiem investīciju projektiem. Paradoksāli, bet apspriešanu rezultāti nereti ir pilnīgā pretrunā ar sabiedrības, kas šos projektus apspriež, un arī attiecīgo reģionu iedzīvotāju interesēm. Vai šis mehānisms, ar kuru palīdzību var uzlikt veto jebkuram industriālam investīciju projektam, ir pilnīgi neaizstājams un negrozāms?

Mēs par šo mehānismu sākām runāt jau 2008.gadā, kad ikgadējā tikšanās laikā ar valdību sagatavojām ziņojumu par industriālo investīciju izaicinājumiem. Uz šo problēmu skatāmies kompleksi, jo uzņēmumu būvniecība, kas parasti uztrauc un pret ko pie mums iebilst iedzīvotāji, ir pats pēdējais solis garā, ilgstošā, savstarpēji saistītu pasākumu kompleksā. Patiesībā tā ir pašvaldības, vietējo tautas pārstāvju, apstiprināta teritorijas plānojuma  īstenošana dabā. Un ar to tad arī vajadzētu sākt – daudz rūpīgāk un pamatīgāk strādāt pie teritorijas plānojuma, maksimāli iesaistot tajā vietējos iedzīvotājus.

Pamatproblēma - tajā brīdī, kad šo plānojumu apspriež un pieņem, iedzīvotājiem netiek pietiekami izskaidrota šī plāna nozīme un saistības, ko attiecīgā pašvaldība līdz ar to uzņemas.

Teorētiski jau šāda skaidrošana un apspriešana notiek, bet praktiski cilvēki uz to skatās kā uz jebkuru plānu – atsvešināti un bez īpašas intereses. Kad tas realizēsies un vai vispār realizēsies… cilvēkiem nav ne laika, ne intereses, ne arī, būsim godīgi, attiecīgo zināšanu, lai šajos jautājumos iedziļinātos. Bet, kad nonāk līdz attiecīgā objekta celtniecībai, visi pēkšņi pamostas.

Tur jau tā lieta. Bet investori uz šiem plāniem skatās ļoti konkrēti un pragmatiski. Ā, lūk, šī teritorija plānā fiksēta kā lauksaimniecības attīstības teritorija - tātad es tur varu veikt visas darbības, kas attiecas uz lauksaimniecības attīstību. Arī būvēt cūku fermu. Bet, līdzko viņš visu saskaņojis, tātad ieguldījis zināmus līdzekļus, grasās būvēt vai pat jau sāk būvēt fermu, tā sākas projekta sabiedriskā apspriešana, un ne vairs pašvaldība, bet iedzīvotāji nolemj, ka lauksaimniecību attīstīt var, bet cūku fermu būvēt nevar. Daudz loģiskāk un vienkāršāk būtu, ja tad, kad teritoriālais plānojums tika izstrādāts, tas, ka nevar audzēt cūkas vai liellopus vai darīt vēl ko citu, būtu jau iestrādāts plānā kā speciāli papildu nosacījumi. Investors paskatītos - ā, cūkas audzēt nevar, un ietu uz turieni, kur to var. 

Tie būtu skaidri spēles noteikumi, pēc kuriem mēs darbojamies jau no paša sākuma, nevis spēles laikā mainām noteikumus. Šī skaidrība investoram ir ļoti svarīga. Viņš nevar paredzēt, ka tur domāts viss, izņemot cūku fermu.

Tātad šie mūsu plānojumi ne tikai attiecībā uz lauksaimniecības teritorijām, bet arī rūpnieciskajām zonām ir ļoti nekonkrēti, lai gan ar attiecīgiem nosacījumiem tos varētu konkretizēt?

Tieši tā. Izstrādājot teritoriju plānojumu precīzāk, smalkāk. Tad sabiedrībai vairs nevajadzētu cīnīties pret konkrētajām investīcijām vai rūpnīcu. Tā vietā varētu spriest, kā rūpnīca vislabāk iederēsies attiecīgajā teritorijā – kādā krāsā tai vajadzētu būt, kur atradīsies pievedceļi, iebrauktuves vai citi objekti.

Diemžēl pašlaik plānošana notiek ātri, nereti arī klusu, un, ņemot vērā, ka teritorijas izmantošana nosaka arī zemes cenu, pašvaldībām jārēķinās ar tās īpašnieku vēlmēm, kuri grib saņemt pēc iespējas vairāk. Un tad nereti plānos nemaz nerēķinās ar apkārtnes iedzīvotājiem, tiek iezīmētas apbūves, kas ir pilnīgi nepamatotas, jo tām nav attiecīgas infrastruktūras vai arī tās bloķē citus objektus.

