"Sadarbības partneriem jāievēro vispārpieņemtās ētikas normas – savstarpēja cieņa, uzticība, koleģialitāte un godprātības princips," teikts jaunizveidotās valdības Sadarbības līgumā, ko parakstījuši partija "Vienotība", Reformu partija, nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", partiju apvienība "Zaļo un Zemnieku savienība" un Saeimas neatkarīgo deputātu grupa (Jānis Junkurs, Klāvs Olšteins, Gunārs Rusiņš, Elīna Siliņa, Jānis Upenieks un Viktors Valainis). "Šīm normām jāvalda ne tikai Ministru kabineta savstarpējā sadarbībā, bet arī attiecībās ar pilsonisko sabiedrību, medijiem un politisko opozīciju. Ministru kabinetam ar savu labo piemēru ir jārāda vienotības paraugs – jāmazina gan sabiedrības sašķeltība, gan plaisa starp varu un sabiedrību."
No viens puses koalīcijas līgums ir vienošanās, ko partijas slēdz kā tradicionālu Valdības deklarācijas papildinājumu, kurā vienojušās par valdības darba prioritātēm un politisko spēku sadarbības nosacījumiem, bet no otras – tā neievērošana ir bijusi par iemeslu ne vienas vien, tajā skaitā iepriekšējās, valdības izjukšanai.
Kā zināms, Nacionālā apvienība pērn novembrī, reaģējot uz partneru atkāpšanos no koalīcijas vienošanās par uzturēšanās atļauju tirdzniecības ierobežošanu un Ministru prezidenta Valda Dombrovska lēmumu neprasīt tieslietu ministra Jāņa Bordāna demisiju pēc tam, kad apvienība bija izteikusi šādu prasību attiecībā uz pašas deleģēto ministru, kura vietā vēlējās virzīt citu, paziņoja, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā.
LV portāls jautā: Kas ir koalīcijas Sadarbības līgums, kāda ir tā praktiskā nozīme?
Inese Gailīte,Valsts kancelejas direktora vietnieka tiesību aktu lietās un Juridiskā departamenta vadītāja pienākumu izpildītāja:
Koalīcijas līguma slēgšanu nereglamentē neviens normatīvais akts - tā ir brīvprātīga vienošanās. Koalīcijas līgums ir Saeimā pārstāvēto un Ministru kabineta veidojošo politisko partiju sadarbības līgums, kas vērsts uz Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību izpildi. Faktiski tā ir politiska vienošanās par sadarbības pamatprincipiem (piemēram, solidārās atbildības principu, pēctecības principu par iepriekšējās valdības veiksmīgi iesākto reformu turpināšanu u.c.) un jautājumu risināšanas kārtību. Koalīcijas sēdes ir politiskas, bez juridiskām sekām. Taču tajās tiek veicināta diskusija, lai labāk sagatavotos kāda jautājuma pieņemšanai un saskaņošanai. Sadarbības līgums ir saistošs koalīcijas partneriem, kas to parakstījuši.
Iveta Kažoka, politoloģe, sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece:
Koalīcijas līgums ir labas gribas apņemšanās, valdošo partiju politiska vienošanās par savstarpējām attiecībām, rīcību krīzes situācijās, lai tad, kad tādas pienāk, nebūtu jātērē laiks risinājumu meklēšanai. Ņemot vērā, ka koalīcijas līgumos tiek atrunāti aktuālie sprādzienbīstamie momenti, vienojoties par to atlikšanu malā, par kompromisiem, tie samazina politisku konfliktu uzliesmošanas iespējamību, kas nāk par labu Saeimas un valdības darba stabilitātei.
Lai gan koalīcijas līgums nav juridiski saistošs un par tā nepildīšanu tiesāties nav iespējams, kopumā tas atvieglo valdības funkcionēšanu. un spilgti līguma pārkāpumi līdz šim bijuši salīdzinoši reti.
Ilga Kreituse, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, kādreizējā Saeimas priekšsēdētāja:
Koalīcijas līgumiem ir tikpat liela nozīme kā partiju svinīgajiem zvērestiem baznīcā – tukšs papīrs. Par līguma neievērošanu nekas nedraud. Turklāt to var vērtēt pat kā antikonstitucionālu, jo šāds līgums nav paredzēts Satversmē.
Koalīcijas līgums, protams, it kā novērš konfliktu uzliesmošanu valdības darbībā, izslēdz no dienaskārtības konfliktus saturošas situācijas. Taču tad ir jājautā: "Cik gan stabila ir koalīcija, kurā ir eksplozīvi jautājumi, par kuriem nevar vienoties?"
Koalīcijas līgumi parādījās 6.Saeimas laikā kā bezpartejiskā premjerministra Andra Šķēles prerogatīva, jo, apzinoties, ka aiz viņa nestāv politiskās partijas, vajadzēja kādu līdzekli, kā tās stingrāk saturēt. Vai deklarācijas nodrošināja stabilitāti? 5.Saeimā, pirms tās bija ieviestas, nomainījās tikai divas valdības. Pēc tam, kā zināms, tās mainījušās arī viena pēc otras.
6.Saeima arī bija pēdējā, kad deputāti varēja balstot pret partijas nostāju, kas līdz ar koalīcijas līgumu ieviešanu tika apslāpēts, dodot vietu partijas diktātam. Taču Satversmē ir paredzēts, ka deputāts savā darbībā pauž savu, nevis partijas gribu.
Dzintars Zaķis, partijas "Vienotība" Saeimas frakcijas vadītājs:
Sadarbības līgums ir ārkārtīgi svarīga lieta, jo tas nosaka koalīcijas partneru sadarbības pamatprincipus, to tiesības un pienākumus. Lai koalīcijas sekmīgi un stabili strādātu, ļoti svarīgi ir skaidri spēles noteikumi.
Nav pamata uzskatīt, ka sadarbības līgums ir dokuments, kas reāli nedarbojas. Jā, Nacionālā apvienība pirms iepriekšējās valdības krišanas paziņoja, ka līgums viņiem nav saistošs. Taču viena lieta ir, ko mēģina stāstīt saērcināts koalīcijas partneris, bet pavisam cita – ko viņš reāli dara. Arī pēc šī paziņojuma Nacionālās apvienības deputāti turpināja nākt uz koalīcijas sēdēm, piedalījās tajās, uzdeva jautājumus. Tātad turpināja līdzdarboties koalīcijā.
Nav arī pamata uzskatīt, ka koalīcijas partiju sadarbības līgums ir nekonstitucionāls. Tā ir partneru brīvprātīga vienošanās par to, kā kopā strādāt. Tas ir apmēram tāpat kā, piemēram, sabiedriskās organizācijas PROVIDUS un "Delna" vienotos par sadarbību pretkorupcijas jomā. Svarīgs ir rezultāts, ko šāda vienošanās dod.
Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK līdzpriekšsēdētājs:
Es tieši nesen koalīcijas padomes sēdē izteicos un nodefinēju savu attieksmi pret koalīcijas līgumu. Manā skatījumā, koalīcijas līgums nav nekas cits kā džentlmeniska vienošanās. Kā jau jebkurā džentlmeniskas vienošanās saturā, arī šajā līgumā var iekļaut kādu kārtību, kādas normas, kuras mēs sadarbojoties vēlamies ievērot, un, kamēr partneri uzskata to par goda lietu un šīs sadarbības normas un principus ievēro, tikmēr tas darbojas. Bet, tiklīdz kāds to pārkāpj, protams, līguma praktiskā jēga šādam vienošanās dokumentam zūd.Skaidrs, ka valdošajā koalīcijā ir jāvienojas par sadarbības principiem. Vai tie ir atrunāti mutiski, vai tiek piefiksēti rakstiski, tam ir tikai tehniska nozīme. Ja sanākam kopā un mums jādabū kopīgs lēmums, ir jābūt noteiktam, kā šo lēmumu pieņemam, ar kādu balsu pārsvaru. Ir jābūt skaidrībai, vai kādam ir vai nav veto tiesības, kāda ir iespēja paust atšķirīgu viedokli utt. Ņemot vērā, ka partijām ir politiskā mērogā atšķirīgas vērtības, atšķirīgas intereses un viedokļi daudzos jautājumos, tad, iespējams, tomēr ir noderīgi, ka tas viss formulēts rakstiski, lai strīdu situācijās var atsaukties uz šo dokumentu un šķetināt, kuram ir vai nav bijusi taisnība.
Ja ir vienošanās un kāds no koalīcijas partneriem to vairākkārt apzināti pārkāpj, tad ir tikai saprotami, ka arī pārējiem partneriem šī vienošanās vairs nebūs saistoša. Ja, spēlējot šahu, pretinieks nojauc pusi galdiņa, diez vai kāds mēģinās spēlēt to pašu partiju līdz galam. Sabiedrība to var vērtēt un izdarīt secinājumus - ja kāds pārkāpj vienošanos pret vienu partneri, tad viņš pārkāps vienošanos arī pret citu, un vēlētājs jau arī pēc būtības ir sadarbības partneris, kurš ir balsojis par noteiktiem uzstādījumiem un programmu.
Jaunās valdības sadarbības līguma ievadā teikts, ka starp koalīcijas partneriem līgums tiek slēgts, lai "nodrošinātu Latvijas kā tiesiskas, eiropeiskas un nacionālas valsts stabilu attīstību, ilgtspējīgu izaugsmi, globālo konkurētspēju un saliedētu, pilsonisku un iekļaujošu sabiedrību un Deklarācijas par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību izpildi".
