Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šobrīd valdības sastāvā ir Ministru prezidents un trīspadsmit nozaru ministri. Ar Eiropas lietu jautājumiem strādā un Latvijas oficiālo viedokli Eiropas Savienības Padomē pauž ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
FOTO: LETA/ Edijs Pālens
Šī gada 10.aprīļa Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts ierosināja Latvijā izveidot jaunu Eiropas lietu ministra amatu. Šāda prakse ir daudzās ES dalībvalstīs, gan ieviešot pastāvīgu Eiropas lietu ministra portfeli, gan izveidojot Eiropas lietu ministra amatu uz prezidentūras laiku. Pēc Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāta informācijas, Eiropas lietu ministra amats pēdējās prezidējošās valstīs ir izveidots:
Plašākas diskusijas par šo jautājumu vēl ir priekšā, jo ir gaidāms, ka politiska izšķiršanās par jauna ministra amata izveidi būs tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014.gada rudenī. Taču aptaujātās amatpersonas un eksperti norāda uz vairākiem argumentiem, kas ir jāņem vērā, runājot par Eiropas lietu ministra posteņa izveidi.
LV portāls jautā: Kā jūs uzskatāt, vai Latvijā ir jāizveido Eiropas lietu ministra amats?
"Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāta uzdevums ir sagatavot, veiksmīgi koordinēt un novadīt Latvijas prezidentūru ES Padomē 2015.gada pirmajā pusē. Mēs savā līdzšinējā darbā gada garumā esam apzinājuši, kādi ir veiksmīgas prezidentūras priekšnosacījumi, kāds darba apjoms un raksturs ir prezidentūras laikā un kādi ir mūsu rīcībā esošie un vēl nepieciešamie instrumenti. Iepazīstoties, kāda ir sadarbība starp Eiropas Parlamentu un prezidējošo valsti sešu mēnešu prezidentūras laikā, un analizējot iepriekšējo prezidentūru pieredzi, mēs redzam, cik liela noslodze un cik liels darba apjoms ir prezidējošai valstij iepretim Eiropas Parlamentam. Lai šo lielo un apjomīgo darbu, kas bieži vien sastāda 50% no prezidentūras darba kopapjoma, varētu paveikt, visām iepriekšējo prezidentūru valstīm ir bijis Eiropas lietu ministrs. Tā nav nedz Latvijas, nedz kādas citas valsts iegriba, tā ir nepieciešamība, kas izriet no darba apjoma četros lielos darbu virzienos:
No mūsu skatpunkta Eiropas lietu ministra amats būtu jāizveido jau pirms Latvijas prezidentūras, jo prezidentūras sadarbība ar Eiropas Parlamentu sākas vismaz pusotru mēnesi pirms prezidentūras sākuma. Taču tā ir politiķu diskusija – kad un uz cik ilgu laiku šādu posteni izveidot.
Ir izskanējušas bažas, ka Eiropas lietu ministram būtu nepieciešama ministrija. Tā nav, jo Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts ir gatavs un atbilstošs būt par ministra "ministriju", turklāt sekretariāts nodarbojas tieši ar tiem jautājumiem, kuri ministram būs aktuāli prezidentūras laikā."
"Uzskatu, ka tieši uz prezidentūras laiku valdībai, kas stāsies pie pienākumu pildīšanas pēc 2014.gada oktobra vēlēšanām, Eiropas lietu ministrs būtu nepieciešams. Amats nav jāievieš šodien, rīt vai nākamajā mēnesī, runa vairāk ir par brīdi pēc 2014.gada Saeimas vēlēšanām. Visās pēdējās prezidentūrās Eiropas lietu ministri ir bijuši un arī šobrīd ir Īrijas prezidentūrā.
Ir vairāki aspekti, kas šajā situācijā jāņem vērā, pirmais no tiem ir darba noslodze. Ārlietu ministram prezidentūras laikā ir ļoti liela slodze, jo ārlietu ministrs kļūst par ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos vietnieku un ārlietu ministram bieži ir jādodas uz Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas plenārsēdēm atbildēt par dažādiem problēmjautājumiem, kas tajā brīdī ir aktuāli ārpolitikā. Tās ir arī vizītes, tikšanās, dažādu veidu pasākumi, samiti, faktiski – ārlietu ministram ir ļoti daudz pienākumu. Savukārt Eiropas lietu ministram vismaz reizi nedēļā ir jādodas uz Eiropas Parlamentu un jāstrādā ar Vispārējo lietu padomes jautājumiem, kā arī nepieciešamības gadījumā jāstrādā ar citiem jautājumiem un savstarpējās koordinācijas lietām gan pašā prezidentūras valstī starp dažādām institūcijām, gan arī sadarbībā ar Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES prezidentu.
Izveidojot Eiropas lietu ministra posteni, nenozīmē radīt konkurenci ārlietu ministram. Esmu redzējis, cik precīzi dalās darbi un pienākumi starp Eiropas lietu ministru un ārlietu ministru. Zinu tikai vienu jomu, par ko diskutē gan ārlietu ministrs, gan Eiropas lietu ministrs, un tie ir jautājumi, kas skar ES paplašināšanos, jo saskaņā ar Lisabonas līgumu šis jautājums atrodas ne tik ļoti Ārlietu, kā Vispārējo lietu padomes jeb Eiropas lietu padomes kompetencē. Es neredzu, ka varētu būt konkurence, funkciju pārklāšanās vai dublēšanās, jo darba Latvijas prezidentūras laikā pietiks un paliks pāri visiem. Latvija pēc prezidentūras var atgriezties pie pašreizējā ministriju modeļa, lai gan ārlietu ministra portfelis ir diezgan ietilpīgs un ir iespējams nodalīt Eiropas lietu jautājumus.
Eiropas lietu ministra amatu nevar pildīt ierēdnis, tai ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai, kas bauda tieši parlamenta uzticību, jo sanāksmēs ap galdu sēdēs politiķi, nevis ierēdņi. Ir lietas, ko var panākt ierēdņu līmenī, bet ir arī lietas, kas ir jārisina politiķiem un par kurām tiem jāatbild."
"Gatavojoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē, ir izkristalizējusies atziņa, ka ir nepieciešams Eiropas lietu ministra amats, lai varētu pilnvērtīgi pārstāvēt valsts intereses, jo ārlietu ministram būs pietiekami daudz citu darbu. Ir būtiski, lai Latvijai būtu viens augsta līmeņa pārstāvis, kas var Latviju pārstāvēt plašā jautājumu spektrā. Es raugos no pragmatiska viedokļa, lai nodrošinātu Latvijas prezidentūras darbu, Eiropas lietu amats būtu izveidojams, turklāt vienlaikus tas neprasītu nekādu papildu aparāta veidošanu, jo funkcijas var pildīt Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts.
Mums parlamentā nav bijušas diskusijas, kad šādu amatu varētu izveidot. Uzskatu, ka ministrs būtu jāapstiprina līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu 2014.gada beigās. Taču, lai to izdarītu, valdības ministru amatam ir jābūt ierakstītam Ministru kabineta iekārtas likumā un tas būtu jāizdara vēl šī parlamenta laikā, nosakot, ka ar 2014.gada beigām valstī ir arī Eiropas lietu ministra amats."
"Analizējot jautājumu par nepieciešamību pēc Eiropas lietu ministra Latvijā, to labprāt skatīšos tādā kontekstā, kādā šī ideja izskanēja 10.aprīlī. Proti, ka ir vajadzīga papildu amatpersona, kas palīdzēs tikt galā ar prezidentūras uzliktajiem pienākumiem: ES Padomes sēžu vadīšanu, sadarbību ar Eiropas Ārējās darbības dienestu, ar citām ES institūcijām, reprezentatīvās/publiskās funkcijas u.c., citādi ārlietu ministram vienlaikus fiziski būtu jāatrodas vairākās vietās.
Tādā griezumā, kā to pasniedza ES prezidentūras sekretariāts – amata izveide uz astoņiem mēnešiem, attiecīgi seši prezidentūras mēneši un divi sagatavošanās mēneši, bez jaunu struktūru veidošanas, nodrošinot tikai paša sekretariāta atbalstu – tas tiešām varētu būt veiksmīgs risinājums, lai sadalītu darbus. Protams, būs jāatrod kompetenta persona, kas varētu harmoniski iekļauties esošajā politiskajā un institucionālajā līdzsvarā, kas izcili pārzinātu ES lietas kopumā un konkrēti Latvijas prezidentūras "aizkulises" un kurai tajā pašā laikā būtu pietiekami liels ārpolitisks svars un atpazīstamība. Ņemot vērā, ka 2014.gadā paredzētas Saeimas vēlēšanas un jaunas valdības veidošana, jaunās amatpersonas meklējumi varētu būt politiski sarežģīti – ja jaunā valdība vispār atbalstīs šā amata izveidi.
Šķiet, ka šobrīd ir nepareizi izvēlēts jaunā posteņa apzīmējums – "Eiropas lietu ministrs" sabiedrībai rada asociācijas ar jaunu ES lietu resoru, izrietošajām maiņām koalīcijā un budžeta noslogojumu. Ministru kabineta iekārtas likums nosaka, ka var tikt izveidoti arī tādi amati, kam pakļautībā nav ministriju – Ministru prezidenta biedrs vai īpašu uzdevumu ministrs, otrajam pakļautībā var atrasties, cita starpā, "īpašu uzdevumu ministra sekretariāts". Precīzāks nosaukums mazinātu neskaidrības un pretestību.
Principā Ministru prezidenta biedra amats – kas simboliski nozīmētu ES lietu koordinācijas daļēju pāriešanu premjera līmenī – Latvijas apstākļos varētu būt veiksmīgs variants. Ilgtermiņā, nevis prezidentūras kontekstā Latvijā nebūtu lietderīgi veidot atsevišķu Eiropas lietu ministru un vēl jo mazāk – atsevišķu ministriju. Jau šobrīd koordinācija starp dažādām pārvaldes iestādēm ir pietiekami sarežģīta un sabiedrībā ir spēcīga tendence skatīt Eiropas lietas kā ārlietas, nevis kā pārnozaru, horizontālu jautājumu kopu. Tomēr ES lietu pāriešana, vismaz daļēji, premjera pakļautībā varētu ļaut sasniegt labāku koordināciju un labākus rezultātus.
Runājot par prezidentūras nodrošināšanu, jāuzsver, ka šī ir izcila iespēja Latvijai pozicionēties ES līmenī, apliecinot sevi kā uzticamu un prasmīgu sabiedroto. Tā saukto mazo valstu prezidentūras bieži vien ir visveiksmīgākās – atslēga te ir ieguldītais darbs, prasmes panākt kompromisu un mērķtiecīgi strādāt pie programmas izpildes. Jebkādi prezidentūrā ieguldītie līdzekļi atmaksāsies ar uzviju, un ļoti labi, ka Latvija laicīgi ir sākusi gatavoties un stiprināt pārvaldes kapacitāti."
