Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ideālā gadījumā ministrs, kam iespējami labi jākalpo savas nozares vadībā, ir gan politiska, gan profesionāla figūra. Taču, ņemot vērā, ka ministra pienākumu definējums ir vispārīgs, šīs amatpersonas izraudzīšanās ļoti bieži ir politiska kompromisa rezultāts.
FOTO: SXC
Politiskās partijas ir vienojušās par jaunās valdības vadītāju virzīt līdzšinējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu un praksē ir sākušas cīņu par ministru amatiem.
Saskaņā ar Satversmi ministrus izvēlas premjera amata kandidāts. Konstitūcija nosaka: Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Taču šajā izvēlē valdības veidotājs nav pilnīgi neatkarīgs, jo pamatlikums paredz, ka Valsts prezidents aicina kādu personu par Ministru prezidenta amata kandidātu, kurš nāk klajā ar savu programmu un valdības sastāvu, par ko savukārt balso Saeima.
Satversmes 59.pants nosaka: "Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā." Tādējādi valdības veidotājam, izvēloties ministrus, jau sākotnēji jārēķinās, ka tiem būs nepieciešams gan Valsts prezidenta, gan parlamenta vairākuma atbalsts. Praksē ministru izvēli lielākoties nosaka kompromiss starp kandidātu profesionalitāti savas nozares pārvaldīšanā, kurai vajadzētu būt premjerministra prioritātei valdības darba sekmīgai nodrošināšanai kopumā, un politisko partiju interesēm kontrolēt noteiktu ministriju pārvaldītās nozares.
Profesionalitāte nav obligāta
Tiesiskais regulējums potenciālajiem ministra amata kandidātiem izvirza visai pieticīgas prasības. Ministru kabineta iekārtas likums tikai nosaka: "Par Ministru kabineta locekli nevar izvirzīt un apstiprināt personu, kuru saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu nevar pieteikt par Saeimas deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā." Proti, liegums kandidēt noteikts rīcībnespējīgām personām, personām ar kriminālu pagātni, ārvalstu specdienestu un padomju drošības iestāžu darbiniekiem, personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Latvijas Republikai naidīgās organizācijās. Kandidātam jābūt vismaz 21 gadu vecam Latvijas pilsonim.
"Liegums kandidēt noteikts rīcībnespējīgām personām, personām ar kriminālu pagātni, ārvalstu specdienestu un padomju drošības iestāžu darbiniekiem."
Ne noteiktu izglītības līmeni, ne konkrētus kandidāta profesionalitāti apliecinošus kritērijus pārraugāmajā nozarē likums nenosaka. Tā, piemēram, no 15 ministriem, kas kopš 1991.gada pārvaldījuši Iekšlietu ministriju, kuras vadīšanā liela nozīme ir pieredzei tieslietu vai spēka struktūrās un tām atbilstošai izglītībai, bijuši tādi cilvēki kā ārsts Roberts Jurdžs, mācītājs Ēriks Jēkabsons, fiziķis Ivars Godmanis, piensaimnieks Dzintars Jaundžeikars, žurnāliste Linda Mūrniece. Savukārt Aizsardzības ministriju vadījuši, piemēram, veterinārs Vinets Veldre, lauksaimnieks Atis Slakteris un jau minētā Linda Mūrniece. Atis Slakteris piedevām bijis arī finanšu ministrs no 2007.gada decembra līdz 2009.gada martam – laikā, kad valsts ekonomika piedzīvoja strauju recesiju. Savukārt laikā, kad Latvija ieslīga 1995.gada banku krīzē, inženiera izglītību ieguvušā Māra Gaiļa valdības finanšu ministrs bija fiziķis Andris Piebalgs.
Nevienam no minētajiem ministriem, izņemot A.Slakteri, vērtējot viņu atbilstību ministra amatam tā ieņemšanas brīdī, nebija arī vērā ņemamas politiskās darbības pieredzes, kas varētu kompensēt atbilstošas izglītības trūkumu. Izglītības un zinātnes ministriju no 1999.gada decembra līdz 2000.gada maijam vadīja Māris Vītols, kurš tika atskaitīts no politikas zinātnes maģistra studijām Latvijas Universitātē mācību programmas nepildīšanas dēļ.
"Vairākām amatpersonu kategorijām, arī valsts civildienesta ierēdņiem, likumā prasības ir noteiktas stingrākas un konkrētākas nekā ministriem – amatam, kas hierarhijas ziņā ir augstāks," atzīst Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane. Viņasprāt, likumā būtu nosakāmi arī tādi ministra amata kvalifikācijas kritēriji kā valsts valodas prasme augstākajā pakāpē un vismaz divu svešvalodu prasme; augstākā izglītība - nozarei atbilstoša profesionālā kvalifikācija, noteikts darba stāžs vadošā amatā, nevainojama reputācija un atbilstība likuma "Par valsts noslēpumu" prasībām, kas jāizpilda, lai saņemtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.
