Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Judīte Mierkalne: „Tāpat kā katrai mājai ir jābūt slēdzamām durvīm, arī lietām ar zemi un īpašumu ir jābūt sakārtotām, un tātad - īpašumtiesības ir jānostiprina zemesgrāmatā.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Jums ir bijusi iespēja izsekot zemes reformas gaitai jau no pašiem pirmsākumiem. Kāds bija šīs reformas mērķis un galvenie uzstādījumi tās īstenošanai?
Ar zemes reformas jautājumiem esmu sākusi strādāt kopš 1993.gada, kad izveidoja Valsts zemes dienestu (VZD). Tieši zemes reforma sākotnēji bija viens no galvenajiem VZD uzdevumiem. Zemes reformas mērķis bija un ir - pārkārtot īpašuma attiecības, pārejot no valsts īpašuma formas uz privātīpašumu.
Cilvēkiem pavērās iespēja atgūt īpašumus, kas zaudēti pirms piecdesmit gadiem. Daudzi īpašnieki bija miruši, citi – mainījuši dzīvesvietu. Īpašumu atgūšanai pieteicās mantinieki, kuru tiesības vajadzēja sabalansēt, īpašumus atdodot godīgā ceļā. Izrādījās, visgrūtāk īpašumu sadalīt tieši starp radiniekiem.
Šāda situācija acīmredzot nebija normatīvajos aktos iepriekš paredzēta. Kā to bija iespējams sakārtot?
Bija jāveic grozījumi normatīvajos aktos. Izmaiņu ir milzums, pat nerunājot par to, ka zemes reformas īstenošanai pilsētās ir savi likumi un lauku apvidos – savi. Apbrīnoju pašvaldības, kuru pārziņā ir gan pilsētas, gan lauku teritorijas, jo pilsētām un lauku apvidus zemēm vienmēr nākas nodalīt normatīvo bāzi. Bet dažos apstākļos atšķirība ir ļoti būtiska, sevišķi, kas attiecas uz īpašuma tiesību atjaunošanas procesu.
Piemēram, laukos īpašuma tiesības neatjaunoja zem citām personām piederošām ēkām, bet pilsētās – atjaunoja. Šobrīd šī situācija, kas pieļāva iespēju, ka zeme var būt dalīta no ēkām, rada nesaskaņas zemes un ēku īpašnieku starpā, jo ne vieni, ne otri rīkoties ar šādu zemi kā saimnieki nav tiesīgi.
Vai šāda zemes un ēku dalīšana būtu uzskatāma par zemes reformas nepilnību, ja jau radījusi daudz un dažādas problēmas?
Nē. Šādi mēs to esam realizējuši. VZD pārstāvji ir bijuši citās valstīs un iepazinušies ar zemes reformas realizēšanas pieredzi. Valstīs, kur netika ievērotas bijušo īpašnieku intereses, pieprasīja kompensāciju naudas izteiksmē un sākās problēmas ar to, ka valstij pietrūkst kompensācijās izmaksājamo līdzekļu. Tam seko valsts un privātpersonu interešu nesaskaņas un nemitīgi strīdi. Diez vai tas ir labākais risinājums.
Atskatoties nesenā pagātnē un vērtējot grūtības, ar ko nācies saskarties, jums ir doma, kāds risinājums radītu salīdzinoši mazāk sarežģījumu?
Īpašuma tiesību atjaunošanu pilsētās, iespējams, varēja risināt citādi, neatdodot īpašumu vecajās robežās, kādas tās bija līdz 1940.gada 21.jūlijam. Piemēram, Rīgā stingri turējās pie šīm robežām, un tagad ir tā, ka daudzdzīvokļu māja nereti atrodas pat uz trīs īpašnieku zemes. Katram jārēķina nodoklis un piespiedu nomas maksas.
Problēmas ir arī īpašniekam – uz viņa zemes atrodas vairākas pusmājas, un ar ko gan viņam runāt – ar visiem dzīvokļu īpašniekiem?
Tātad problēmas zemes reformas procesā nācās novērts, grozot normatīvos aktus.
Ir tādi normatīvie akti, kuri 15 gadu periodā ir grozīti ik gadu. Ir arī tādi, kas izdoti četras reizes no jauna. Tātad – divdesmit gadu laikā mainoties kaut kādiem procesiem, ik pa pieciem gadiem - jauna likuma versija. Tas izraisīja citas ietekmes – kādam iespējas atgūt īpašumus paplašinājās, bet kādam sašaurinājās. Ar šīm problēmām nākas saskarties arī šobrīd.
Vai laukos ar īpašuma tiesību atjaunošanu bija pilsētām līdzīgas problēmas?
Zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos kavē vairākkārt pagarinātie īpašuma tiesību atjaunošanas pieprasīšanas termiņi. Sākotnēji bija noteikts, ka visi dokumenti par īpašuma tiesību atjaunošanu jāiesniedz līdz 1992.gada vidum. Daži iesniedza, daži nevarēja. Termiņu pagarināja līdz 1996.gadam, bet arī to kāds nokavēja. Tad noteica, ka īpašumtiesības var atjaunot tiesa un tiesu darba apjoms palielinājās arvien vairāk.
Gadi gāja, bet joprojām bija cilvēki, kas nebija paspējuši pieprasīt zemi. 2007.gadā termiņus pagarināja atkal un īpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījumus iesniedza ievērojams daudzums cilvēku.
Kas ir tie, kas attapās 2007.gadā?
Likuma grozījumi par to, ka vēl 2007.gadā var pieprasīt īpašuma tiesību atjaunošanu, tika vērsti uz tā saucamajiem baltvācu zemes izpircējiem. Tie bija latviešu zemnieki, kuri 1938.–1940.gadā sāka izpirkt Latvijā esošos vācu izcelsmes iedzīvotāju zemes īpašumus.
Zemes iegādei tika ņemti kredīti un veiktas noteiktās izpirkuma maksas. Taču daudzi īpašuma tiesības nepaspēja nostiprināt zemesgrāmatā, jo 1940.gadā nodibinājās padomju vara.
Tātad reāli zeme bija izmaksāta, bet šiem cilvēkiem nebija pierādījumu, ka zeme ir viņu.
Jā. Un šobrīd jau vairs neviens nevar pateikt, vai bija izmaksāta visa vai tikai daļa zemes vērtības. Bet fakts ir tāds, ka šīs īpašumtiesības nevarēja pierādīt ar ierakstu zemesgrāmatā un vienīgais iespējamais pierādījums tam - banku norēķini.
Daudz laika prasīja šo ziņu atrašana Latvijas Valsts arhīva plauktos, līdz beidzot ieinteresētās personas varēja griezties Saeimā ar lūgumu veikt grozījumus likumā.
Jāteic, ka arī agrāk, pirms 2007.gada grozījumiem, šādas situācijas varēja risināt tiesas ceļā, ja vien bija nepieciešamie dokumenti, kas arhīvos nemaz tik vienkārši nebija atrodami.
Cik daudz bija šādu zemes pieprasītāju?
Kopumā kādi 2000 cilvēku, bet tikai ap 15% no tiem bija baltvācu zemes izpircēji. Protams, nevarēja nerēķināties, ka šai kategorijai sekos arī citi. Vairāk nekā 80% bija tie, kuri tikai 2007.gadā iedomājās, ka vajag atgūt vecvecākiem piederējušo zemi.
Kā tas izveidojās, ka lielākā daļa zemes pieprasītāju pēc 2007.gada nemaz nebija tie, kuru dēļ pamatā tika veikti grozījumi likumā?
Lai īstenotu jau pieminēto taisnīguma principu un zemes reformas mērķi, likuma grozījumos tika paredzēts, ka visi tie, kas nav saņēmuši zemi vai kompensāciju, to vēl var izdarīt līdz 2007.gadam. Diemžēl daudzi cilvēki nesaprata, ka Latvijā zemes ir vien tik daudz, cik ir. Un skaidrs, ka pēc divdesmit reformas gadiem meklēt "zelta kalnus" tur, kur to vairs nav, ir diezgan nepamatoti.
Ja kāds tagad vēl pārmet, ka cits dabūjis "labāku gabalu" un viņam vairs nav ko izvēlēties, tad ir jāsaprot, ka zemes pieprasīšana sākās jau pašā zemes reformas sākumā.
Vai zemes atguvēju pretenzijas ir vienīgā problēma, ar ko tagad nākas saskarties?
Nebūt nē. Tie, kuri savus īpašumus ir atguvuši, šobrīd diemžēl nevar likumīgā veidā no tiem atbrīvoties. Lai zemi, piemēram, uzdāvinātu, vajag kādu, kas šo zemi vēlētos, un nav tā, ka šādus dāvinājumus labprāt grib pieņemt. Par zemi ir jāmaksā nodoklis, bet par neapstrādātām zemēm nodoklis ir trīskārtīgs, un arī tas uzliek smagu slogu.
Tagad daudzi zvana un saka: "Man nevajag to zemi, ņemiet!" Tā nu tas ir - sākumā visi gaidīja, kad zemi atdos, bet tagad sākas atteikšanās process… Protams, ja zeme ir ierakstīta zemesgrāmatā, tad to var pārdot, runa ir tikai par cenu. Bet, lai zemesgrāmatā ierakstītu, zeme jāuzmēra, jādabū lēmums par piešķiršanu, tad jāiet pie notāra, tad uz Zemesgrāmatu, jāraksta nostiprinājuma lūgums, jāmaksā nauda.
Iespēja iegūt zemi īpašumā tika dota ne tikai mantiniekiem, bet arī zemes lietotājiem.
Zemes lietotāji ir cilvēki, kuru senčiem nebija zemes īpašumu, bet kuriem bija vēlme un dodas tiesības padomju laikā uzcelt māju un saimniekot laukos. Tātad – pie zemes varēja tikt tie, kam bija ēkas, kas vēlējās zemi laukos apsaimniekot, un ar nosacījumu – ja bijušie īpašnieki šo zemi nebija pieprasījuši.
Zemes lietotājiem zeme bija jāizpērk, un lielākā daļa to arī veiksmīgi izdarīja. Tomēr 1997.gadā, pieņemot likumu "Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos" un pēc gada – likumu "Par zemes reformas pabeigšanu pilsētā", tika paredzēts, ka visi lietotāji zemi izpirks pāris gadu laikā, jo likumā "Par privatizācijas sertifikātiem" bija noteikts sertifikātu izmantošanas termiņš - 1999.gada beigas. Tā kā zeme piešķirta lietošanā uz deviņdesmit deviņiem gadiem, cilvēki nebija motivēti to izpirkt, lai arī zemi varēja izpirkt par tās kadastrālo vērtību, kas nebija liela. Arī ar lauksaimniecību negāja sevišķi labi, un entuziasms bija noplacis. Sertifikātu izmantošanas termiņus pagarināja atkal un atkal, līdz vēlāk to atcēla.
Tas nozīmē, ka kaut kādā brīdī zemes reformas process gandrīz apstājās?
Lai pabeigtu zemes reformu un cilvēki iegūtu zemi īpašumā, 2005.gadā tika pieņemts Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums, kas noteica konkrētos termiņos zemes lietotājiem veicamus uzdevumus. Bet tiem, kas neveica ar zemes izpirkšanu saistītos uzdevumus, tika izbeigtas lietošanas tiesības.
Tālāk uz šo zemi bijušie zemes lietotāji varēja izmantot tiem likumā paredzētās nomas pirmtiesības. Izmantojot šīs tiesības noteiktos termiņos, bijušo zemi lietošanā var nopirkt no pašvaldības, bet nu jau vairs ne par zemes kadastrālo vērtību, bet gan tirgus cenu. Daudzi šādu iespēju arī izmanto.
Kādēļ lietotāji tā vilcinājās ar zemes izpirkšanu?
Tam ir vairāki iemesli. Zemes izpirkšanas nosacījumi sakrita ar laiku, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze. Ne vienmēr attaisnojums bija naudas trūkums, jo bija arī atvieglojumi – cilvēki varēja zemi pirkt uz nomaksu, maksājot divdesmit gadus, daudzas mērniecības firmas arī kadastrālo uzmērīšanu piedāvāja veikt uz nomaksu. Bet cilvēkiem atkal bija motivācijas trūkums, ko izraisīja ekonomikas lejupslīde.
Šobrīd situācija ir nedaudz mainījusies. Cilvēki saprot, ka zeme tomēr ir vērtība un pērk to no pašvaldības arī par tirgus cenu.
Bet obligāti tas nav jādara..
Protams, zemes izpirkšana nav obligāts pasākums, tāpat kā jebkurš cits zemes reformas process, piemēram, īpašuma nostiprināšana zemesgrāmatā. Neviens normatīvais akts nenosaka noteiktu termiņu, kurā tas jāpaveic. Dažreiz cilvēki neizdara visu līdz galam, taču tā ir ļoti neapdomīga rīcība.
Kādas var būt sekas?
Diezgan nepatīkamas, it sevišķi tad, ja šādas problēmas zemes ieguvēji atstāj saviem bērniem un mazbērniem, kam savu īpašumu gribējuši novēlēt. Tad sākas grūtības gan ar mantošanas lietu kārtošanu, gan īpašumtiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.
Tas vairāk izskan kā aicinājums cilvēkiem, kas savulaik pieteicās uz zemi un nu jau ir cienījamā vecumā.
Tieši tā! Un jāatceras, ka šādu īpašumu taču nevar ne pārdot, ne uzdāvināt! Šobrīd ir daudz gadījumu, kad bērni ir nelaimīgi, jo nezina, cik tālu vecāki ar zemes lietu kārtošanu tikuši. Tad, kad ir jāsameklē visi nepieciešamie dokumenti, tas izrādās sarežģīti.
Tāpēc vēlreiz aicinu savus īpašumus nostiprināt zemesgrāmatā, neatliekot to uz vēlāku laiku. Tāpat kā katrai mājai ir jābūt slēdzamām durvīm, arī lietām ar zemi un īpašumu ir jābūt sakārtotām, un tātad - īpašumtiesības ir jānostiprina zemesgrāmatā.
Zemes reformas ir vistiešāk saistīta ar pašvaldībām. Vai kādā pašvaldībā jau zemes reforma ir pabeigta?
Līdz reformas pabeigšanai vēl neviena pašvaldība nav nonākusi. Lai to pabeigtu, ir jāizskata visi iesniegtie pieprasījumi, jāpieņem attiecīgi lēmumi, zeme jāuzmēra, jāierāda zemes robežas dabā. Likumā nav noteikts, ka reforma jāpabeidz visā Latvijā vienlaicīgi.
Laukos zemes reformas pabeigšanu šobrīd kavē īpašumtiesību atjaunošana uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi. Par zemes reformas pabeigšanu varēs runāt vienīgi tad, kad visi iesniegtie īpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījumi būs izskatīti.
Tajā pašā laikā ir tādas pašvaldības, kur šie pieprasījumi nevar būt izskatīti, jo viņiem vairs nav zemes reformas pabeigšanai paredzētās zemes, tātad – atliek sagatavot attiecīgos dokumentus. Ceru, ka nākamajā gadā jau varēsim runāt par zemes reformas pabeigšanu arī lauku apvidos.
Pilsētās, atšķirībā no laukiem, vajadzētu būt izskatītiem visiem iesniegumiem, jo pilsētās termiņi par īpašuma tiesību atjaunošanu netika pagarināti. VZD aktīvi informē pašvaldības, kā jāiesniedz paziņojumi un pārskati, taču mēs arī atgādinām, ka nav jāgaida termiņa beigas – 2014.gads, ja visi uzdevumi ir izdarīti.
Lūdzām pilsētu pašvaldības pateikt, kad tās plāno iesniegt pārskatus, un atklājās interesanti fakti: no sešdesmit deviņām pašvaldībām trīspadsmit atbildēja, ka zemes reformu plāno pabeigt 2013.gadā, trīsdesmit deviņas – ka to izdarīs 2014.gadā, bet lielākā daļa pašvaldību uz mūsu oficiālo vēstuli neatbildēja vispār.
Kā jūs skaidrojat pašvaldību neizdarību?
Pašvaldībās zemes reformas procesu divdesmit gadu periodā veica zemes komisija. Iespējams, šie cilvēki līdz ar zemes reformas noslēgumu baidās pazaudēt darbavietas. Manuprāt, domāt, ka darba nebūs, nav gluži pareizi. Beigsies viens process, sāksies citi. Piemēram, jau tagad pašvaldībām ir liels darba apjoms sakarā ar neizpirktajām zemēm, kuras šobrīd to bijušie lietotāji tomēr ir gatavi izpirkt. Organizēt šīs zemes izpirkšanas procedūras nav vienkārši. Tas ir darbietilpīgi un diezgan sarežģīti, lai nepārkāptu kādu citu cilvēku intereses.
Bet šis zemes reformas noslēgšanas kavēšanās iemesls ir vien pieņēmums – īstos apstākļus mēs nezinām. Tāpēc, kamēr nebūs Ministru kabineta rīkojums par zemes reformas pabeigšanu attiecīgajā pašvaldībā, tikmēr tur zemes reformu nevarēs uzskatīt par noslēgtu.
Kas notiks, ja 2014.gadā pilsētu pašvaldības joprojām nebūs atsaukušās VZD aicinājumam?
VZD būs spiests gatavot ziņojumu Ministru kabinetam par šādu pašvaldību rīcību un lūgt to reaģēt. Protams, mēs atkārtoti aicināsim pašvaldības, bet šobrīd situācija ir neizprotama. Mums jau ir četru pilsētu pašvaldības, kuras izteikušas vēlmi pabeigt zemes reformu tuvākajā laikā un šogad pilnīgi noteikti būs kāds MK rīkojums.
Reformas īstenošanas posms ir bijis ļoti garš, un iespējas atgūt īpašumus dotas vairākkārt. Pārmest valstij to, ka nebija laika, iespēju vai informācijas droši vien nav pamata. Kā kopumā vērtējat zemes reformas rezultātu?
Rezultātus var apskatīt no dažādiem aspektiem. Man vairāk gribas raudzīties no zemes reformas mērķa viedokļa – pārkārtot īpašumtiesības no valsts uz privātpersonu. Šis mērķis noteikti ir sasniegts. Kopumā cilvēki ir ieguvuši to, ko ir vēlējušies. Ja kaut ko neizdara laikus vai nokavē, tā ir pašu atbildība.
Bet tam, kurš ticis pie zemes, jāsaprot, ka zeme nav lieta, par ko var tikai priecāties. Īpašums uzliek ļoti daudz pienākumus un slogu. Tagad cilvēki to ir sapratuši un nav brīnums, ka no zemes atsakās. Tomēr jāatceras, ka īpašumtiesību nostiprināšana zemesgrāmatā attiecas ne tikai uz privātpersonām, bet arī valsti un pašvaldībām.
Vai tiešām katram Latvijas zemes pleķītim tagad ir saimnieks –privātpersona, pašvaldība vai valsts?
Neskatoties uz to, ka zemes reforma teju būs pabeigta, ir palikušas zemes, kuras līdz 1940.gada 21.jūlijam kādam piederējušas, bet uz tām neviens nav pieteicies; zemes, no kurām cilvēki ir atteikušies, kuras nav pieprasītas, uz kurām nav noslēgti nomas līgumi. Šīs zemes ir dažādas – apbūvētas, neapbūvētas. Ar apbūvētajām zemēm ir skaidrs - neviens cits, izņemot ēku īpašnieku, šīs zemes nevar izmantot. Līdz ar to ēku īpašniekam ir pienākums zemi no valsts izpirkt un nostiprināt uz to īpašumtiesības zemesgrāmatā.
Bet ir arī neapbūvētās zemes, kuras kādreiz tikušas pieprasītas lietošanā izpirkšanai, taču dažādu apstākļu dēļ tomēr nav ne izpirktas, ne nomātas. Šī zeme veido rezerves zemes fondu, un par to izmantošanu šobrīd notiek plašas diskusijas.
Ir dzirdēts par valsts zemes fonda veidošanu. Vai jūsu minētās zemes tajā nonāks?
Jā, tas būs valsts zemes fonds, un paredzēts, ka šo zemju izmantošanu regulēs Zemes pārvaldības likums, kura projekts šobrīd ir iestrēdzis dažādās institūcijās un valsts un pašvaldību interešu krustcelēs. Piemēram, mums ir ļoti gara jūras robeža, bet daudzviet privātīpašumi ierobežo piekļuvi jūrai. Konsolidācija atrisinātu šo problēmu, ne jau atņemot zemi saimniekam, bet vienojoties, kā aizvietot ar līdzvērtīgu to zemes gabaliņu, kas vajadzīgs ceļam, lai nodrošinātu brīvu piekļūšanu jūrai.
Tāpat konsolidācija risinātu zemes sadrumstalotības un starpgabalu problēmu, pieļaujot mainīties ar vienu, otru, trešo, kamēr nonāktu pie tā, lai ir skaists, liels zemes gabals, kam var ērti piekļūt un apsaimniekot.
Valsts zemes dienests pastāv jau divdesmit gadus. Šo jubileju sagaidāt ar nozīmīgu devumu – apjomīgu grāmatu par zemes reformu Latvijā.
Veidot grāmatu mani pamudināja divi iemesli. Pirms pāris gadiem saņēmu Tieslietu ministrijas apbalvojumu un sudraba spalvu. Man šķita, ka tā ir jāliek lietā, bet doma, ka vajadzētu ko uzrakstīt, brieda jau sen. Otrs iemesls - milzīgais sniegto konsultāciju un atbildēto jautājumu skaits, kas aiziet nebūtībā līdz ar to sagatavošanu.
Grāmatu veidojuši piecpadsmit autori, rakstīts ir par pilnīgi visiem zemes reformas procesiem, un kā autori esam pieaicinājuši arī Centrālās zemes komisijas pārstāvi Ivetu Freibergu, kas ir dokumentējusi visu, kas attiecas uz zemes reformu pilsētā.
Zemes reforma grāmatā ir apskatīta no paša sākuma līdz beigām, tāpēc varu apgalvot, ka izdevums ir unikāls. Vienīgais, ko nav izdevies tajā iekļaut - kaut vienu MK rīkojumu par zemes reformas pabeigšanu kādā pašvaldībā un pēdējos rezultātus par īpašumtiesību atjaunošanu laukos.
Diezgan nozīmīga sadaļa atvēlēta mērniecības jautājumiem, par ko publikāciju praktiski nav. Bet galvenais akcents, protams, ir zemes reformas mērķa īstenošanas analīze.
Izdevums ir pieejams visās VZD nodaļās, pašvaldību bibliotēkās, augstskolu bibliotēkās un elektroniski būs lasāms VZD mājaslapā.
Kāda ir grāmatas mērķauditorija?
Vispirms jau Valsts zemes dienesta darbinieki, jo darbā var atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Grāmata ir noderīga pašvaldībām, tā būs labs palīgs tiesām un juristiem, kam ir saistība ar zemes reformas lietām, studentiem, kuri savos darbos analizē zemes reformas ietekmi, kā arī valsts institūcijām, lai saprastu, kā sakārtot savus īpašumus. Tāpat izdevums var palīdzēt rast atbildes arī tiem, kas par zemes reformu nezina neko, bet tagad saskaras ar jautājumu – kāpēc manā īpašumā nav nonākusi zeme?
