VUGD: ja cilvēki sauc mūs palīgā, tad jābrauc

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) ugunsdzēsēji šogad jau ir izbraukuši uz 3000 notikumiem. Jācer, ka tādu pārbaudījumu kā pērn ne mūsu valsts iedzīvotājiem, ne glābējiem vismaz pārlūkojamā nākotnē nebūs. Jo tas viss vēl ir tepat un laiks rētas nedziedē tik ātri. Par darbu un dzīvi pēc plūdiem, Rīgas pils ugunsgrēka un pēc "Maxima" traģēdijas LV portāla saruna ar VUGD priekšnieku pulkvežleitnantu OSKARU ĀBOLIŅU.

Pērnais gads jūsu dienestam izvērtās par nesaudzīgu pārbaudījumu cēlienu. Cilvēku dzīvē ir notikumi, kuri iezīmē robežšķirtni "pirms" un "pēc". Vai arī jūs tā varētu teikt?

Pagājušais gads dienestam bijis smags ne tikai ar to, ka bija ļoti daudz izbraukumu – ap 16 tūkstošiem, bet arī šie smagie notikumi - ugunsgrēks Rīgas pilī un, par ko gribētos runāt vismazāk, – "Maxima" traģēdija, kur dzīvību zaudēja trīs mūsu kolēģi...

Tātad, atskatoties uz skaitļiem, ugunsgrēku skaits bija audzis par 15,5 procentiem, glābšanas darbu apjoms - par 27 procentiem. Tas ir ļoti liels apjoms, saistīts ar to, ka valsts deleģēto funkciju spektrs izvērsies ļoti plašs. Agrāk mūsu dienests nodarbojās tikai ar ugunsgrēku dzēšanu, tagad klāt nākuši gan glābšanas darbi, gan citi uzdevumi. Saistībā ar glābšanas darbiem vien ir daudz citu sadaļu: piemēram, mēs piedalāmies ne tikai ceļu satiksmes negadījumu seku likvidēšanā, bet iedzīvotājiem un citiem dienestiem palīdzam visdažādākajās situācijās.

Ceļat no kokiem kaķus un no akām velkat suņus...

Tas ir tāds izsenis strīdīgs jautājums (par šo tematu esmu runājis arī ar ārvalstu kolēģiem) - ja cilvēki mūs sauc palīgā, tad jābrauc. Protams, var par dažiem gadījumiem pasmaidīt – bet kā noteikt, ka dzīvnieks patiešām ir bezpalīdzīgā stāvoklī un apkārtējie cilvēki viņam nespēj palīdzēt? Ir dzirdēts, ka tie ir lieki tēriņi, nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana, bet mums ir šīs funkcijas jāpilda, kaut arī jau ceturto gadu VUGD budžetu var nosaukt par tādu "izdzīvošanas budžetu". Tajā nav paredzēti līdzekļi dienesta attīstībai. Mēs runājam par kapacitātes saglabāšanu, lai pieejamā finansējuma ietvaros sabiedrībai sniegtu kvalitatīvu pakalpojumu.

Cik liels ir VUGD budžets?

Šogad 37 miljoni eiro, un 33 no tiem aiziet atalgojumam. Viegli aprēķināt, cik paliek dienesta uzturēšanai un visam pārējam. Ik gadu mēs gan saņemam kādu papildu finansējumu, jo ir lietas, ko vienkārši nevar atlikt – gan aprīkojuma iepirkšanā, gan cilvēku nodrošināšanā darbiem ugunsgrēkā, gan darba apģērbu iegādē.

Protams, redzot šo situācijas nopietnību, nevaram sēdēt rokas klēpi salikuši un aktīvi darbojamies projektu jomā. Pērn vien šādi esam apguvuši 1,3 miljonus latu Eiropas fondu līdzfinansējuma. Tas ir ļoti svarīgi, jo tā ir tā dzīsla, kur mēs ik gadus iegūstam jaunas tehnikas vienības, rīkojam apmācības un paveicam daudz ko citu.

Tomēr, lai kā negribētos pie tā atgriezties, Rīgas pils ugunsgrēks un "Maxima" – kādas ir tās pamata atziņas pēc šiem smagajiem notikumiem?

Kā dienesta vadītājs varu teikt, ka šie notikumi pievērsa sabiedrības un valdības pastiprinātu uzmanību VUGD vajadzībām. Saistībā ar pils ugunsgrēku pārmetumi par veco tehniku, nepietiekamu tehnikas vienību skaitu, par ko iepriekš ne reizi ir runāts, bija kā iemesls, lai atgrieztos pie šī jautājuma un to risinātu. Pēc ugunsgrēka izskanēja dažāda informācija par 70.gados iegādāto sūkņu staciju, kura nenostrādāja. Te gan teikšu – tas nenozīmē, ka ugunsdzēsēji nevarēja piegādāt attiecīgai vietai ūdeni. Ir citi risinājumi, kurus mēs nekavējoties arī izmantojām, un tādēļ uguns posts nebija lielāks.

"Nav divu vienādu ugunsgrēku."

Abi notikumi tika analizēti, piedaloties Igaunijas, Lietuvas un Polijas ekspertiem, kuri teica tikai atzinīgus vārdus par VUGD izdarīto. Nav divu vienādu ugunsgrēku. Ja zinātu, kur nokrist, paliktu spilvenu. Jā, bija pārmetumi, ka mums nav tehnikas, kas varētu iebraukt pa pils pagalma šaurajiem vārtiņiem. Ja šādi vērtēsim situācijas, tad gan nezinu, cik daudz specializētu tehnikas vienību mums vajadzētu ikkatram gadījumam. Mēs strādājam ar to tehniku, kas mums ir un kas ir paredzēta valsts standartos. Gan pils ugunsgrēka laikā, gan "Maxima" traģēdijas seku likvidācijā tika izmantoti visi maksimāli pieejamie resursi, un tie bija pietiekami.

Ir jāsaprot viens – pils ugunsgrēks bija ļoti specifisks ar to, ka bija ļoti sarežģīta piekļuve gan ēkas tehniskās konfigurācijas, gan arī remonta apstākļu dēļ: bija daudz demontētu pārsegumu, celtniecības stalažas, vagoniņi pie fasādes, kas apgrūtināja piekļūšanu ugunsgrēka perēkļiem. Ļoti daudz momentu, kurus apkopojot var ainu radīt saprotamāku sabiedrībai. Protams, no malas ir viegli komentēt; man arī pašam nācies dzirdēt dažādas replikas, kad žurnālistiem komentēju situāciju ugunsgrēka laikā. Tad bija jāklausās, ka mūsu dienests nekam neder – ja atbrauktu ārzemju speciālisti (to pauda arī "Maxima" traģēdijā), tad ar visu uzreiz tiktu galā. Skumji, ka mūsu ļaudis tā nonicina savus glābējus. Viņi nebūt nav sliktāki par ārzemju speciālistiem – apmācība ir tieši tādā pašā līmenī kā viņiem, arī aprīkojums atbilst Eiropas Savienības prasībām.

Jūs patiešām sajūtat, ka tā tomēr ir?

Dažādas atsauksmes dzirdam. Protams, lielākoties pozitīvas, bet ir arī pretējas. Vēlreiz uzsvēršu - rezultāts būtu tieši tāds pats, ja šajos notikumos piedalītos ugunsdzēsēji no citām valstīm.

Kā klājas tiem glābējiem, kuri cieta glābšanas darbos "Maxima", un arī pārējiem, kuri tajos piedalījās?

Pēc šīs traģēdijas vajadzēja darīt visu iespējamo šo cilvēku labā – gan ārstniecības, gan rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā. Paldies Iekšlietu ministrijai, kas iesaistījās šajās aktivitātēs, lai maksimāli ātri dabūtu šos cilvēkus atpakaļ ierindā. Ir cilvēki, kuri guva traumas, bet arī visi tie 557 glābēji (paldies arī visiem virsniekiem un vadībai, kas tur strādāja) ir cietuši. Viņi nav cietuši fiziski, bet psiholoģiski: tas, kas bija jāredz šajos glābšanas darbos, tik lielu bojāgājušo skaitu un tādu bojāgājušo stāvokli emocionāli grūti atcerēties vēl šobrīd. Savā vairāk nekā 20 gadu pieredzē ne ar ko tamlīdzīgu nebiju sastapies.

Tāpēc mēs runājam ne tikai par tām reālajām traumām, kuru dēļ cilvēkiem bija vajadzīga mediķu palīdzība un kuri pašlaik iziet rehabilitācijas kursu, bet arī par tiem cilvēkiem, kuri morāli tika traumēti tā dēļ, ko viņi tur redzēja. Var mēģināt sadzīvot ar to, ka regulāri ikdienā redzam ievainotos, bojāgājušos; iestājas profesionālā notrulināšanās, sauksim to tā, bet šis bija cits gadījums, un es noņemu cepuri to cilvēku priekšā, kuri tur strādāja. Tas ir tik liels emocionālais slogs, kas vēl ilgi nāks līdzi mūsu ikdienā. Protams, mēs darām visu iespējamo, lai no tā atbrīvotos.

Paldies, protams, arī valdībai un ministrijai par atbalstu. Tas ir nebijis gadījums, ka tik daudziem cilvēkiem kopumā nepieciešama rehabilitācija, bet šie jautājumi ļoti operatīvi ir sakārtoti, mēs nesastopamies ne ar kādām problēmām, kas neļautu to darīt.

Kā tagad klājas glābējam, kas traģēdijā bija cietis vissmagāk?

Ugunsdzēsējs glābējs, kas slimnīcā bija visilgāk, tagad gaida rehabilitācijas kursu, pēc kura mediķi skatīsies, kādas vēl manipulācijas nepieciešamas, lai viņš varētu atgriezties ierindā: mērķis ir darīt visu, lai šie cilvēki spētu pilnvērtīgi turpināt savu darbu. Ir jāapzinās šīs situācijas nopietnība. Tiem cilvēkiem, kuri nevarēs tālāk pildīt pienākumus kā ugunsdzēsēji glābēji, būs jāmeklē tāds darbs, kur viņi savus pienākumus var pildīt pēc citām veselības kategorijas prasībām. Katrā ziņā tas nebūs iemesls šo darbinieku atvaļināšanai.

Droši vien jau iepriekš gadījies, ka ugunsdzēsēji darbā iegūto traumu dēļ nevar turpināt strādāt iepriekšējā amatā. Kā spējat par viņiem parūpēties?

Tas var būt jautājums par to, vai ugunsdzēsējiem glābējiem nepieciešama veselības apdrošināšana. Ieviešot šo apdrošināšanu, sastopamies ar risku, ka daudzos gadījumos, kad traumas iegūtas, apdrošināšanas kompensāciju nevarēs saņemt, jo nebūs ievēroti kaut kādi apdrošinātāja izvirzītie apstākļu nosacījumi. Pašlaik, arī pateicoties pasākumiem, kuri tika veikti pēc "Maxima" traģēdijas, valsts finansētā veselības aprūpes sistēma Iekšlietu ministrijas amatpersonām ar speciālām dienesta pakāpēm ir sakārtota tādējādi, ka palielināts pieejamo pakalpojumu klāsts un kompensējamās summas par nelaimes gadījumu darbā.

Pozitīvi arī tas, ka no 1.janvāra pabalsti šajos gadījumos netiek aplikti ar nodokļiem. Smagi pieminēt, bet kompensācija paredzēta arī bojāgājušo glābēju tuviniekiem.

Protams, atkal rodas jautājums - vai kaut kāda naudas summa var aizstāt tuvinieka zaudējumu.

Cik liela ir šī summa?

Bija 50 tūkstoši latu, tagad tā paaugstināta līdz 100 tūkstošiem eiro. Jebkurā valstī tiek aprēķināts, kāda ir iedzīvotāja dzīvības cena. Ceļu satiksmes drošības direkcija min aplēses, ka Latvijā tā ir 303 tūkstoši eiro. Tātad skaidri redzam nesakritību starp šo summu un kompensācijas apmēru. Tas ir diskutējams jautājums, un ceru, ka tuvākajā laikā pie tā vēl atgriezīsimies.

Bet algas ugunsdzēsējiem glābējiem joprojām ir mazas?

Iepriekš ugunsdzēsēju darba pamatatlīdzība bija 300 latu, pozitīva tendence ir tā, ka algas pakāpeniski tomēr tiek paaugstinātas. No 1.janvāra algu izlīdzināšanas programmas ietvaros valsts pārvaldē bija neliels pielikums. Man allaž uzdod jautājumu, uz kuru grūti atbildēt – kādam jābūt atalgojumam, lai tas atbilstu tam darbam, ko cilvēki dara? Ņemot vērā kopējo situāciju valstī, nevienu profesiju nevar nostādīt līdzās, katrā ir sava specifika, atbildība un riski, bet domāju, ka ugunsdzēsējiem adekvāts atalgojums būtu, sākot ar 1000 eiro mēnesī.

Zemās algas dēļ lielākā daļa no viņiem arvien strādā otrā darbavietā.

Darba diennaktī cilvēks patērē spēka resursus, kas ir jāatjauno, un turpmākās trīs dienas paredzētas, lai cilvēks atgūtos pēc dežūras. Bet ugunsdzēsēji glābēji tā vietā strādā citā darbā. Protams, noteiktā kārtībā ir jāsaņem saskaņojums, lai to drīkstētu darīt. Zinot reālo situāciju, varu pateikt, ka mūsu cilvēki strādā ne tikai otrā vietā, bet pat trijos darbos. Kā to var dabūt gatavu, man grūti pateikt.

"Skumji, ka ļaudis tā nonicina mūsu glābējus."

Tiek skatīts jautājums – kāpēc cilvēkus mocīt ar 24 stundu dežūrām, lai strādā 12 stundu garu maiņu. Ja tā notiktu, liela daļa ugunsdzēsēju glābēju mūsu dienestu atstātu, jo viņi vienkārši nespētu uzturēt savas ģimenes. Gan Valsts policijā, gan arī igauņi, kurus visur minam par piemēru, bija izdomājuši pāriet uz 12 stundu maiņu darbu. Kad pamēģināja, saprata, ka iespējami ātri jāatgriežas pie vecā grafika, jo cilvēki, vairs nespējot savietot darbus, no dienesta aiziet. Visur Baltijas valstīs ir diennakts dežūras. VUGD kadru mainība nemainīgi turas vidēji deviņu procentu robežās, bet tas lielākoties ir tāpēc, ka cilvēki sasniedz pensionēšanās vecumu vai arī to veselības stāvoklis vairs neatbilst prasībām, bet tā nav slikta situācija.

Kā VUGD ir ar paaudžu pēctecību un jaunu kadru papildinājumu?

Ik gadus Ugunsdzēsības un civilās aizsardzības koledžā uzņem kadetus un arī cilvēkus, kuri nāk pieteikties darbā VUGD. Gan fiziskās sagatavotības, gan veselības stāvokļa dēļ ļoti daudzi pretendenti neatbilst dienesta prasībām, bet mums nav problēmu aizpildīt vakances, ir pat iespējas izvēlēties labākos. Problēma gan ir ar autovadītājiem. Ja iepriekš šoferis braucis tālos reisos, vadājis, piemēram, apelsīnus, un saņēmis tūkstoti mēnesī, tad, atnākot uz mūsu dienestu un uzzinot, kāda būs alga, un vēl to, ka pusgadu jāmācās par ugunsdzēsēju glābēju, protams, viņš atsakās. Ir arī izņēmumi – jauni, ar iniciatīvu apveltīti cilvēki, kuriem tieši šāds dinamisks darbs interesē, un tie gan nāk pie mums. Bet problēmu redzam un esam pieņēmuši lēmumu, ka, iespējams, no pašreizējo ugunsdzēsēju glābēju vidus varētu sagatavot arī autovadītājus.

Kā kļūst par ugunsdzēsēju glābēju?

Ja cilvēkam ir atbilstoša veselība un fiziskā sagatavotība, sākotnējā izglītība un nav sodāmības, mēs viņu pieņemam darbā. Pēc tam koledžā viņi pusgada laikā apgūst trešo kvalifikācijas līmeni, saņemot starptautiski atzītu izglītības dokumentu, un kļūst par ugunsdzēsējiem glābējiem. Ja, strādājot šo darbu, cilvēks saprot, ka vēlas darīt ko vairāk, veidot karjeru, piemēram, kļūt par nodaļas komandieri, viņam koledžā vēl jāpabeidz speciāli kursi, kur apgūst vadībzinības ugunsdzēsībā.

Nākamā dienesta pakāpe jau ir virsnieks. Lai to iegūtu, Ugunsdzēsības un civilās aizsardzības koledžā jāiegūst pirmās pakāpes augstākā izglītība. Tas nozīmē trīs mācību gadus klātienē un trīsarpus neklātienē. Neklātienes studijas izveidotas, lai apmācītu tos cilvēkus, kuri jau ir dienestā, bet vēlas ieņemt virsnieka amatu. Viņi iegūst ugunsdrošības un civilās aizsardzības speciālista (tehniķa) izglītību. Startējot nākamajā posmā – Rīgas Tehniskajā universitātē mācoties vēl pusotru gadu, viņi minētajā jomā iegūst inženiera kvalifikāciju un var strādāt gan operatīvajā darbā, gan ugunsdrošības uzraudzībā un civilajā aizsardzībā. Visas mācības apmaksā valsts.

Šī sistēma mums ļauj elastīgi variēt ar kadriem, virzot tālāk pa karjeras kāpnēm.

Vai joprojām ir tā, ka perspektīvi speciālisti nevēlas mācīties tālāk un kļūt par virsniekiem, jo tad vairs nevarēs strādāt maiņās un papildu darbavietās?

Algu sistēma ir tāda, ka inspektors – dežurants, kas brauc uz notikumiem un dzēš ugunsgrēkus, ja viņam iekrīt vairāk dežūru nakts stundās, var nopelnīt gandrīz tikpat daudz kā daļas komandieris, kas ir viņa tiešais priekšnieks. Te izdarīt neko nevaram, jo strādājam pieejamā finansējuma ietvaros. Bet tomēr jāteic, ka VUGD strādā 72 maģistri un viens tehnisko zinātņu doktors.

Apmācības sistēma mums ir ļoti sakārtota, un īstenībā ugunsdzēsēji glābēji mācās katru dienu. Viņiem ir mēneša nodarbību plāns, temati, kuri jāapgūst, notiek zināšanu pārbaude. Sabiedrībā gan valda ieskats, ka ugunsdzēsēji, ja nav izsaukuma, 24 stundas guļ, spēlē galda tenisu, skatās televizoru un par to saņem algu. Tā nebūt nav; viņiem ir savi pienākumi, tostarp profesionālās kvalifikācijas pilnveide. Ja viņi nemācās teorētiskas lietas, tad trenējas, kārto normatīvus.

Kas ir ar treniņu poligonu, kura pašlaik nav, bet īstenībā ļoti vajag?

Līdz šim esam izlīdzējušies, koledžas teritorijā veidojot sīkus apmācību blokus atsevišķiem mācību priekšmetiem, bet, protams, tas nav pietiekami. Mums jau no 1999.gada ir poligona plāns, ko projektējuši Somijas speciālisti un kas atbilst visām prasībām. Atkal jāsaka - pēc "Maxima" traģēdijas šis plāns beidzot ir aktualizēts.

Pašlaik ir iecere par kompakta poligona izveidi mūsu 8.daļas teritorijā Rīgā, Krustpils ielā 10. Bet ar ministrijām norisinās sarunas arī par to, ka nepieciešams veidot vienu lielu mācību poligonu ne tikai ugunsdzēsējiem glābējiem, bet visiem operatīvajiem dienestiem. Tā ir vispārpieņemta prakse arī citās Eiropas Savienības valstīs. Šādu poligonu izmaksas gan ir ļoti lielas. Jāatzīst, ka esam viena no dārgākajām profesijām Latvijā: itin viss, kas saistīts ar ugunsdzēsību - aprīkojums, tehnika, apģērbs -, ir ļoti dārgs. Piemēram, ugunsdzēsēju mašīna maksā 300 tūkstošus eiro. Plus pacēlājs un kāpnes – divreiz vairāk.

Tātad četrsimt miljoni latu, ko savulaik esat nosaucis kā nepieciešamo summu, lai sakārtotu VUGD atbilstoši prasībām, nav pārspīlēta summa?

Intervijās esmu minējis summu 200 miljoni. Šo lielāko summu veido maksimāli nepieciešamās investīcijas, lai sakārtotu dienesta darbu visā pilnībā. Ieskaitot depo renovāciju, jo tie visi faktiski ir avārijas stāvoklī, kā arī jaunu depo būvniecība, lai varētu nodrošināt izbraukuma laiku, kā tas paredzēts normatīvajos aktos.

Pašlaik to varat nodrošināt 75-80 procentu apmērā?

Jā, tā diemžēl ir. Lai izpildītu prasības par ierašanās laiku, 2007.gada koncepcijā, kas valdībā tika iesniegta un izskatīta, bija paredzēta jaunu depo būvniecība. Kad šo jautājumu aktualizējam, dzirdam atrunas, ka pašlaik iedzīvotāju ir mazāk. Tās ir pēdējās muļķības, jo cilvēki maina dzīvesvietu, veidojas jauni ciemati un tiek apbūvētas teritorijas pilsētu tuvumā.

To var redzēt, ja palūkojamies uz jaunajiem dzīvojamiem rajoniem, piemēram, Rīgas pievārtē.

Bet tikpat labi var gadīties nelaime, braucot uz Daugavpili vai Krāslavu. Jautājums - kāpēc glābēji jāgaida tik ilgi? Ierašanās laikam jābūt tādam, lai operatīvi reaģētu uz notikumu.

"Pozitīva tendence ir tā, ka algas pakāpeniski tomēr tiek paaugstinātas."

Pagājušajā vasarā valdības piešķirtie 25,5 miljoni latu automobiļu iegādei (93 transporta vienībām) un 8,1 miljons depo renovācijai ir tikai pirmais solis VUGD normālas darbības nodrošināšanā. Skaitļi jau ir ļoti vienkārši: ja mums ir 406 automobiļi, tad puse no tiem ir vēl padomju laikā ražoti uz ZIL un KAMAZ bāzes.

Daudzi nemaz vairs nevar iziet tehnisko apskati.

Tieši tā. Turklāt šo transportlīdzekļu remonts ir ļoti dārgs, un arī degvielas patēriņš ir milzīgs. Normālā stāvoklī ir 71 mašīna, kas iegādāta pēdējā iepirkumā 2007.gadā, un projektu ietvaros iegādātā tehnika.

Ja pērn jau tika piešķirta nauda, kāpēc jaunās mašīnas tagad nestāv pagalmā?

Šīs mašīnas saņemsim četru gadu laikā. Mēs nevaram aizbraukt pie ražotāja, kas uzvarējis konkursā, un pateikt – tagad pērkam 93 auto! Šos transportlīdzekļus pasūtām līdzīgi kā kuģus – ar noteiktām prasībām, piemēram, lai pēc parametriem varētu iekļūt tajos depo, kuru iebrauktuves tehnisku iemeslu dēļ nevaram paplašināt, kā arī ņemot vērā mums vajadzīgo aprīkojumu.

Bet tepat pagalma otrā pusē sabiedrība pēc televīzijas aicinājuma palīdz remontēt ugunsdzēsēju glābēju sadzīves telpas.

Patīkami, ka ir tik ļoti daudz atsaucīgu cilvēku, bet – vai valsts iestādei būtu jāiet ar pastieptu roku un jāprasa sabiedrības palīdzība?

Jūs taču paši neprasījāt! Televīzijas ļaudis redzēja, kādi ir apstākļi, un sāka labas gribas akciju...

Jā, tā gan ir, bet no malas var izskatīties citādi.

Nedabūja vīri pa mici par to, ka parādīja savus "apartamentus"?

Nē, mēs neesam tendēti uz sodīšanu par viedokļu paušanu.

Bet viens Liepājas vada komandieris saņēma sodu, kad pateica, ka Liepājas reģionā pašu spēkiem netiktu galā ar tik lielu nelaimi kā pērnruden.

Patiešām, mēs neesam tendēti uz represijām un nemēģinām slēpt reālo situāciju. Šis Liepājas puisis neko nesameloja, bet nepateica visu, kas bija jāpasaka – ka kopīgiem dienesta spēkiem cilvēkus neatstātu nelaimē. No puspateiktā iedzīvotājiem radās iespaids – ja pie mums kaut kas notiktu, ugunsdzēsēji nebūtu spējīgi reaģēt, un tā ir nestabilitātes radīšana. Iedzīvotājiem radās priekšstats, ka viņi nav aizsargāti, un, ņemot vērā to dienu kontekstu, tas nepavisam nebija pareizi.

Ir klāt kūlas dedzināšanas laiks – mūsu tautas, gribas teikt, patoloģiskā hobija laiks. Gadiem ilgi ar to netiekam galā – dedzinātājus noķert nevar, un tādēļ tie paliek nesodīti.

Cilvēki, dedzinot kūlu, neapzinās ļoti daudzus riskus: šajos ugunsgrēkos iet bojā cilvēki, dzīvojamās un saimniecības ēkas, kūtis ar visiem lopiem, meži... Risinājumi ar teritoriju sakopšanu, kur pašvaldības tagad aktīvi iesaistās, patiešām ir derīgi. Mēs tikai cīnāmies ar sekām – dzēšam ugunsgrēku, bet varbūt dedzinātājs kaut kur tālāk krūmos sēž un noskatās, kā ugunsdzēsēji strādā. Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir paredzēts sods par kūlas dedzināšanu, bet tas nav tas instruments, ar kuru varētu samazināt šo ugunsgrēku skaitu. Šeit jāizdala divi jautājumi: sabiedrības izglītošana un iedarbīga mehānisma meklēšana, lai cilvēkus mudinātu sakārtot tiem piederošās teritorijas.