Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Lapsa: „Pie mums diemžēl nestrādā iekšējā paškritika, goda un godīguma garīgās mērauklas, kas veidotu šo šķīrējtiesu pašregulāciju.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Šķīrējtiesas nav valsts tiesu sastāvdaļa, bet privātā kārtā dibinātas civiltiesisku strīdu vērtētājas un izlēmējas. Tās pastāv daudzās pasaules valstīs kā alternatīva valsts tiesām un to darba atslogotājas: šķīrējtiesā procesuālā kārtība ir vienkāršāka, un tālab spriedums iegūstams ātrāk. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šķīrējtiesas ir tik iecienītas tieši komerciālu strīdu izšķiršanā.
Vai tas, jūsuprāt, ir mīts vai patiesība, ka Latvija atšķiras no citām Eiropas valstīm ar šķīrējtiesu daudzumu un darba kvalitāti?
Šķīrējtiesu skaits (tāpat kā daudzi citi jautājumi), manuprāt, ir politiķu "jājamzirdziņš". Latvijā bija 213 pastāvīgo šķīrējtiesu, teica - tas ir slikti; Zviedrijā – viena, Igaunijā – trīs. Tas labi. Bet ir citas valstis, kur arī ir daudz šķīrējtiesu. Turklāt jāņem vērā, ka ne visur ir tāda reģistrācijas sistēma kā pie mums un mazās šķīrējtiesas nemaz neuzskaita. Bet varētu būt, ka attiecībā pret iedzīvotāju skaitu un ekonomisko apgrozījumu mums pastāvīgo šķīrējtiesu tiešām ir par daudz.
Kādēļ līdztekus valsts tiesu sistēmai visā pasaulē ir arī šādas privātas šķīrējtiesas?
Šķīrējtiesu institūts pastāv jau no romiešu laikiem: lai neietu uz tiesu un nepiedalītos kādā birokrātiskā procesā, ja cilvēki par kaut ko nevarēja vienoties, kaut ko sadalīt, viņi devās pie respektējama, gudra un vieda cilvēka - šķīrējtiesneša, kas pateica, kuram ir taisnība un kā lietas jākārto. Šīs funkcijas, piemēram, pildījuši arī ciemu vecākie. Viņi nebija tiesneši juridiskā izpratnē, bet izsprieda lietas pēc būtības.
Šāds šķīrējtiesu princips pamatā ir saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt – kaut arī pastāvīgās šķīrējtiesas nav valsts tiesu sistēmas sastāvdaļa, tās netieši ietilpst šajā sistēmā, jo tiek kontrolētas no vispārējās jurisdikcijas jeb valsts tiesām.
Mūsu valstī pēc neatkarības atjaunošanas šo tiesu izveide aktīvi norisinājās šī gadsimta sākumā. Bet galīgs jaunums tās nebija: padomju laikā pastāvēja Arbitrāžas tiesa, kas izšķīra saimnieciskos strīdus.
Tomēr kādēļ parādījās tik daudz pastāvīgo šķīrējtiesu?
Kā pirmo nodibināja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pastāvīgo šķīrējtiesu, kas skaitījās pirmskara šķīrējtiesas tradīciju pārmantotāja, tad bija Saimnieciskā tiesa (bijusī Arbitrāžas tiesa), kas izskatīja strīdus starp uzņēmumiem.
Sākotnēji tātad radās viena, divas, piecas vai desmit šķīrējtiesas, bet, tā kā grozījumi Civilprocesa likumā (CPL) nenoteica stingrus šķīrējtiesu izveides kritērijus, jebkura juridiska persona varēja aizpildīt dažas veidlapas un šķīrējtiesu piereģistrēt. Un to skaits arvien palielinājās. Daļa bija tādas, kas darbojās pastāvīgi un ko dēvēja par institucionālajām šķīrējtiesām: tām bija savas telpas, kancelejas darbinieki, kas pieņēma dokumentus, bija noteikts pieņemšanas laiks, vēlāk arī mājaslapas internetā.
Otra - lielākā daļa - bija tā dēvētās kabatas šķīrējtiesas. Piemēram, kāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību ražo preci, ko pērk visi veikali. Bet ne visi par preci samaksā, un parādus vieglāk piedzīt, ja komersantam pašam ir sava šķīrējtiesa. Šī prakse radīja nepareizu mehānismu un aplamu domāšanu – ka tā var darīt. Un ļoti daudzi nodibināja šīs šķīrējtiesas, jo nebija nekādu prasību – ne par atsevišķām telpām, ne darbiniekiem, pat kvalifikāciju un godīgu pagātni nevajadzēja. Taču pēc visiem ētikas principiem vērtējot, tā rīkoties nedrīkstēja!
Kad šķīrējtiesu skaits šādi auga, atbildīgajām iestādēm laikus vajadzēja saprast, kāpēc tā notiek, un izstrādāt atbilstošu regulējumu. Tas netika izdarīts, un tādējādi kopš aptuveni 2005.gada cīnāmies ar šīm aplamās brīvības sekām. Problēma, manuprāt, bija ne tik daudz šķīrējtiesu kopskaitā, cik zemajā kvalitātē – bija daudz nekvalitatīvu lēmumu.
Kaut kas gan tika darīts: Tieslietu ministrija (TM) izveidoja šķīrējtiesu reģistru, ko saskaņā ar grozījumiem CPL no 2005.gada aprīļa pārņēma Uzņēmumu reģistrs, un pēc tam no 30.septembra darbību varēja turpināt tikai tās, kas bija ierakstītas šajā reģistrā.
Atkal jāteic, ka runa ir par kritērijiem. Reģistrs pats par sevi nav izšķirīgs. Bet, pirmkārt, turpmākajos gados notika izmaiņas šķīrējtiesās izskatāmo lietu spektrā, tādējādi samazinot izskatāmo lietu skaitu. Bija periods, kad šķīrējtiesās varēja pat izšķirt strīdus par dzīvojamo telpu īres līgumu izbeigšanu.
Kopš 2008.-2010.gada šķīrējtiesas faktiski vairs neskata strīdus, kur no vienas puses ir komercsabiedrība, no otras – fiziska persona (patērētājs). Mainījās tiesu prakse, uzskatot, ka patērētājs nevar būt šķīrējtiesas klients. Piemēram, tādējādi šķīrējtiesas vairs nedrīkstēja skatīt lietas par banku aizdevumiem, jo kredīta ņēmējam bieži vien ir patērētāja statuss. Bet Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tika noteikts, ka šķīrējtiesu līgums (klauzula) aizdevuma līgumā ir (var būt) viens no netaisnīgiem līguma noteikumiem, ko var atzīt par spēkā neesošu. Līdz ar to no 2009.gada šādas lietas šķīrējtiesas neskata. Nav tā, ka galīgi neskata, jāņem vērā nianses: piemēram, ja banka aizdod naudu fiziskai personai komercdarbības nodrošināšanai, tad šī persona jau kļūst par komersantu un varētu būt arī šķīrējtiesas klients.
Šķīrējtiesu praksē ar fiziskām personām ir bijuši dažādi kuriozi. Piemēram, piedzīts līgumsods, jo laulības līgumā bija ierakstīts: ja māte bez tēva atļaujas izved bērnu ārpus valsts, viņai jāmaksā 50 tūkstoši. Bērna māte to bija izdarījusi, tēvs iesniedza pieteikumu šķīrējtiesā, un tā pieņēma lēmumu par naudas piedziņu, un valsts tiesa pieņēma lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu. Protams, Augstākā tiesa šo lēmumu atcēla. Jāuzsver, ka Šķīrējtiesu likuma 5.pantā šķīrējtiesu kompetence nu ir pietiekami skaidri iezīmēta.
Otrkārt, šķīrējtiesās izskatāmo lietu skaits samazinājies arī tādēļ, ka beidzamajos gados valsts ir strādājusi pie dažādiem jauninājumiem vispārējās jurisdikcijas tiesu darbībā. Ar grozījumiem CPL ieviesta maza apmēra prasību izskatīšana rakstveida procesā, bezstrīdus piespiedu izpildīšana un saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā. Pirms gadiem desmit, varbūt arī pieciem, skaidri zinājām, ka šķīrējtiesā komercstrīdus izskatīt būs ātrāk un lētāk. Tagad ir jāvērtē: ja, piemēram, lietu var izskatīt brīdinājuma procesā, tas būs lētāk. Ir jārēķina: valsts nodevas visu laiku tiek celtas, un citkārt tiesvedības maksa šķīrējtiesā var būt zemāka nekā valsts nodeva pirmajā instancē. Jāņem vērā, ka šķīrējtiesa izskatu lietu "vienā" instancē, bet valsts tiesā var būt visas trīs instances. Līdz ar to šķīrējtiesa var konkurēt ar valsts tiesu.
Šķīrējtiesas un valsts tiesas tad zināmā mērā ir konkurenti?
No vienas puses, tā var teikt. Bet ar šādu apgalvojumu tomēr jābūt ļoti uzmanīgiem: 2005.gadā Satversmes tiesas spriedumā ir rakstīts - šķīrējtiesām ir jābūt, jo to pastāvēšanas mērķis ir atvieglot darbu valsts tiesai.
Īstenībā šķīrējtiesas nedrīkstētu būt peļņas gūšanas avots?
Ar šādu nolūku jaunā likuma 2.pantā iekļauta norma: pastāvīgo šķīrējtiesu var izveidot Uzņēmumu reģistrā reģistrēta biedrība, kuras darbības mērķis ir šīs tiesas darbība. Un 3.pantā: šķīrējtiesas procesa organizēšana un strīdu izšķiršana nav komercdarbība. Iepriekš, kā jau minēju, šķīrējtiesas dibinātājas varēja būt arī komercsabiedrības, kas gribēja pelnīt naudu. Bet biedrības parasti darbojas ilgtermiņā, ir atbildīgas par savu labo slavu, un šajā gadījumā – tām vienkārši jāsniedz juridiskā palīdzība. Tas nozīmē, ka nav peļņas: nauda, ko procesa dalībnieki samaksā kā tiesvedības maksu, tiek tērēta mājaslapas, telpu uzturēšanai, tehnisko darbinieku algām un tiesnešu honorāriem. Beigās iznāk, ka tiesa strādājusi "pa nullēm".
Treškārt, gan arī jāteic, ka šķīrējtiesās izskatīto lietu skaits tomēr varētu būt samazinājies daļēji arī tādēļ, ka bija sašķobījusies šķīrējtiesu reputācija. Lai atsijātu "kabatas" šķīrējtiesas, nozīmīga bija šķīrējtiesu saraksta aktualizēšana saskaņā ar CPL grozījumu Pārejas noteikumiem, tostarp pastāvīgās šķīrējtiesas dibinātājam līdz noteiktam termiņam iesniedzot Uzņēmumu reģistrā jaunajām prasībām atbilstošus reglamentus. Tādējādi septembrī kā kritērijiem neatbilstošas no reģistra izslēdza gandrīz 90 šķīrējtiesas. Tā bija pirmā "lielā sijāšana", tagad reģistrā palikušas 124 pastāvīgās šķīrējtiesas.
Ar jaunā likuma prasībām to skaits, visticamāk, vēl tiks samazināts, un tad mēs varētu runāt gan par nolēmumu kvalitāti, gan par šķīrējtiesu attīstību un arī reputācijas atjaunošanu. Ja būtu ap 20 pastāvīgajām šķīrējtiesām, tas, manuprāt, būtu proporcionāli atbilstoši gan iedzīvotāju, gan tiesu skaitam, gan biznesa apgrozījumam.
Šķīrējtiesas nolēmums nav pārsūdzams. Klientam ir ārkārtīgi riskanti, ja viņš (savā ieskatā) nepelnīti zaudē, neko vairs nevar darīt. Valsts tiesā varētu tiesāties un tiesāties...
Ka šķīrējtiesas nolēmumi nav pārsūdzami – tā ir šķīrējtiesu institūta būtība. Tāpēc arī jaunajā likumā ir noteikts - ir jābūt pastāvīgai šķīrējtiesai ar 10 tiesnešiem. Tad izvēlamies šķīrējtiesu, kuras sastāvs vieš uzticību, kur ir tādi juristi, kurus cienām, iepretim tādai, kurā ir cilvēks, kurš reiz pieķerts blēdībā. Starp citu, pēc jaunā likuma (15.pants) šķīrējtiesās vairs nevar būt iepriekš sodītas personas. Līdz šim varēja. Patiešām! (Nekur gan nav teikts, ka sodītas personas nevar dibināt biedrību šķīrējtiesas reģistrēšanai.)
Tomēr vēl joprojām paliek atklāts jautājums par šķīrējtiesu nolēmumu apstrīdēšanu. Nav tā, ka pagrozījām šķīrējtiesu regulējumu un viss būs pilnīgā kārtībā. Profesors Kalvis Torgāns šo jautājumu aktualizēja 2008.gadā, un arī es savās lekcijās un semināros stāstu, ka tas nav tik vienkārši. Arī Satversmes tiesa šogad savā spriedumā vērsa uzmanību uz minēto jautājumu. Jo šķīrējtiesu nolēmumi, kas ir pieņemti un ko parakstījuši tiesneši, ir spēkā. Ja kāda no pusēm nepilda šķīrējtiesas nolēmumu, tad cietušais dodas uz pilsētas (rajona) tiesu ar iesniegumu, lai saņemtu izpildu rakstu. Ja nolēmums ir prettiesisks, valsts tiesa izpildrakstu neizsniedz un nolēmums nav jāpilda. Tas it kā ir spēkā, bet pēc būtības, pēc satura - nav spēkā. Ja atbildētājs bez ierunām izpilda tiesas nolēmumu, prasīto samaksā, viņš nekad neuzzinās, ka nolēmums bijis prettiesisks.
Manā praksē pašlaik ir gadījums, kur šķīrējtiesa ir pārkāpusi kompetences robežas - izskatot strīdu, grozījusi administratīvo aktu. Nolēmums ir spēkā, un tika ierosināta lieta pret šo šķīrējtiesas spriedumu.
Varbūt pasaulē ir valstis, kur uz šķīrējtiesām skatās brīvāk, bet mums it sevišķi pēdējos gados nelikumīgo, kā mēs dēvējam "slikto" jeb "netīro", lietu dēļ valsts tiesu kontrole tiek savilkta arvien ciešāk. Arī jaunais likums ir vēl stingrāks. Kad skatu lietas kā šķīrējtiesnesis (14 gados esmu izskatījis aptuveni četrus tūkstošus lietu), pirmām kārtām darbojos kā jurists, tiesību zinātnieks, izmantoju pieredzi, pētu, kā valsts tiesā izspriež līdzīgas lietas, ko kompetenti zinātnieki par attiecīgo jomu raksta "Jurista Vārdā".
Īstenībā šķīrējtiesu dogmatiskais princips ir tāds, ka viss iepriekš minētais nav jādara obligāti, var izmantot seno principu – vadīties pēc sajūtām, taisnīguma. Lūk, uzskatāmībai vienkāršots piemērs. Uz šķīrējtiesu atnāk klients ar paziņu Pēteri un saka: "Es aizdevu naudu, bet viņš man neatdeva." Bet Pēteris iebilst: "Naudu neatdevu, bet, kad tev nebija ko ēst, ņēmi no manis kartupeļus un citus produktus, un tā – četras ziemas. Uzskatu, ka tādējādi esmu norēķinājies." Formāli viņš nevar pierādīt savu taisnību, bet kā es (kā ciema vecākais, kas izzinājis apstākļus) lemšu? Es prasību noraidīšu...
Tomēr viss nav tik vienkārši. Šķīrējtiesneši savā starpā arī konsultējas, apmainās viedokļiem par gadījumiem praksē. Taču nav noliedzams, ka ir arī tādi šķīrējtiesneši, kuri uzskata, ka šajā darbā nav nekā sarežģīta. Stāsts ir par to, ka cilvēks var būt labs jurists, bet, piemēram, nespēj lasīt lekcijas, jo nav prasmju izklāstīt savas zināšanas. Var būt arī labs jurists, bet nemācēt spriest tiesu, toties izcili rakstīt līgumus. Katram jābūt savā vietā. Šķīrējtiesnesis arī ir profesija.
Tās ir tādas smalkās nianses, bet kopumā ir atzīstami, ka Šķīrējtiesu likuma 14.pantā ir skaidri noteiktas šķīrējtiesnesim izvirzāmās prasības.
Visu šo iepriekšminēto iemeslu dēļ jo vairāk kļūst skaidrs, ka īpašs Šķīrējtiesu likums bija vajadzīgs. Iepriekš šo jomu regulēja CPL.
Šķīrējtiesu likumā ir gan materiālās normas - kā izveidot pastāvīgo šķīrējtiesu, organizēt darbu un tamlīdzīgi, bet ir arī paša procesa regulējums. Taču gribu arī teikt - jaunais likums nav panaceja, sistēmas pilnveidošanā apstāties nevar.
Izstrādājot likumprojektu, tika spriests par tādu kritēriju kā izskatīto lietu skaits (200 un vairāk lietu). Bet, piemēram, 2012.gadā valsts tiesās par izpildrakstu bija iesniegti 1800 pieteikumi. Tātad var būt, ka ir divas vai trīs tiesas, kas izskata 500 lietu, bet ko pārējās? Tad mēs būtu otrā grāvī.
Kāpēc ir jaunais prasījums par telpām? Šķīrējtiesai patiešām ir jābūt stabilai un klientiem pieejamai. Bet, ja tiesa gadā izskata piecas sešas ne pārāk naudīgas lietas, tā nevarēs uzturēt ne telpas, ne personālu. No vienas puses, tādējādi tiktu izskaustas mazās gadījuma tiesas. Taču kas spēs izsekot kritēriju izpildei? Vai Uzņēmumu reģistra darbinieki ies un kontrolēs? Diezin vai.
Likums stājās spēkā 1.janvārī, bet vēl ir jāņem vērā tā Pārejas noteikumi, kas, piemēram, paredz šķīrējtiesas pārreģistrācijas termiņu līdz 1.jūlijam. Es likumprojekta izstrādes darba grupā biju par to, ka šis termiņš varētu būt īsāks: lai "kreisie kantori" nepārreģistrējas. Tikai kad pārejas laiks būs beidzies, redzēsim, ko īstenībā likums ir devis.
Kādas vērā ņemamas pārmaiņas likums vēl ieviesīs šķīrējtiesu darbā?
Likumā ir iekļauta norma, ka rajona tiesa, pieņemot lēmumu izsniegt vai neizsniegt izpildrakstu pēc šķīrējtiesas sprieduma, šo lēmumu nosūta arī pašai šķīrējtiesai. Tas ir ļoti svarīgi. Es esmu šķīrējtiesnesis, es skatu simtiem strīdu, pieņemu spriedumus, kancelejas vadītāja tos aizsūta abiem tiesas dalībniekiem (pusēm), un nav zināms, kas notiek tālāk. Turpmāk zināsim. Tā ir tā valsts kontrole. Tas ir kvalitātes jautājums – vienalga, vai lēmums ir pozitīvs vai negatīvs. Ja negatīvs – tad var būt, ka mainījusies tiesu prakse, un es kā šķīrējtiesnesis redzu savas kļūdas. Tas mūsdienās neprasa nekādus administratīvus izdevumus – vienu taustiņa klikšķi e-pastā.
Otrkārt, pozitīva ir prasība, ka Uzņēmumu reģistram ir jāsaņem šķīrējtiesu reglamentu redakcijas un tās jāpublicē mājaslapā. Svarīga ir pati ideja, ka reglamentiem jābūt publiski pieejamiem. Citādi valsts tiesas šķīrējtiesām joprojām prasa: atsūtiet savu reglamentu. Tiesai neinteresē šābrīža reglaments, bet gan tas, kas bija spēkā sprieduma pieņemšanas brīdī. Tādā veidā mēs rūpējamies ne tikai par šķīrējtiesu, bet arī par valsts tiesas nolēmumu kvalitāti par izpildrakstiem.
Par zināmu jucekli pastāvīgo šķīrējtiesu darbībā liecina arī tas, ka saistībā ar to bijuši vairāki Satversmes tiesas (ST) spriedumi. Pēdējā ziņa – ST atzinusi, ka norma – šķīrējtiesa pati lemj par strīda pakļautību – neatbilst samērīguma principam. Tādējādi norma, ciktāl tā liedz vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, neatbilst Satversmes 92.pantam. Ko tas nozīmē jaunā likuma kontekstā?
Par ad-hoc šķīrējtiesām runājot – tās nav pārāk izplatītas, un juceklis bija vairāk CPL, bet jaunais likums noteic, ka ad-hoc šķīrējtiesu nolēmumus nevarēs izpildīt piespiedu kārtā, bet tikai labprātīgi.
Par ST 2014.gada 28.novembra spriedumu lietā Nr.2014-09-01 jāteic, ka tas ir būtisks jautājums, jo jāgroza arī jaunais Šķīrējtiesu likums. Pašlaik notiek intensīvs darbs, lai ST atziņas tiktu ņemtas vērā. Minētajā spriedumā ST secina, ka personai ir jābūt tiesībām vērsties arī vispārējās jurisdikcijas tiesā, ja tā pamatoti uzskata, ka nav, piemēram, parakstījusi šķīrējtiesas līgumu. Ir jāpiekrīt ST, bet ir svarīgi, lai jaunais regulējums ļautu saglabāt šķīrējtiesu mērķi un jēgu – ātrs, efektīvs un taisnīgs process, un nerastos paralēlie procesi, un netiktu vilcināta strīda izšķiršana. Darbs nav no vieglajiem, tāpēc TM kopā ar šķīrējtiesu speciālistiem mēģinās rast risinājumu.
Juristu vidē mēdz teikt – ir šķīrējtiesu sistēma kā tāda un ir Latvijas šķīrējtiesu sistēma. Tas nozīmē, ka esam otrā galējībā un šķīrējtiesu sistēma tagad ar normatīvo aktu normām pārāk sajozta?
Par Latvijas šķīrējtiesām zinu diezgan sīki, un diemžēl tā ir, ka mūsu apstākļos ir nepieciešams noteikt stingrus kvalifikācijas un citus standartus, kādu varbūt nav citās valstīs. Pie mums diemžēl nestrādā iekšējā paškritika, goda un godīguma garīgās mērauklas, kas veidotu šo šķīrējtiesu pašregulāciju. Par nožēlu, tā nav tikai ar šķīrējtiesām. Latvijā likumos un Ministru kabineta noteikumos viss ir sīki jāapraksta, jānosaka, citādi daudzi meklē šīs "neaizrakstītās" spraugas, lai gūtu sev kādu labumu. Tāpēc jāatzīst, ka lielā mērā mūsu valstī tiesiskais regulējums daudzkārt tiek izstrādāts skrupulozs neapzinīgu vai negodīgu cilvēku dēļ.
