Zīmīgi, ka pirmās septiņas vietas ar ievērojamu izrāvienu punktu ieņem Austrumāzijas valstis. Nepārspējama ir Šanhaja Ķīnas Tautas Republikā, tai seko Singapūra, Honkonga, Taivāna, Dienvidkoreja, Makao, Ķīna un Japāna.
Pētījuma rezultāti rāda, ka Latvijas skolēnu sniegums ir tuvu vidējiem rādītājiem OECD valstīs. Ieņemot 28.vietu, Latvija ir apsteigusi Lietuvu, Krieviju, Norvēģiju, Itāliju, Spāniju, pat ASV, Izraēlu, Zviedriju un citas valstis. Tomēr jautājums, ko darīt, lai izglītība šeit kļūtu kvalitatīvāka, joprojām ir ļoti aktuāls. Āzijas izcilie sasniegumi liek uzdot daudzus jautājumus – kā Āzija ir panākusi tādus rezultātus? Kādi ir cēloņi, un vai varam no tiem kaut ko mācīties, aizgūt?
Tāpēc uz sarunu LV portāls aicināja sinologu, Latvijas Universitātes Āziju studiju nodaļas lektoru un Austrumāzijas pētniecības institūta pētnieku Kasparu Eihmani, kurš ir ne tikai viens no retajiem Austrumāzijas kultūras un sabiedrības pazinējiem Latvijā, bet vairākus gadus studējis Taivānā un veicis pētniecisko darbu Taivānas Zinātņu akadēmijas Ķīniešu literatūras un filozofijas institūtā. Šī saruna ir aicinājums aizdomāties par vērtībām, kādām ikdienā sekojam, un cik liela nozīme ir kultūras mantojumam, ģimenei un individuālam centīgumam augstu mērķu sasniegšanā.
Kāds ir jūsu skatījums pēc daudziem pavadītajiem gadiem Taivānā un šajā reģionā, kas ir Austrumāzijas izglītības sistēmu panākumu atslēga? Vai tās ir tik inovatīvas, modernas, kā varētu domāt?
Objektīvi būtu mēģināt saprast tos faktorus, kas viņiem ir ļāvis uzrādīt šādus rādītājus. Kā viņu izglītības sistēma funkcionē? Kādi ir vērtību uzstādījumi? Mērķi?
Salīdzinājumā ar izglītības ideāliem un mērķiem, kādi ir ierasti Eiropā vai Ziemeļamerikas modernās izglītības sistēmā, man šķiet, Austrumāzijas izglītības sistēma tieši Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR) neveicina radošo domāšanu. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Taču tā veicina un nodrošina kādu noteiktu mērķu sasniegšanu. Tā principā ir masveida sistēma, kas sagatavo noteiktu zināšanu speciālistus, ekspertus.
Tas ir izskaidrojams ar to, ka izglītība tiek uztverta kā resurss, kas cilvēkiem pie milzīgās konkurences, kāda ir ĶTR, it īpaši pilsētās, dod iespēju kāpt pa sociālām kāpnēm un mainīt sociālo statusu. Pētījumi liecina, ka vidējā ķīniešu mājsaimniecība bērnu izglītībai tērē 20 procentus no kopējiem ienākumiem, kamēr 7 procenti tiek tērēti komunālajiem maksājumiem un ēdienam. Tas nozīmē, ka vecāki saprot, ka vienīgā iespēja nodrošināt bērnu nākotni ir ar pēc iespējas kvalitatīvāku izglītību. Var teikt, ka tas ir viens no sabiedrības vērtību uzstādījumiem. Otrkārt, jārunā par to, kādai ir jābūt kultūrai, kādām jābūt vērtībām bērnu audzināšanas kultūrā, kas nodrošina šādu rādītāju sasniegšanu.
Pašā Ķīnā izglītības sistēmu ļoti kritizē kā pārāk vērstu uz informācijas iekalšanu, testu pildīšanas uztrenēšanu. Interesanti, ka ķīniešu vecāki ir gatavi veltīt savu dzīvi smagam darbam, lai nodrošinātu bērniem iespēju mācīties ārpus šīs it kā izcilus rezultātus uzrādošās Ķīnas izglītības sistēmas mazāk rezultatīvajās Rietumu skolās. Pieprasījums pēc Rietumu izglītības Austrumāzijā ir milzīgs.
Tieši tādēļ es visus šos pētījumu rādītājus ne pārāk ņemu vērā. Iespējams, tie uzrāda kaut kādu tendenci, bet tā ir pašsaprotama. Ja agrāk Eiropa un ASV ir dominējusi visās jomās, tad tagad, Āzijas reģionam attīstoties, ir vairāk kā saprotami, ka varētu būt šāda veida rādītāji un izmaiņas arī izglītībā. Īpaši, ja ņem vērā, ka tā ir tikai Šanhaja, kas nepārtraukti tiek piesaukta šajos pētījumos. Bet ar šo pētījumu rezultātiem ir līdzīgi, kā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītāju piesaukšanu, kas ne vienmēr atspoguļo patieso dzīves kvalitāti. Piemēram, ja mēs šo IKP sadalām uz visiem Ķīnas iedzīvotājiem, tad tā situācija nemaz nav tik rožaina. Nevar noliegt, ka tas ir vēsturē nebijis precedents – tādā ātrumā - 30 gadu laikā - ekonomika kļūst par otru lielāko pasaulē. Bet šie rādītāji neliecina par reālo dzīves līmeni. Ķīna vēl aizvien ir valsts, kas reģionos ir ļoti atpalikusi un nabadzīga.
OECD, analizējot datus, mēģina rast pamatojumu saiknei starp augstu IKP un skolēnu sasniegumiem. Bet tomēr apgalvot, ka tas būtu izšķirošs faktors, nevar. PISA 2012 pētījuma rezultāti rāda, ka ir valstis ar zemu IKP, piemēram, Vjetnama, kas atrodas saraksta augšgalā. Savukārt Katara, kurai ir augstākais IKP pasaulē uz iedzīvotāju, ieņem vienu no pēdējām vietām šajā izglītības pētījumā. Acīmredzot tie cēloņi ir jāmeklē citur?
Pirmkārt, tas ir saistīts ar tiem pašiem vērtību uzstādījumiem ģimenē. Otrkārt, jāņem vērā, kāda ir sabiedrība Šanhajā. Nenoliedzami, tā ir Ķīnas metropole, kurā valda vislielākā sāncensība. Savā ziņā Šanhaja ir vistīrākais kapitālisma ar ķīniešu seju eksperiments. Tas nozīmē vien to, ka tur darbojas citi likumi nekā citur Ķīnā. Un vairāk kā skaidrs, ka vecāki ir spiesti piedalīties šajā sāncensībā, mēģinot izglītot savus bērnus, cik vien iespējams labi, jo tas kaut kādā veidā atsauksies arī uz viņu labklājību.
Nodrošinātas vecumdienas?
Ne tikai, tas ir sociālais statuss, ko izglītība var nodrošināt. Jo izglītība Ķīnā tiešām ir viens no retajiem ceļiem, kas cilvēkiem paver iespēju uz labāku dzīvi. Nenoliedzami, vienā brīdī tas rezultēsies situācijā, ka būs ļoti daudz universitāšu absolventu, kuriem nebūs laba darba. Tādi jau ir. Tāpēc es šos izglītības rādītājus vērtēju neviennozīmīgi.
To, ka laba izglītība ir laba nākotne, saprot vecāki arī Latvijā, tomēr ieguldījums, šķiet, nav salīdzināms. Pat relatīvi turīgās Āzijas ģimenes savelk jostas uz ilgiem gadiem, reāli ierobežo savus tēriņus, lai bērni varētu mācīties labās skolās. Attiecīgi arī no bērniem tiek pieprasīti izcili rezultāti.
Viņiem nenoliedzami ir milzīgs spiediens. Taivānā ir pieredzēti pat atsevišķi incidenti, kur šie bērni spiediena rezultātā zaudē pašsavaldību. Spiediens uz bērniem no vecāku puses ir milzīgs, no viņiem sagaida izcilību, sasniegumus, un tas nozīmē, ka viņi ir nodarbināti mācībās no rīta līdz vakaram. Ar formālo izglītību, kas ir skolā vai universitātē, nepietiek. Pēc skolas vienmēr ir jādodas uz citām izglītības iestādēm, lai vēl turpinātu mācīties, lai labāk apgūtu to, ko viņi jau ir apguvuši skolā. Parasti tā ir lasīšana, valodas un matemātika.
Viņu vecāki par to maksā. Valsts par to nemaksā.
Jā, vecāki par to maksā, jo tās jau ir privātās iestādes. Arī Ķīnā pēdējos gados arvien populārākas kļūst privātās skolas.
Tātad centīgums tiek ieaudzināts jau no bērna kājas, un sabiedrības spiediens neļauj tam atslābt. Vai esat domājis, kā uz šī fona izskatās Latvijas sabiedrība, izglītības sistēma, tās viduvējie rezultāti?
Latvijā ir daudzas problēmas, ar ko neizbēgami sastopas valstis, kuras atrodas postindustriālajā periodā. Vienā brīdī izglītība ir kļuvusi par masveida nodarbi. Pašlaik ir pašsaprotams, ka cilvēks bez bakalaura vai pat maģistra grāda principā vairs nav nekādā veidā vērtējams darba tirgū. Lai gan diemžēl, sekojot ES prasībām, mēs pildām Boloņas līguma nosacījumus un bakalaura studiju programmas lielākoties ir trīsgadīgas. Ir samazināts laiks, kas nepieciešams cilvēkam, lai kaut kādā veidā augtu. Šo laiku mēs arvien vairāk samazinām, jo viens no šīs sistēmas pamatuzdevumiem ir pēc iespējas ātrāk dabūt cilvēkus darba tirgū.
Man šķiet, ka Latvijā drīzāk problēma ir tā, ka izglītība un izglītības kvalitātes nozīmīgums kaut kādā mērā ir zaudējis vērtību. To es varu spriest, ņemot vērā 14 gadu pieredzi kā pasniedzējam - vērtību orientācija pēdējos 10 gados ir ļoti mainījusies. Tā vairs nav sistēma, kas būtu vērsta uz kaut kādu vispusīgu cilvēku izglītošanu. Cenšas mācīt tikai iemaņas, prasmes. Universitātes un izglītības sistēmas mērķis ir pazudis, jo tiek aizmirsts par to, ka pirmām kārtām vajadzētu sagatavot izglītotus pilsoņus demokrātiskai sabiedrībai, kas būtu spējīgi patstāvīgi domāt un kritiski spriest par notiekošo. Protams, es te atkārtoju klišejas, kuras varētu teikt jebkurš humanitāro zinātņu pārstāvis.
Bet vai izglītība Austrumāzijā ar saviem labajiem rādītājiem tiek ar šo uzdevumu galā?
Ir sistēmas vērtēšanas vājās vietas, ko es apšaubu. Pētījumā ņem vērā tikai trīs pozīcijas – lasīšanu, matemātiku un dabaszinības. Tās ir pozīcijas, kas vērstas tikai un vienīgi uz potenciālu nākotnes tehnisko izglītību un šo cilvēku dalību darba tirgū. Tā, manuprāt, ir izglītības mērķu un ideālu apvēršana.
Būtībā iespēja pārveidot visu mūsu izglītības sistēmu, vērstu tikai un vienīgi uz noteiktu prasmju ieaudzināšanu, pastāv. Cilvēki varētu mācīties tikai matemātiku. Kamdēļ viņiem lasīt kaut ko vai pat rakstīt vai mācīties vēsturi un ģeogrāfiju? Tāpēc mani izbrīna pārāk liela aizraušanās ar šādiem rādītājiem. Lai gan saprotu, ka tie kaut ko noteikti liecina par sabiedrības sagatavotību globāliem ekonomiskiem procesiem.
Manuprāt, Austrumāzijā šāda izglītības pieeja ir diezgan piemērota. Šajās sabiedrībās valda spēcīga hierarhija. Viņi ir labi izpildītāji, kas nemēdz apšaubīt vecāku, skolotāju, priekšnieku teikto. Ja vecāki liek izcili mācīties, tad bērniem tas nav apspriežams. Viņi ļoti ciena vecākus cilvēkus.
Jā, un tas ir tas, kas, neskatoties uz visiem sociāliem eksperimentiem, kādi bijuši Ķīnā 20.gadsimta vidū, ir palicis no konfūciāniskās kultūras. Lai gan šī valsts ideoloģiski oficiāli ir komunistiska un ateistiska, tās vērtību orientācija ir un paliek konfūciāniska. Ģimene kā galvenā vienība valstī, radniecība un, protams, arī hierarhijas aspekti, kas tiek ieaudzināti ģimenē, pēc tam tiek pārnesti uz darba kolektīvu un pēc tam uz attiecībām starp augstākstāvošiem un zemākstāvošiem. Tas ir raksturīgs visām Austrumāzijas valstīm. Ķīna, Koreja, Japāna, Taivāna - visas darbojas šīs sistēmas ietvaros. Tikai atšķirība starp Ķīnu un pārējām valstīm ir tā, ka tām tomēr ir neliela pieredze ar liberāldemokrātisku sistēmu.
No jūsu rakstītā laikrakstā "The China Post", kurā atzīstaties, ka Taivānas grāmatu veikali un bibliotēkas ļauj aizrautībai uzplaukt pilnīgā apmātībā, var secināt, ka uz izglītošanos rosina pati vide un tās piedāvātās iespējas.
Tas laiks, ko esmu pavadījis mācībās un pētniecībā Taivānā, vismaz Zinātņu akadēmijas vide, man kā sinologam varētu būt līdzvērtīga paradīzei: resursu iespējamība, pieejamība, plašums, es domāju grāmatas, elektroniskās datu bāzes, tāpat arī speciālistu pieejamība nav salīdzināma ar Latviju, bet ar Latviju pat nevajadzētu salīdzināt, jo vienkārši mana specializācija ir ļoti šaura. Šī grāmatu kultūra, grāmatu veikali – nav daudz valstu pasaulē, kur atsevišķi grāmatu veikali strādātu diennakti. Milzīgi veikali. Cilvēki iet uz grāmatu veikaliem ne tikai, lai apskatītos, kādu grāmatu nopirkt, bet sēdēt un lasīt. Tas vienkārši liecina par to, ka izglītībai ir liela vērtība ķīniešu vidē.
Konfūciānisma kultūra, kas ir pamatā ķīniešu morāles un ētikas normām, vienmēr bijusi tendēta uz izglītību un izcilību. Galu galā pats Konfūcijs Ķīnas tradīcijā tiek uzskatīts par pirmo skolotāju, kas ir nodibinājis skolu, un tajā ir aicinājis jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa. Tas kaut kādā mērā izskaidro to, kāpēc izglītībai ir tāda nozīmīga vieta. Attieksme pret izglītības nesējiem skolotājiem ir cieņas pilna. Ja mēs runājam ekonomiskās kategorijās, par ko Eiropa un Amerika pārsvarā tikai domā, pasniedzēji nopelna ļoti labi. Viņi nopelna tikpat daudz, cik nopelna, piemēram, ārsti. Taivānā, Korejā un Japānā ārsti un skolotāji ir labi apmaksātas profesijas.
Nāk prātā ierēdņu atlases sistēma senajā Ķīnā. Par ierēdni varēja kļūt arī cilvēks no zemākas kārtas. Izvēlējās labāko no labākajiem.
Pētnieki, vēsturnieki uzskata, ka oficiāla sistemātiska eksamināciju sistēma, kuru izmantoja, lai atlasītu ierēdņus, Ķīnā pastāvēja jau kopš 6.gadsmita beigām, kad to pirmo reizi valstiskā, impēriskā līmenī iedibināja, un tā tika atcelta tikai 1905.gadā. Zināmā mērā tā ir bijusi egalitāra sistēma, jo pieļāva kaut kādu sociālo mobilitāti. Protams, atkarībā no impērijas un dinastijas vienmēr ir bijis cilvēku skaits, kas ierēdniecībā nokļuva tikai tāpēc, ka viņiem bija labi kontakti, viņi bija cēlušies no labām ģimenēm. Tas ir bijis vienmēr. Bet šī sistēma, vismaz tās ideālajā formā, paredzēja, ka talantīgākie cilvēki tika izvirzīti kārtot eksāmenus, tika veicināta viņu izglītība. Pietiekami pārtikuši zemnieki vai klani, vairākas ģimenes varēja veicināt kāda talantīga bērna virzību tālāk pa izglītības ceļu. Viņi varēja ziedot līdzekļus spējīgu bērnu izglītībai. Skolas pastāvēja katrā lielākā pilsētā arī senajā Ķīnā. Tādējādi, nokārtojot vietējos eksāmenus, pakāpeniski virzoties pa eksaminācijas sistēmu provinces galvaspilsētā, varēja nonākt līdz pēdējam eksāmenam, kas jau bija impērijas galvaspilsētā, imperatora pilī.
Latvijas vēsturiskajā pieredzē izglītība un morālo vērtību pamats ir veidojies pavisam citādi un salīdzinoši nesen. Vai tomēr varam ko pārņemt no austrumniekiem?
Domājot par Latviju, es vairāk sliektos tuvāk Skandināvijas modelim. Uzskatu, ka izglītībai nebūtu jābūt par maksu, tai jābūt pieejamai visiem.
Kā ir, piemēram, Ķīnā?
Par izglītību ir jāmaksā. Pat skolā ir jāmaksā, bet tās ir ļoti minimālas summas. Tomēr atpalikušos lauku reģionos cilvēkiem tā var būt liela nauda. Tas arī spiež vecākus meklēt palīdzību pie kaimiņiem, lai varētu sūtīt bērnu skolā.
Gandrīz tā kā imperatora laikos.
Tieši tā, jā. Taču Latvijā ideālais modelis, manuprāt, būtu izglītība, kas ir pieejama visiem bez maksas. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem jāmācās. Šķiet, patlaban sistēma ir pārspīlēta – neatkarīgi no spējām, sagatavotības visi grib mācīties. Izglītība Latvijā ir pārvērtusies par mašinēriju – masu produkciju. Vienlīdz jāpiezīmē, ka tā tas ir visur pasaulē.
Man pat grūti iztēloties, kādi varētu būt iespējamie ceļi, lai to mainītu. Vajadzētu runāt par to, kas jāsasniedz, par mērķiem. Otrs, tikpat būtisks jautājums ir mācībspēku atalgojums. Skolotāji un pasniedzēji ir nepietiekami atalgoti, lai viņi šo darbu darītu pienācīgi. Šeit ir ļoti daudz pretrunīgu lietu, ko Austrumāzijas valstis vienā brīdī savā attīstības periodā ir sapratušas. Tas attiecas arī uz izglītību. Tajā līdzekļi ir ieguldīti mērķtiecīgi.
Izglītība ir kļuvusi par masu produktu, bet, šķiet, izglītošanās pēc būtības, uzcītīga mācīšanās mūsu sabiedrībā nav lielā cieņā. Tā ir margināla nodarbošanās. To saprot teju ikviens - kaut kādu izglītību vajag, bet tas nav galvenais pamats, lai tiktu dzīvē uz augšu. Latvijā pietiekami spēcīgi ir citi faktori, piemēram, pareizie kontakti, draugi, rakstura īpašības. Cilvēki mācās diploma dēļ, bet tādi, kas tiešām sevi velta zināšanu apguvei, var būt pat savā ziņā atstumti un nolemti trūcīgai dzīvei.
Izglītošanās - šis nav tikums, ko varētu novērot Latvijā. Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki varbūt pat nesaprot, kamdēļ turpinu izglītoties un lasīt, neatkarīgi no tā, ka universitāte sen pabeigta.
Manuprāt, tā visa šeit pietrūkst. Pietrūkst tāpēc, ka izglītība ir kļuvusi tikai un vienīgi par iemaņu apgūšanu. Protams, nedrīkst tā vispārīgi apgalvot, bet domāju, ka ir milzīgs procents cilvēku, kas stājas universitātē tikai, lai iemācītos prasmes, kuras pēc tam izmantot darba tirgū. Turklāt diemžēl lielākoties izrādās, ka prasmes nav atbilstošas un pieprasītas.
Nonākam līdz finansējumam. Jūs sakāt, ka Āzijā vienā brīdī ir mērķtiecīgi ieguldīts izglītībā. Vai nauda būtu risinājums izglītības sistēmas problēmām pie mums?
Es nedomāju, ka problēmas atrisinātos tikai un vienīgi ar mehānisku naudas piešķiršanu. Ir izglītības nozares un programmas, kurām klājas pietiekami labi. Taču humanitārā nozare, kādu pārstāvu es, knapi velk dzīvību. Es redzu, kā tā pakāpeniski aiziet bojā. Kā tas transformēsies, grūti pateikt.
Man arvien grūtāk ir saprast, kur šobrīd izglītības sistēmā ir vieta tai izglītībai, kas veido cilvēku, personību. Vēsture, filozofija, kaut vai Āzijas studijas – šāda izglītība neizslēdz arī savas kultūras pamatu apguvi. Tas nekur citur netiek veicināts. Līdz ar to šobrīd izglītības rezultātā cilvēks kļūst par šauras specialitātes pārzinātāju.
Pēc tādas plašākas un dziļākas izglītības, pasaules skatījuma jau nav pieprasījuma.
Nē, tikai tā iemesla dēļ, ka tas prasītu daudz ilgāku laiku. Un mums vairs šo laiku neviens nedod. Trīs gadi bakalaurs – tas nav pietiekami. Vai tā patiešām ir?
Atgriežoties pie sabiedrības vērtībām, šokējoša ir OECD statistika par atkarību izraisošu vielu izplatību šīs pašas auditorijas – 15 gadus vecu pusaudžu vidū. Vairāk kā 30% pusaudžu Latvijā šajā vecumā regulāri smēķē. Vairāk kā 50% ir vismaz vienu vai divas reizes piedzērušies. Narkomānijas profilakses centra dati liecina, ka 30% alkoholu lieto regulāri, bet 85% zēnu, 90% meiteņu ir alkohola lietošanas pieredze. Lietuvā šie dati ir vēl bēdīgāki, tur arī PISA 2012 rādītāji ir sliktāki. Austrumāzijā tā aina ir pilnīgi cita – šī problēma tikpat kā nav. Nav dzirdēts, ka tiek vilktas paralēles ar šiem datiem un izglītības rezultātiem, lai gan tur varētu būt pat ļoti cieša saistība. Kamēr Āzijas jaunieši izglītojas, pie mums aktuāla ir uzdzīve, labākajā gadījumā tikai nikotīns un alkohola lietošana.
Alkoholisma problēma ir sastopama Korejā, bet ne pusaudžu vidū. Tas vienkārši liecina par to, ka liberālisma pamatprincipi kaut kādā mērā ir pārprasti. Arī Āzijas valstīs ir klubi, bet tos apmeklē ne jau cilvēki līdz 18 gadu vecumam. Jauniešu vidē neko tādu neesmu novērojis. Mana pieredze, dzīvojot Taivānā, liecina par to, ka milzīgos masu pasākumos praktiski vispār nebūs atrodams cilvēks, kurš būtu iedzēris. Tikai vienu reizi sabiedriskā transportā sajutu iedzēruša cilvēka klātbūtni. Tas ir saistīts ar to, ka atklāta alkohola lietošana, kurai nāk līdzi agresija un bravūrīga izrādīšanās, kas ir izteikta Rietumos, šajās sabiedrībās nav pieņemta. Šie cilvēki tiktu nosodīti un pat izstumti.
Redziet, te ir tas paradokss. Mēs sākām sarunu par to, ka šie PISA 2012 rādītāji neliecina par radošuma potenciālu izglītībā, ņemot vērā to, ka klasiskā ķīniešu vidē izplatītā izglītība ir saistīta ar iegaumēšanu no galvas un iekalšanu. Viņi pārpūlas, viņiem nav tādas bērnības, kā mēs to iztēlojamies. Bet tad, kad mēs nonākam pie kaut kādiem rezultātiem, ir pilnīgi vienalga, cik radoši vai neradoši viņi ir. Šī sistēma un vērtības nodrošina sociālu stabilitāti un pārmantojamību. Šajā ziņā tas ir tikai un vienīgi pluss. Jaunieši tur nevar aizbēgt no tā spiediena, kas nāk no ģimenes, radiniekiem, no sabiedrības. Man tas nav simpātiski, bet ...
Mums ir tā pazaudētības sajūta, kas, iespējams, sākās 90.gados. Esam tik ļoti pieraduši pie tāda liberālisma, ka neviens tavā dzīvē neiejauksies, nenorādīs, ko tev īsti vajadzētu darīt, ka nupat jau sāk šķist – šis liberālisms ir ļoti pārvērtēts, tiek aizmirstas citas nozīmīgas lietas. Es nedomāju, ka tagad tas jāatceļ un jāievieš totalitāra un hierarhiska sabiedrība. Nevajag mest projām to, kas ir jau sasniegts. Bet ir jādomā par to, kā padarīt sabiedrību tādu, kurā ir patīkami dzīvot, nevis otrādi. Par nožēlu, šeit valda tāda agresivitāte, ka atgriešanās no Āzijas Latvijā man vienmēr ir šoks.
