VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
16. septembrī, 2014
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Izglītība
3
3
3
3

Gustavs Strenga: nacionālā bibliotēka jebkurā valstī ir izaicinājums

LV portālam: GUSTAVS STRENGA, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks

Gustavs Strenga: „Iespējams, lielai daļai politiķu, kuri atbalstīja LNB jaunās ēkas būvniecību, un arī lielai daļai sabiedrības nebija priekšstata, ka tas ir tikai sākums, ka uzsliet vienīgi grāmatu glabātavu par 200 miljoniem ir bezjēdzīgi. Jāsaprot, ka, dodot nacionālās bibliotēkas statusam atbilstošus līdzekļus, atdeve no tās sabiedrībai būs lielāka nekā ieguldītā summa.”

FOTO: Kalvis Kalsers

Modernas bibliotēkas pamana, taču, ja tai nav kvalitatīva satura, tad šī uzmanība mēdz būt īslaicīga, norāda Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no redzamākajiem jaunās vēsturnieku paaudzes pārstāvjiem GUSTAVS STRENGA. Ko savā jaunajā veidolā bibliotēka piedāvā mums, un ko tai nāktos saņemt pretī?

Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunā ēka beidzot atvērta. Ko nācija ar to īsti ir ieguvusi?

Tas ir jautājums par nacionālās bibliotēkas misiju, uz kuru, manuprāt, ir sarežģīti atbildēt jebkurā sabiedrībā, ne tikai Latvijā. Bieži dzirdam cilvēkus sakām: es grāmatas papīra formātā vairs nelasu. Tad kāpēc gan vajadzīga nacionālā bibliotēka, jauna ēka, ja var taču digitalizēt visu krājumu, kas būtu pieejams internetā?

Taču bibliotēka nav tikai ēka, kur glabā un izsniedz lasīšanai grāmatas. Tā ir arī vieta, kur tiek apgūtas un radītas jaunas zināšanas. To novēlēt var arī LNB – būt vietai, kurā tiek labi saglabātas līdz šim uzkrātās zināšanas, kurā pieejami resursi – grāmatas, periodika, no kuras, starp citu, liekākā daļa jau digitalizēta, citi digitālie informācijas avoti, tajā pašā laikā darbojoties kā videi, kura palīdz cilvēkam radīt jaunas zināšanas, stimulē domāt un intelektuāli strādāt. To varētu raksturot kā LNB lielo misiju.

Paraugoties, ko bibliotēka jaunajā ēkā jau ir īstenojusi, tās darbības lauks ir ļoti plašs – sākot ar izstāžu veidošanu un organizēšanu un beidzot ar mūzikas pasākumu un konferenču rīkošanu. Nacionālā bibliotēka jebkurā valstī ir izaicinājums.

Vai ir paredzēts kāds īpašs profils, kurā LNB jaunajā veidolā varētu darboties?

Nacionālās bibliotēkas mērķis, pirmkārt, ir saglabāt nacionālo kultūras mantojumu visplašākajā nozīmē. Taču neviena bibliotēka nenodarbojas tikai ar saglabāšanu. Universitātes bibliotēkas, piemēram, vāc un uzglabā materiālus, kas nepieciešami studentiem vai pētniekiem. Nacionālās bibliotēkas misija ir daudz plašāka un sniedzas tālāk par tikai un vienīgi nacionālās kultūras glabāšanu.

Šodienas laikmetā ir ļoti svarīgi, lai bibliotēka ir arī popularizētāja un pētītāja. Bibliotēkai ne vien jāaicina sabiedrība nākt pie sevis, bet arī jābūt gatavai iet pie potenciālajiem lasītājiem, tos ieinteresēt nākt uz bibliotēku. Manuprāt, tieši tas ir LNB nākamais lielais uzdevums – piesaistīt lasītājus. Patlaban ir ļoti daudz interesentu, kuri aplūko jauno ēku, bet lasītavas, kā redzams, ne tuvu nav pilnas. Daļēji to izskaidro fakts, ka līdz šim Rīgā nav bijis nevienas bibliotēkas, kur lasītājiem būtu patīkami uzturēties - maz vietas, čīkstošas grīdas, sastāvējies gaiss. Tādēļ arī sabiedrībā nav tradīcijas, aicinājuma doties lasīt uz bibliotēku. Jaunajā ēkā turpretim šajā ziņā vide ir ļoti motivējoša. Tas, protams, ir tikai daļa, ko bibliotēka var piedāvāt.

Kādi faktori nosaka bibliotēku prestižu, tēlu pasaulē?

Bibliotēku prestižu nosaka krājumu lielums, tā kvalitāte, seno grāmatu un manuskriptu kolekciju vērtība, un, protams, arī bibliotēkas ēkai ir ietekme uz tās prestižu. Modernas bibliotēkas pamana, bet, ja tai nav kvalitatīva satura, tad šī uzmanība mēdz būt īslaicīga.

Cik liels ir sabiedrības pieprasījums pēc mūsdienīgas bibliotēkas?

Ja cilvēkiem uzdotu jautājumu: vai mums ir jābūvē bibliotēka par 200 miljoniem eiro, domājams, 80 vai 90 procentu respondentu atbildētu - nē! Savukārt, ja jautājumu formulētu šādi: vai jūs gribat zināt vairāk, sevi intelektuāli attīstīt, kā cilvēks kļūt gudrāks, vai mēs kā sabiedrība vēlamies kļūt konkurētspējīgāki, - domājams, 80 vai 90 procentu aptaujāto atbildētu pretēji - jā, mēs to gribam. Lūk, tieši to sabiedrībai centīsies piedāvāt nacionālā bibliotēka.

Jaunā ēka, kas tapusi smagi, ilgi un ekonomiskās krīzes apstākļos izmaksājusi miljoniem latu, nacionālā lepnuma vietā lielai daļai sabiedrības asociējas ar tādu kā nacionālo traumu un dzīrēm mēra laikā. Kā kliedēt sabiedrības šaubas par bibliotēkas nepieciešamību?

Šo viedokli varētu izskaidrot ar sabiedrības neuzticību varai kopumā. Varas iniciatīvas Latvijā tiek ļoti skeptiski uztvertas. Taču ne tikai nācijas intelektuālā elite uzskatīja, ka jauna bibliotēka ir jābūvē, bija arī politiskā griba, Kultūras ministrija šo ideju teju nepārtraukti ir atbalstījusi 15 gadus.

Nabadzība, protams, ir nelabvēlīgs fons. Taču diskusijas par to, vai mums šī ēka vajadzīga, manuprāt, ir novēlotas. Tagad vairāk būtu jādomā, ko ar šo ēku darām, ko iegūstam, mums jābūt daudz racionālākiem.

Runājot par izmaksām, profesors Endrjū Pedigrī (Andrew Pettegree) no Seintendrjūsas universitātes Skotijā, viens no vadošajiem renesanses un arī grāmatu vēstures pētniekiem, kurš viesojās šeit septembra sākumā, uzzinājis, ka bibliotēka izmaksājusi 200 miljonus, atzina, ka priekš šādas celtnes tā ir pilnīgi adekvāta cena attiecībā pret to, ko mēs no šīs ēkas varam saņemt pretī.

Šeit sastopamies ar problēmu, ar ko saskaras gandrīz visas sabiedrības Eiropā – publiskās ēkas to būvniecības laikā sadārdzinās. Tas gan nav LNB gadījums, jo tās sākotnējā cena deflācijas indeksa dēļ kopš celšanas sākuma ir pat samazinājusies. Taču, piemēram, Hamburgā ceļ koncertzāli, kuras izmaksas ir augušas divas reizes. Un arī vācu sabiedrība, kuras attieksme pret kultūru ir daudz tolerantāka nekā Latvijā, protestē. Taču tāds ir publisku celtņu liktenis – tās nav lētas. Ir jāsaprot bibliotēkas faktiskās vērtības attiecība pret naudisko, kas LNB gadījumā, manuprāt, noteikti ir augstāka par bibliotēkā ieguldītajiem 200 miljoniem. Vai vajadzēja būvēt krīzes laikā - tas, protams, ir diskutabls jautājums. Taču jāņem arī vērā, ka krīze samazināja celtniecības izmaksas, kas tagad būtu daudz lielākas. 

Bibliotēkas tapšanas gaitā mainījusies ēkas metaforiskā jeb simboliskā koncepcija - no Stikla kalna uz Gaismas pili. Kāpēc notikusi šāda metamorfoze?

Man šķiet, latvieši reizēm pārāk aizraujas ar simboliem. Ar to atšķiramies no lielajām nācijām. Mūsu pasaules mitoloģiskā izpratne joprojām ir dzīva. Ja par bibliotēku domā vācieši, angļi vai krievi, viņiem ir svarīga savas valsts varas vai tēla parādīšana.

LNB jaunās ēkas arhitektam Gunāram Birkertam, protams, bija prātā doma par simboliem. Gaismas pils ir daudz piemērotāks simbols nekā Stikla kalns, jo ļoti labi der arī šodienas sabiedrībā kā vieta, kur notiek intelektuāli procesi. Gaisma nav tikai un vienīgi fizikāla parādība, tas ir arī simbols gudrībai. Manuprāt, Latvijā ir pārāk maz institūciju, kuras nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu, kas nepieciešama visa cilvēka mūža garumā. Un bibliotēka ir viena no iespējām palīdzēt cilvēkiem izglītoties.

Vai ir pētīts, kāda attieksme pret nacionālo Gaismas pili ir Latvijas mazākumtautību vidū?

Tas ir valstiska mēroga jautājums - kā uzrunāt šo sabiedrības daļu, kurā droši vien ir vēl lielāka skepse pret bibliotēkas ēku un to, kas tajā notiek.

Ja paraugāmies uz LNB krājumu, latviešu grāmatas tajā nebūt nedominē. Šeit krājam visu Latvijas kultūras mantojumu. Krievi vismaz 200 gadus ir bijusi ļoti nozīmīga šīs sabiedrības daļa, un Latvijas teritorija ilgi ir bijusi Krievijas impērijas daļa. Tādējādi bibliotēkas krājumā ir ļoti daudz krievu grāmatu. Daudz ir arī vācu grāmatu. Šī neapšaubāmi nav latviešu, bet Latvijas bibliotēka, visas Latvijas tautas kopīgā vērtību glabātava. Jautājums tikai: kā to pateikt krieviski runājošajai Latvijas sabiedrības daļai? Man nav izsmeļošas atbildes. Ir gan pilnīgi skaidrs, ka jānotiek plašai diskusijai. Un šajā ziņā LNB kā institūcija ir ļoti atvērta, pretimnākoša katram, kurš izrāda interesi. Ekskursijas šeit notiek arī krievu valodā.

Kādi ir LNB krājuma turpmākie veidošanas principi un iespējas?

Primārais uzdevums - glabāt jau esošās vērtības, kā arī papildināt krājumu ar jauniem Latvijas izdevumiem, no kuriem, kā noteikts, viens eksemplārs ir nododams LNB. Bibliotēkas struktūrā ir Mākslas lasītava, Letonikas un Baltijas centrs, Tehnoloģiju lasītava, Mūzikas lasītava, Reto grāmatu un rokrakstu lasītava, Bibliotēku informācijas centrs, kuru krājumu savu iespēju robežās LNB cenšas pastāvīgi papildināt gan ar Latvijā, gan pasaulē iznākušajiem izdevumiem. Lai gan pēdējos gados jauno grāmatu iepirkšanas budžets ir palielināts, tomēr tas nav salīdzināms ar nacionālajām bibliotēkām attīstītajās valstīs.

LNB krājuma spēcīgākā daļa ir saistīta ar Latviju – gan vēsturiski, gan pašlaik. Lielākā problēma ir tā, ka 50 gadus esam bijuši atrauti no Rietumeiropas un pārējas pasaules. Pusgadsimtu bibliotēka ļoti ierobežotā daudzumā ir varējusi iegūt grāmatas no valstīm, kuras tika uzskatītas par Padomju Savienībai naidīgām. Arī 90.gados jaunu grāmatu iegāde bija ļoti apgrūtināta finansējuma trūkuma dēļ. Lai šo robu aizpildītu, nepieciešami milzīgi līdzekļi vai ļoti lieli dāvinājumi, kas vajadzīgajā apmērā faktiski nav iespējami.

Bibliotēka nāk ar daudzveidīgu piedāvājumu, bet, lai to izmantotu, nepieciešamas paša lietotāja prasmes to izmantot.

Lasītavās būs īpašas telpas tieši lasītāju apmācībai, kuru radīšanas mērķis ir izglītot apmeklētājus par iespējām, ko viņi bibliotēkā var izmantot. Nākot uz LNB, tas iespējams jau tagad. Protams, ļoti svarīgi ir vienmēr uzdot jautājumus, katrā lasītavā vai reģistratūrā varat prasīt, kur un kas ir pieejams. Bibliotēka piedāvā arī bukletus, kuri paskaidro, ko katra lasītava piedāvā.

Sabiedrība, sevišķi jaunieši, ar lasīšanu vairs neaizraujas. Milzīga, moderna bibliotēka nelasošā sabiedrībā zināmā mērā izskatās pēc paradoksa.

LNB ir Bērnu literatūras centrs, kas jau vairāk nekā desmit gadus ar dažādiem pasākumiem šajā sabiedrības daļā cenšas radīt interesi par lasīšanu. Bibliotēka aktīvi iesaistās savu lasītāju audzināšanā.

Redzot, ka sabiedrība lasa arvien mazāk, tomēr nav nekāda pamata teikt, ka bibliotēka nav vajadzīga. Tieši pretēji – šādos apstākļos bibliotēkai ir jābūt un aktīvi jādarbojas.

Kopumā, salīdzinot ar Rietumiem, mūsu sabiedrība ir neizglītotāka; par daudzām parādībām un procesiem tai ir ievērojami mazāka izpratne. Lasīšana un mūžizglītība Latvijā vēl nav ieņēmusi tādu nozīmi, kādai tai jābūt. Zināšanu lomu pārāk maz novērtē arī politiķi. Ir saprotams, ka sabiedrībai, kura pastāvīgi cīnījusies ar trūkumu, jaunu zināšanu apgūšana var nešķist prioritāra, taču, ja mēs kā valsts un nācija vēlamies attīstīties, bez tā neiztikt. Profesijas, kas jebkurai sabiedrībai ir svarīgas, lai tās locekļi būtu veiksmīgi - skolotāji, zinātnieki -, nav prestižas, nav sociāli novērtētas. Kamēr tas nenotiks, valsts attīstība nebūs veiksmīga.

Būt veiksmīgam šeit diemžēl nozīmē nevis zināt un izprast, bet būt tādam, kuram ir nauda. Tam vajadzētu mainīties. Jautājumus tikai – kad? Iespējams, būs jānomainās divām trim paaudzēm, taču, raugoties uz valsts nākotni, mums vairs nav laika – demogrāfi paredz, ka 2030.gadā Latvijā būs tikai pusotrs miljons iedzīvotāju. Zaudējot cilvēkus, Latvija zaudē iespējas attīstīties. Lai to novērstu, ir jārīkojas jau tagad un tūlīt. Bibliotēka ir laba iespēja zināšanu sabiedrības veidošanai. Politiķiem un sabiedrībai kopumā jāsaprot, ka sabiedrības intelektuālo spēju vairošanā ir nepieciešami ieguldījumi.

Helēna Demakova, kura kā kultūras ministre bija LNB jaunās ēkas pamatakmens licēja, norāda: bibliotēkā arī turpmāk būs jāiegulda nācijas pašcieņai atbilstoša nauda. Vai nav iespaids, ka tas būs hronisks šķērslis LNB attīstībai?

Skaidrs, ka šī ēka nevar funkcionēt bez naudas ieguldīšanas tās saturā. Iespējams, lielai daļai politiķu, kuri atbalstīja LNB jaunās ēkas būvniecību, un arī lielai daļai sabiedrības nebija priekšstata, ka tas ir tikai sākums, ka uzsliet vienīgi grāmatu glabātavu par 200 miljoniem ir bezjēdzīgi. Jāsaprot, ka, dodot nacionālās bibliotēkas statusam atbilstošus līdzekļus, atdeve no tās sabiedrībai būs lielāka nekā ieguldītā summa. Jautājums, vai Latvijā to sapratīs.

Ir skaidrs, ka politiķiem nākas visai grūti izšķirties par apjomīgu līdzekļu piešķiršanu lielas vēlētāju daļas acīs tik marginālai lietai kā bibliotēka. Risinājums, iespējams, ir LNB aktīvi pozicionēt utilitārāk - kā izglītības un zinātnes iestādi. Vai liekat akcentu uz to?

Jā, tieši to LNB patlaban mēģina darīt – mainīt šo fokusu. Taču sabiedrības viedokli nav iespējams grozīt vienas dienas laikā. Bibliotēka, protams, ir kultūras un zinātnes iestāde. Bibliotēkas durvis ir atvērtas ikvienam. Katrs var kļūt par lasītāju, lasītāja karte ir bez maksas, tāda ir arī ēkas publiskās zonas un lasītavu izmantošana.

Visā pasaulē raksturīgi, ka bibliotēka arvien vairāk kļūst par trūkumcietēju, pensionāru un bezdarbnieku paradīzi – omulīgu laika pavadīšanas vietu, kur lasīšana var būt tikai sekundāra aktivitāte. Kā uz šo parādību raudzīties?

Jā, tā ir realitāte. Arī vecajās bibliotēkas ēkās bija daļa apmeklētāju, kuriem acīmredzami nebija kur citur iet. Bibliotēkas mērķis, protams, nav kļūt par sociālo iestādi, taču, ja cilvēks ievēro visus iekšējās kārtības noteikumus, nav pamata viņu nepieņemt. Bibliotēka ir atvērta institūcija.

Vai tiks īstenota izskanējusī ideja, ka LNB jaunā ēka būs atvērta apmeklētājiem visu diennakti?

Cik zinu, tā arī būs, taču ne tuvākajā laikā, jo jau šā gada beigās nāksies atbrīvot pirmos trīs ēkas stāvus Latvijas prezidentūras ES Padomē vajadzībām. Pusgadu bibliotēka darbosies ierobežotā režīmā.

Tas droši vien nenāks par labu bibliotēkas tēlam.

Kā bibliotēkas pārstāvis varu teikt, ka tā ir piekritusi šim priekšlikumam un mēģinās arī prezidentūras laikā funkcionēt iespējami pilnvērtīgi. Protams, ka no bibliotēkas lietotāja viedokļa tas nav īpaši draudzīgi. Taču tāds ir bijis Latvijas valsts institūciju pārstāvju lēmums.

Cik liels ir politiķu iespaids uz bibliotēkas tiešo darbību un mērķiem?

Celt šo ēku bija arī ļoti nozīmīgs politisks lēmums, un, šķiet, ka politiķi uzskata, ka viņi ir tiesīgi bibliotēku izmantot tik, cik uzskata par vajadzīgu. Taču tas drīzāk ir saistīts ar pašu ēku, nevis LNB kā institūciju, kura ir neatkarīga un politiski neitrāla. Bibliotēkas darbības principi un prioritātes tiek pieņemti iestādes iekšienē, nevis ārpus tās. Politika LNB ietekmē tikai tādā ziņā, ka tā ir atkarīga no valsts budžeta līdzekļu piešķīruma. Vai tas ir pareizi, ka LNB jaunā ēka tiek izmantota valsts reprezentācijai? Te droši vien katram būs savs viedoklis.

To, kādas ir LNB iespējas īstenot savus principus un prioritātes, droši vien atspoguļo starpība starp summu, ko bibliotēka vēlētos saņemt to piepildīšanai, un līdzekļu apjomu, ko tā reāli saņem no budžeta.

Ir skaidrs, ka Latvijā valsts institūciju attīstībai ir nepieciešamas daudz vairāk naudas, nekā valsts var tam atvēlēt. Iestādēm jāapzinās, ka vēlmes allaž nākas samērot ar valsts budžeta iespējām. Taču arī politiķiem jāsaprot, ka institūcijām jāattīstās un jāatrod zelta vidusceļš, lai to nodrošinātu.

Jāraugās, lai notiktu kaut lēna, bet vienmērīga attīstība. Tas nepieciešams arī bibliotēkai, kura veido grāmatu krājumu. To, kas notiek pretējā gadījumā, varēju labi novērot, lasot Britu bibliotēkā Londonā, kuras citādi ļoti labi veidotajā krājumā par Baltijas valstīm iztrūka 80.gadu izdevumu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija Tečeres valdīšanas laiks, kad būtiski tika samazināts finansējums valsts institūcijām, ieskaitot bibliotēkas. Tas ir ilustratīvs piemērs tam, ka institūcijām, kuru mērķis nav darboties tikai tuvākos piecus vai desmit gadus, ir jānodrošina noteikts finansējuma līmenis ik gadu – stabils un vismaz ar nelielu pieaugumu.

Saprotams, ka tuvākajā nākotnē bibliotēka nebūs valsts prioritāte numur viens, jo tai ir jāapmierina arī daudz utilitārākas vajadzības. Taču valstij jābūt arī attīstības plānam, un bibliotēka ir viena no tā daļām. Tas, ko līdz šim esam darījuši, ir paveikts pietiekami augstā līmenī, lai neradītu šaubas, ka LNB ir lietderīgi uzticēt līdzekļus.

Jāpiebilst, ka LNB cilvēki strādā, nevis orientējoties uz peļņu, bet ar misijas apziņu – dot ieguldījumu Latvijas attīstībā. Līdz ar jaunās, iespaidīgās un daudzfunkcionālās LNB ēkas uzcelšanu pašā pilsētas centrā mainījusies arī bibliotēkas darbinieku loma sabiedrībā, tā kļuvusi daudz redzamāka. Valstij beidzot jāapzinās, ka šodienas bibliotekārs vairs nav cilvēks, kurš tikai izsniedz grāmatas. Maksājot viņam algu, ar kādu darba tirgū novērtē mazkvalificētu darbaspēku, rodas zināma problēma – ieguldot miljonus bibliotēkas ēkā, bet neinvestējot tās darbiniekos, rezultāta nebūs.

Vai terorisma draudu laikmetā glabāt tautas garamantas vienuviet ir tas labākais risinājums?

Jā, riskus sadalīt vienmēr ir noderīgi. Par to var domāt, taču Latvijas valsts nav tik bagāta, lai uzturētu vairākas kvalitatīvas institūcijas, kur glabāt tautas garamantas. Ja paraugāmies uz Vācijas, Francijas, Austrijas, arī Lielbritānijas bibliotēkām, arī tur milzīgas nacionālās vērtības atrodas vienuviet, vienā ēku kompleksā. Tas zināmā mērā tiek kompensēts ar ļoti augstiem drošības standartiem, kādi tiek ievēroti arī LNB.

Patlaban bibliotēka paredzēta sešu miljonu iespieddarbu uzglabāšanai. Cik ilgam laikam ar to pietiks? Vai drīz ar to nebūs par maz?

Jā, ar šādu problēmu sastopas bibliotēkas visā pasaulē  – vienā brīdī tā kļūst par mazu. Tādēļ lielākajai daļai bibliotēku papildus centrālajai ēkai ir arī citas krājuma glabātavas. Piemēram, Britu bibliotēkai ļoti liela krājuma daļa atrodas ārpus Londonas, jo ik gadu tā pieaugums ir milzīgs. Brīdis, kad LNB pienāks vajadzība celt jaunu grāmatu krātuvi, gan neteikti nepienāks vēl tik drīz.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU