Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Valsts kanceleja
Ministru prezidents šonedēļ izteicis neuzticību veselības ministrei. LV portāls skaidro, kādos gadījumos ministriem ir jādemisionē un kā tas notiek.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, norādot uz pandēmijas situācijā nepieļaujamu kavēšanos ar vakcinācijas plāna izstrādi, otrdien, 5. janvārī, izteica neuzticību veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Valdības vadītājs norādīja, ka veselības ministra pienākumus līdz jauna ministra iecelšanai pildīs aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kas savukārt pauda viedokli, ka nevēlas to darīt, jo uzskata, ka veselības nozares vadīšana patlaban jāuzņemas pašam premjeram.
Lai gan situācija varētu tikt ātri risināta (6. janvāra vakarā kustība “Par!” paziņoja par lēmumu virzīt veselības ministra darbam Saeimas deputātu Danielu Pavļutu), tā ir gana neierasta Latvijas politikai un liek uzdot jautājumus, vai ministra atstādināšana ir jāpamato un kā tiek regulēta ministra aizvietošana šādos gadījumos.
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar tam padoto valsts pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru. Atsevišķu Ministru kabineta locekļa kompetence, kā to paredz minētā likuma 9. pants, noteikta visai kodolīgi – “pildīt normatīvajos aktos viņam noteiktos uzdevumus un uzdevumus, kuri izriet no viņa amata pienākumiem”.
Atbilstoši Saeimas kārtības rullim un Ministru kabineta iekārtas likumam ministra demisiju jeb atkāpšanos no amata ir tiesīgi pieprasīt Ministru prezidents, Saeimas komisija vai ne mazāk kā desmit deputāti. Tādējādi ministra demisija jeb atkāpšanās no amata iespējama trīs veidos.
Pirmkārt, ministrs var atkāpties, iesniedzot Ministru prezidentam attiecīgu iesniegumu par demisiju. Ministram pašam atkāpjoties no amata, nav jāpamato sava rīcība, piemēram, ja amata pienākumus nevar pildīt veselības stāvokļa dēļ. Šādā gadījumā ministrs ar iesniegumu vēršas pie premjera, ar kuru izrunā demisijas iemeslus. Ja Ministru prezidents pieņem demisijas rakstu, tad par ministra demisiju tiek izdots Ministru prezidenta rīkojums un Ministru prezidents nekavējoties iesniedz rakstveida paziņojumu Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.
Otrkārt, ministram ir jādemisionē, ja Saeima viņam izsaka neuzticību. Šādā gadījumā papildu lēmumi par to netiek pieņemti un demisijas procedūra notiek saskaņā ar Saeimas kārtības rullī noteikto kārtību. Ja ministra atkāpšanos no amata jeb demisiju rosina Saeimas komisija vai ne mazāk kā desmit deputāti, tad ir jāiesniedz Saeimas lēmuma projekts par neuzticības izteikšanu ministram. Šādu Saeimas lēmuma projektu iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā ne agrāk kā piecas dienas, bet ne vēlāk kā desmit dienas pēc lēmuma projekta izsniegšanas deputātiem. Saeimas kārtības ruļļa 29. panta trešā daļa paredz, ka gadījumos, kad šāds lēmuma projekts iesniegts sesiju starplaikā – ne vēlāk kā desmit dienas pēc kārtējās sesijas sākuma –, tas izskatāms vienā lasījumā.
Treškārt, ministru no amata var atbrīvot Ministru prezidents. Šādā gadījumā tiek izdots valdības vadītāja rakstveida rīkojums, ar kuru iepazīstina ministru, kā arī tiek iesniegts rakstveida paziņojums Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Ministru prezidentam rakstveida rīkojumā nav jāpamato atlaišanas iemesls, taču tas var būt, piemēram, ministra nespēja kvalitatīvi pildīt savus pienākumus vai cits neuzticēšanās iemesls. Ministru kabinetu veidojošo 13. Saeimas koalīcijas partiju savstarpējās sadarbības līgumā paredzētas Ministru prezidenta tiesības pieprasīt “jebkura sadarbības partnera izvirzītā ministra demisiju, ja viņš ir zaudējis uzticību, kā arī ja konkrētās personas darbs nav atbilstošs no profesionālās kvalitātes viedokļa”.
Tādējādi pēc atteikšanās uzņemties veselības ministra pienākumus, līdz Saeima apstiprina I. Viņķeles pēcteci amatā, rodas arī pamats jautājumam, cik lielā mērā valdības vadītājs var uzticēties savam aizsardzības ministram, secina politoloģe Iveta Kažoka.
