Kā pārvaldīsim Latvijas zemi. Likumprojekts top

Zemes politika un zemes pārvaldība – kas ir kas

Sākotnēji tika runāts par valsts zemes politiku, bet likumprojekts tapis par zemes pārvaldību. Zemes pārvaldības likuma koncepcijā teikts: "Zemes pārvaldība ir darbību un pasākumu kopums zemes politikas īstenošanā un ir vērsta uz ilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas sekmēšanu, nodrošinot līdzsvaru starp zemes izmantošanu un tās aizsardzību."

Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Zemes politikas nodaļas vadītājs Edvīns Kāpostiņš skaidro, ka zemes politika ir plašāks jēdziens: "Zemes politikā zemi aplūkojam no trim aspektiem: zemi kā resursu, zemi kā vērtības objektu un zemi kā tiesību objektu. Zemes pārvaldības likums apskata zemi kā resursu un tā izmantošanu."

Zemes pārraudzības pamats – reģistru informācija

Latvijā ir daudz un dažādu ar zemi saistītu informācijas sistēmu, datubāzu un reģistru, kuri katrs apkopo un uztur atšķirīgus datus, kas visi nepieciešami zemes pārvaldības vajadzībām. Informācija no šiem reģistriem būs nepieciešama, lai reizi piecos gados sagatavotu zemes pārskatu, paredz likumprojekts. Bet vai esošie reģistri varēs nodrošināt visu nepieciešamo informāciju labai zemes pārvaldībai?

VARAM Zemes politikas nodaļas vecākā referente Daiga Paršova teic, ka pastāvošie reģistri sniedz lielāko daļu vajadzīgās informācijas, bet būs arī jāveido jauna informācijas sistēma. "Jāizveido nopietns reģistrs zemes kvalitatīvā novērtējuma datu, tai skaitā par augsnes agroķīmiskajām īpašībām, uzkrāšanai," stāsta D.Paršova. Līdztekus jānodrošina, lai visas atsevišķās datubāzes varētu savietot. Tādēļ iecerēts, ka vietne, kas nodrošinās piekļuvi visu zemes pārvaldības datubāzu informācijai un izmantošanu zemes pārskata veidošanai, būs pašlaik veidojamais ģeoportāls (www.geolatvija.lv).

Ko likums ietvers un noteiks

Iecerēts, ka jaunais Zemes pārvaldības likums daļēji labos tās neskaidrības un nepilnības, kas radušās, veicot zemes reformu. Noslēdzoties zemes reformai, nebūs piemērojamas vairākas tiesību normas, kas šo procesu reglamentēja, skaidro D.Paršova. Bet ir normas, kas tehniski jāpārņem citā regulējumā, lai tās turpinātu darboties. Piemēram, jābūt pēctecībai saistībā ar zemes lietotāja pienākumiem un atbildību. To visu pārņems un nākotnē regulēs Zemes pārvaldības likums.

Sarežģītie servitūtu ceļi

Latvijā joprojām nav atrisinātas visas nianses, kas saistītas ar īpašnieka piekļuvi savam zemes gabalam. "Servitūtu jautājums ir gan sāpīgs, gan neskaidrs, jo servitūti ne vienmēr tikuši nodibināti atbilstoši prasībām – nav norādīti valdošie īpašumi, citos gadījumos pašvaldības ceļi tikuši nodibināti kā servitūti "sabiedrības labā"," situāciju izpētījusi vecākā referente.

Nepilnīgi nodibinātajiem servitūtiem, kuriem pašvaldības lēmumā nav norādīts valdošais īpašums, tas likumsakarīgi nav norādīts arī zemesgrāmatā. Tātad konkrēto ceļu neviens likumīgi nedrīkst izmantot.

Dažviet ceļš, kas ved uz privātajiem zemes gabaliem, ir uzbūvēts uz pašvaldības zemes. Tad viss kārtībā. Bet jaunajos ciematos, kas veidojušies nekustamā īpašuma tirgus "burbuļa" laikā, dažviet daļa ceļa "piemērīta" klāt apbūves gabalam. Nereti jaunie īpašnieki gaida, ka ceļu apsaimniekos pašvaldība, kaut tas ir viņu īpašums.

"Iecerēts, ka jaunais Zemes pārvaldības likums daļēji labos tās neskaidrības un nepilnības, kas radušās, veicot zemes reformu."

Ir situācijas, kad sabiedrībai nepieciešams ceļš gan izveidots kā atsevišķa zemes vienība, bet ietilpst privātpersonu kopīpašumā. Rezultāts – citi cilvēki, kuriem nepieciešams ceļu lietot, to nevar darīt.

"Cilvēki šīs nianses nezina un neizprot, tostarp arī apsaimniekošanas jautājumus. Tādēļ ir vajadzīgs regulējums, lai katra pašvaldība var izvērtēt, vai konkrētais ceļš nepieciešams sabiedrības vajadzībām vai tikai atsevišķiem zemes īpašniekiem. Tad pašvaldība spēs izlemt, kā tālāk rīkoties – pārņemt ceļu savā īpašumā vai atstāt zemes īpašnieku apsaimniekošanā," stāsta D.Paršova.

Pašlaik pašvaldībām vairs nav tiesību nodibināt jaunus ceļa servitūtus, jo beigusies zemes reforma. Bet jaunā likuma projekts regulējumu apbūves teritorijām paredz šādu: ceļa nodalījuma josla jāveido kā atsevišķa zemes vienība un uzreiz jānodod pašvaldības īpašumā.

Kādam mērķim iecerēta zemes konsolidācija

Valstī jau izveidotajiem zemes īpašumiem ne vienmēr ir racionāla konfigurācija un nodrošinātas piekļuves iespējas. Lauksaimniecības zemē īpašumu sadrumstalotība apgrūtina apsaimniekošanu un palielina produkcijas izmaksas. Tādēļ jaunajā Zemes pārvaldības likumā būs jauns un svarīgs regulējums – zemes konsolidācija.

"Zemes konsolidācija ir komplekss pasākumu kopums zemes racionālākai izmantošanai un zemes produktivitātes uzlabošanai. Šis pasākums visvairāk nepieciešams lauku zemei," skaidro E.Kāpostiņš. "Pilsētas zemei konsolidācija nav tik aktuāla, jo to vairāk vai mazāk noregulē zemes tirgus."

Zemes konsolidācija būs brīvprātīgs pasākums. Iecerēts, ka privātpersonas pašvaldībai varēs izteikt vēlmi savu zemi savstarpēji konsolidēt caur zemes ierīcības vai teritorijas plānošanas procesu. "Tas nozīmē, ka vairākus nelielus atsevišķi esošus viena īpašnieka zemes gabalus varēs apvienot, izveidojot vienu lielu zemes īpašumu, to veicot zemes īpašumu maiņas, pirkšanas vai robežu pārkārtošanas ceļā starp vairākiem zemes īpašniekiem," stāsta D.Paršova.

"Zemes konsolidācija būs brīvprātīga."

"Zemes konsolidācija nenotiks piespiedu kārtā, bet īpašniekiem savstarpēji vienojoties. Šo procesu var veicināt arī, nosakot pirmpirkuma tiesības vai nomas pirmtiesības līdzās esošo īpašumu saimniekiem. Zemes konsolidācijas iespējas vēl pašlaik izstrādājam, nākotnē to reglamentēs Ministru kabineta noteikumi."

Spānijā, Vācijā, Nīderlandē zemes konsolidācijas procesi notiek jau gadu desmitiem, stāsta E.Kāpostiņš. Jo cilvēki saprot, ka lauksaimnieciskā ražošana dažos hektāros privātīpašuma, lai cik tas būtu svēts un neaizskarams, ne vienmēr atmaksājas. Ja ir iespēja savus izkliedētos zemes gabalus apvienot, tas nes ekonomisku ieguvumu.

Par zemes konsolidāciju jārunā arī tādēļ, ka Zemkopības ministrija šā gada janvārī valdībā iesniegusi informatīvo ziņojumu "Par turpmāko atbalstu lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanai lauksaimniecības produkcijas ražošanai". Ziņojumā teikts, ka "joprojām ir nepieciešams veicināt lauksaimniecības zemju konsolidāciju un racionālas struktūras izveidošanu, jo, pēc LR Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pēc stāvokļa 2007.gadā saimniecību ekonomiskā lieluma grupa līdz 15,9 ha bija 97,6% no visām lauku saimniecībām, kas izmanto ap 62,4% no Centrālās statistikas pārvaldes datos uzrādītās lauksaimniecībā izmantojamās zemes". Tātad par zemes sapludināšanu ir nopietni jādomā, jo nav rentabli piešķirt zemniekiem naudu, ļaujot viņiem nopirkt zemi "kaut kur", bet jāveicina viena īpašnieka vairāku zemes īpašumu apvienošana. Bez šāda procesa nopietnas attīstības nebūs, uzskata E.Kāpostiņš.

Jāizveido rezerves zemes fonds

Patlaban zeme, kas nav tikusi pieprasīta zemes reformas gaitā, ieskaitīta rezerves zemes fondā. Arī pēc zemes reformas beigām pāri paliks daļa nepieprasītās zemes. Bet kopā zeme, kas domāta zemes reformas pabeigšanai un kas nav pieprasīta zemes reformas laikā, veido tikai mazāk par 1 procentu visas Latvijas teritorijas. Pašlaik šo zemi valsts neapsaimnieko – tas nozīmē, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizaug.

"Lielu daļu no minētās zemes veido starpgabali, kas īsti nav izmantojami. Bet šo zemi varētu izmantot zemes konsolidācijai, kā arī infrastruktūras ierīkošanai vai piekļuves nodrošināšanai," iecerēto klāsta D.Paršova. "Bet pašlaik pieejamās zemes ir par maz, tādēļ zemes fonds ir jāpapildina."

Šim nolūkam varētu izmantot zemi, ko pašvaldības iegādājušās savu funkciju nodrošināšanai, kā arī privātpersonu lietošanā nodoto, bet neizpirkto zemi.

Likuma izstrādātāji iecerējuši, ka zemes fonds būtu nododams pašvaldību rīcībā, jo tās arī vislabāk pārzina situāciju savā teritorijā un zinās, kādam mērķim zeme vislabāk izmantojama. Bet gala lēmums, kas ar zemes fondu nākotnē rīkosies, vēl nav pieņemts.

Būs pārskati par zemes izmantošanu

Jaunais Zemes pārvaldības likums paredz jaunu pieeju valsts un pašvaldību zemes pārvaldībai. Tas nozīmē, ka laiku pa laikam valstij un pašvaldībām būs jāizvērtē to īpašumā esošās zemes izmantošana. "Pašvaldībām tas nebūs nekāds jaunums, jo tās jau gadskārtējā publiskajā pārskatā uzskaita sev piederošo zemi, bet valsts kapitālsabiedrībās gan tas nav ticis praktizēts," secina nodaļas vadītājs un piebilst, ka arī Valsts kontrole pārmetusi par valsts valdījumā esošā īpašuma neefektīvu un neracionālu izmantošanu, dažkārt pat elementāru neuzskaitīšanu. Situāciju varētu mainīt ar šī likuma palīdzību.

Jauns regulējums piekrastei un iekšzemes ūdeņiem

Fundamentāli jauns regulējums Zemes pārvaldības likumā attieksies uz Baltijas jūras piekrasti un publiskajiem iekšzemes ūdeņiem.

"Esam bieži saskārušies ar situāciju, kad jūras piekrastes pašvaldības lūdz padomu, kā satīrīt un labiekārtot liedagus, uzstādīt pārģērbšanās kabīnes un atkritumu konteinerus, kā pareizi piekrastē ieguldīt līdzekļus, kā iznomāt pludmales daļu komersantiem," neslēpj vecākā referente. "Civillikums noteic, ka pludmale pieder valstij, bet nekonkretizē, kuras institūcijas personā. Ir dažādas versijas, un viena no tām ir, ka pludmales pieder valstij Finanšu ministrijas personā, ko savukārt nekad nav apliecinājusi pati Finanšu ministrija. Bet rezultāts no tā nemainās – pašvaldības liedagos nedrīkst likumīgi rīkoties, pat ne atkritumus savākt (lai nesaņemtu pārmetumus no kontroles iestādēm par pašvaldību resursu ieguldīšanu valsts īpašumā), līdz nav atrisināts pludmaļu piederības jautājums."

"Fundamentāli jauns regulējums Zemes pārvaldības likumā attieksies uz Baltijas jūras piekrasti un publiskajiem iekšzemes ūdeņiem."

Lai situāciju noregulētu, jaunajā likumā būs noteikts, ka pludmales nododamas pašvaldību īpašumā, bet vienīgi ar noteikumu, ka tās nedrīkst pludmali atsavināt. Tas ļaus pašvaldībām gan liedagus kopt, labiekārtot un izīrēt, gan arī piesaistīt ES fondu finansējumu. Arī jūras piekrastes ūdens daļa (līdz 2 km no krasta līnijas) un iekšzemes publiskie ūdeņi nododami pašvaldību valdījumā, lai tās šajā teritorijā var rīkoties, nosakot izmantošanas zonas un ieguldot naudu likumīgi.

Lai zeme un augsne nezaudētu kvalitāti

Vesela nodaļa izstrādātajā likumprojektā atvēlēta zemes un augsnes aizsardzībai un tās kvalitātes novērtējumam.

"Mēs uzskatām, ka nepieciešams identificēt Latvijas degradētās teritorijas un tās atzīmēt pašvaldību teritoriju plānojumos. Tas ļaus plānot arī šo teritoriju rekultivēšanu," ir pārliecināta D. Paršova. "Bet ilgstoši neatrisinātais jautājums par organisko vielu samazināšanos augsnē ir saistīts ar jaunveidojamo reģistru zemes kvalitatīvo novērtējumu. Latvijā gan pastāv augsnes kvalitatīvā novērtējuma kartes, bet tās ir ļoti, ļoti novecojušas – no pagājušā gadsimta 70.gadiem. Kopš tā laika nav veikts vispārīgs Latvijas zemes kā ražošanas līdzekļa izvērtējums."

"Vesela nodaļa likumprojektā atvēlēta zemes un augsnes aizsardzībai un tās kvalitātes novērtējumam."

"Ir jāveic augsnes kartēšana, uz kā bāzes varēs veikt zemes kvalitatīvo novērtēšanu," ieceri atbalsta nodaļas vadītājs. "Ja Latvijas mežā ir uzskaitīts turpat vai katrs koks, tad informācija par augsni palikusi pilnīgā novārtā. Mēs nezinām augsnes auglību, nezinām zemes vērtību, bet plānojam zemes izmantošanu. Tā ir absurda situācija."

Augsnes izpētei līdzekļi līdz šim nav atradušies, kaut atbilstoši normatīvie akti ir izstrādāti un apput plauktos. Ja mēs tiešām gribam būt saimnieki savā zemē, tad jāmaina attieksme pret zemi kā resursu. Tostarp arī pret meliorācijas sistēmu uzturēšanu un finanšu atrašanu šim mērķim, jo pārpurvošanās arī ir viens no zemes degradācijas veidiem - gan laukos, gan pilsētās.

Likuma iesniegšanas termiņš pagarināts

Kaut arī Valsts sekretāru sanāksmē likumprojekts tika izsludināts pērn, tā iesniegšana Ministru kabinetā pagarināta līdz šā gada 4.maijam. Tātad joprojām turpinās likuma redakcionāla slīpēšana, jo par vairākiem svarīgiem jautājumiem nav panākta gala vienošanās.

"Viens no klupšanas akmeņiem ir veidojamā zemes fonda pārvaldība. Vēl nav izkristalizējies, vai pārvaldību uzticēt pašvaldībām vai arī kādai valsts līmeņa iestādei. Likuma izstrādes darba grupā vienošanos panākt neesam varējuši," neslēpj E.Kāpostiņš. "Otrs klupšanas akmens – piekrastes teritorijas un publisko ūdeņu piekritības jautājums. Trešais – kura iestāde veidos zemes izmantošanas pārskatus. Šajos jautājumos neesam panākuši vienošanos likuma izstrādes darba grupā un arī starpministriju saskaņošanas laikā."