Pēc 11.Saeimas vēlēšanām gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents nāca klajā ar iniciatīvu noteikt profesionālās atbilstības kritērijus ministriem, tomēr līdz šim tādi nav ne rosināti, ne nostiprināti.
"Civildienesta ierēdņiem likumā prasības ir noteiktas stingrākas un konkrētākas nekā ministriem – amatam, kas hierarhijas ziņā ir augstāks."
Partijām būtu jārūpējas, lai valdībā nonāk savā jomā profesionāli cilvēki, taču augstākās izglītības vai darba pieredzes kritēriju noteikšana premjera un ministru amatu kandidātiem tomēr neatbilst parlamentārās demokrātijas būtībai, jo šie ir izteikti politiski amati, kurus veikt cilvēkam uztic pilsoņu demokrātiski ievēlēts parlaments, uzskata politologs Valts Kalniņš.
Valsts prezidents patlaban rosinājis noteikt, ka ministrus apstiprina Ministru prezidents un tam nav vajadzīgs parlamenta balsojums. Tādā gadījumā, kā norāda bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas "Turība" profesors Aivars Endziņš, politiskā atbildība ir saistāma ar Ministru prezidentu: viņš ir saņēmis uzticības votumu parlamentā un veido tā akceptētu valdību. Ja valdība tiek veidota nevis no politiskām figūrām, bet ministru posteņus ieņem attiecīgo nozaru speciālisti, faktiski tā ir tehniska valdība, kuras priekšgalā ir politiķis, kurš saņēmis Saeimas uzticību.
Ministrs - ministrijas politiskais vadītājs
Jēdziens "ministrs" atvasināts no latīņu valodas vārda "ministre" un nozīmē kalpotājs. Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar tam padoto valsts pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru. Savukārt atsevišķu Ministru kabineta locekļa kompetence noteikta visai kodolīgi – "pildīt normatīvajos aktos viņam noteiktos uzdevumus un uzdevumus, kuri izriet no viņa amata pienākumiem".
"Nav viena dokumenta, kurā būtu noteikti visi ministra pienākumi - ministriem nav amata apraksta. Ministra tiesības un pienākumi ir noteikti konkrētos ministra nozari regulējošajos normatīvajos aktos," norāda Valsts kancelejas direktora vietniece valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības jautājumos, Valsts pārvaldes attīstības departamenta vadītāja Eva Upīte. Ministru kabineta loceklis viņam noteikto kompetenci īsteno, ņemot vērā Valdības deklarāciju, Ministru prezidenta noteiktās galvenās politiskās vadlīnijas, kā arī nodrošina, lai tiktu izstrādāts un izpildīts rīcības plāns Deklarācijas īstenošanai. Ministrs ir ministrijas politiskais vadītājs, kas dod politiskos uzstādījumus nozaru attīstībai un normatīvo aktu izstrādei. Piemēram, ja likumā ir noteikts, ka ministrs vada konsultatīvo padomi, tad tas automātiski nozīmē, ka vadīt šo padomi ir ministra pienākums, skaidro E.Upīte. Neatkarīgi no politiskās atbildības Ministru kabineta loceklis par savu rīcību ir atbildīgs arī saskaņā ar krimināltiesisko, administratīvo vai civiltiesisko atbildību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Tāpat katrs Ministru kabineta loceklis ir politiski atbildīgs par savu rīcību.
No amata aiziet pats, kā arī pēc premjera vai Saeimas gribas
Ministra demisija jeb atkāpšanās no amata iespējama trīs veidos, norāda E.Upīte.
Pirmkārt, ministrs var atkāpties, iesniedzot Ministru prezidentam attiecīgu iesniegumu par demisiju. Ja ministrs pats atkāpjas no amata, viņam nav jāpamato sava rīcība, piemēram, ja amata pienākumus nevar pildīt veselības stāvokļa dēļ. Šādā gadījumā ministrs ar iesniegumu vēršas pie premjera, ar kuru izrunā demisijas iemeslus. Ja Ministru prezidents pieņem demisijas rakstu, tad par ministra demisiju tiek izdots Ministru prezidenta rīkojums un Ministru prezidents nekavējoties iesniedz rakstveida paziņojumu Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.
"Nav viena dokumenta, kurā būtu noteikti visi ministra pienākumi - ministriem nav amata apraksta."
Otrkārt, ministram ir jādemisionē, ja Saeima viņam izsaka neuzticību. Šādā gadījumā papildu lēmumi par to netiek pieņemti un demisijas procedūra notiek saskaņā ar Saeimas kārtības rullī noteikto kārtību.
Treškārt, ministru no amata var atbrīvot Ministru prezidents. Šādā gadījumā tiek izdots valdības vadītāja rakstveida rīkojums, ar kuru iepazīstina ministru, kā arī tiek iesniegts rakstveida paziņojums Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Ministru prezidentam rakstveida rīkojumā nav jāpamato atlaišanas iemesls, taču tas var būt, piemēram, ministra nespēja kvalitatīvi pildīt savus pienākumus, skaidro E.Upīte.