Tiesību aktos nav sevišķi detalizēti noteikta procedūra, kā notiek premjerministra neuzticību saņēmuša un demisijas priekšā esoša ministra aizvietošana. Ministru kabineta iekārtas likuma 11. pants nosaka: “Ministra prombūtnes laikā, kā arī tad, ja ministrs beidzis pildīt savus pienākumus, pirms cita persona apstiprināta attiecīgā ministra amatā, šā ministra pienākumus pilda Ministru prezidents vai no Ministru kabineta locekļu vidus viņa iecelts pienākumu izpildītājs.”
Savukārt Ministru kabineta kārtības ruļļa XX nodaļa, kas nosaka kārtību, kādā tiek noformēta Ministru kabineta locekļu un citu valsts amatpersonu prombūtne ārvalstu komandējumā, atvaļinājumā vai slimības dēļ, paredz: Ministru prezidents ar rīkojumu uzdod pildīt attiecīgos pienākumus citam ministram pēc aizvietojamā ministra lūguma vai Valsts kancelejas priekšlikuma, kā arī var uzņemties plānotā prombūtnē esošā ministra pienākumus pildīt pats.
Turpat arī noteikts: pēc Ministru prezidenta norādījuma saņemšanas par ministra aizvietošanu prombūtnes laikā Valsts kanceleja sagatavo attiecīgu ministru prezidenta rīkojuma projektu, kā arī informē par to ministru, kurš pildīs prombūtnē esošā ministra pienākumus. Ja neparedzētu iemeslu dēļ Ministru prezidenta rīkojumā minētais ministrs nevar aizvietot plānotā prombūtnē esošo ministru, viņš par to nekavējoties rakstiski informē ministru prezidentu.
Arī gadījumā ar aizsardzības ministra A. Pabrika aicināšanu uzņemties veselības ministra pienākumus būtu pamats rīkoties, balstoties uz Ministru kabineta kārtības rullī aprakstīto procedūru, uzskata politoloģe I. Kažoka, norādot: “Skaidri tas nav pateikts, bet analoģija kā tiesību normu piemērošanas principu valsts pārvaldē ir jāpazīst.”
Arī valststiesību eksperts Ringolds Balodis skaidro: visu tiesību aktos noteikt nav iespējams, un notikušais uzlūkojams kā neordinārs bezprecedenta gadījums – nevis ierasta ministra aizvietošana, piemēram, uz komandējuma laiku, bet demisijas pieprasījums pandēmijas un pašlaik izsludinātās ārkārtējās situācijas apstākļos, kad nepieciešama ātra rīcība un daudz ko nosaka koalīcijas politisko spēku savstarpējās attiecības. Valdības vadītājs, aizejošas veselības ministres vietā aicinot viņas partijas biedru A. Pabriku, rīkojies saprotami un saskaņā ar vadību veidojošo politisko spēku tradicionālo vienošanās principu: ministru prezidents demisionējušā ministra vietā virza pārstāvi no šī ministra pārstāvētā politiskā spēka, norāda R. Balodis.
Ministru kabinetu veidojošo partiju savstarpējās sadarbības līgumā paredzēts: “Ja Ministru prezidents motivēti pieprasa kāda ministra atkāpšanos vai arī ministrs atkāpjas pēc savas iniciatīvas, vai Saeima izsaka neuzticību ministram, attiecīgais sadarbības partneris var izvirzīt nākamo ministra amata kandidātu.”
Pastāv vairāki gadījumi, kad vienlaikus no amata ir jāatkāpjas visiem Ministru kabineta locekļiem. Ministru kabineta iekārtas likuma 19. pants paredz, ka Ministru kabinets uzskatāms par atkāpušos, ja:
Ja Ministru kabinets ir atkāpies no savu pienākumu pildīšanas, tomēr Saeima nav lēmusi citādi (nav uzdevusi kādam šo amatu pagaidām pildīt), tad Ministru kabineta locekļi turpina pildīt savus pienākumus līdz tam brīdim, kamēr Saeima izsaka uzticību jaunam Ministru kabinetam.
Pieprasījumu atkāpties kādam no ministriem publiski mēdz izteikt arī nozaru profesionālās organizācijas, sabiedriskās organizācijas un vienkārši domubiedru grupas. Šādos gadījumos pieprasījumi demisionēt nav ministram saistoši, tie ir vērtējami kā viedokļi vai priekšlikumi.
