Jūsu aprakstā minētais pamatojums šādas lietošanas kārtības vēsturiskajai pastāvēšanai, proti, virkne pirkšanas un pārdošanas darījumu, paši par sevi nerada kopīpašuma lietošanas kārtību. Kopīpašuma lietošanas kārtību var noteikt ar tiesas spriedumu vai paši kopīpašnieki, savstarpēji vienojoties, – ar līgumu (par kopīpašuma dalītās lietošanas kārtību). Abi minētie pamati rada būtiskas tiesiskās sekas. Spēkā esošam spriedumam, kas nosaka kopīpašuma lietošanas kārtību, ir likumam pielīdzināms spēks, kas saistošs visiem kopīpašniekiem. Arī līgums, kas noslēgts starp kopīpašniekiem, rada līdzīgas tiesiskās sekas un pienākumu kopīpašniekiem to izpildīt. Civillikuma 1587. pants paredz, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.  

Tātad kāda kopīpašnieka subjektīvais vērtējums, ka esošā kopīpašuma lietošanas kārtība ir, piemēram, nepareiza vai netaisnīga, pats par sevi nebūs pietiekams iemesls, lai prasītu lietošanas kārtības atcelšanu vai grozīšanu tiesas ceļā. Tomēr kopīpašnieki, savstarpēji vienojoties, ir tiesīgi grozīt esošo lietošanas kārtību jebkurā laikā. 

Cits nozīmīgs apstāklis, par kuru trūkst informācijas sniegtajā situācijas aprakstā, ir jautājums: vai minētā lietošanas kartība ir ierakstīta zemesgrāmatā. Šāds ieraksts ir saistošs jebkurai trešajai personai, kas iegūst īpašumā kopīpašuma daļu, un tā pēcāk nevar celt iebildumus, ka nav zinājusi par attiecīgo lietošanas kārtību. Kā savā 2011. gada 2. novembra lēmumā lietā Nr. SKC –781/2011 norādījusi Augstākā tiesa, “īstenojot savas pilnīgas varas tiesības pār lietu un ierakstot lietošanas kārtību zemesgrāmatā, kopīpašnieki nodrošina publisku pieejamību un publisku ticamību šim zemesgrāmatu ierakstam trešo personu interesēs, kurām šis ieraksts ir saistošs, un ar to var rēķināties, izšķiroties par konkrētā nekustamā īpašuma iegādi”. 

Kas attiecas uz kopīpašniekiem piederošo domājamo daļu samērību ar lietošanā esošo dzīvokļa platību, jūs savā aprakstā citējat fragmentu no Civillikuma panta. Minētais Civillikuma 1070. pants paredz, ka kopējās lietas dalīta lietošana pielaižama tikai tad, kad šo lietu var dalīt, bet arī šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu. Jānorāda, ka tiesu praksē konkrētā likuma norma tiek tulkota, uzsverot, ka kopīpašuma domājamai daļai nav jābūt identiskai ar kopīpašnieka atsevišķā lietošanā nodoto kopīpašuma daļu. Proti, Augstākās tiesas 2011. gada 2. novembra lēmumā lietā Nr. SKC –781/2011 Senāts akcentējis, ka kopīpašnieki var prasīt lietošanas kārtības noteikšanu, kas ir atbilstoša kopīpašuma daļu lielumam, taču tai nav jāatbilst precīzam domāto daļu lielumam, jo pats kopīpašums turpina pastāvēt kā vienots nedalīts īpašuma objekts ar tajā pastāvošajām domātajām daļām. Senāts secinājis, ka kopīpašnieki, vienojoties par lietošanas kārtību, īsteno savas pilnīgas varas tiesības pār lietu, novēršot nepilnību, kas liedz pilnā apjomā īstenot lietojuma tiesību. Līdz ar to apstāklis, ka divi kopīpašnieki ar īpašumā esošām identiskām domājamām daļām lieto dzīvokļus ar atšķirīgu platību pats par sevi nav prettiesisks un atbilst Civillikuma 1070. pantam. 

Nobeigumā jānorāda, ka jautājums par kopīpašuma sadali, tostarp sadalot nekustamo īpašumu, kura sastāvā ir ēka ar dzīvojamām telpām, dzīvokļu īpašumos, ir skatāms atsevišķi no pastāvošās lietošanas kārtības. Tiesa, izveidoto dzīvokļu īpašumu sadali starp kopīpašniekiem cita starpā var ietekmēt ne vien pušu savstarpējā vienošanās, bet arī vēsturiski pastāvošā lietošanas kārtība, kā arī citi faktori.