Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts prezidents piedāvā atjaunot valsts ministra amatu, padarot tā izveidi vienkāršāku, kas ļautu valdībai raitāk risināt aktuālos starpnozaru jautājumus, kuros “klasisko” ministru portfeļi ir par smagiem, lai nodrošinātu spēju rīkoties elastīgi.
FOTO: Freepik
Latvijas augstāko amatpersonu rindas, iespējams, papildinās amata pozīcija – valsts ministrs. Šādi pilnveidot valsts pārvaldes sistēmu rosinājis Valsts prezidents. Kas būtu valsts ministri un kāpēc tādi ir nepieciešami, ja likums jau pašreiz paredz iespēju iecelt īpašu uzdevumu ministrus?
Valsts prezidents Egils Levits drīzumā gatavojas Saeimā iesniegt likuma iniciatīvu, kas paredz grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumā, papildinot to ar valsts ministra posteni. “Latvijai kā modernai Eiropas valstij ir jāspēj adekvāti un strauji reaģēt uz 21. gadsimta dinamisko laikmetu un vidi. To vairs nespēj valsts pārvaldes sistēma, kas labi kalpoja varbūt 19. vai 20. gadsimtā,” grozījumu nepieciešamību pamato E. Levits. Valsts prezidents norāda, ka šāds risinājums būtiski atvieglotu valdības darbu, to padarot konstruktīvāku un efektīvāku noteiktu valsts mērķu sasniegšanai. Grozījumi, kā iecerēts, stātos spēkā līdz ar nākamās Saeimas sanākšanu.
Tradicionāli vertikāli orientētā, atbildības jomās stingri nodalītā ministriju sistēma nespēj kvalitatīvi pārvaldīt un attīstīt tās sabiedrībai nozīmīgās jomas, kurās nepieciešama efektīva vairāku ministriju pārnozaru sadarbība, pauž E. Levits. Tādējādi būtu nepieciešams Ministru kabineta līmenī iecelt politiski atbildīgu amatpersonu – valsts ministru –, kurš risinātu aktuālos jautājumus tādās sabiedrībai svarīgās jomās kā demogrāfija, bērnu tiesību un ģimenes politika, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārvaldība, digitālā politika un pārvaldība, Latvijas informācijas telpas jautājumi, valsts zaļais kurss un ilgtspēja u. c. Patlaban atbildībai šajās un citās komplicētajās jomās esot sadalītai starp vairākām “klasiskajām” ministrijām, valstij nozīmīgas politikas jomas mēdz “izkrist caur krēsliem”, norāda Valsts prezidents. “Esošie ministru portfeļi ir ārkārtīgi smagnēji un neļauj rīkoties elastīgi,” papildina Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps.
Valsts ministra portfeli, kā norādījis E. Levits, varētu izveidot uz visu valdības darbības laiku vai arī uz noteiktu laiku, lai koordinētu kādu sabiedrībai nozīmīgu politikas jomu vai atrisinātu kādu noteiktu problēmu, kas pārsniedz “klasisko” ministriju kompetenci vai kapacitāti.
Kopš valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā jau ir bijuši izveidoti valsts ministru amati tādās jomās kā privatizācija, nodarbinātība, cilvēktiesības, ārējā tirdzniecība u. c. No 1993. līdz 2008. gadam spēkā esošais Ministru kabineta iekārtas likums noteica, ka Ministru prezidents saziņā ar nozares ministru attiecīgās ministrijas kompetencē ietilpstošās nozares vadīšanai var iecelt valsts ministru. Uzticību Ministru kabinetam, tajā skaitā valsts ministriem, Saeima izteica, pieņemot attiecīgu lēmumu. Valsts ministrs savu nozari šajā ministrijā vadīja patstāvīgi, bet esot saziņā ar nozares ministru. Valsts ministrs ar padomdevēja tiesībām varēja piedalīties Ministru kabineta sēdēs. Šim ministram balsstiesības bija tikai tajos jautājumos, kuri attiecās uz viņa nozari.