Kā teritorijas plānošanas un sabiedriskās apspriešanas procedūra notiek citās ES valstīs?

Tā kā teritorijas plānošana un tai sekojošā būvniecībā vistiešākā veidā ietekmē vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vecajās Eiropas valstīs tas tiek darīts ļoti rūpīgi. Viņi nesteidzas. Piemēram, Somijā teritorijas plānošana ilgst pat astoņus gadus. Plāni tiek izstrādāti un pārstrādāti, kamēr panākts vislabākais variants un tajos izdodas sabalansēt visu iedzīvotāju grupu intereses. Jo sabiedrība maksimāli tiek iesaistīta šo attīstības jautājumu risināšanā. Līdz ar to ne tikai pašvaldība, bet arī iedzīvotāji jūtas atbildīgi par šo plānu realizāciju.

Tā ir demokrātijas pieredze, kuras mums vēl pietrūkst, tāpēc šodien neliekamies ne zinis un atļaujam, bet rīt attopamies, sanākam kopā un aizliedzam. Es jau nesaka, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kas iestājušies pret atsevišķiem būvniecības projektiem, nedrīkstēja paust savu viedokli, bet to iebildumus vajadzēja ņemt vērā un problēmas atrisināt sākuma etapā. Tajā laikā, kad izstrādāja teritorijas plānojumu.

Tādā gadījumā jāvaicā, vai šajās vecajās demokrātijas valstīs kāds investīciju projekts tiek noņemts no darba kārtības un investors aizsūtīts mājās, kā tas pie mums notika ar "Saint Gobain" vai celulozes rūpnīcu Ozolsalā?

Atklāti sakot, par šādiem gadījumiem neesmu dzirdējis.

Bet pie mums šie divi nebūt nav vienīgie. Ik pa laikam iedzīvotāji pret kaut ko protestē. Un ne jau tikai sabiedriskā apspriešana - noteikti ir arī citi iemesli, kas apdraud investīciju vidi.

Ļoti daudz šādu protestu bijis pret cūku fermu izbūvi lauku teritorijās. Piemēram, Mālpils novadā, kur 2013.gadā bija iecerēts būvēt novietni apmēram 37 000 sivēnu nobarošanai gadā, vienlaikus iegūstot biogāzi, ražojot siltumu un nodarbinot 16 cilvēkus, no 300 iedzīvotājiem 79% bija pret, un pašvaldība vienbalsīgi šo projektu noraidīja. Līdzīgi "cūku kari" bijuši arī Lažas pagastā, Gudeniekos, Zantē, Lauberē, Sesavā un Brunavā.

Vairākās mazpilsētās, kurās jau tā ir ierobežots darbavietu skaits, sabiedriskās apspriešanas rezultātā noraidītas investīcijas jau esošo uzņēmumu paplašināšanai. Savukārt no plānotajām investīcijām uzņēmumi nereti atsakās pēc tam, kad uzzina par elektrības pieslēguma izbūves izmaksām un to, ka pēc tam šis pašu izbūvētais pieslēgums bez maksas jāatdod "Sadales tīklam".

Savukārt vairāki investori no Vācijas, Lielbritānijas un Somijas, kas bija gatavi investēt metālapstrādē un IT programmatūras attīstībā, no šīm investīcijām attiecās pēc tam, kad saprata, ka var būt problēmas ar darbaspēka pieejamību. Tāpat nesakārtotās infrastruktūras vai, precīzāk, šīs infrastruktūras savienojamības dēļ, mēs vērā ņemamas investīcijas no Nīderlandes un Luksemburgas esam zaudējuši par labu Polijai un Čehijai. Jo, strādājot mūsu pašreizējās infrastruktūras apstākļos, šie uzņēmumi zaudētu savu konkurētspēju globālajā tirgū.

Bet pašlaik līdzīgi kā toreiz, kad Rīgas mērs Guntis Bojārs, pašvaldību vēlēšanām tuvojoties, iestājās pret celulozes rūpnīcu Krustpils novadā, atsevišķi pašvaldību vadītāji un ļoti daudz iedzīvotāju iestājas arī pret "Rail Baltica", kas vistiešākā veidā saistīts ar infrastruktūru un tās savienojamību. Piemēram, dzelzceļa atzarā uz lidostu.

