Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
N. Krapsis: "Diezgan lielai daļai transportlīdzekļu vadītāju ir nihilistiska attieksme pret ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Bet nav vienas receptes, kā pret šo netikumu cīnīties. Lai situāciju vērstu par labu, ir nepieciešami kompleksi risinājumi."
FOTO: Kalvis Kalsers
Lai situāciju uzlabotu, šogad paredzamas izmaiņas sodu sistēmā, tos padarot ievērojami bargākus. Ar 14.janvārī valdībā apstiprinātajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr.551 pilnveidota pārkāpumu uzskaites punktu reģistrēšanas un dzēšanas procedūra, līdztekus ieviešot jaunus nedisciplinētu autovadītāju ietekmēšanas līdzekļus.
Pērn notikušas arī pārmaiņas Valsts policijā, stiprinot Ceļu policijas kapacitāti un nodrošinot satiksmes drošības plānošanu. Par šo tematu LV portāla saruna ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieku NORMUNDU KRAPSI.
Kāds bijis aizvadītais gads no jūsu skatupunkta?
Ja lūkojamies desmit gadu (2001.-2011.) griezumā, ko varam uzskatīt par tādu kā atskaites punktu, gan mums, gan igauņiem bija ļoti labi rezultāti. Ceļu satiksmes negadījumos (CSNg) bojāgājušo skaita samazinājums bijis par 68 procentiem. Varam lepoties ar šiem rezultātiem, bet nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā, jo vairāk tādēļ, ka diemžēl aizvadītais gads nebija tik veiksmīgs, kā bijām plānojuši. Turklāt arī Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi, ka nākamajos desmit gados bojāgājušo skaits ir jāsamazina vēl uz pusi.
Ir izstrādāta programma, ka mums jāvirzās uz "nulles" vīziju - lai transportlīdzekļa vadītāja vainas dēļ bojā neietu neviens satiksmes dalībnieks. Protams, tas ir ideālais variants. Bet jebkurā gadījumā, ja Latvijā, piemēram, gada laikā ceļu satiksmes negadījumos dzīvību zaudējuši 179 cilvēki, kā tas ir patlaban, šis skaitlis jāsamazina vismaz uz pusi. Vidēji Eiropā uz miljons iedzīvotājiem bojāgājušo skaits ir ap 50, mums šobrīd - 86, tā ka vajadzētu tiekties vismaz uz šo vidējo līmeni.
Skaidrs, ka sliktākais mēnesis satiksmes drošībā pērn bijis novembris, arī maijs, jūnijs, jūlijs - tas saistīts gan ar laika apstākļiem, gan satiksmes intensitātes palielināšanos, gan, protams, ar to, ka no ceļiem tika aizvākti fotoradari.
Šoferu tik ļoti nīstās un pulgotās ierīces, kuru ieviešana gan arī nebija bez vainas...
Jā, jautājums par fotoradariem ir ļoti sensitīvs, sabiedrībā dažādi uztverts un auto speciālistu atšķirīgi vērtēts, paužot apgalvojumu, ka braukšanas ātrums gluži nav vienīgais satiksmes negadījumu cēlonis. Mēs arī neapgalvojam, ka vienīgais, bet – viens no cēloņiem patiešām ir vidējā braukšanas ātruma palielināšanās uz Latvijas ceļiem. Šie bojāgājušie tomēr ir tādēļ, ka ātrums bijis par lielu vai nav izvēlēts attiecīgajam ceļa posmam un ceļa stāvoklim atbilstošs ātrums. Tādējādi ātrumu nevaram nolikt kaut kur pēdējā vietā.
Tiesu ekspertīžu biroja eksperta Oskara Irbīša veiktajā pētījumā par ceļu satiksmes negadījumu iemesliem ātrums ierindots ceturtajā vietā. Kopumā ir 19 cēloņu, tāpēc nevar teikt, ka ceturtajā vietā esošs rādītājs satiksmes drošību neietekmē.
Turklāt ir divi jēdzieni – atļautais braukšanas ātrums un drošs braukšanas ātrums, gan nav gluži viens un tas pats.
Tādos laika apstākļos, kad ir apledojums, slapjš sniegs vai lietus, nevar uzskatīt, ka vietā, kur atļauts braukt ar 90 kilometriem stundā, tas būs droši. Varbūt jābrauc ar 60 kilometriem stundā. Un arī ar šādu ātrumu, ja saskriesimies frontālā sadursmē ar otru transportlīdzekli, kas pārvietojas tikpat ātri, būs jau 120 kilometri un sekas – bēdīgas.
Pēdējos gados ceļu policijas kapacitāte ļoti samazināta: publiskajā telpā vīd skaitļi, ka 2004.gadā bijis 1200 ceļu policistu, tagad – vien ap septiņiem simtiem. Turklāt pēc fotoradaru uzstādīšanas ceļu policistu spēki tika izkliedēti, uzticot daudz citu pienākumu. Radaru vairs nav un tik drīz nebūs, ko darīsim?
Plānots, ka radari uz Latvijas ceļiem varētu parādīties šā gada otrajā pusē, bet daudz kas, protams, atkarīgs gan no finansējuma, gan iepirkuma procedūras; precīzu laiku pateikt šobrīd nevaram.
Bet Ceļu policijā notiek pozitīvas pārmaiņas. Atskaites punkts varētu būt Eiropas ceļu policijas tīkla TISPOL starptautiskā konference pērnā gada aprīlī, kurā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis oficiāli paziņoja, ka nolemts Ceļu policiju atjaunot, jo 2009.gadā budžeta samazinājumu dēļ veiktās izmaiņas darba organizācijā nav sevi attaisnojušas. Īstenībā Ceļu policija pavisam nebija likvidēta, bet policistu funkcijas pārdalīja, viņiem uzliekot dažādus citus pienākumus. Ceļu policists kļuva par tādu kā "universālo zaldātu" daudzās jomās. Bet ne velti ir teiciens – kas der visam, tas neder nekam...
Ceļu satiksme tomēr ir specifiska sfēra, un ir jābūt kādai atsevišķai struktūrvienībai, kas veido satiksmes drošības politiku, vienotu pieeju drošības paaugstināšanā. Pērn 1.novembrī Galvenajā kārtības policijas pārvaldē notika reorganizācija, izveidojot Satiksmes drošības pārvaldi, kurā ir vairākas nodaļas, kas tieši nodarbojas ar jautājumiem, kas skar ne tikai ceļu, bet arī citu veidu satiksmes drošību. Tā kā ikviens cilvēks ir satiksmes dalībnieks – vai nu kā gājējs, vai transportlīdzekļa vadītājs, šī joma patiešām nedrīkst būt nobīdīta otrajā plānā.
Saprotu, ka ierēdņu struktūra tagad ir sakārtota atbilstoši atbildībai un uzdevumiem stratēģiskajā plānošanā un darba organizēšanā, bet kā tas izpaužas reālajā dzīvē? Izkliedētie ceļu policistu spēki ir savākti atpakaļ no blakus jomām un tagad viņu ir vairāk?
Policistu diemžēl vairāk nekļūst, un, kā izskanēja pērnā gada nogalē sasauktajā Ceļu satiksmes drošības padomes ārkārtas sēdē, Ceļu policijas klātbūtne ir jāpalielina. Skaidrs, ka aiz tā visa stāv finansējums un cilvēku resursi un ir jādomā, kur tos dabūt. Domāju, ka nākamajos gados būs iespējas Ceļu policijas kapacitāti jeb darbspēju palielināt. Bet patlaban izmantojam esošos resursus, vairāk uzsverot satiksmes drošības jautājumus.
Kaut vai viens piemērs: šīs masveida pārbaudes, kas ir viens no mehānismiem, kā uzlabot satiksmes drošību. Protams, arī tam ir vajadzīgs papildu finansējums, taču tas dod iespējas plašāk kontrolēt vadītājus, kuri varbūt pie stūres ir sēdušies reibumā. Otrs moments, kas savā ziņā dod preventīva rakstura ietekmi – sabiedrībai tādējādi tiek dots signāls, ka šāds reids var būt pēkšņs, jo publiski par to ne vienmēr paziņosim. Ja kādam cilvēkam bijusi doma sēsties pie stūres reibuma stāvoklī, viņš no tā varbūt tomēr atturēsies, jo reida gadījumā izsprukt no pārbaudes praktiski nav iespējams. Mēs mēģinām virzīties uz kaut kādiem konkrētiem mērķiem.
Cik daudz policistu gada nogales reidu laikā bija uz ceļa?
Par visu valsti uzreiz nepateikšu, bet, piemēram, vienā vietā bija dislocējušās vismaz 16 ekipāžas, tātad vienā vietā atradās vairāk nekā 30 policistu. Tas ir liels spēks, un, veicot aptaujas, secinājām, ka lielā daļā sabiedrības tas rada drošības sajūtu un kopumā, pieciešot to brītiņu, kad reida laikā bija uz ceļa jāpakavējas, vērtējums bija atzinīgs.
Tad jāsaprot, ka šādas akcijas nenotiks tikai lielu tautas svinību laikā, bet pavisam negaidītos brīžos?
Protams! Mēs to nevaram darīt katru dienu, jo arī tās ir papildu izmaksas (kaut vai tādēļ, ka daudzi policisti papildus tiek izsaukti no brīvdienām), bet, piemēram, reizi divās nedēļās kaut kas tāds varētu notikt.
LV portālam e-konsultācijās autovadītāji diezgan nikni ir jautājuši – vai ceļu policistam ir tiesības it kā ne no šā, ne no tā apturēt automašīnu, ja tās vadītājs acīmredzami noteikumus nejūtas pārkāpis?
Likumā "Par policiju" ir skaidri minēti trīs gadījumi, kad policists drīkst apturēt transportlīdzekli: ja ar Valsts policijas vai reģionālās policijas pārvaldes priekšnieka parakstītu rīkojumu tiek organizētas iepriekš plānotas masveida pārbaudes vadītājiem; ja viņam radušās pamatotas aizdomas par pārkāpumu ceļu satiksmē un trešais (mazāk attiecas uz ikdienas satiksmi) – autopārvadājumu kontrole. Diemžēl šis regulējums nav pietiekami precīzs, un, ja stingri ievērojam minēto likuma normu, atsevišķu pārkāpumu veidus nemaz īsti nespējam izkontrolēt. Tāpēc arī savā līmenī esam iniciējuši un virzām tālāk likuma grozījumus, kas šo situāciju mainītu.
Manai mašīnai, piemēram, ir beidzies tehniskās apskates termiņš. Kā policists to var atklāt, auto neapturot?
Ja policists logā neredz atbilstošu uzlīmi, tad viņam ir pamatotas aizdomas par izdarītu pārkāpumu un viņš ir tiesīgs transportlīdzekli apturēt un pārliecināties par situāciju. Ja vadītājs parāda uzziņu par atvēlēto termiņu defektu novēršanai, tautā dēvētu par "auto slimības lapu", tad atliek novēlēt vadītājam laimīgu ceļu. Ja tā nav, cilvēks tiks saukts pie administratīvās atbildības. Jebkurā gadījumā policistam ir jāprot pamatot, kādēļ viņš auto ir apturējis. Iespējams, vadītājs braucis nepārliecināti, bez pamata mainījis braukšanas joslas vai joslas platumā līkumojis no vienas malas uz otru, policistam radot aizdomas, piemēram, par braukšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Piemēram, uz diezgan nomaļu lauku lielceļa (kur, godīgi sakot, tikai retais šoferis ir skaidrā prātā) krustojumā nostājas policijas ekipāža, aptur visus braucējus pēc kārtas un aizdomīgajiem liek pūst mērītājā. Vai tas ir likumīgi?
Tad šis ir tas pirmais gadījums, kas atbilst likuma "Par policiju" 12.panta 18.punktam – plānota reida pārbaude. Ja vadītāju aptur un liek pūst alkometrā, viņš var prasīt paskaidrojumu par apturēšanas iemeslu, un policists norādīs, ka ir šis plānotais reids.
Vai tie četri pārvietojamie fotoradari, kas ir Ceļu policijas rīcībā, tiek lietoti?
Patlaban tos pārprogrammē saistībā ar eiro ieviešanu, bet tuvākajā laikā šīs ierīces atkal izvietos uz Latvijas ceļiem. Tas, ka fotoradari iegādāti 2008.gadā, nebūt nenozīmē, ka tie nav lietošanas kārtībā, jo regulāri tiek pārbaudīti, verificēti un atbilst visām prasībām.
Cik daudz trafareto policijas auto pašlaik ir jūsu rīcībā?
Nesen tika iegādāta 81 jauna automašīna, kas gan sākotnēji nebija aprīkotas ar video radariem, bet tikai video ierakstu sistēmu; taču tagad visas automašīnas ir pienācīgi aprīkotas un tiek aktīvi izmantotas satiksmes uzraudzībā – gan patrulējot, gan kontrolējot atļauto kustības ātrumu. Diemžēl mums ir tikai piecas netrafaretās automašīnas, un to ir par maz.
Arī Satiksmes drošības padomes ārkārtas sēdē izteicām priekšlikumu, ka nepieciešams atrast finansējumu papildu netrafareto transportlīdzekļu iegādei: to klātbūtne uz ceļiem ir ļoti efektīvs veids ceļu satiksmes uzraudzībā. Ļoti labi saprotam, ka tajā brīdī, kad tiek pamanīts trafaretais policijas automobilis, agresīvie braucēji, kam ir tendence pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, to nedarīs, bet, tikuši postenim garam, atkal spiedīs gāzes pedāli grīdā. Netrafaretos auto ceļu satiksmē nevar tik ātri pamanīt un ar tiem efektīvi var atklāt tādus pārkāpumus, ko policistiem citādi izdarīt praktiski nav iespējams. Īpaši tas attiecas uz agresīvo braukšanu un citiem rupjiem pārkāpumiem, jo vadītāji paši, kā saka, lācim ķepās neskries.
Vadītājiem ļoti nepatīk slēptie policijas posteņi, kad trafaretais auto iebraukts, piemēram, meža celiņā un arī "zaļie vīriņi" pa gabalu nav redzami. Tas ir legāls un policijā atzīts paņēmiens?
Vienmēr kāds būs neapmierināts, un vienmēr kādam kaut kas nepatiks. Šādas slēptās uzraudzības metodes izmanto visur pasaulē, un arī pie mums tās ir legālas. Jautājums ir par veidu, kā tas tiek darīts. Protams, policista pēkšņa izlēkšana uz ceļa nav korekta. Tomēr katrs gadījums ir aplūkojams individuāli, un, ja vadītājam šķitis, ka policista rīcība nav bijusi korekta, tad par to var ziņot mums, un mēs šādus gadījumus vienmēr izvērtējam. Bet jebkurā gadījumā slēptās uzraudzības metodes ir viens no veidiem, kā kontrolēt satiksmi un cīnīties ar vadītājiem, kuri uzskata, ka noteikumi ir jāievēro tikai tur, kur ir policija.
Ja notiek slēptā uzraudzība, mēdz būt arī tā, ka viens postenis atrodas slēpnī, bet nākamais - atklātā vietā un pēc iepriekšējā posteņa ziņojuma pārkāpēju aptur. It īpaši pilsētā policija nevar pēkšņi apturēt ātrumu pārsniegušos braucējus, piemēram, uz tiltiem, tādējādi radot apdraudējumu satiksmes drošībai un sastrēgumus. Tādēļ viens policists nākamajam postenim ziņo, ka, lūk, tāds transportlīdzeklis pārsniedzis ātrumu, citam nav tehniskās apskates uzlīmes vai vadītājs nav piesprādzējies ar drošības jostu. Nākamais postenis piemērotā vietā attiecīgo transportlīdzekli aptur, lai par pārkāpumu varētu sastādīt administratīvo protokolu.
Sabiedrība ir ļoti aizdomīga par ceļu policistu godīgumu; vadītāji nereti uzskata, ka viņus par sīkiem pārkāpumiem tvarsta tādēļ, lai dabūtu kukuli. Internetā klīst baumas, ka iereibušu riteņbraucēju statistikā parādās tik daudz, jo arī autovadītāju grēki mazāka soda dēļ par atlīdzību tiek norakstīti uz viņu rēķina.
Par riteņbraucējiem tās ir muļķības. Varbūt kāds gadījums ir bijis, bet sistēma ir izveidota tā, ka, sodot riteņbraucējus, ir jābūt pievienotai arī velosipēdista fotogrāfijai uz policijas automašīnas fona. Policijas automašīnas patiešām nav tik lielas, lai bagāžniekā kaut vai izjauktā veidā pārvadātu divriteni, tad to samontētu un fotografētu. Bet kukuļdošanas problēmas novēršanai ir jāpanāk visas sabiedrības apziņas maiņa. Kamēr būs tie, kuri dod, iespējams, būs arī tie, kuri ņem. Bet policija aktīvi ir sākusi prevencijas darbu saistībā ar kukuļdevējiem.
Jā, dot kukuli ceļu policistam pēdējā laikā kļūst riskanti, jo, piemēram, pērn ir ierosinātas 34 lietas par kukuļošanas mēģinājumiem. Šogad pirmais kukuļdevējs noķerts 13.janvārī.
Domāju, tas ir devis rezultātu un cilvēki sāk labāk saprast, ka šāda rīcība ir krimināli sodāma (to nosaka Krimināllikuma 323.pants), un tādā virzienā arī iesim. Ar policijas darbiniekiem, kuri veikuši šīs prettiesiskās darbības, strādā iekšējās izmeklēšanas birojs, un sodi ir bargi. Pērn bijuši 11 šādi gadījumi, bet šajā skaitā nav tikai amatpersonas, kas uzrauga ceļu satiksmi.
Kaut arī CSNg bojāgājušo skaita samazināšanas ziņā Latvija kopumā tomēr progresē, vietējās hronikas nav iepriecinošas. Piemēram, vienā darbdienā, braucot reibumā, pieķerti 20 autovadītāji; teju pārdienas lasām – kāds šoferis nav ticis galā ar spēkrata vadību un labākajā gadījumā iebraucis kokā, ir cietušie un bojāgājušie... Ja vēl ņemam vērā, ka lielākoties tie ir cilvēki labākajos gados, kas uztur ģimenes, maksā nodokļus, nu, vienkārši baisi.
Diezgan lielai daļai transportlīdzekļu vadītāju ir nihilistiska attieksme pret ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Bet nav vienas receptes, kā pret šo netikumu cīnīties. Lai situāciju vērstu par labu, ir nepieciešami kompleksi risinājumi. Tādēļ jau arī minētajā Ceļu satiksmes drošības padomes ārkārtas sēdē šajā jomā iesaistītās puses nāca klajā ar saviem priekšlikumiem. Katrs no tiem dos savu pienesumu – gan policijas klātbūtnes palielināšana uz ceļiem, netrafaretā transporta iegāde un plašāka izmantošana, stacionāro fotoradaru uzstādīšana un ar laiku – arī policijas rīcībā esošo pārvietojamo fotoradaru skaita palielināšana, minimālo sodu palielināšana, tiesību atgūšanas procesa sarežģīšana dzērājšoferiem un bargāka attieksme pret agresīvajiem braucējiem. Tas viss agrāk vai nedaudz vēlāk tiks ieviests, un esmu pārliecināts, būs arī jūtams rezultāts.
Acīmredzot ir pagājis kāds laiks kopš fotoradaru likvidēšanas un Ceļu policijas uzraudzības vājināšanās, un vadītājiem radusies visatļautības sajūta, kas ņēmusi virsroku pār drošības apsvērumiem. Tādēļ ir jābūt izmaiņām gan tiesiskajā regulējumā, gan taktikā no policijas un Ceļu satiksmes drošības direkcijas puses. Protams, nedrīkst aizmirst arī ceļu infrastruktūru. Mēs varam darīt daudz ko, bet, ja mūsu ceļi netiks sakārtoti, netiks panākts, ka mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji un riteņbraucēji – tiek atdalīti no kopējās satiksmes plūsmas, satiksmes drošībā varam panākt zināmu uzlabojumu, bet ne iespējami labāko situāciju.
Šobrīd gājēji masveidā pārvietojas pa ceļa malām un daudzi joprojām bez jebkādiem atstarotājiem, tāpat ir arī melni riteņbraucēji dziļā tumsā, neraugoties uz to, ka CSN ir noteikts, ka jābūt gan atstarotājiem, gan lampiņām.
Gājējiem bez maksas dažādās akcijās ir izdalīti milzum daudz atstarotāju. Ne visi tos lieto, un arī atstarotājs sava novietojuma dēļ ne vienmēr šoferim ir labi saskatāms. Valsts policija Ceļu satiksmes drošības padomē nāca klajā ar priekšlikumu, ka ārpus apdzīvotām vietām neapgaismotos ceļa posmos gājējiem būtu nepieciešams apģērbs ar gaismu atstarojošiem elementiem, un tāpēc ir doma normatīvajos aktos iekļaut nosacījumu, ka obligāti jālieto nevis atstarotājs, bet ir jābūt šādam apģērbam. Piemēram, vēl ir spriests arī par to, ka atstarojošie elementi ļoti derīgi būtu iepirkumu somām, kas gājējus tumsā padarītu redzamākus. Tas ir visiem kopīgi risināms jautājums.
Kā jau teicu, liela nozīme ir arī satiksmes dalībnieku izglītošanai. Novembrī, kad ceļu satiksmes drošībā tiešām bija kritiska situācija, tirdzniecības uzņēmumi kampaņas "Brauc ar prātu. Paliec dzīvs!" laikā savās telpās izvietoja vizuālās reklāmas. Taču šim darbam jānorisinās pastāvīgi, ne tikai kampaņu veidā. Man šķiet, ar jauno paaudzi problēmu nav, jo bērnudārzos, skolās (to redzu no saviem bērniem) tomēr izskaidro satiksmes noteikumus; piemēram, nav nekādu problēmu ar drošības jostu lietošanu automašīnā – viņi zina, ka ir jāpiesprādzējas, un to dara. Viņiem nav nekādu kompleksu lietot atstarotājus. Bet grūtāk ir pārliecināt gados vecākus cilvēkus (protams, ne visus), kas uzskata – es taču visu ļoti labi redzu, kādēļ man tas vajadzīgs...
Arī riteņbraucēji, kuriem velosipēds ir pastāvīgs pārvietošanas līdzeklis, ir parūpējušies gan par lampiņām, gan atstarojošām vestēm, bet vairāk šajā ziņā grēko cilvēki ārpus pilsētām, kur ir daudz nelaimes gadījumu. Te svarīgi būtu izvietot informāciju par satiksmes drošību gan vietējos veikalos, gan pasta nodaļās. Ja cilvēku pastāvīgi brīdinās un aicinās domāt par savu drošību, viņš beigu beigās to tomēr ņems vērā.
Te nu vietā piebilst par gājēju pārejām, kur cilvēki jebkurā diennakts stundā mēdz iznirt, nepaskatījušies ne pa labi, ne pa kreisi... Diemžēl daudz ir arī šādu uz pārejām traumēto un bojāgājušo.
Patiešām, daudziem gājējiem ir tāda pārliecība, ka, tiklīdz viņi spēruši kāju uz apzīmētas pārejas, visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem jāapstājas kā zemē iemietiem. Taču Ceļu satiksmes noteikumu 24.punkts skaidri un gaiši nosaka: "Pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju, kur satiksme netiek regulēta, gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību." Gājējam ir jābūt drošam, vai autovadītājs spēs apstāties, lai viņu palaistu pāri brauktuvei.
Varu teikt vienu: sabiedrībai ir jāmainās un uz sevi jāpaskatās ar kritisku aci it kā no malas. Kādēļ, šķērsojuši mūsu valsts robežu, autovadītāji kļūst disciplinētāki un brauc mazāk agresīvi? Tādēļ, ka, piemēram, Igaunijā sodi ir krietni bargāki un arī braukšanas kultūra tur ir labāka. Iebraucot Igaunijā, visi uzreiz piesprādzējas, vērīgāk skatās uz spidometru. Kāpēc? Tāpēc, ka tur tā ir pieņemts.
Bet pašlaik kampaņas "Brauc ar prātu. Paliec dzīvs!" ietvaros autovadītāji jau mēnesi savu braukšanas stilu var kontrolēt ar bezmaksas mobilās aplikācijas "Prāts Neprāts" palīdzību. To jau izmanto teju deviņi tūkstoši lietotāju, un, jādomā, ne vienam vien pārmēru ātrajam un agresīvajam tas palīdzēs kļūt apdomīgākam.