Līdztekus ir darbojušies arī īpašu uzdevumu valsts ministri tādās jomās kā bērnu un ģimenes lietas, pašvaldību lietas, sabiedrības integrācija un citās. Kopš 2008. gada spēkā esošais Ministru kabineta iekārtas likums joprojām paredz īpašu uzdevumu ministra posteni. Likums nosaka: lai nodrošinātu īpašu uzdevumu ministra darbu, izveido īpašu uzdevumu ministra sekretariātu vai ar Ministru kabineta rīkojumu nodod īpašu uzdevumu ministra padotībā vienu vai vairāku ministriju struktūrvienības. Ja īpašu uzdevumu ministra rīcībā nodotas citam ministram padotas ministrijas struktūrvienības, īpašu uzdevumu ministrs tās vada saziņā ar ministru, kuram ir padota attiecīgā ministrija. Šis ministrs tiek apstiprināts ar Saeimas lēmumu un ir Ministru kabineta sastāvā ar balsstiesībām ministru kabineta sēdēs.
Valsts prezidenta E. Levita iniciatīva ir vērsta uz elastīgāku valdības darba iespēju nodrošināšanu, tostarp paredzot iespēju valsts ministra posteni kāda aktuāla jautājuma risināšanai izveidot uz noteiktu laiku, kas var būt arī īsāks par valdības pilnvaru termiņu, skaidro J. Pleps. Tādējādi šī mērķa sasniegšanai nav piemērots Ministru kabineta iekārtas likumā jau paredzētais īpašu uzdevumu ministra postenis, par kuru valdību veidojošie politiskie spēki praktiski vienojas jau pirms visas valdības apstiprināšanas Saeimā. Tāpat minētajam mērķim ne tik atbilstošs ir tāds valsts ministra posteņa regulējums, kāds bija noteikts spēku zaudējušajā likumā, kurš paredzēja, ka uzticību Ministru kabinetam, tajā skaitā valsts ministriem, izteic Saeima un valsts ministriem, kurus Ministru prezidents ieceļ vēlāk, nepieciešams īpašs Saeimas lēmums par uzticību.
Saskaņā ar E. Levita ieceri valsts ministrus turpmāk amatā ieceltu Ministru prezidents bez Saeimas balsojuma. Šai amatpersonai tiktu piešķirtas tiesības Ministru kabineta dienas kārtībā iekļaut pārnozaru jomu pārvaldīšanai nepieciešamos priekšlikumus savas kompetences jomā, kā arī būtu piešķirtas rīkojuma tiesības attiecīgās politikas īstenošanai, taču netiktu piešķirtas balsstiesības Ministru kabineta sēdēs. Citas ar valsts ministra amatu saistītā regulējuma detaļas vēl tiks precizētas likumprojekta izstrādē, skaidro J. Pleps.
Šādi kombinētas pārvaldības modeļi, kuros bez “klasiskajiem” ministriem ar tiem padotām ministrijām (ārlietu, iekšlietu, tieslietu u. c.) pastāv arī ministri bez portfeļa (īpašo uzdevumu ministri, valsts ministri, deleģētie ministri un citi), darbojas vairumā Eiropas Savienības valstu: Vācijā, Francijā, Igaunijā, Dānijā, Slovēnijā, Ungārijā, Īrijā, Maltā, Norvēģijā, Portugālē, Zviedrijā, skaidro E. Levits. Šiem “speciālajiem” vai “otrā ranga” ministriem, kuri uzņemas īpaši deleģētu konkrētu uzdevumu veikšanu un kurus angliski dažkārt sauc arī par junior minister vai vāciski – Staatsminister, atšķirībā no “klasiskajiem” ministriem, nav savas ministrijas, bet viņi darbojas kādas “klasiskas” ministrijas sastāvā vai Ministru prezidenta birojā.
Latvijas valdības pašreizējais modelis nav ideāls, taču bez valsts ministriem ir darbojies pietiekami ilgi un sekmīgi, tomēr Covid-19 pandēmija un tās seku novēršana, iespējams, varētu radīt papildu vajadzību kādu jomu pārvaldību deleģēt otrā līmeņa ministriem, secina Latvijas Universitātes profesore, Politikas zinātnes nodaļas vadītāja Iveta Reinholde. Vienlaikus, kā atzīst politoloģe, šo ministru, kuri savās funkcijās ierindojami starp “klasisko” ministru un valsts sekretāru, darbības efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no katram konkrētajam ministram uzticētās jomas, sadarbības ar pārraugošajām ministrijām un pašu valsts ministru personības un profesionālajām spējām. “Nav ideāla valdības modeļa receptes, taču valsts ministra iecelšana kādas problēmas risināšanai vismaz ļauj nodot sabiedrībai vēstījumu, ka tās atrisināšana valdībai ir svarīga,” rezumē I. Reinholde.