Par "Rail Baltica" pašvaldības, kuru teritorijās to paredzēts būvēt, zināja jau ļoti sen. Ja nekļūdos, par to sāka runāt pirms gadiem piecpadsmit, ja ne agrāk. Un pašvaldībām to vajadzēja fiksēt savos teritorijas attīstības plānos. Bet acīmredzot dažās vietās notika tas pats, kas ar šoseju Tīnūži–Koknese, par kuras būvniecību zināja kopš deviņdesmito gadu sākuma. No Rīgas attālākās pašvaldības to arī godīgi fiksēja savos attīstības plānos, bet Pierīgas pašvaldībām izdevīgāk bija nekustamā īpašuma buma laikā ļaut šo zemi apbūvēt. Un projektu nācās koriģēt.

Līdzīgi tagad notiek ar "Rail Baltica". Tajās vietās, kur tas fiksēts teritoriālajā plānojumā, nekādiem milzu strīdiem nevajadzētu būt. Strīdi, visticamāk, ir pašvaldībās, kur ar šo projektu pienācīgi nerēķinājās, cerot, ka to kaut kā izdosies apiet. 

No sabiedriskās apspriešanas atkal atgriežoties pie investīcijām. Skaitļi liecina, ka pēdējos gados visvairāk tiek investēts nevis ražošanā un arī ne pakalpojumos, bet gan finanšu un nekustamā īpašuma sfērā. Savukārt bankas pagājušajā gadā ir ļoti labi pelnījušas.

Toties krīzes laikā tām bija milzīgi zaudējumi, un, lai tos kompensētu, tās patiešām bija spiestas daudz investēt. Bet runājot par peļņu – tas ir pilnīgi dabiski. Investors, pirmkārt, ir uzņēmējs, kas grib pelnīt. Tāpēc viņš arī investē konkrētos reģionos, kuri no peļņas viedokļa varētu būt perspektīvi. Tomēr nereti mēs uz investoriem skatāmies kā uz tādu Amerikas onkuli, kam jādot mums nauda, ko mēs savukārt varētu iztērēt patēriņa precēs. Tas ir galīgi aplam.

Bet, kas attiecas uz nekustamo īpašumu, tā ir vienīgā nozare, kurā investīcijas lobē pati valsts un likumdevēji pieņem likumus, kas šīs investīcijas stimulē. Kā labi zinām, tas saistīts ar termiņuzturēšanas atļaujām. Kāpēc mēs šādi atbalstām un valsts līmenī reklamējam tieši nekustamā īpašuma tirgu, nevis, piemēram, līdzīgā veidā kaut vai ar tām pašām termiņuzturēšanās atļaujām nestimulējam investīcijas ražošanā, es nevaru pateikt.

Vēl viens aspekts - lielākā daļa no investīcijām koncentrējas Rīgā un Pierīgā. Līdz reģioniem nonāk samērā nedaudz. Kāpēc? Kādi tam iemesli? Tikai tas, ka Rīgā labāka infrastruktūra un vieglāk pieejams darbaspēks?

Arī par pašvaldību motivāciju investīciju piesaistē mēs rakstījām manis pieminētajā 2008.gada ziņojumā. Pašlaik pašvaldības ir vairāk ieinteresētas, lai tās iedzīvotājs pie viņiem dzīvo un guļ, nevis strādā, jo, kā zināms, pašvaldību budžeta lauvas tiesu veido nekustamā īpašuma un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tātad lielās līnijās ne investīcijas, ne uzņēmumi, ne uzņēmējdarbība tām nav vajadzīga. Un, kamēr ienākuma nodoklis netiks kaut kā pārdalīts, lai to saņemtu arī pašvaldības, kur cilvēks strādā, diezin vai kaut kas būtiski mainīsies.

Savukārt Rīga ir labs piemērs tam, par ko runājām sākumā. Šeit koncentrējas investīcijas un akumulējas labklājība, kas daļēji rodas, pateicoties šīm investīcijām. Šeit ir iespējas strādāt, augstāks dzīves līmenis un līdz ar to arī pieejamāks darbaspēks.

Ar ko mēs riskējam un ko zaudējam,  atsakoties vai pienācīgi nenovērtējot investīciju nozīmi?

Neviena vieta neattīstās, un nevienai vietai nav jēgas, nav nozīmes, ja tur nav cilvēku. Tas ir tas mūsu lielākais resurss, kuru pašlaik zaudējam tikai tāpēc, ka cilvēkiem nav normāla, pienācīgi apmaksāta darba. Un, ja mēs neļaujam kapitālam nākt uz šejieni, tad cilvēki brauc pie kapitāla. Labākajā gadījumā no reģioniem uz Rīgu vai citām Latvijas pilsētām, sliktākajā gadījumā – uz Lielbritāniju, Īriju un citviet.

Labs saturs
24
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU