Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Rihards Kols: „Diskriminācija mūsdienās ir kļuvusi par sabiedrības morāles apslēpto sērgu, un tās izpausmes veidi ir kļuvuši diskrētāki un grūtāk identificējami.”
FOTO: no R. Kola personīgā arhīva
Un tomēr. Lai arī šobrīd diskriminācija visdažādākajās tās primitīvajās izpausmēs šķiet izskausta, situācija nav tik vienkārša. Diskriminācija mūsdienās ir kļuvusi par sabiedrības morāles apslēpto sērgu, un tās izpausmes veidi ir kļuvuši diskrētāki un grūtāk identificējami. Protams, pastāv vairāki starptautiski tiesību akti, kas nosaka diskriminācijas aizliegumu jebkādos tās izpausmes veidos, tomēr bez intensīvas sabiedrības izglītošanas un informēšanas ar likuma burtu vien nepietiek.
Diskriminācija ir problēma arī Eiropas valstīs
Saliedētas, integrētas un uz iecietību vērstas sabiedrības pastāvēšanai ir jākļūst par katras valsts attīstības vadmotīvu. Maldīgi ir domāt, ka diskriminācija un ar to saistītie problēmjautājumi ir aktuāli tikai vāji attīstītās valstīs un tajās, kurās pastāv augsts nabadzības un noziedzības līmenis. Arī Eiropā - pasaules kultūras šūpulī - diskriminācija tiešā vai netiešā veidā ir novērojama gandrīz visās sabiedrības dzīves jomās. Piemēram, Eiropas Savienībā vien dzīvo aptuveni 80 miljonu personu ar invaliditāti, kurām dažādie funkcionālie traucējumi joprojām bieži vien neļauj pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā.
Latvijas pilsoņu domas par to, vai diskriminācija vecuma, seksuālās orientācijas, invaliditātes un dzimuma dēļ ir palielinājusies pēdējo piecu gadu laikā, pārsvarā sakrīt ar vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Taču atšķirībā no lielākās daļas Eiropas Savienības pilsoņu, kuri uzskata, ka diskriminācija etniskās izcelsmes un reliģiskās piederības dēļ ir vairāk izplatīta, tikai attiecīgi 26 un 17 procentu Latvijas iedzīvotāju pauž viedokli, ka diskriminācija šajās jomās minētajā laikposmā ir palielinājusies.
"Integrētas un uz iecietību vērstas sabiedrības pastāvēšanai ir jākļūst par katras valsts attīstības vadmotīvu."
Tajā pašā laikā mūsu valstī joprojām ir sastopami diskriminējoši nosacījumi darba sludinājumos, kuros norādīti nepamatoti ierobežojumi amata pretendentiem – visbiežāk attiecībā uz dzimumu un vecumu. Piemēram, pērn sievietes saņēma gandrīz par 17 procentiem mazāku samaksu nekā par to pašu darbu vīrieši. Uz šo faktu regulāri norāda Tiesībsarga birojs, kas plāno veikt pētījumu, lai apzinātu diskriminācijas izplatību nodarbinātības vidē Latvijā un strādājošo informētību par diskriminācijas veidiem un iespējamo rīcību savu tiesību aizsargāšanai. Par līdzīgu diskrimināciju savā ziņojumā runā Eiropas Komisija: sievietes Eiropā vēl arvien 59 darba dienas jeb nepilnus divus mēnešus gadā ir strādājušas bez maksas.
Uzskaitītie gadījumi ir tikai aisberga redzamā daļa, tādēļ pretdiskriminācijas politika vairs nav tikai jautājums – kā mēs cits pret citu izturamies. Būtībā ir jārunā plašāk, jo diskriminācijas problemātika ir kļuvusi par vienu no nosacījumiem mierpilnai kopā dzīvošanai dažāda fiziskā izskata, dzimuma, rases, vecuma, ticības un citu atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem.
Latvijā nav pretdiskriminācijas un vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanas tiesību akta
Šobrīd Latvijā nav konkrēta pretdiskriminācijas un vienlīdzīgo tiesību nodrošināšanas tiesību akta; diskriminācijas aizlieguma normas ir ietvertas dažādos normatīvajos aktos. Līdz ar to pretdiskriminācijas politikas jautājumi ir sadrumstaloti pa darbības jomām starp vairākām nozaru ministrijām. Turklāt, pēc valsts iedzīvotāju domām, masu medijiem un valdībai ir lielākā ietekme cīņā pret diskrimināciju Latvijas sabiedrībā. Salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā, mūsu valsts pilsoņi nav tik pārliecināti par izglītības iestāžu lomu cīņā pret diskrimināciju - šo viedokli atbalsta tikai katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs, kamēr Eiropas Savienībā tieši izglītības iestāžu lomu cīņā pret visu veidu diskrimināciju izceļ gandrīz puse pilsoņu. Tāpat salīdzinājumā ar vidējo rādītāju Eiropas Savienībā, nepamatoti zemu pie mums tiek vērtēta arī vecāku, tātad ģimenes, loma šajā jomā.
Ko darīt? Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu rīcības virzienos ir iekļauti uzdevumi un plānota pasākumu īstenošana iecietības veicināšanai, starpkultūru dialoga attīstībai, diskriminācijas apzināšanai, kā arī mazākumtautību, tajā skaitā čigānu un imigrantu, integrācijai. Kultūras ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde, kas koordinē integrācijas pamatnostādņu un to rīcības plāna īstenošanu.
Ir izstrādātas pamatnostādnes un noteikti būtiski virzieni, kuros ir nepieciešama vienotas politikas īstenošana. Proti, ir jāveido efektīva, visaptveroša diskriminācijas pārraudzības un novēršanas sistēma, veicot regulārus pētījumus un informatīvas kampaņas par sociālo atstumtību un diskriminācijas problēmām Latvijas sabiedrībā. Piesaistot gan valsts, gan ES struktūrfondu finansējumu, Kultūras ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu un nevalstiskajām organizācijām ir īstenojusi vairākus izglītojošus un informatīvus pasākumus, kā arī seminārus un konferences. Taču ar to vien nepietiek. Lai turpinātu veiksmīgi iesākto darbu un veicinātu sabiedrības izglītošanu pretdiskriminācijas jautājumos, arī šogad Sabiedrības integrācijas fonds kopā ar Kultūras ministriju īsteno informatīvo kampaņu "Šodien Tu, rīt Tevi. Stop diskriminācijai".
Kampaņas ietvaros ir nominēti pieci labas gribas vēstneši, kuru uzdevumus būs runāt par diskriminācijas radītajām sekām. Manuprāt, tieši šādi – caur konkrētām personībām - ir iespējams sabiedrībai sniegt lielāku izpratni par diskriminācijas problēmu Latvijā, jo mēs ne vienmēr spējam atklāt konkrētus tās gadījumus. Mūsdienās diskriminācijas izpausmes ir krasi mainījušās un tās vairs nav viegli atpazīt. Tādēļ izglītošana, izpratnes veicināšana un informētība ir nozīmīgs solis pretim saskanīgai un iecietīgai sabiedrībai.
