VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
27. martā, 2014
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Tava drošība
14
20
14
20

Nosisties, lai līdzinātos pieaugušajiem un apliecinātu sevi

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

Divu nedēļu laikā starp 11. un 25.martu trijās avārijās Latvijā nositušies 10 jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem, aizraudami sev līdzi divus 28 un 30 gadus vecus vīriešus. Tātad pavisam kopā 12 cilvēki jeb vidēji pa četriem katrā no avārijām. Nācijai, kura jau tā atrodas uz izmiršanas robežas, tie nav tikai ceļu satiksmes negadījumi, bet gan visīstākā traģēdija. Kas pie tā vainīgs? Kurp skrien šie jaunieši, un kāpēc viņus vairs nav iespējams apturēt?

Par to, ka nedrīkst zagt vai laupīt, šķiet, neviens normāls cilvēks nešaubās. Un ne tikai tāpēc, ka tas aizliegts ar likumu. Eksistē arī tāda lieta kā morāle un veselais saprāts.

Pavisam citādi ir ar Ceļu satiksmes noteikumiem. Pret tiem šim pašam normālajam cilvēkam, kas saprot, ka zagt vai laupīt nedrīkst, ir absolūti divkosīga attieksme. Teorētiski viņš it kā saprot un publiski teiks, ka arī tos pārkāpt nedrīkst, bet praktiski tomēr lielum lielākā daļa dzīvo ar pārliecību, ka drīkst gan. Sevišķi, ja ir izredzes palikt nesodītam. Un ar to Latvija atšķiras no citām civilizētām valstīm. Pie mums attiecībā uz satiksmes drošību morāle un veselais saprāts neattiecas. Gluži pretēji – pārkāpt noteikumus, riskēt nevietā un uz citu satiksmes dalībnieku rēķina demonstrēt, cik tu lieliski proti braukt, ir stilīgi. 

Pie mums dominē uzskats, ka Ceļu satiksmes noteikumi patiesībā nav nekādi noteikumi, kur nu vēl likums, kas obligāti jārespektē. Vai gan citādi likumpaklausīgs pilsonis, apsēdies pie stūres, kļūtu par potenciālu bandītu, ja ne slepkavu? Bet sabiedrība toleranti un "politkorekti" šo bandītismu dēvētu vienīgi par agresīvu braukšanu?

Tā tas turpinās jau gadiem. Patiesībā - gadu desmitiem. Tā ir attieksme, pret kuru Ceļu satiksmes noteikumi ar visu savu likuma spēku izrādās bezspēcīgi. Jo, grozi kā gribi, atšķirībā no zagšanas vai laupīšanas šos likuma pārkāpumus sabiedrība akceptē. Jo arī pati sabiedrība grib būt stilīga. Reizēm gan paburkšķ par agresīvajiem braucējiem, sevišķi, ja kāds izrādījies agresīvāks par pašu, bet kopumā tomēr akceptē. Akceptē ar vārdiem - visi mēs esam cilvēki, kuram negadās, ko jūs piesienaties par niekiem, varbūt cilvēkam tiešām jāsteidzas, nebūsim sīkumaini un tādā pašā garā. 

Tāpēc parasti vainīgi ir policisti, kuri stāv tur, kur nevajag, un vainīgi ir policisti, kas nestāv tur, kur vajag. Vainīgi ir policisti, kuri ar radaru slēpjas krūmos vai aiz stūra, un vainīgi ir policisti, kuri nav šajā vietā, kad tur notikusi avārija. Vainīgi ir fotoradari, ja tie ir, un vainīgi, ja to nav. Tāpat kā vainīgas ceļa zīmes, kas norāda uz šo radaru esamību. Ja tās uzliktas, visi velkas kā gliemeži, radot sastrēgumus, kas apdraud satiksmes drošību. Ja to nav, tad tiek pārkāptas autovadītāju tiesības uzzināt radaru atrašanās vietu. Protams, vainīgs arī pats ceļš, kura kvalitāte daudzviet ir tik slikta, ka neatliek nekas cits kā pārkāpt noteikumus. Bet, ja kvalitāte normāla, tad iespējams, ceļš nav pareizi izprojektēts, marķēts vai norobežots. Visbeidzot – vainīgas ir pašvaldības, kas negādā par drošību savā teritorijā, un, protams, valdība. Jo valdība ir vainīga pie visa. Absurds? Tad kāpēc cilvēki jau gadiem ar šiem absurdiem viens otram "skalo" smadzenes? Tajā skaitā arī publiskajā telpā.

Acīmredzot tikai tāpēc, lai mazinātu paša autovadītāja vainu un vienlaikus arī atbildību. Latvijā sabiedrība par vainīgu (un arī diezgan negribīgi) to publiski atzīst vien tad, kad viņš atrodas morgā jeb morgā atrodas viņa upuri. Tomēr arī šādos brīžos attieksme ir visnotaļ liberāla. Jo par mirušajiem pieņemts teikt labu vai neko. Un beigās izrādās, ka likumpārkāpējs, kas līdz ar sevi nāvē aizrāvis vēl vismaz pāris cilvēkus, bijis godīgs, strādīgs, asprātīgs un piedevām gandrīz nedzērājs. Nu vienīgi reizēm mīlējis tā drusku ātrāk pabraukt, sevišķi, kad mazliet ierāvis.

Kaut kur dziļi zemapziņā nojaušot, ka bojā gājušā vietā faktiski varēja būt jebkurš, "humānā" Latvijas autovadītāju saime pieklājīgi klusē vai arī meklē vainu ceļa segumā, radaros un policistos. Kopā ar autovadītājiem klusē arī pārējie, jo galu galā katram rados kāds autovadītājs.

Vienīgais, ko tādās reizēs parasti saka: "Nabaga cilvēks! Viņš taču negribēja nosisties un nosist savus līdzbraucējus! Tā vienkārši sanāca. Nelaimes gadījums." Un izsaka līdzjūtību tuviniekiem. Tuviniekiem, kuri bojāgājušajam tā arī nebija spējuši ieskaidrot, ka jārespektē Ceļu satiksmes noteikumi, jo arī paši tos acīmredzot nerespektē.

Dubultmorāle, kas izriet no attieksmes pret Ceļu satiksmes noteikumiem un ar kādu liela daļa cilvēku Latvijā attiecas arī pret rupjiem satiksmes drošības pārkāpumiem, ir vienkārši satriecoša. Tāpēc nav brīnums, ka mēs ar šiem pārkāpumiem tā arī netiekam galā. Jau gadiem. Gadu desmitiem. Bet pa to laiku izaugusi vesela paaudze. Pat vairākas. Un ar CSDD kampaņām, lai cik tās būtu spožas, nevar mainīt cilvēku dziļāko pārliecību, kura tam iepotēta jau kopš bērnības: "Man tētis brauc baigi forši un brauktu vēl foršāk, ja nebūtu to stulbo poliču!"

Tā rodas attieksme, kuru pārmantojuši no iepriekšējām paaudzēm šodienas jaunieši un kas noved līdz bezjēdzīgi letālam iznākumam, nositoties paši un nositot savus vienaudžus. Jo mēs pašlaik dzīvojam tā sauktajā "ekstrēmās individualitātes" laikmetā. Laikmetā, kad veselais saprāts ir nieks, sīka vienība iepretim katras personas individualitātei. Individualitātei, kas pārējiem jārespektē, jāciena un jāmēģina saprast pat, ja tā izrādās destruktīva, agresīva un bīstama ne tikai pašam indivīdam, bet arī līdzcilvēkiem. Un, kad mēs beidzot pamanām šīs briesmas, parasti  jau par vēlu kaut ko mainīt. Kopš bērnudārza un cauri skolas gadiem ar šādu individualitāti ucinoties, patiesībā mērķtiecīgi un apzināti tiek izaudzināti cilvēki, kuriem ne tikai nospļauties par citām individualitātēm, bet kuriem liekas - arī tāda kategorija kā nāve uz tiem neattiecas.

Un tad nu šī individualitāte mēģina sevi apliecināt ekstrēmās situācijās. Bet pašlaik, kad pateicoties kolektīvajam saprātam jeb internetam atsevišķa indivīda zināšanas ir degradētas, savukārt radoša attieksme aizstāta ar unificētu kreativitāti, iespējas ekstrēmi sevi apliecināt nemaz nav tik daudz. Sevišķi mazajā Latvijā. Viena no tām – smēķēt "legālās" narkotikas, otra – piesēdināt pilnu mašīnu ar vienaudžiem un pamēģināt, vai pa slidenu ceļu var pabraukt ar ātrumu 200 km/h. Tāpēc diezgan bēdīga, bet stipri ticama prognoze, ka ar līdzīgām bezjēdzīgām jauniešu nāvēm mums vēl šovasar nāksies saskarties ne reizi vien. Kaut nu es kļūdītos!

Pašlaik runā par nepieciešamību paaugstināt sodus par ātruma pārsniegšanu, atgriezt uz ceļiem fotoradarus. Varbūt pat paaugstināt vecuma cenzu autovadītāja apliecības saņemšanai. Katrā ziņā jādara viss iespējamais, lai ietekmētu pašreizējo situāciju. Tomēr tie ir tikai plāksteri, kas kardināli stāvokli nemainīs.

Vienīgais veids, kā to mainīt, – iemācīt bērnam cienīt savu un citu dzīvības un iemācīt respektēt Ceļu satiksmes noteikumus kā vienu no mehānismiem, kas garantē dzīvību un drošību. Jūs teiksiet - pārāk primitīvi un vienkārši mūsu komplicētajam laikmetam? Ne velna! Jo to var izdarīt tikai vecāki. Turklāt tādi vecāki, kas paši nepārkāpj Ceļu satiksmes noteikumus. Tāpēc drīzāk jāprasa, vai tas maz ir iespējams?
Labs saturs
20
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU