Pētījuma veicēji piedāvā četrus iespējamos Latvijas Kultūras kanona attīstības scenārijus. Pirmais scenārijs paredz informēt un izglītot sabiedrību par mākslinieciski augstvērtīgām un kultūrvēsturiski nozīmīgām Latvijas kultūras vērtībām, stiprinot vienotu latviskas kultūras identitāti. Šajā gadījumā tiktu saglabāts esošais kanons.
Otrais scenārijs paredz sabiedrības integrāciju un saliedētību. No jauna tiktu izstrādāti vērtību komplekti, kas izkārtoti uz laika ass un atspoguļotu Latvijas kultūras dinamiku un daudzveidību. Esošo kanonu saglabātu, taču vienlaikus tiktu identificēta Latvijas kultūras vērtību daudzveidība un uzsvērta atšķirīgu kultūru līdzāspastāvēšana.
Savukārt trešais scenārijs paredz, ka Kultūras kanona mērķis būtu stiprināt nacionālo identitāti un apzināt kolektīvo/kultūrvēsturisko atmiņu. Šī scenārija īstenošanas gadījumā tiktu saglabāts esošais kanons un uzsākts darbs pie konceptuāli jauna kanona izstrādes.
Ceturtais scenārijs paredz, ka Kultūras kanona mērķis būtu radīt Latvijas nacionālās identitātes atspoguļojumu ar kultūras artefaktu palīdzību un apzināt, aktualizēt citas identitātes Latvijas sabiedrībā. Tiktu veidots Latvijas Zelta kanons, kurā tiktu iekļauts neliels skaits vērtību.
Pētījuma veicēji atzīmēja, ka ir iespējami arī citi Latvijas Kultūras kanona attīstības scenāriji. Šobrīd nav pieņemts lēmums par konkrētu turpmāko rīcību attiecībā uz Latvijas Kultūras kanonu, tomēr Saeimā notikusī diskusija liek domāt, ka tuvākajā laikā tiks aktualizēts jautājums par Kultūras kanona attīstību.
LV portāls jautā: Kādam jābūt Latvijas Kultūras kanona mērķim un kādas kultūras vērtības tajā jāiekļauj?
UNESCO sistēmā pastāv trīs galvenās mantojuma saglabāšanas un aizsardzības programmas: Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības programma, Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas programma un programma "Pasaules atmiņa" dokumentārā mantojuma saglabāšanai.
Lai nodrošinātu pilnvērtīgu un kvalitatīvu šo vērtību aizsardzību, saglābšanu un veicināšanu, tiek veidoti divu līmeņu mantojuma saraksti – nacionālā un starptautiska līmeņa. Tajos pēc starptautiski noteiktiem kritērijiem tiek atlasītas cilvēces kultūras, dabas, nemateriālā un dokumentārā mantojuma vērtības. Pirms iekļaut kādu no vērtībām starptautiskajos prestižajos UNESCO mantojuma sarakstos, kam jāspēj izcelt unikālas, autentiskas un visai cilvēcei izprotamas un nozīmīgas vērtības, tām jāiztur nacionāla līmeņa vērtību pārbaude – iekļaušana attiecīgajā UNESCO mantojuma nacionālajā sarakstā.
Ne visas Latvijas vērtības, kas atrodas UNESCO mantojuma sarakstos, atrodamas arī Latvijas Kultūras kanonā. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras programmu padome ir diskutējusi par iespējām Kultūras kanonā ietvert arī tās vērtības, ko atzīst starptautiskā sabiedrība un kuras nav tikai viennozīmīgs Latvijas, bet arī visas cilvēces mantojums, jo mantojums nepazīst tautu vai valstu noteiktās robežas.
UNESCO Latvijas Nacionālā komisija novērtētu, ka nākotnē Latvijas Kultūras kanona pamatā būtu ideja par Kultūras kanona un UNESCO mantojuma nacionālo un starptautisko sarakstu savienošanu, veidojot loģisku vērtību hierarhiju. Tātad tās vērtības, ar kurām spējam lepoties starptautiski, nepārprotami ir atzīstamas arī kā mums pašiem pietiekami nozīmīgas, lai iekļautu tās Latvijas Kultūras kanonā.
Sākotnējais Latvijas Kultūras kanons tika izveidots ar domu, ka ir nepieciešams pamats, ko vēlāk varētu koriģēt. Šobrīd man šķiet, ka nav prātīga doma veidot pavisam jaunu kanonu. Drīzāk esošais kanons ir jāpapildina. Kultūras kanons ir speciālistu veidots, tas ir vienprātīga atziņa par vērtībām, kuras spilgti atspoguļo identitāti un var kalpot par atskaites punktu, iedvesmas avotu, stilistisku rāmi turpmākai jaunradei. Kultūras kanons savā ziņā ir identitātes konstrukcija, tā tiek veidota, balstoties uz kultūras vērtībām. Līdz ar to tas ir latviešu identitātes konstrukcijas pamats.
Latvijas Kultūras kanonā iekļautās vērtības ir ar vēsturisku dimensiju. Tam ir jāatspoguļo tās vērtības, kādas pastāvēja Latvijas Republikas tapšanas brīdī. Un līdz ar to kanonā jābūt vācbaltu, ebreju, poļu un citu Latvijā dzīvojošo tautību komponentiem.
Latvijas mazākumtautību kultūra un māksla ir kopējās valsts kultūras un mākslas neatņemama daļa. Uzskatu, ka Latvijas Kultūras kanonā būtu jābūt īpašai sadaļai, kas veltīta Latvijas mazākumtautību kultūrai, tās pārstāvjiem. Ir daudzi lieliski meistari, kuri asimilējas, piemēram, mākslinieki Ugo Danilevskis un Aleksejs Naumovs. Bet ir arī mākslinieki, kuri ir integrējušies kopējā Latvijas kultūrā, bet nav asimilējušies. Viņu ieguldījums Latvijas kultūrā ir ļoti liels un nozīmīgs. Varu nosaukt šeit gleznotājus Artūru Ņikitinu, Nikolaju Uvarovu, Nikolaju Krivošeinu, Karušu Akopjanu, Goču Huskivadze, fotogrāfu Vilhelmu Mihailovski, režisorus Hercu Franku, Ādolfu Šapiro, Arkādiju Kacu, horeogrāfu HelenuTangievu-Birznieci, mūziķus Eleonoru Testelecu, Guriju Antipovu, Aleksandru Antoņenko, Inesi Galanti. Var atrast arī citus cienīgus vārdus. Iespaidīga grupa augsti profesionālu un oriģinālu mākslinieku, kuri devuši lielu ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē.
Piekrītu tam, kas teikts kulturaskanons.lv sākumlapā: saskarei ar kanonā iekļautajām vērtībām "vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai". Taču tad nepietiek vien fiksēt kultūras veikumus, kas guvuši speciālistu atzinību. Vajadzētu saprast, kas ir tā Latvija, kam gribētos just piederību. Tad meklēt avotus, kas spēj to veidot. Un tad starp izcilajiem kultūras veikumiem izraudzīt tos, kur Latvijas avoti ir klāt vispārliecinošāk.
Runa ir ne tikai par atzinību, bet arī par identitāti un vērtībām. Pašreiz izveidotais kanons ir atzīstams veikums, tikai vēl nedaudz atgādina bezdelīgas ligzdu no daudzām piciņām. Arhitektūras daļā kanonizēts Vecrīgas siluets no baznīcu torņiem. Vizuālās mākslas kanonā ir Liepājas Annas baznīcas altāris un Rozentāla "No baznīcas". Taču pats reliģiskais palicis gandrīz ārpus apziņas loka. Literatūras sadaļā ir Mīlenbaha vārdnīca, bet nav Glika Bībeles. Prasītos pēc dziļāka, integrālāka skata.
Kultūras kanons vienmēr būs subjektīvs. Katram no tā sastādītājiem būs savs subjektīvs vērtējums, un ar to ir jārēķinās. Atlasot kanonā iekļaujamās vērtības, jābūt stingriem principiem, jānosaka arī hronoloģiskās robežas un tēmu amplitūda. Jānosaka atskaites punkti, un nevar darboties princips – man ir tuvāks šis vai kāds cits dzejnieks, mūziķis. Mūsu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, arī šo aspektu nevar ignorēt. Svarīgs aspekts ir arī, cik lielā mērā kanonā ienāk politiskie uzstādījumi. Man nepatīk vārds "kanons", kanonizācija – tas ir kaut kas augsts un liels, tas tiek uzlikts pāri visam citam. Domāju, būtu atbilstošāk izvēlēties citu vārdu.
