Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pēdējā laikā arvien biežāk ir dzirdams, ka atkal kādam no ministriem tiek izteikts demisijas pieprasījums. Aktuāls paliek jautājums - cik saistoši ministram ir šādi demisijas pieprasījumi un kādos gadījumos ministram ir jādemisionē?
FOTO: Nora Krevņeva, A.F.I.
Demisija ir oficiāla kādas konkrētas amatpersonas atteikšanās turpmāk pildīt sava amata pienākumus jeb atkāpšanās no amata. Ministrs var atkāpties no amata pats, vai arī viņš no amata tiek atbrīvots tad, ja tā demisiju pieprasa kāda no likumā noteiktajām personām.
Kā norāda Valsts kancelejas direktora vietniece tiesību aktu lietās un Juridiskā departamenta vadītāja Inese Gailīte, "atbilstoši Saeimas kārtības rullim un Ministru kabineta iekārtas likumam, ministra demisiju jeb atkāpšanos no amata ir tiesīgi pieprasīt Ministru prezidents, Saeimas komisija vai ne mazāk kā desmit deputāti. Arī pats ministrs var atkāpties no amata, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Ministru prezidentam".
Ministru kabineta atkāpšanās
Šobrīd Ministru prezidenta Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta sastāvā ir 13 ministri: aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs, ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, iekšlietu ministrs, izglītības un zinātnes ministrs, kultūras ministre, labklājības ministre, satiksmes ministrs, tieslietu ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, veselības ministre un zemkopības ministre.
"Demisija ir oficiāla kādas konkrētas amatpersonas atteikšanās turpmāk pildīt sava amata pienākumus jeb atkāpšanās no amata."
Pastāv vairāki gadījumi, kad vienlaikus no amata ir jāatkāpjas visiem Ministru kabineta locekļiem. Ministru kabineta iekārtas likuma 19.pants paredz, ka Ministru kabinets uzskatāms par atkāpušos, ja:
Jāpiebilst, ka, ja Ministru kabinets ir atkāpies no savu pienākumu pildīšanas, tomēr Saeima nav lēmusi citādi (nav uzdevusi kādam šo amatu pagaidām pildīt), tad Ministru kabineta locekļi turpina pildīt savus pienākumus līdz tam brīdim, kamēr Saeima izsaka uzticību jaunam Ministru kabinetam.
Ministra atbrīvošana vai atkāpšanās no amata
Ministram obligāti jāatkāpjas no sava ieņemamā amata, ja Saeima vai Ministru prezidents izsaka tam neuzticību.
Valsts kancelejas direktora vietniece I.Gailīte skaidro: ja ministra atkāpšanos no amata pieprasa Ministru prezidents, tad Ministru prezidents ministru no amata atbrīvo, izdodot attiecīgu rakstveida rīkojumu un nekavējoties par to informējot konkrēto ministru, kā arī iesniedz rakstveida paziņojumu Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.
"Ministrs var atkāpties no amata pats vai arī tad, ja viņa demisiju pieprasa kāda no likumā noteiktajām personām."
Ja ministra atkāpšanos no amata jeb demisiju rosina Saeimas komisija vai ne mazāk kā desmit deputāti, tad ir jāiesniedz Saeimas lēmuma projekts par neuzticības izteikšanu ministram. Šādu Saeimas lēmuma projektu iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā ne agrāk kā piecas dienas, bet ne vēlāk kā desmit dienas pēc lēmuma projekta izsniegšanas deputātiem. Saeimas kārtības ruļļa 29.panta 3.daļa paredz, ka gadījumos, kad šāds lēmuma projekts iesniegts sesiju starplaikā – ne vēlāk kā desmit dienas pēc kārtējās sesijas sākuma un izskatāms vienā lasījumā.
Lai gan tā nav bieži izplatīta prakse Latvijā, ministram ir tiesības no amata atkāpties arī pašam. Izdarījis šādu izvēli, ministrs iesniedz Ministru prezidentam iesniegumu, kurā izsaka savu vēlmi par atkāpšanos no amata. Ministru prezidents atkāpšanos pieņem un izdod attiecīgu rakstveida rīkojumu, kā arī par ministra atkāpšanos rakstveidā paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.
Demisijas pieprasījums ministram
Ministru demisiju pieprasīšana sabiedriskajā telpā ir šodienas Latvijas realitāte. Pieprasījumu atkāpties kādam no ministriem publiski mēdz izteikt nozaru profesionālās organizācijas, sabiedriskās organizācijas un vienkārši vienādi domājošu ļaužu kopa. Parasti šiem izteikumiem ir deklaratīvs raksturs, tie tiek nosūtīti medijiem kā atklātas vēstules, paziņojumi vai paziņojumi presei, tādējādi iezīmējot konkrētu problēmu fonu vai paužot neapmierinātību ar ministra lēmumiem.
Šāda veida demisijas pieprasījumiem nav saistošu tiesisku seku, jo nozares augstākās politiskās amatpersonas – ministra - atcelšanu no amata pienākumu pildīšanas var pieprasīt tikai tiesību aktos noteiktu amatpersonu loks.
Kā norāda I.Gailīte, organizāciju (pārstāvju) pieprasījumi demisionēt ministram nav saistoši, tie ir vērtējami kā viedokļi vai priekšlikumi attiecīgajam lēmuma pieņēmējam.
