Ne mazāk svarīgi ir daži citi demokrātijas atribūti, kuriem ikdienā pievērš mazāk uzmanības. Runa ir par pulcēšanās brīvību. Kopš neatkarības atjaunošanas esam to jau pieraduši uzlūkot kā pašsaprotamu. Demokrātija ir svarīga, jo sabiedrībā, kurā pilsoņi negrib vai nespēj apvienoties savu interešu aizstāvībai, cilvēku ietekme uz politiskajiem procesiem vienmēr būs ierobežota. Vēlēšanas ir laba lieta. Taču tajās, lai panāktu rezultātu, pat tik nelielā valstī kā Latvija ir vajadzīgs vismaz kādu desmittūkstoš cilvēku atbalsts. Turpretī demokrātijas kvalitāti nosaka arī tas, vai arī neliels cilvēku skaits spēj ietekmēt politiskos lēmumus. Tieši tādēļ tik vitāli svarīga ir cilvēku pašorganizācijas spēja visdažādākajās jomās - sākot no jaunajām māmiņām un kāda pilsētas rajona iedzīvotājiem līdz arodbiedrībām un profesionālajām asociācijām. Šādi koordinētām organizācijām ir svarīga funkcija - novadīt dažādu sociālu grupu intereses valsts aparāta iekšienē, lai tās tiktu ņemtas vērā, pieņemot kādu attiecīgajai jomai svarīgu lēmumu.
Latvijā, lai gan ne vienmēr efektīvi, jau šodien pastāv instrumenti pilsoniskās sabiedrības ietekmei uz politisko lēmumu pieņemšanu. Gan Saeima, gan izpildvaras institūcijas cenšas uzturēt dialogu ar attiecīgajām nozarēm. Lai pārraudzītu šo sadarbību, pastāv Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda padome, Saeimas regulārās konferences ar NVO pārstāvjiem un citi mazāki vai lielāki forumi. Šīs attiecības varbūt ne vienmēr apmierina abas puses. Ir pamanāma virkne problēmu - nevis nolūkā kādu padarīt par grēkāzi, bet gan gūt vielu pārdomām tālākiem uzlabojumiem.
Vispirms NVO un valdības dialogā ir nepieciešams skaidrs lomu sadalījums un cieņpilna attieksme vienam pret otru. Ar lomu sadalījumu reizēm mēdz būt problēmas. Skaidrs, ka likumu un lēmumu pieņemšana demokrātiskā valstī ir vēlēto amatpersonu, nevis nevēlētu NVO rokās, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt ir nedemokrātisks pēc būtības. No otras puses, arī izpildvara savā īpašajā statusā nevar ļauties savai birokrātiski politiskajai loģikai un bez pamatota iemesla neuzklausīt vai noraidīt organizētās pilsoniskās sabiedrības vajadzības. Tomēr kopumā šīs attiecības pakāpeniski evolucionē, un dialogs pašlaik noteikti ir labāks nekā, teiksim, pirms desmit gadiem.
Vienlaikus, darbojoties Latvijas līmenī, mūsu NVO nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar šo līmeni. Vesela virkne Latvijai saistošu lēmumu netiek pieņemti Rīgā, bet gan Briselē. Līdzīgi kā valsts līmenī, arī šeit nevajadzētu iedomāties, ka demokrātija Eiropas Savienībā notiek vienīgi caur lielajām reprezentācijas institūcijām - Eiropas Parlamentu, Saeimas Eiropas lietu komisiju un tamlīdzīgi. Latvijas NVO ir virkne instrumentu, kā ietekmēt Eiropas Savienības politiku tieši - aizstāvot savu pozīciju konkrētā jautājumā pašās Eiropas Savienības institūcijās. Tādu iespēju daudzums ir visai ievērojams, ņemot vērā, ka ES savā vēsturiskās attīstības gaitā ir pakāpeniski virzījusies demokratizācijas un atvērtības virzienā. Ja tā iesākumā bija tīra birokrātu organizācija, tad šodien ES ir salīdzinoši atvērta pilsoniskajai sabiedrībai un tās vajadzībām.
Tiesa, Eiropas Savienība nav Latvija, kur mēs arī NVO darbā bieži saskaramies ar diezgan šauru pārstāvniecību un ierobežotu, personiski pazīstamu cilvēku loku. ES ir liela mēroga organizācija, kur Latvija pēc iedzīvotāju skaita veido krietni mazāk par procentu. Lai efektīvi aizstāvētu savas intereses, organizācijām ir jāmeklē partneri citās valstīs un jāuzkrāj kompetence. Tas nav viegls uzdevums. Ekonomiskās krīzes dēļ finansiāli un intelektuāli "noasiņojušas" ir arī Latvijas NVO; tās reti spēj algot pilna laika darbiniekus sadarbībai ar valsts un ES pārvaldi. Tā vietā tās bieži darbojas "no projekta uz projektu", cilvēki nāk un iet, kas nenodrošina ilgtspēju un kompetences uzkrāšanu. Tomēr tieši šeit dalība ES līmeņa pilsoniskā dialoga ietvaros var arī palīdzēt gan ar kontaktiem, gan ar kompetences uzkrāšanu.
Viena no svarīgākajām institūcijām, kur Latvijas NVO var pārstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), kas ir ES padomdevējinstitūcija. Tā sniedz rekomendācijas reizē gan izpildvarai (Eiropas Komisijai), gan likumdevēja varai (Eiropas Parlamentam un Padomei). Komitejā darbojas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji – darba devēji, arodbiedrības un dažādu interešu (piemēram, lauksaimniecība, izglītība, kultūra utt.) pārstāvošas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. EESK katrai no dalībvalstīm ir noteikts locekļu skaits. Latvijai tie ir septiņi, kuri pārstāv arodbiedrības, darba devējus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas.
Par tiem gadījumiem, kur skaidri zināmas Latvijas intereses (vienalga, vai runa būtu par kūpinājumiem vai dīvaino "euro" vārdu), EESK ir vieta, kur Latvijas NVO var efektīvi aizstāvēt savas intereses. Komitejas darbs ir atvērts visdažādākajiem priekšlikumiem un idejām, kuras var būt nozīmīgas Latvijas sabiedrībai. Savukārt par tās darba efektivitāti šaubīties nevajadzētu - statistiski daudz vairāk ir to gadījumu, kad Eiropas "lielās" institūcijas komitejas viedokli ņem vērā nekā to, kad neņem. Turklāt EESK ir papildu forums NVO tīklošanai un dažādu pilsonisko iniciatīvu veidošanai, un tās sniegtās sadarbības iespējas var izrādīties atslēga arī pašu Latvijas NVO problēmu risināšanai, teiksim, attiecībā uz finansējuma un kompetences piesaisti savam darbam.
Protams, ES likumdošana ir komplicēts process, un, lai tajā iesaistītos, nepietiek vienkārši ar gribēšanu. Šo komplicētību nevajadzētu uztvert vienīgi kā birokrātiskumu. Nebūt ne, jo process galvenokārt ir sarežģīts tādēļ, ka tajā ir jāņem vērā ļoti daudz dažādu interešu. Tomēr tas prasa kompetenci un spēju strādāt ilgtermiņā. Tieši tādēļ palīdzību iesaistīšanās procesā var sniegt Eiropas Kustības Latvijā (EKL) izstrādātais "Palīgs pilsoniskās sabiedrības organizācijām pārstāvēt savas intereses ES līmenī", kur detalizēti izklāstīta iesaistīšanās tehnika. Arī pati EKL, kuras pārstāvji paši darbojas EESK, vienmēr ir atvērta jautājumiem un sadarbībai dažādu pārstāvniecības ideju realizācijā.
Un, visbeidzot, sadarbība Eiropas līmenī mums liek pārdomāt arī veidus, kā pilsoniskais dialogs tiek veidots pie mums Latvijā, vai šeit nebūtu jāapsver ideja izveidot tam īpašu institucionālu forumu, kurš būtu plašāks par Trīspusējās sadarbības padomi un darbotos aktīvāk par nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda padomi. Galu galā, tā ir viena no Eiropas pieredzes galvenajām "mācībām" visiem tās pilsoņiem – bez aktīvām un kompetentām interešu pārstāvniecības organizācijām demokrātijas efektivitāte nav iedomājama.
