VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
speciāli LV portālam
06. martā, 2014
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Skola
2
9
2
9

Skolotāja Biruta Šķēle: kādā virzienā mācīties tālāk, skolēnam jāsaprot līdz devītajai klasei

LV portālam: BIRUTA ŠĶĒLE, Fizikas skolotāju asociācijas prezidente, Rīgas Franču liceja fizikas un dabaszinību skolotāja
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Biruta Šķēle: „Šobrīd, runājot par fiziku, tas nav izņēmums, ka skolās strādā skolotāji, kuriem ir pāri 60, pāri 70 un arī pāri 80. Es nevarētu teikt, ka skolās jaunie cilvēki vispār neienāk. Ienāk. Jautājums ir drīzāk par ko citu – cik ilgi viņš tajā skolā paliek?”

FOTO: "Kalvis Kalsers"

Šis gads daudziem iesākās ar pārsteigumu – četru obligāto centralizēto eksāmenu vietā vidusskolu absolventiem būs jākārto arī piektais – fizikā vai ķīmijā. Šāds jaunums ir rosinājis daudzas diskusijas, un jautājumu tajās ir vairāk nekā atbilžu. Nesen kā veiktais TNS pētījums apliecināja: piektā centralizētā eksāmena ieviešanu atbalsta 35% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.
Lai uzzinātu, kāds ir pašu skolotāju skatījums uz papildu eksāmenu, kā arī iztaujātu par situāciju nozarē kopumā, LV portāls uz sarunu aicināja Fizikas skolotāju asociācijas prezidenti BIRUTU ŠĶĒLI.

Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītāja Ineta Tamane Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē norādīja, ka skolu direktoriem lēmums par piekto centralizēto eksāmenu ir bijis pārsteigums. Kurā brīdī par to uzzināja paši fizikas skolotāji?

Šis jautājums virmoja gaisā jau no pagājušā gada jūnija, bet arī mums pārsteigums bija tieši lēmuma pieņemšanas straujums – bez diskusijām, bez izvērtēšanas un saprašanas par to, kas un kā. Es gribētu teikt, ka tas ir sasteigti, nepaskatoties uz Latvijas izglītības sistēmu kopumā. Un problēmu līdz ar to ir ļoti, ļoti daudz.  

Kādas ir šīs problēmas?

Es neesmu pret šiem pārbaudījumiem vispār, bet pret to, ka tie tiek "uzgrūsti" nesakārtotā un nesagatavotā vidē.

Mums ir jāsaprot, ka esam 21.gadsimtā – ko Latvija grib panākt, ar kādām metodēm? Jautājums ir, vai mēs joprojām ejam ar piespiešanu. Mēs piespiedīsim, mācīsieties, būs obligāts eksāmens!

Mums jārunā nevis par piespiešanu, bet par ieinteresēšanu. Arī augstskolu rektori norāda, ka šis nav tik ļoti zināšanu, cik motivāciju trūkuma jautājums. Tātad tieši motivācija un ieinteresētība ir tā, pie kuras ļoti būtu jāstrādā.

Šī nav pirmā reize, kad izglītības sistēmā kaut ko mēģina šādi panākt. Mēs ieviešam obligātu pārbaudi un tad šausmās mēģinām saprast, ko un kā tagad darīt. Šādā veidā tika ieviests arī matemātikas eksāmens, un tikai ar to, ka tas ir obligāts visiem, nav paaugstinājies ne skolēnu zināšanu, ne prasmju līmenis. Turklāt to bija daudz vieglāk ieviest, jo matemātika bija obligāta visās programmās.

Situācijas neizpratne parādījās jau minētajā Saeimas komisijas sēdē. Latvijā ne visi skolēni apgūst fiziku un ķīmiju kā mācību priekšmetus. Humanitārā novirziena programmas klasēs ir tā sauktās dabaszinības. Latvijā ir daudzas skolas, kurās apgūst mūziku, dejošanu un kurās nav nekā, pilnīgi nekā, pat šo dabaszinību! Tad kas šo eksāmenu kārtos?

Runa ir vēl par dažām citām lietām. Mēs visu laiku ieviešam  kādas reformas. Es ļoti gribētu runāt par tādu procesu kā pēctecība. Ina Druviete jau atzina: kaut kas tiek darīts, bet to iepriekšējo atcelt būtu vēl trakāk. Te sanāk tāds deķīša princips – viens ielāps, otrais, trešais, septītais, bet beigās mēs to pašu jēgu neredzam. Varbūt, ka tomēr jāatgriežas pie jautājuma, ko mēs vispār ar Latvijas izglītību gribam panākt? Kad atbilde rasta, tad ir jādomā par izglītības sistēmas stratēģisku sakārtošanu – kā mēs to redzam nevis uz pāris mēnešiem, bet gan ko mēs gribam sasniegt pēc desmit, divdesmit gadiem.

Rudenī norisinājās Fizikas skolotāju asociācijas konference, kurā runāja Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola. Viņai bija fantastiska lekcija skolotājiem par to, kas būs vajadzīgs Latvijas darba tirgū pēc 20-30 gadiem. Man gribētos, lai arī izglītības sistēmā skatītos šādi uz priekšu – ko vajadzēs Latvijai, kādas būs iespējas un līdz ar to kādai ir jābūt izglītības sistēmai, lai Latvija kā valsts varētu piepildīt savus plānus un lai katrs skolēns tajā varētu arī atrast savu vietu.

Protams, ka mēs varam formāli piespiest. Tomēr gan skolotājam, gan skolēnam attieksme izveidojas, ja tā ir viņa paša pārliecība, ka tā ir jādara. Tāpēc ir normāli, ka pret reformām ir liela pretestība.

Viens ir tas, ka jauno pieņemt ne vienmēr ir viegli, bet es gribētu teikt, ka jebkuru jauno būtu tikai normāli, ja mēs pieņemtu izsvērti – skatoties der tas vai neder. Savā mūžā esmu pieredzējusi, ka esi spiests lēkāt līdzi jaunām metodēm. Paiet divi trīs, pieci gadi, kļūst skaidrs, ka tās bija pēdējās muļķības, bet mēs tikām spiesti tā bērniem mācīt. Tāpēc šobrīd ir izveidojusies situācija, ka skolotāji skatās uz jaunām lietām rezervēti un izsvērti – vai tas der, vai tam ir kāda jēga. Jāteic, ka skolēni dara tieši tāpat.

Saeimas komisijas sēdē jūs minējāt, ka pēdējais brīdis, kad varētu ieviest obligāto fizikas eksāmenu, būtu pēc pamatskolas beigšanas.

Pasaules psiholoģija saka: 14–15 gadi ir pēdējais laiks, kad indivīdam vajadzētu būt jau skaidram priekšstatam par to, ko viņš dzīvē grib un kas viņu interesē. Tāpēc, manuprāt, loģiskāk šo pārbaudi būtu kārtot tieši pēc devītās klases beigšanas. Pamatošu kāpēc. Pirmkārt, šajā vecumā 8. un 9.klasē fiziku, ķīmiju apgūst pilnīgi visi, tās ir jāapgūst, lai saņemtu izglītības dokumentu par devītās klases beigšanu.

Devītajā klasē šis eksāmens skolēnam vēl ir zināmā mērā motivācija, viņš skatās – vai tas ietekmē manu dzīvi un atestāta vērtējumu, vai ne. Šajā posmā beidzas obligātā izglītības daļa, un, ja mēs nepārbaudām zināšanas, tad domāt, ka vidusskolā viss būs pozitīvi, ir ļoti naivi.

Mēs arī redzam, kāda šobrīd ir situācija devītajā klasē. Rindai humanitāro eksāmenu latviešu valodā un svešvalodās, vēsturē pretī ir viena matemātika. Būtu pilnīgi loģiski, ka tur jāveido kaut kādi paritātes principi.

Tiem skolēniem, kas šobrīd mācās desmitajā klasē, šāds notikumu pavērsiens tikai radītu stresu, un tas pats attiecas arī uz skolotājiem.

Tieši tāpēc būtu ļoti labi, ja šī sistēma būtu izveidota. Ja skolēns ar pārbaudi būtu sastapies jau pamatposmā, jau būtu pamatzināšanas, viņš būtu sevi eksāmenā izmēģinājis un skolēnam būtu skaidrība: "Es to spēju! Tas nav nekas neiespējams." Bet šobrīd – jā, viņš ir kārtojis rindu humanitāro priekšmetu, un es pieļauju, ka viņam šīs pārliecības arī nav.

Un otrs, kas ir tādā motivācijas līmenī – ja reiz to neprasa, ja tas netiek kontrolēts valsts nozīmē, tātad valstij acīmredzot tas nav svarīgi. Mēs jau izdarām arī secinājumus no tā, ko mēs redzam, kā tas dzīvē ir. Vēsturē ir eksāmens – tas ir svarīgi, valodās ir vairāki eksāmeni, tātad tas ir svarīgi.

Bet skolēns noteikti nodomās: man tas dzīvē nenoderēs tādā mērā kā, piemēram, valodas.

Jā, valodas nozīmi dzīvē ir daudz vieglāk ieraudzīt. Te nozīmīga ir skolotāja loma - prast parādīt to, cik tam ir liela un brīžiem izšķirīga nozīme, lai skolēns līdz tam aizdomātos. Otrs – ir šīs situācijas, kad skolēnam ir apzināti jāsaprot, ko viņš grib un kā viņš grib. Es tomēr gribētu, lai paralēli mums paliktu arī intelektuālās vērtības, lai tomēr būtu vispusīga attīstība. Mēs runājam par kreiso un labo smadzeņu puslodi un zinām, ka abām vajadzētu attīstīties. Mēs taču sportā saprotam, ka mums nepietiek trenēt visu laiku tikai vienu kreiso kāju un uzskatīt, ka viss būs kārtībā. Attiecībā uz smadzenēm un intelektuālo darbību gan mēs ne vienmēr gribam to apzināties. Tas nav viegls darbs, bet cita ceļa nav.

Es baidos, ka mēs šobrīd braucam tik triviālā virzienā kā "man dzīvē, veikalā to vajadzēs". Tas nozīmē, ka cenšamies "nelaist" savās smadzenēs situācijas, kas ir saistītas ar vispārējo intelektuālo attīstību.

Runājot par augstskolām. Par spīti tam, ka budžeta vietu pārsvars eksaktajās zinātnēs ir liels un studijas ir pieejamas, šīm programmām raksturīgs liels studentu atbirums. Augstskolas nereti savai aizstāvībai izmanto argumentu, ka problēma ir vispārējā izglītībā, kurā jaunieši netiek sagatavoti tam, kas viņus gaida augstskolās, un sastopas ar pārāk grūtu studiju procesu. Turklāt arī augstskolās nav sveša šī pedagogu novecošanas problēma.

Vēlme, lai būtu eksāmens, ir saistīta ar studentu prasmju un zināšanu līmeni, kas ļoti daudzos gadījumos neapmierina augstskolu mācībspēkus. Kad skolēns ir aizgājis no skolas uz augstskolu, ļoti bieži pēc tam veidojas atgriezeniskā saite. Viņš nāk uz skolu un par problēmām runā. Es negribētu šobrīd visu sadalīt tā – akmens skolotāju dārziņā, akmens augstskolu dārziņā – bet tomēr runāt par tām problēmām, ko mēs kā skolotāji redzam. Principā, ja runā par novecojušām metodēm, tad visticamāk studējošo aptaujas uzrādītu vienu – ja kaut kam tiek pārmests, tad tās diemžēl ir augstskolas. Vispārējās izglītības ziņā - patīk mums vai nepatīk – bet Latvijā ar likumu ir noteikta izglītības programma un standarti, kas paredz, ko, cik lielā mērā un kā dabaszinātnēs šobrīd māca. Ir nekorekti gribēt, lai tas, kas varbūt skolās bija pirms divdesmit gadiem, arī šobrīd būtu. Nevar prasīt no skolēna tās lietas, kas vidusskolas programmā vispār nav paredzētas.

Tad, kad augstskolu pārstāvji nāk uz skolu un es runāju tieši par inženierzinātņu un eksaktajām lietām, tad arī manā klātbūtnē šajā pat kabinetā (intervija notika Rīgas Franču liceja fizikas kabinetā – red.) no viņu puses ir skanējis: "Nē, nē, jums nav obligāti tā fizika jāzina! Nāciet, viss būs kārtībā!"

Es gribu teikt, ka, maigi izsakoties, tā ir maldināšana. Skolēns jau tic tam, ko viņam saka. Viņš jau nav piedzīvojis, kā tur ir. Tāpēc, ja viņam pasaka, ka, nemācoties fiziku, matemātiku, ķīmiju, viņš varēs sekmīgi studēt, tad viņš tā arī uztver – priekš kam man tajā vidusskolā zināmā mērā arī mocīties! Nu tad veidojas tas milzīgais atbirums, ko jūs teicāt. Jā, viņi aiziet un redz, un saprot, ka nevar. Un skolotājiem šajā ziņā ir ļoti grūti iestāstīt skolēnam, ka īstenībā šīs situācijas tādas nav. Jārunā arī par to, ar kādām prasībām tiek uzņemti eksakto zinātņu studenti. Skolēns, gribēdams būt inženieris, var augstskolā iestāties ar latviešu valodas un angļu valodas eksāmena atzīmi, bet tajā pašā laikā viņam fizikā, ķīmijā vai matemātikā varbūt pat E līmenis. Kas ir E līmenis? Ja mēs skatāmies procentuāli, tad tas ir "divi". Tātad augstskolas apzināti paņem šos skolēnus, zinot, ka viņi tālāk par pirmo sesiju netiks.

Šādi tiek risināts studentu skaita jautājums, kas, protams, ir problēma, un tā tiek risināts arī apmaksas jautājums. Tomēr būtu ļoti labi, ja Latvijā tas kopā tiktu skatīts, bet ne šādā veidā kropļojot bērniem tālāk dzīvi. Nav jau Latvijā to skolēnu tik daudz, lai mēs varētu nedomāt par problēmu kopumā!

Daudz svarīgāk ir, un tai vajadzētu būt ne tikai šādai pašiniciatīvai, bet kaut kādā nozīmē valsts veidotai sistēmai, lai skolēniem būtu daudz lielākas iespējas saprast – der viņi šai profesijai vai neder. Viņu līmenis ir pietiekams, nepietiekams, un kas viņiem ir jādara, lai viņi savus mērķus varētu īstenot. Realitāti viņi sastop tajā brīdī, kad augstskolā iestājas, un tikai tad ir skaidrs – varu es to vai nevaru.

Tas būtu tas variants, kad skolēni vēl mācās un papildus ir šī iespēja?

Jā, redziet, kas ir. Runa par to, ko es iepriekš teicu – pamatskolā tā ir piektā līdz devītā klase, kad skolēnam vajadzētu izveidoties izpratnei, kas balstīta arī uz faktiem, ko viņš grib darīt tālāk, kādas ir viņa vēlmes, kā to savienot ar realitāti un to, ko skolēns dara un spēj. Mēs, protams, varam teikt, ka padomju laikā eksistējusī profesionālās orientācijas sistēma bija tāda, kāda tā bija, bet šobrīd ir runa par to, ka tas ļoti lielā mērā ir tikai klases audzinātāja, vecāku un skolas vadības jautājums, bet tas nav valsts jautājums. Tai vajadzētu būt tādai vai citādākai sistēmai, lai skolēns līdz devītajai klasei, kad viņam jāizvēlas, kādā virzienā viņš turpinās savu izglītību – viņš būtu pilnībā sapratis, ko tālāk darīt.

Es nekādā gadījumā neesmu pret to, ka pastāv profilu sistēma. Tas, ka skolēns var izvēlēties virzienu, nav slikti, bet runa ir par to, ka līdz tam nav veikti priekšdarbi, lai skolēns varētu jau laicīgi saprast un veikt savu izvēli saistībā ar nākotnes profesiju un savām spējām. Ir gadījumi, kad viņš attopas divpadsmitajā klasē un saprot, ka nav mācījies un darījis nepieciešamo un nav jausmas, ko lai tālāk iesāk.

Šajā ziņā būtu jādomā, jo mēs zinām daudzas valstis, kur šis jautājums ir veiksmīgi atrisināts.

2006.gadā jūs norādījāt uz to, ka dabaszinātņu materiāltehniskā bāze ir ļoti novecojusi. Savukārt šobrīd jau ir modernizēti 850 dabaszinātņu kabineti. Šīs tehnoloģijas varētu būt tās, kas motivētu jauniešus? Kas vēl?

Modernās tehnoloģijas neapšaubāmi ir viens no piesaistes instrumentiem. Tās vairāk vai mazāk ir palielinājušas skolēnu interesi un motivāciju, jo tā ir iespēja praktiski darboties. Tomēr tam nevajadzētu būt kampaņveidīgam pasākumam, kā tas ir šobrīd. Bija šis Eiropas projekts (Eiropas Sociālā fonda apakšaktivitāte "Kvalitatīvai dabaszinātņu apguvei atbilstošas materiālās bāzes nodrošināšana" – red.), tur mēs ļoti daudz ieguvām. Taču ir jāsaprot, ka nu jau ir pagājis krietns laiks un ka tās iekārtas, kas bija tajā brīdī, tās gan sāk morāli novecot. Tehnoloģiju attīstībai vajadzētu iet līdzi laikam.

Paralēli to nevajadzētu izvirzīt kā vienīgo, jo mēs saprotam, ka aiz šīs spēlēšanās, ieinteresēšanās par tehnoloģijām bieži slēpjas vien "man ir interesanti nospiest podziņu", pat neiedziļinoties tajā. Šeit ir jābūt sabalansētībai.

Ir nepieciešama arī metodiskā palīdzība skolotājiem saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, kas mainās nepārtraukti. Tie varētu būt kursi, bet ne obligāti. Agrāk bija tāda lieta kā Skolotāju institūts. Lai skolotājs, salīdzinot ar skolēnu, nebūtu atpalicis šajās modernajās tehnoloģijās. Ir vajadzīgi valsts izstrādāti, sagatavoti materiāli, ar kuriem skolotājs varētu šo programmu īstenot. Protams, var būt tā, ka skolotājs pats gatavo. Mums ir jāapzinās, cik laikietilpīgs ir šis process, lai trīs četrām minūtēm sagatavotu kādu materiālu stundai. Ja nākamajā dienā ir jāmāca septiņas stundas, tad tas nav iespējams.

Jau vairākus gadus norādāt uz nopietnu problēmu – jauno fizikas skolotāju trūkumu. Šodien šī problēma joprojām ir aktuāla. Skolotāju novecošana ir vairāk sekas vispārējām problēmām vai to cēlonis?

Es domāju, ka abējādi. Fizikas skolotāju asociācijai šogad ir 15 gadu jubileja. Praktiski visus šos gadus, pēdējos jau vairs nē, esmu mēģinājusi aktualizēt vairākas problēmas un viena no tām ir fizikas skolotāju vecums. Ja mēs ieviešam papildu eksāmenu, tad jautājums ir – kas to var realizēt, kas vispār ies klasēs, jo skolotāju vecums fizikā ir milzīgi liels. Tas patiesi ir liels!

Šobrīd, runājot par fiziku, tas nav izņēmums, ka skolās strādā skolotāji, kuriem ir pāri 60, pāri 70 un arī pāri 80! Tas ir krietns pensijas vecums, un strādā ne jau tāpēc, ka nevēlētos iet pensijā. Gribētu teikt, ka skolotāji strādā, godīgi sakot, uz spēku izsīkuma robežas. Mēs jau ikdienā redzam, kā tas ir: "Par tik un tik es taču strādāt neiešu!"

 Es nevarētu teikt, ka skolās vispār neienāk jaunie cilvēki. Ienāk. Jautājums ir drīzāk par kaut ko citu – cik ilgi viņi tajā skolā paliek. Un šeit nav runa par gadiem, bet par mēnešiem. Jo tad, kad viņš ienāk un redz šo situāciju, ar ko viņam ir jāsaskaras un par kādu samaksu, tad arī viņš pats izdara secinājumus. Runa nav tikai par fiziku un ķīmiju – tā ir vispārēja tendence. Otrs ir runa par to, kur un kā sagatavo fizikas skolotājus. Es esmu mēģinājusi šo problēmu risināt gan Izglītības ministrijā, gan universitātē. Nu sūta viens pie otra, otrs pie trešā un atkal atpakaļ. Situācija šobrīd ir tāda, kāda tā ir.

Tomēr fizikas skolotājam nepieciešama gan speciālā fizikas, gan pedagoģiskā izglītība?

Protams, vajadzētu būt gan, gan. Viņam jābūt gan konkrētās zinātnes teorētiskajām, gan pedagoģiskajām zināšanām. Tāpēc mēs nevaram domāt – sarīkosim īsus kursus un viss būs kārtībā. Tas ir sen par maz, lai kvalitatīvi varētu strādāt skolā. Ir 21.gadsimts, un skolēns ir tāds, kāds viņš ir. Mēs nevaram domāt par to, ka manā jaunībā bija tā un šādi – ir jāsaprot, ir mainījusies situācija, ir mainījies arī pats skolēns. Viņš ir šī gadsimta un laikmeta produkts, un līdz ar to viņš ir ar savām domām, vēlmēm un izpratni par pasauli. Viņš ir ar saviem tehnoloģiskajiem līdzekļiem. Un tad nu skolotājam ir jāiet tam līdzi.

Protams, ka ir jāskatās, lai nelēkātu no viena grāvja otrā, bet vairāk vai mazāk virzība būtu pa ceļu, jo šeit ir arī cita veida problēmas. Mēs dzīvojam laikā, kad skolēniem ir tiesības, tiesības, tikai un vienīgi tiesības… Pārejot no vienas formācijas uz citu, katrai valstij un cilvēkam ir jāizslimo šīs lietas, lai viņam veidotos sava izpratne.

Skolēni nāk uz mācību stundām ar saviem stereotipiem par fiziku? Piemēram, ka tā ir ļoti sarežģīta?

Situācija mainās. Skolēnam, sākot darboties, strādāt, veidojas izpratne par priekšmetu, un tas arī ir skolotāja uzdevums, veidot šo izpratni - tas ir nepieciešami un to var izdarīt. Kad skolēnam sāk izdoties, viņš saprot, ka tas ir pat interesanti un nepieciešami, tad arī attieksme ir citādāka.

Arī jums klasē noteikti ir skolēni, kuriem šīs dabaszinātnes ir saistošākas, un tādi, kuriem tas nepadodas vai nav vēlme iedziļināties. Skolotājiem dažreiz pārmet, ka māca vai nu visiem skolēniem pilnīgi vienādi, vai arī aizmirst tos, kam nepadodas. Kā jūs pamanāt, ka ir tā interese?

Visi iespējamie gadījumi! Skola – tas ir dzīvs organisms, un nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Es domāju, ka liela daļa skolotāju cenšas sabalansēt šo situāciju, lai visus skolēnus ieinteresētu. Piemēram, mums licejā ir viena astotā klase, un tur ir visādas problēmas. Tomēr tad viņi nāk un man saka: "Mēs esam sarūgtināti! Devītajiem ir fizikas olimpiāde, mums vēl nav, cik ilgi būs jāgaida?" Nu man tā ir medusmaize – bērniem liekas, ka viņiem to visu vajag, ka tas ir nopietni. Es nekādā ziņā negribu teikt, ka skolēniem nav ieinteresētības un ka viņi negribētu mācīties.

Tomēr es nevaru noliegt. Kad man uzdod jautājumu – kādi ir šī brīža skolēni, salīdzinot ar tiem, kas pirms gadiem desmit, divdesmit, tad es varu teikt, ka veidojas polarizācija. Labie kļūst noteikti vēl labāki un motivētāki. Tomēr Latvijai būtu kompleksi jādomā, ka ir šī otrā, nemotivētā jauniešu daļa un tā kļūst vēl vājāka.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU